Foto: Leta

Policijai uzdots kontrolēt, vai COVID 19 laikā cilvēki ievēro pašizolāciju un karantīnu, bet vienotas sistēmas informācijas apritei nav. Tā rezultātā policisti ne vien dodas pie cilvēkiem, kam mājās vairs nav jāsēž, bet arī dauzās pie slimnīcā esošu pacientu tuvinieku durvīm un pat liek atskaitīties mirušajiem.

Pienāciet pie loga un pamājiet, lai pierādītu, ka esat karantīnā — šādu zvanu no policijas aprīļa beigās saņēma Aleksandrs*, kura tēvs pirms deviņām dienām bija miris no COVID-19. Policijas sarakstos viņš joprojām bija jāuzrauga dzīvesvietā, lai gan vīrietis jau marta vidū bija slimnīcā. Turklāt zvanīja nevis tēvam, bet dēlam, un darīja to gandrīz ik dienas, jo darbā katru dienu cits policists. Aleksandrs katru reizi skaidroja, ka tēvs ir slimnīcā un lūdza to atzīmēt datu bāzē. Zvanītājs ik reizi solījās izdarīt, bet tas nenotika.

Līdzīgu situāciju piedzīvoja žurnāla “Ir” galvenā redaktore Nellija Ločmele. Viņas vīrs no mājas karantīnas nonāca slimnīcā ar COVID-19, jo viņa stāvoklis strauji pasliktinājās. “Visu karantīnas laiku es pavadīju mājās, man arī bija karantīna kā tiešai kontaktpersonai, taču neviens mūs klātienē nepārbaudīja. Pirmo un vienīgo reizi Rīgas pašvaldības policija ieradās 10. aprīļa vakarpusē. Izturējās brutāli, dauzīja durvis, kliedza pa visu kāpņu telpu, vai šeit dzīvo Rolands Tjarve un vai viņš ir mājās, ievēro karantīnu. Sacīju, ka vīrs ir slimnīcā jau kopš 26. marta, ļoti smagā stāvoklī. Viņi kādu brīdi to neapjēdza un uzdeva dīvainus jautājumus, piemēram, vai viņš ir slimnīcā nogādāts tagad vai pats laikus devies uz to. Beidzot saprata un aizgāja. Vīrs nākamajā rītā nomira.”

Ločmele norāda, ka pacientu tuviniekiem šāda situācija ir traumējoša. “Šī vizīte mani ļoti izsita no sliedēm, es pat vienā brīdī sāku šaubīties, vai tā tiešām ir policija, ja jau viņi nezin tādu elementāru faktu, ka cilvēks jau divas nedēļas ir slimnīcā,” atceras Ločmele. Arī viņa pēc notikušā zvanīja Rīgas pašvaldības policijai, vaicājot, kā var nezināt, ka slimnieks ir slimnīcā, lūdza to piefiksēt, kā arī aicināja policistus šādās vizītēs izturēties pieklājīgāk, jo tuvinieki jau ir stresā. Dežūrdaļas darbinieks atvainojās un solījās uzvedību “pārrunāt” ar brigādi, bet vainu novēla uz Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC), no kurienes katru rītu saņemot informāciju. Kad Ločmele zvanīja uz SPKC, neviens tik ilgi neatbildēja, ka viņa vienkārši atmeta ar roku.

Nav vienas datu bāzes, nav atbildīgo

Kurš atbildīgs, ka policija ne vien nepamatoti traucē cilvēkus, kuri jau tā nonākuši smagā situācijā, bet arī nelietderīgi izlieto savus it kā vienmēr trūkstošos resursus, dodoties vizītēs, kurām nav jānotiek?

Atbilde ir vienkārša – birokrātija un formāla pieeja, kuru neviens no iesaistītajiem nav centies līdz galam atrisināt. Izrādās, vienotas datu bāzes, kam varētu piekļūt policija, SPKC un citas iesaistītās iestādes, nav.

Līdz ar to SPKC saņem ziņas par COVID-19 inficētajiem no laboratorijām, kur veic testus, noskaidro kontaktpersonas un nodod informāciju policijai. Taču centrs neizseko, kas notiek tālāk – kurš izveseļojas, kurš slimnīcā vai miris, jo tas neesot viņu pienākums un tāda uzdevuma valdības rīkojumā par ārkārtējo situāciju nav, skaidro SPKC Infekcijas slimību uzraudzības un imunizācijas nodaļas vadītāja Elīna Dimiņa. Valsts policija (VP) savukārt paļaujas tikai uz SPKC datiem – un ir mierā, jo sūdzību esot maz.

Cenšas, bet nesanāk

Redzot, ka sistēma nestrādā, SPKC tagad cenšoties policijai piegādāt informāciju par tiem, kam ir divi negatīvi COVID-19 testi (šie cilvēki vairs nav jākontrolē). To, ka cilvēks ir izveseļojies, nolemj ģimenes ārsts, taču sadarbība starp policiju un ģimenes ārstiem nenotiek.
“Es zinu, mēs gribējām atvieglot, bet esam sapratuši, ka tā nenotiek,” atzīst Dimiņa.

Informāciju par negatīvajiem testiem SPKC atjauno divreiz nedēļā, tāpēc nereti pats pacients e-veselībā par izveseļošanos uzzina ātrāk nekā iestādes, kas turpina kontrolēt.

Tāpat esot arī ar tiem, kas slimnīcā vai nomiruši. Lai gan SPKC katru rītu publiski ziņo, cik cilvēki ir slimnīcā, cik smagā stāvoklī, cik nomiruši, pie SPKC nonākot tikai skaitļi, nevis personu dati. Tos tagad, lai atvieglotu policijas darbu, iestāde pati pieprasa, taču ne vienmēr saņem uzreiz.

Pirmais mirušo saraksts policijā nonācis 24. aprīlī jeb trīs nedēļas pēc pirmā Latvijā reģistrētā COVID-19 upura. Bet arī tas nestrādā – Aleksandram, lai pārliecinātos, vai mirušais tēvs ir karantīnā, policija zvanīja vēl 30. aprīlī.

Bardaks arī policijā

VP pārstāve Simona Grāvīte skaidro, ka policisti atjaunoto informāciju saņem ik rītu un, ja vizītē konstatē situācijas izmaiņas, viņiem tas jāatzīmē sarakstā un jānodod informācija kolēģiem. Taču datu apjoms esot liels, tos apstrādā manuāli un varot gadīties pārpratumi.

“Nav diemžēl nekādas online sistēmas, kur informācija atjaunotos un tai tiešsaistē varētu pieslēgties. (..) Var gadīties, ka informācija kaut kur starp visiem datiem pazudusi, vai nākamo pārbaudi veikusi Pašvaldības policija un nav atzīme bijusi. Var būt kļūdas,” atzīst Grāvīte.

Par to uz pašas piemēra pamata pārliecinājās arī Re:Baltica faktu pārbaudes projekta Re:Check žurnāliste Sabīne Bērziņa, kura Latvijā atgriezās ar vienu no repatriācijas reisiem. “Pirmās pašizolācijas nedēļas beigās pamanīju – neatbildēts zvans. Atzvanīju. Priekšā stādījās policiste no Zemgales priekšpilsētas pārvaldes, noskaidroja manu vārdu un tad prasīja, vai atrodos deklarētajā adresē. Teicu, ka nē. Bija pagara pauze, līdz sāku skaidroties, ka tur man nemaz nebija jābūt (..) Uz pašizolācijas laiku atrodos citur, ko arī norādīju laikam trīs veidlapās, kas bija jāaizpilda, lidojot mājās,” atstāsta Bērziņa. Vairākus zvanus par to, vai atrodas deklarētajā adresē, Bērziņa saņēma arī pēc tam: ”Uzsvēru, ka šo man prasa katru reizi un katru reizi skaidroju, ka esmu citur. Lūdzu, lai izlabo informāciju datubāzē, bet nākamajā reizē man tāpat atkal prasīja, vai esmu deklarētajā adresē.”

Kronis visam bija zvans, kurā policiste nejauši atklājusi, ka nākamajā dienā plānota pašizolācijas pārbaude dzīvesvietā (beigās neieradās).

VP pārstāve Grāvīte skaidro, ka par repatriantiem saņemot informāciju no Valsts robežsardzes – kā skanētus dokumentus, kuros nereti ir nesalasāmi rokraksti vai neprecīzas adreses. Tāpēc zvanot. Tas gan neizskaidro, kāpēc kļūdainā informācija netiek labota jau pirmajā reizē, turpinot zvanīt vairākkārt.

Valsts policija esot saņēmusi sūdzības no cilvēkiem, pie kuriem ierodas nepamatoti, taču uz kopējo pārbaužu skaitu sūdzību apjoms esot niecīgs.

Risinājums?

Par iestādēm atbildīgās ministrijas – Veselības (VM) un Iekšlietu (IeM) – neko uzlabot negrasās. IeM skaidro, ka sistēma aktuālo datu saņemšanai jau esot izveidota (ar to domājot faktu, ka SPKC ir jānodod informācija policijai). Datu apjoms esot liels un tāpēc pilnībā nevarot novērst kļūmes, kad informācija pie policistiem nonāk ar novēlošanos, saka ministrijas pārstāvis Māris Zariņš.

Veselības ministrijas (VM) preses sekretāre Anna Strapcāne savukārt nesteidzas apgalvot, ka sistēma eksistē. Viņa norāda, ka šāda policijas kontrole slimības ierobežošanai ir jaunums un piekrīt, ka “ka esošā kārtība var tikt pilnveidota un iesaistītās puses to iespēju robežās darīs”. Atsevišķu IT sistēmu veidot gan esot nesamērīgi, jo kontroles mehānismi varot mainīties.

Ko darīt tiem, kuri saņem zvanus, lai mirušais tuvinieks pienāk pie loga un pamāj?

Citējot VM – būt saprotošiem.

* Pēc personas lūguma viņa identitāte netiek atklāta, bet redakcijai ir zināma. Rakstu par to, kā Aleksandra tēvs saslima veselības aprūpes darbinieku rokās, lasiet šeit.


NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712

Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai veiktu ziedojumu, aplikācijas ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu logo un sekojiet tālākām norādēm.

Autore: Inese Liepiņa, Re:Baltica
Redaktore: Sanita Jemberga, Re:Baltica
Krieviski tulkoja Ērika Staškēviča