Arhīvs

No vardarbības cietušās sievietes bieži skaidro, ka nav aizgājušas, lai bērniem būtu tēvs. Viņu pieaugušie bērni tagad uzdod pretjautājumu - kāpēc mātes viņus nepasargāja, aizejot un aiztaupot viņiem traumas, kas nepāriet.

“Tā nebija viena spontāna reize, tas nenotika arī katru dienu, taču tas notika regulāri – bļaušana, sišana, grūstīšana, spļaušana – tā viņš pret mani izrādīja savas emocijas.”

Gandrīz katrām vardarbīgām attiecībām ir idillisks sākums. Kā gan citādi lai
despots vispār iegūtu partneri? Sievietes nav stulbas. Ja pirmajā randiņā restorānā,
ēdot desertu, vīrietis nosauks jūs par „egoistisku kuci” un aizsviedīs pa gaisu jūsu
glāzi, jūs taču neteiksiet: „Klau, vai tev ir laiks arī nākamajā nedēļas nogalē?” Ir jābūt
kādam āķim. Reti kura sieviete ienīst sevi tik stipri, lai stātos sakaros ar vīrieti,

Idejai visi piekrīt un atbalsta. Un tad gadu nekas rezultatīvs nenotiek, saraujot tikai tad, kad žurnālisti sāk prasīt, kur rezultāts. Tieši tā notika ar izmēģinājuma projektu ar anketu, kam vajadzētu uzlabot iestāžu sadarbību vardarbības novēršanā ģimenēs.

Saeimā top likuma grozījumi, kas ļaus varmākām piespriest plašāku sodu spektru, citādi šobrīd ir vai nu ieslodzījums, vai piespiedu darbs, kas viņus nelabo. Pa vidu – nekā.

Mamma Kristapu bērnībā pēra ar siksnu, uzšāva ar roku vai labākajā gadījumā - regulāri kliedza. Viņa uzskata, kas tas palīdzēja izaudzināt veiksmīgu dēlu. Kristaps ir citās domās.

Pagājušajā pavasarī bijušais dzīvesbiedrs Santai nogrieza ausi. Viņš to paņēma, mierīgi izgāja pa durvīm un devās uz policiju. Pa ceļam vīrietis ausi izmeta, bet neteica, kur. Līdz ar to tika zaudētas 12 stundas, kurās to varēja piešūt atpakaļ.