Ilustrācija: Raivis Vilūns
Share on Facebook
Facebook
Tweet about this on Twitter
Twitter
Email this to someone
email
Print this page
Print

Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!

Ķīnas maigās varas fokuss Baltijā – Tibetas un cilvēktiesību problēmu aizvākšana no dienaskārtības un sava pasaules redzējuma propaganda caur Konfūcija institūtiem.

Šogad maijā Rīgā uz tikšanos ar Tibetas trimdas valdības ministriem pulcējās dažādu valstu parlamentārieši. Uz to posās arī Igaunijas parlamenta sadarbības grupas ar Tibetu vadītāja Joko Alendere (Yoko Alender). Par viņas plāniem zināja vēl divi cilvēki. Alendere vēl nebija lūgusi sākt vizītes organizēšanu.

Taču viendien darbā viņu malā pavilka parlamenta Ārlietu komitejas vadītājs Enns Esmā (Enn Eesmaa). “Vaicāja, vai es jau biju Rīgā, un vai es esmu vienīgā. Sākumā pat nesapratu, par ko runa,” atstāsta Alendere. Izrādījās, ka Ķīnas vēstnieks Igaunijā bija par viņas gaidāmo braucienu runājis ar komitejas vadītāju.

Joko Alendere ar Dalailamu 2018. gada aprīlī Dharamsalā.

Deputāte sajutās neomulīgi, jo nesaprata, kā ķīnieši varētu zināt par viņas plāniem. Beigās Alendere uz sanākšanu neaizbrauca, it kā Eiropas parlamenta (EP) vēlēšanu kampaņas dēļ. Neieradās arī neviens cits no Igaunijas parlamentāriešiem. “Šī ir Ķīnas maigā vara darbībā,” Re:Baltica/Postimees teica Tibetas trimdas parlamentāriete Judona Aukasanga (Youdon Aukatsang).

Zem spiediena

Pēdējo divu gadu laikā Ķīnas vēstniecība Igaunijā vismaz četras reizes ir protestējusi pret tās politiķu tikšanos ar Tibetas budistu garīgo līderi Dailailamu, neatzītās Tibetas valdības pārstāvjiem trimdā vai Taivānas pārstāvjiem. Pērn Ķīnas vēstnieks oficiālā vēstulē Igaunijas parlamentam sūdzējās par Alenderes tikšanos ar Dalailamu, kurā tā vērtēta kā iejaukšanās Ķīnas iekšējās lietās.

Pateicoties Ķīnas vēstnieka protesta zvanam, 2015.gadā Latvijas parlamenta Ārlietu komitejas vadītājs Ojārs Ēriks Kalniņš centās pierunāt kolēģus neuzņemt Tibetas pārstāvjus Saeimā.

Tie neesot draudi, bet gan diplomātija, Re:Baltica apgalvoja Kalniņš, vienlaikus atzīstot, ka no citu valstu vēstniekiem šādus zvanus nav piedzīvojis. “Ja tiek pateikts — ja jūs rīkosieties tā, tad jums būs nepatikšanas, man šķiet, ka tā zināmā mērā ir draudu definīcija,” apstrīd viena no publiskās diplomātijas aizsācējām Latvijā Vita Matīsa.

2013.gada Dalailamas vizītes laikā rīkotās apaļā galda diskusijas viesi. Pa labi no Dalailamas stāv tagadējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP), kurš 2013.gadā vienīgais no valdības tikās ar Dalailamu, pēc pāris mēnešiem aicināts uz sarunu ar Ķīnas vēstnieku. “Tai bija tāds pamācošs raksturs,” atceras Bordāns. Foto – Guntis Pilsētnieks

Nekas netiek pamests savā vaļā, pat sīkumi. 2013.gadā Rīgas lidosta novāca Dalailamas lekcijas reklāmas plakātu (“Tika saņemts augstākstāvošu instanču norādījums, ka vajadzētu noņemt, lai nesarežģītu Latvijas attiecības ar Ķīnu. Lidosta kā valstij piederošs uzņēmums bija spiesta šo norādījumu izpildīt,” apliecina lidostas pārstāve Laura Karnīte, kas sakās nezinām rīkojuma devēju). 2015.gadā līdzīgi plakāti pazuda no Tallinas lidostas. “Kāds to droši vien nozaga,” medijiem toreiz skaidroja lidostā. Latvijas Nacionālā opera, kam bija ieplānotas viesizrādes Ķīnā, dienu pirms preses konferences 2013.gadā Dalailamas vizītes organizētājiem pēkšņi paziņoja, ka rezervētās telpas tomēr nebūs pieejamas, atceras biedrības Latvija Tibetai valdes loceklis Jānis Mārtiņš Skuja.

Kaitēt baltiešu sakariem ar Tibetas budistu garīgo līderi Dalailamu un tās trimdas valdības ministriem, kā arī “viena Ķīna, divas sistēmas” pasaules redzējuma propaganda, kas neparedz ne suverēnas Taivānas, ne Tibetas pastāvēšanu, ir galvenie Ķīnas maigās varas mērķi Baltijā. Tie tiek realizēti caur diplomātiju un Konfūcija institūtiem, par kuriem pirmo reizi šogad trauksmi sāka celt Latvijas un Lietuvas drošības dienesti.

No prezidenta pils līdz boikotam

Kad 2001.gadā Dalailama ieradās Latvijā, ar viņu tikās toreizējais premjers un prezidente. Desmit gadu vēlāk viņu līdzīgā līmenī uzņēma Tallinā, bet 2013.gadā Lietuvā Dalailama priecīgi pozēja ar tās “dzelzs lēdiju”. Tā bija pēdējā reize, kad kāds no Baltijas prezidentiem redzēts tiekamies ar Tibetas garīgo līderi. Ķīnas spiediena un biznesa kārdinājumu dēļ draudzīgo attieksmi nomainīja pašcenzūra.

Latvijas Ārlietu ministrija, piemēram, kopš tā laika iesaka augstākajām amatpersonām ar Dalailamu un neatzītās trimdas valdības ministriem netikties, kā arī nenodrošina viņiem protokolārus pasākumus, piemēram, policijas apsardzi, apliecināja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

Par pamatu tam kalpoja Igaunijas pieredze. Pēc prezidenta neoficiālās tikšanās ar Dalailamu Igaunijas piena rūpniekiem, kuri kopš globālās finanšu krīzes izmisīgi meklēja jaunus tirgus, milzīgais un jau tik tuvu šķitušais Ķīnas tirgus aizvērās. “Attiecību atkausēšana un pieeja tirgum prasīja gados un desmitiem tikšanos ar Ķīnas amatpersonām. Mēs faktiski nepārtraukti strādājām, lai attiecības atjaunotu,” saka kādreizējā tirdzniecības ministre Anne Sulinga (Anne Sulling). Tas atvērās tikai 2016.gadā.

No kreisās: Dalailama ar Igaunijas eksprezidentu Tomasu H. Ilvesu 2011.gadā; Dalailama ar Lietuvas eksprezidenti Darju Gribauskaiti 2013.gadā; Dalailama ar Latvijas eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu 2001.gadā. Foto: ekrānšāviņš no www.news.eer.ee; ekrānšāviņš no www.dalailama.com; ekrānšāviņš no www.delfi.lv

Kad Igaunija 2014.gadā Pekinā uzbūvējā jaunu vēstniecību, Ķīna lika manīt, ka nevēlas, lai to atklātu toreizējais ārlietu ministrs Urmass Paets (Urmas Paet). Paetam darīja zināmu, ka viņa ierašanās gadījumā atklāšanu neapmeklēs neviena augsta ranga Ķīnas amatpersona. “Šāda sīkumainība mani tiešām kaitina,” viņš teica. Ķīnas vēstniecība Igaunijā, pie kuras šīs sērijas autori vērsās pēc komentāriem visu Baltijas valstu vārdā, uz jautājumiem neatbildēja.

Visi likumi no Ķīnas

Cita, maigāka ietekmes forma ir Konfūcija institūti.

Slavenākā Ķīnas filosofa vārdā nosauktie institūti pasaulē izpelnījušies asu kritiku to popularizētā ārpolitikas redzējuma dēļ, kas izvairās no cilvēktiesību apspriešanas un Tibetu vai Taivānu uztver kā neatņemamas Ķīnas sastāvdaļas. Tiem pārmesta spiegošana, akadēmiskās brīvības ierobežošana un daudzviet tie pat slēgti dēļ to ciešās saistības ar Ķīnas valdību. Taču informācijas latviski medijos par to ir tikpat maz, kā diskusiju vietējo akadēmiķu vidū.

“Konfūcija institūti ir pievilcīgs zīmols, lai mūsu kultūra izplestos ārzemēs,” 2011.gadā runā teica Ķīnas Komunistiskās partijas politbiroja pārstāvis Čangčuns Lī (Li Changchun). “Tie ir bijis svarīgs ieguldījums mūsu maigās varas palielināšanā. Zīmolam “Konfūcijs” piemīt dabiska pievilcība. Izmantojot valodas apmācību kā ieganstu, viss izskatās pieņemams un loģisks.”

Baltijas valstīs ir trīs Konfūcija institūti – pa vienam katrā galvaspilsētā. Tallinas un Viļņas universitātēs tos atvēra 2010.gadā, Latvijas universitātē – gadu vēlāk. Tos papildina Konfūcija klases gan skolās, gan augstskolās, kur pasniedz kultūru un valodu, un var nolikt eksāmenus ar atbilstošu sertifikātu (14 Latvijā, 10 Lietuvā un 8 Igaunijā).

Ja par līdzīgu Krievijas maigās varas programmu Russkij Mir kopš Krimas aneksijas Baltijā parādījās satraukums, par Ķīnu diskusiju nav bijis.

Katrā Baltijas valstī institūtu direktori un sekretāres ir vienīgie darbinieki, kuru atlasi nodrošina un finansē vietējās universitātes. Pasniedzējus izvēlas, algo un atsauc Haņbaņ (pēc būtības Ķīnas valdības aģentūra, kas pakļauta Ķīnas Izglītības ministrijai un ir atbildīga par valodas mācīšanu visā pasaulē – red.), līdz ar to mācībspēki atskaitās Ķīnas institūcijai.

ASV Senāta izmeklēšanas komiteja atklāja, ka pasniedzējiem jāparaksta vienošanās, kurā apsolīts, ka mācītais nekaitēs Ķīnas nacionālajām interesēm. Darba līgumos arī iekļauts punkts, ka pasniedzēji nedrīkst būt Ķīnā aizliegtās meditāciju prakses Faluņgun praktizētāji vai citu aizliegtu organizāciju biedri.

ASV Nacionālo pētnieku asociāciju (NAS), kas kā labējas ievirzes nevalstiska izglītības organizācija pētījusi institūtu darbību, uztrauc no malas norīkotu mācībspēku ieplūšana universitātē, jo ir liecības, ka Haņbaņ pasniedzējiem sagatavo atbildes uz Ķīnas valdībai neērtiem jautājumiem, ko varētu uzdot ārvalstu studenti.

Arī LU Konfūcija institūta studente, kura nevēlējās runāt ar savu vārdu temata jūtīguma dēļ, Re:Baltica apliecināja, ka institūtā informāciju par Ķīnas vēstures kutelīgākajām lappusēm nav iespējams saņemt. Piemēram, kad studente interesējusies, kā un kādēļ no pārējās Ķīnas atšķiras Honkongas pārvaldes modelis, pasniedzējs atbildējis, ka tas neattiecas uz mācību vielu.

Latvijas Universitātes Āzijas studiju vieslekcijās bieži bez maksas dalītas dažādas grāmatas, kas atspoguļo Ķīnas propagandas skatījumu uz strīdīgiem jautājumiem.

Vita Matīsa uzsver, ka tā nav neatkarīga institūcija un atzīmē, ka literatūrā pat mēdz lietot vārdus “Trojas zirgs”. Proti, institūts ir Ķīnas komunistiskās valdības organizācija, kas ieplūdusi citas valsts universitātē, nevis iestāde, kas kaut kur pilsētā rīko valodas kursus.

Uztrauc drošības dienestus

Lai arī institūti Baltijas valstīs darbojas jau gandrīz desmit gadu, plašāku uzmanību tie izpelnījās tikai šogad februārī, kad Lietuvas drošības dienesti to pieminēja savā risku novērtēšanas ziņojumā. Lai gan tā bija vien ilustrācija lielākai bildei, vērtējums nonāca ziņu virsrakstos.

2019. gada 23. augustā Viļņā notika vēl nebijis pasākums. Piketā Honkongas atbalstam, ieradās neidentificētu ķīniešu grupa un mēģināja sarīkot pretpiketu. Lietuvas Ārlietu ministrija 2.septembrī iesniedza protesta notu Ķīnas vēstniekam. Pēc Lietuvas ārlietu ministra vārdiem, Ķīnas vēstniecības darbinieki “pārkāpuši robežas”, kļūstot par aktīviem protesta dalībniekiem, nevis tikai novērotājiem. Avots: LRT

Ziņojumā Lietuvas dienesti atzina, ka Ķīnas drošības un izlūkošanas dienesti Lietuvā darbojas arvien agresīvāk. “Ārzemēs Ķīnas izlūkošana tradicionāli darbojas diplomātikas aizsegā, izmanto valsts finansētos Konfūcijas institūtus, ķīniešu uzņēmumus un ziņu aģentūras, kā arī ārzemēs dzīvojošos studentus,” teikts dokumentā. “Pamatā Ķīnas dienestu darbības Lietuvā vada iekšpolitiskas intereses. Piemēram, tā vēlas, lai Lietuva neatbalstītu Tibetas un Taivānas neatkarību un par to nerunātu starptautiskā līmenī.”

Pēc ziņojuma Eiroparlamenta deputāte Aušra Maldeikiene aicināja pārdomāt, vai Viļņas universitātei tiešām vajadzīgs Konfūcija institūts. “Tā loma ir jāpārvērtē, tāpat kā fakts, ka Ķīnas Komunistiskās partijas ideoloģiskā spārna finansēta iestāde darbojas Lietuvas nacionālās universitātes ietvaros,” viņa rakstīja.

Arī Latvijas Valsts drošības dienests norāda, ka institūtu vēro jau vairākus gadus. “Konfūcija institūta deklarētie mērķi ir cēli, tomēr tā darbība ir saistāma ar izlūkošanas riskiem,” dienests komentēja Re:Baltica. “Tā darbības mērķi ietver ne tikai Ķīnas popularizēšanu ārvalstīs, bet arī Ķīnas Komunistiskajai partijai labvēlīgu ideoloģisku vēstījumu izplatīšanu akadēmiķu, kultūras darbinieku un uzņēmēju aprindās.”

Igaunijas drošības dienesti pagaidām klusē.

Neliela Ķīna par 100 000 eiro gadā

Vakariņas Ķīnas vēstnieka mājā kā vienu no normālām darba sastāvdaļām min agrākais Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš. Viņš nenoliedz, ka pa reizei saņēmis mājienus par universitātes darbu. “Ziniet, rektora kungs, jūsu pasniedzējs tāds un tāds aktīvi sadarbojas ar Taipejas misiju. Tas nu gan nav labi. Jūs jau zināt, kā mūsu valdība jūs atbalsta, manai valdībai tas varētu nepatikt,” sarunu aptuveni atstāsta Auziņš.


Plašākai sabiedrībai nav zināms, ka Ķīna LU tiešām dāsni atbalsta, piedāvājot stipendijas studijām Ķīnā un pēdējos astoņos gados piešķirot kopā ap 633 tūkstošiem eiro, lai uzturētu Konfūcija institūtu.

Latvijā institūtu vada viens no pazīstamākajiem sinologiem, bijušais diplomāts Pēteris Pildegovičs (šī gadsimta sākumā Pildegovičs pildīja redaktora pienākumus Ķīnas valdības kontrolētajā ziņu aģentūrā Xinhua. Pēc VDK aģentu kartotēkas publicēšanas atklājās, ka Pildegovičs tajā iekļauts kā aģents ar segvārdu “Petrovs”).

Ķīnas vēstnieks Latvijā LU Konfūcija institūta direktoram Pēterim Pildegovičam tā atklāšanā dāvina plāksni ar uzrakstu ķīniešu valodā ar nozīmi – jo ilgāk mācīsies, jo labāk. Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Preses centrs

Viņš Re:Baltica uzņemt nav priecīgs, sevišķi, kad jārunā par institūta finansējumu. Kad Re:Baltica vaicā, vai arī Latvijā, līdzīgi kā citur, institūts ik gadu no Ķīnas saņem ap 100 000 eiro, Pildegovičs to noraida. “Varētu būt pasaulē institūti, kur tādi skaitļi ir, mums tādu skaitļu nav (..) Esmu visu izstāstījis. Nesaprotu, vai jūs tā slikti uztverat? Jūs labi saprotat latviešu valodu? Jums varbūt ķīniešu valodā vajag? Saprotiet, jums nav jāieciklējas. Ja jūs kaut kas interesē, tad runājiet. Ja jūs ieciklējaties, tad ciklējieties atpakaļ uz savu ziņu dienestu un viss. Mums te nav ko runāt.” Vēlāk saņemtie LU finanšu dati rāda, ka vidēji gadā Ķīnas finansējums ir ap 79 000 eiro un vairākus gadus tas pārsniedz simts tūkstošus.

Lietuvas Konfūcija institūta direktore Vilma Šniukštaite apgalvo, ka tā galvenā loma ir mācīt ķīniešu valodu, bet ne tikai: institūtā var mācīties tradicionālās cīņu mākslas, apgūt dzīvesveida kursus, svinēt ķīniešu jauno gadu vai apgūt kaligrāfiju. Par kursiem ir jāmaksā neliela atlīdzība, līdz ar to institūts kaut ko nopelna arī pats. Lietuva maksā par diviem vietējiem, bet Ķīna par trijiem ārzemju skolotājiem, kā arī lekciju materiāliem, semināriem, svinībām utt.

LU rektors Mārcis Auziņš un Dienvidķīnas pedagoģiskās universitātes prorektors Guo Dzjie apmainās dāvanām LU Konfūcija centra atklāšanā. Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Preses centrs.

Drauds akadēmiskajai brīvībai?

NAS pētniece Reičela Pītersone (Rachelle Peterson) sarunā ar Re:Baltica institūtus dēvē par “nelielu Ķīnu universitātes teritorijā” un ir pārliecināta, ka tie būtu jāslēdz akadēmiskās cenzūras risku dēļ.

ASV akadēmiskajās aprindās diskusijas par šiem jautājumiem norisinās jau gadiem. Rezultātā kopš 2014.gada valstī slēgti 24 Konfūcija institūti (šogad vien — jau 10). Vairākas Rietumu universitātes, piemēram, Lionā, Stokholmā un Toronto, ir sekojušas šim piemēram.

Igaunijas Konfūcija institūta direktore Jekaterina Korta (Jekaterina Koort) atzīst, ka “Ķīnas jautājums ir delikāts” un uz institūtiem daudzviet pasaulē raugās ar aizdomām, tāpēc viņa apzināti izvairās rīkot pasākumus par pretrunīgi vērtētiem jautājumiem. Pēc viņas vārdiem, Tallinas Universitāte nav tādā loma, lai varētu izvēlēties, jo tai nav ne naudas, ne valodas speciālistu. Līdz ar to apmācības ar ķīniešu pasniedzējiem un par viņu naudu ir izeja.

Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas centra direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, kura institūtus pētīja NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra uzdevumā, nepievienojas aicinājumiem institūtus slēgt. Tāpat kā LU bijušais rektors, arī viņa norāda uz ieguvumiem ķīniešu valodas apmācību kvalitātē.

Tomēr viņa atzīst, ka institūtu darbība arī nevar palikt neregulēta. Starp rekomendācijām, lai novērstu bažas par cenzūru un draudiem akadēmiskajai brīvībai, ir pilnīgi nodalīts institūta un universitātes budžets, kā arī akadēmisko Ķīnas studiju programmu pilnīga neatkarība no institūta. Situācija LU neatbilst šiem standartiem, jo akadēmisko studiju studentiem valodu māca Konfūcija institūta pasniedzēji.

Tikmēr Viļņas universitātē nav manīti nekādi Konfūcija institūta mēģinājumi ietekmēt akadēmisko brīvību, norāda augstskolas sabiedrisko attiecību direktore Živile Kamenskiene.

Vāc informāciju par studentiem

Finansējums un akadēmiskā brīvība nav vienīgais raižu iemesls.

Re:Baltica intervēja trīs Konfūcija institūta studentus Latvijā, un visi norādīja — pasniedzēji nodarbību laikā viņus bieži fotografējuši, minot, ka tas nepieciešams atskaitēm. Pildegovičs atzīst, ka tādas tiešām tiekot rakstītas, taču to saturu un adresātu komentēt nevarot, jo “es, godīgi sakot, neesmu tās redzējis”.

Tallinas Universitāte, kura šobrīd veic pārrunas par Konfūcija institūta darbības līguma pārslēgšanu, vēlas tajā iekļaut punktu par datu aizsardzību. Problēma uzpeldēja, kad ķīnieši gribēja saņemt institūta pasākumu apmeklētāju sarakstus un fotogrāfijas. Tāpat viņi vēlējās izveidot datubāzi par cilvēkiem, kuri piedalījušies valodas kursos: gan par apmācību periodu, gan par vēlākajām karjerām. Institūta vadītāja Korta to izsniegt atteicās.

“Protams, ka [Konfūcija institūts] ir maigās varas forma, kas mēģina radīt labvēlīgu Ķīnas tēlu,” viņa saka. Uz Igauniju nosūtītajiem ķīniešu valodas skolotājiem tas oficiāli ir vienīgais darbs. “Mans uzdevums ir viņus pieskatīt. Nav šaubu, ka viņi ne tikai valodas dēļ uz šejieni ir nosūtīti.”

Ir naivi domāt, ka milzīgie ieguldījumi no Ķīnas visā pasaulē saistīti ar dāsnumu, norāda pētniece Pītersone. “Problēma nav tikai Konfūcija institūtu lekciju saturs. Tā ir arī ietekme, kas institūtiem ir pār pārējo universitāti, sākot no administrācijas, kam bail upurēt finansējumu, līdz pat pasniedzējiem, kas jūt nepieciešamību pēc pašcenzūras,” viņa skaidro. “Ķīnas valdība zina, ka universitātēm un koledžām Konfūcija institūti ir vilinājums: gan iespēja piekļūt valodas skolotājiem, gan studentiem tikt pie stipendijām studijām ārzemēs. Ķīnas valdība to izmanto, naudai pievienojot nosacījumus.”

“Šis ir ļoti riskants ceļš. Tas šķiet pievilcīgs no paša sākuma, sevišķi, ja jums pavīd naudas iespējas, bet jo tālāk iet pa to ceļu, jo vairāk parādās šī ceļa bīstamība. To daudzviet pasaulē jau ir sapratuši,” rezumē Vita Matīsa.


NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712

Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai veiktu ziedojumu, aplikācijas ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu logo un sekojiet tālākām norādēm.

Autori: Inese Liepiņa, Sabīne Bērziņa (abas Re:Baltica), Holger Ronemā, Mari Esmā (Postimees), Naglis Navakas (Verslo Žinios)
Redaktore Sanita Jemberga, Re:Baltica
Tehniskais atbalsts un grafikas: Madara Eihe
Zīmējumi: Raivis Vilūns
Angliski tulkojusi un rediģējusi Aija Krūtaine
Angļu valodas redaktore Džodija Makfilipsa


Share on Facebook
Facebook
Tweet about this on Twitter
Twitter
Email this to someone
email
Print this page
Print

Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!