Algas pieaugušas, pārējās problēmas palikušas: kā Latvijā gājis ar skolu uzlabošanu?

Pedagogi par algām vairs nesūdzas, taču izglītības sistēmas galvenās problēmas nav atrisinātas. Dziļā plaisa starp mācību sasniegumiem laukos un pilsētās nav sarukusi, pedagogu trūkst un arvien vairāk bērnu nonāk privātskolās.

• Skolotāju atalgojums sasniedzis vidējo algu tautsaimniecībā 
• Sabalansētas slodzes
• Par skolotāju arvien biežāk – bez izglītības un pieredzes
• Daļēji glābj no citām jomām ienākušie
• Skolu tīkls – bez vienota redzējuma  
• Izpratne atšķīrusies gan starp partijām, gan to iekšienē
• Trīsreiz vairāk bērnu privātskolās

Vienā no daudzajiem Re:Baltica izglītības pētījumiem intervēju Dmitriju Jemeļjanovu – toreiz pavisam jaunu fizikas skolotāju. Skolā viņš nonāca neplānoti – viņam kā otrā kursa studentam piezvanīja paša bijušās skolas direktore. Strādāja, taču pieticīgās algas, garo darba stundu un profesijas zemā prestiža dēļ bija pārliecināts, ka skola ir tikai pagaidu risinājums – pabeigs studijas un meklēs darbu citur.

^{Latvijā tāpat kā citur skolotāju trūkst, tāpēc svarīgi gan piesaistīt jaunus, gan noturēt esošos. Bauskas Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Dmitrijs Jemeļjanovs skolā nonāca nejauši un ilgi šaubījās, vai tur paliks. Taču kāpa atalgojums, uzlabojās citi darba apstākļi, līdz ar profesionālo novērtējumu auga pašapziņa, un Dmitrijs par promiešanu vairs nedomā. Attēlā Dmitrijs Jemeļjanovs 2015. gadā un tagad. Foto Kaspars Goba un no privātā arhīva.}  

Tagad – 11 gadus vēlāk – Dmitrijs joprojām ir skolā un vairs prom doties netaisās. ”Visi kritēriji, ko toreiz minēju, ir gandrīz izpildījušies,” viņš saka. Labs skolotājs ir galvenais kvalitatīvas izglītības priekšnoteikums, un Dmitrija stāsts rāda, ka viņu situācija šajā laikā ir būtiski uzlabojusies. 

Pirmkārt, alga. Intervijas laikā 2015. gadā par četru dienu darba nedēļu valsts ģimnāzijā viņš saņēma 900 eiro pirms nodokļiem jeb 650 uz rokas. Par pāris simtiem mazāk, nekā viņa dzīvesbiedre pelnīja dāņiem piederošā cūku fermā. Sieva pa šo laiku darbu mainījusi un ir ārstniecības persona Bauskas slimnīcā. Dmitrijs tagad pelna vairāk par viņu. Savu algas skaitli neatklāj – to lūgusi skolas direktore – taču atzīst, ka tas ir lielāks par 1841 eiro jeb vidējo pedagoga algu Latvijā pirms nodokļiem aizvadītajā mācību gadā. Skolas par labiem pedagogiem konkurē, un viņi var izvēlēties, kur strādāt. Pašlaik Dmitrijs strādā Bauskā un Iecavā, bet iepriekš kādu laiku mācījis arī Ogres Valsts ģimnāzijā, kas tobrīd piedāvājusi pat 2000 eiro par slodzi.

Skolotāju atalgojums sasniedzis vidējo algu tautsaimniecībā  

Skolotāju algas ir sasniegušas vidējo algu tautsaimniecībā (pērn 3.ceturksnī tā bija 1835 eiro). Vēl pirms desmit gadiem nozare no tā bija visai tālu. 

Ja tiktu pildīts arī aizgājušās valdības apstiprinātais pedagogu algu grafiks, pēc dažiem gadiem alga sasniegtu 120 procentus no tautsaimniecības vidējā rādītāja.

“Lai vai kā, bet algu [pieauguma] grafiks ir bijis,” pozitīvas pārmaiņas nozarē atzīst arī pedagogu arodbiedrības LIZDA vadītāja Inga Vanaga. Galvenokārt atalgojuma dēļ viņas vadībā arodbiedrība prasījusi ministru demisijas, vedusi skolotājus ielās un izcīnījusi taisnību Satversmes tiesā. Daudzus šī uzstājība kaitinājusi, bet tā arī nesusi rezultātu. 

Pedagogi to novērtē. Pēdējo sešu gadu laikā ar algu apmierināto pedagogu īpatsvars Latvijā gandrīz dubultojies un 2024. gadā sasniedzis OECD vidējo rādītāju – 39 procentus, rāda OECD starptautiskā mācību vides pētījuma Talis aptauju dati. Savukārt ar pārējiem darba apstākļiem apmierināti ir 82 %, un tas ir būtiski vairāk nekā OECD vidēji. 

Pa šiem gadiem mazinātas arī milzīgās algu šķēres. 2017. gadā, kad Re:Baltica rakstīja par skolotāju nevienlīdzību, vidējās algas trūcīgākajos lauku novados un turīgajās Pierīgas pašvaldībās atšķīrās vairāk nekā divas reizes. Tagad starpība nepārsniedz 25 procentus. Viens iemesls – mazāk neefektīvu skolu; otrs – pirms četriem gadiem toreizējās ministres Anitas Muižnieces (JKP) laikā ierobežoja algu kāpumu Pierīgas pašvaldībās, kur skolēnu visvairāk.

Sabalansētas slodzes

Dmitrija stāsts atklāj vēl vienu būtisku uzlabojumu – samērīgu slodzi. Proti, darba samaksā vairs nav tik liela uzsvara uz kontaktstundām, un atlīdzināti tiek arī pārējie pienākumi, piemēram, darbu labošana un gatavošanās stundām. Ar skolēniem stundās un konsultācijās viņš strādā vidēji sešas astronomiskās stundas dienā. Atlikušajā laikā līdz darbdienas beigām izdara pārējo. Pirms desmit gadiem tā nevarēja. Nākamajām stundām gatavojies un pārbaudes darbus labojis “tikai un vienīgi vakaros”. 

LIZDA vadītāja Vanaga saka, ka slodzes sabalansētas tikai dažu pēdējo gadu laikā. Tas arī bija viens galvenajiem strīdiem ar Izglītības un zinātnes ministriju. Domstarpību dēļ LIZDA pirms trim gadiem prasīja ministres Andas Čakšas (JV) demisiju. Tagad, lai arī ne visiem pedagogiem, panākts labāks līdzsvars – kontaktstundas veido ne vairāk kā 65 % no skolotāju slodzes.

Taču nekas no minētā nav atrisinājis skolotāju trūkumu. Pedagogi noveco ļoti strauji – Latvijas skolotājs ir vidēji 50 gadus vecs, un tas ir trešais sliktākais rādītājs OECD. Jaunieši par skolotājiem mācās, taču daudzi skolās nepaliek. Valsts kontrole šā gada februārī ziņoja, ka trešdaļa pamet darbu skolā pirmo piecu gadu laikā.

Vanaga, jautāta par iemesliem, pauž viedokli, ka nemitīgie strīdi ar valdību grauj profesijas prestižu: “Kāpēc pedagogam, kāpēc jaunajam cilvēkam nākt uz profesiju, kur tev visu laiku jācīnās par to, ko tev likums paredz?” Latvijā 21 % skolotāju piekrīt, ka lēmumu pieņēmēji viņu viedokli novērtē. Maz, taču būtiski vairāk nekā pirms astoņiem gadiem un vairāk nekā OECD vidēji.   

Skolā arvien biežāk – bez izglītības un pieredzes

Skolas un pašvaldības pedagogu trūkumu risina kā māk. Tajā skaitā noteiktu priekšmetu skolotājiem mīkstinot prasības un pieņemot darbā cilvēkus bez pedagoģiskās pieredzes. Desmit gadu laikā no 3 līdz nepilniem 7 procentiem audzis to skolotāju īpatsvars, kuriem nav augstākās izglītības. Noprotams, ka liela daļa ir pedagoģijas studenti – Valsts kontroles dati rāda, ka vairāk nekā trešdaļa (36 %) darbu skolā sāk jau pirmajā kursā, turklāt ar ievērojamu slodzi –  vidēji 32 darba stundām nedēļā. Skolas viņus bieži vien izdedzina. Lai jaunos pedagogu motivētu un noturētu profesijā, ļoti būtisks ir mentora atbalsts. Taču 2024. gadā veiktā aptauja rāda, ka tādu ir saņēmuši tikai 28 % jauno skolotāju, kuri profesijā strādājuši līdz diviem gadiem. 

Daļēji glābj no citām jomām ienākušie 

Valsts pedagogu trūkumu mēģina risināt arī ar programmu Mācītspēks, ko sāka par ES naudu, bet tagad pilnībā finansē no valsts budžeta. Sadarbībā ar augstskolām un Iespējamo misiju īstenotā iniciatīva ļauj citā nozarē ieguvušiem cilvēkiem salīdzinoši īsā laikā kļūt par pedagogiem. Sešos gados ar programmas palīdzību pedagoga profesijā būs iegājuši gandrīz 500 cilvēki, kuri par iespēju strādāt skolās sākuši domāt vēlākā dzīves posmā – programmas absolventi ir vidēji 37 gadus veci. Mācītspēks norāda, ka šogad veiktā aptaujā (piedalījās 70 % absolventu), 94 % norādījuši, ka turpina strādāt izglītības jomā. Tā arī palīdz vismaz par kripatu uzlabot dzimumu līdzsvaru skolotāju vidū. Mācītspēka absolventu vidū vīriešu ir 18 %, savukārt skolās kopumā – tikai 12 %.

Šādu skolotāju, kuriem tā nav bijusi pirmā karjeras izvēle, Latvijā ir stipri vairāk nekā OECD vidēji. Arī Dmitrijs pēc vidusskolas par pedagoģiju pat nedomāja. Nebija sagatavots un, nonācis klases priekšā, vēl ilgi nevarēja pierast, ka strādā “tikai par skolotāju”. Tagad viņš saka, ka noturēties profesijā palīdzēja kolēģu atzinība, iesaistīšanās fizikas skolotāju asociācijā un metodiskajā darbā, tostarp gatavojot materiālus citiem skolotājiem.  “Atmosfēra, pieņemšana no skolotājiem – tas laikam ļāva man šeit palikt. Es pāraugu to mazo skolotāju, kas nezināja, kā uzvesties klases priekšā.” 

Plaisa starp pilsētām un laukiem nemazinās

OECD izglītības kvalitātes programmas PISA mērījumos Latvijas izglītības kvalitāte vērtē kā labu – esam pasaules turīgāko valstu vidējā līmenī. Taču nav izdevies novērst lauku skolu atpalikšanu, lai arī to kļūst arvien mazāk. Jaunākie dati no 2022. gada liecina, ka uzlabojumu nav – īpaši matemātikā plaisa starp devītklasnieku zināšanām lauku un pilsētu skolās arvien ir ievērojama.

Pirms 11 gadiem secinājām, ka Latvijas lauku skolās atšķirībā no pilsētām skolēnu spēju sasniegt labus mācību rezultātus būtiski ietekmē ģimeņu sociālekonomiskais stāvoklis. Pilsētās trūcīgāku ģimeņu bērnus uz augšu pavelk lielāks skaits motivētu klasesbiedru un labāk apmaksāti pedagogi.

Gadu gaitā tapušie Re:Baltica pētījumi rādījuši, ka pustukšās skolās ir grūti piesaistīt ne tikai labus skolotājus, bet arī nodrošināt logopēdus, psihologus un citu atbalsta personālu. Tāpēc risinājums būtu ne tikai lielākas un vienlīdzīgākas pedagogu algas, bet arī lielākas skolas – īpaši pamata un vidējās izglītības posmā.

Skolu tīkls – bez vienota redzējuma 

Ar to gājis kā pa celmiem.  

“Izglītības kontekstā politiskas transformācijas bieži vien notiek, kad vairs nav citas izejas. Nevis tāpēc, ka kāds pieņem drosmīgus lēmumus,” vērtē nozares eksperte, bijusī izglītības ministre Mārīte Seile. Par skolu tīklu nav lemts, domājot, ko valsts vēlas panākt Latvijas reģionos, sanākot kopā par ekonomikas attīstību, satiksmi, izglītību un citām jomām atbildīgajiem lēmējiem. Viņa arvien ir pārliecināta, ka jaunākajiem skolas bērniem izglītība būtu jāsaņem pēc iespējas tuvāk mājām, tāpēc mazas skolas ar dažiem pedagogiem būtu jāsaglabā.  

Seilei vienotu konceptuālu skatījumu panākt neizdevās – tāpat kā vairākiem nākamajiem ministriem. Teju katrs nācis ar savu pieeju, kas bieži atšķīrās gan no LIZDA, gan pašvaldību vēlmēm. Noteikumus mēģina diktēt valsts, bet tieši pašvaldības ir atbildīgas par skolu atvēršanu un slēgšanu.

Izpratne atšķīrusies gan starp partijām, gan to iekšienē

Piemēram, Alūksnes novadā, par kuru Re:Baltica rakstīja pirms sešiem gadiem, jau gatavu reformas plānu iedzīvotāju protestu dēļ atvilknēs atstāja ZZS vadība. To īstenoja dažus gadus vēlāk, kad par domes priekšsēdētāju bija kļuvis JV pārstāvis. Piecu lauku skolu vietā atstāja divas, kas ļāva modernizēt mācību vidi un būtiski celt skolotāju algas.

Savukārt Preiļu novadā, kuru Re:Baltica padziļināti pētīja 2015. gadā, tieši JV politiķi mazās skolas tur līdz pēdējam. Mazāko – tikai 12 km no Preiļiem – aizvēra, kad pirmajās sešās klasēs bija palikuši deviņi bērni. Tikai šogad apvienos abas pilsētas pamatskolas – citādi pašvaldībai algām būtu krietni jāpiemaksā pašām. Pagaidām neplāno skarties klāt no Preiļiem tikai 7 km attālajai Riebiņu pamatskolai, kurā deviņās klasēs ir 93 bērni. Kavēšanās apvienot skolas, visticamāk, ir viens no iemesliem, kāpēc Preiļu novadā pedagogu vidējā algas likme ir starp zemākajām Latvijā. 

Trīsreiz vairāk bērnu privātskolās

Citu nevienlīdzību izglītības sistēmā parāda vēl kādi dati. Pēdējo desmit gadu laikā trīskāršojies skolēnu skaits privātajā izglītībā. Privātskolās mācās vairāk nekā 18 tūkstošji jeb nu jau 8 % bērnu. Vairums jeb 10,3 tūkstuši – tālmācībā.

Skaitļi rāda, ka procesu veicinājusi kovida pandēmija, kad tālmācības skolas burtiski gāza apkārt. Privātajā izglītībā patvērās gan tie, kuru ģimenes iebilda pret vakcinēšanos un sejas maskām, kad tie, kuri attālināto mācību laikā nogrima “parastajās skolās”. Uz privātskolām pārgāja, kā esam noskaidrojuši tagad, arī vismaz divi no pieciem mūsu 2021. gada rakstu sērijas pusaudžiem.

“Man tā bija viena no trauksmainākajām ziņām,” par augošo privātskolēnu skaitu saka bijusī izglītības ministre Anda Čakša (JV), kuras laikā kāpums strauji turpinājās. Viņasprāt, tam bieži ir saistība ar pašvaldības skolu attieksmi un spēju nodrošināt iekļaujošās izglītības programmas, un runa nav tikai par “kodu bērniem”, kas mācās pēc jau minētajām speciālās izglītības programmām. Viedoklis, ka iekļaujošā izglītība izgāzusies, Re:Baltica raksta gatavošanā dzirdēja vairākkārt. Tam netieši piekrīt arī Čakša: “Uzstādījums, ka visi mācās pilnīgi kopā, ir fantāzijā balstīts. Ne līdz galam realizējams.” Taču reformai šajā jomā esot pietrūcis laika. Tā vietā Saeima nolēmusi ierobežot tālmācību, nosakot, ka līdz 6. klasei šādi varēs mācīties tikai izņēmuma gadījumos.