Latvijas pedagogi strauji noveco. Augstskolas sagatavo pietiekami daudz jauno, taču skolās viņu ir maz. Kāpēc jaunie un spējīgie nevēlas strādāt skolā un kā padarīt skolotāja darbu par prestižu profesiju?

Bauskas Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Dmitrijs Jemeļjanovs (26) divpadsmitajiem stāsta par elektromagnētiskajiem viļņiem. Starp viņu un pirmajos solos sēdošajiem puišiem raisās spraiga diskusija par to, cik karsti varētu būt pie pašas Saules, ja reiz tur, vakuumā, nav molekulu, kas pārnestu siltumu. Elektromagnētiskie viļņi bija galvenie varoņi arī animācijas filmiņā, kuru Dmitrija skolēni radīja un ar panākumiem demonstrēja skolu konkursā Fizikas pavasaris.

Jaunieši stāsta — ar Dmitriju ir viegli sarunāties, viņa stundas norit brīvākā gaisotnē, taču skolotājs ir prasīgs un atlaides nedod. No visiem, kas māca šo klasi, tikai Dmitriju un sporta skolotāju var saukt par jaunajiem pedagogiem. Ģimnāzisti gribētu, lai tādu ir vairāk. Taču uz jautājumu, vai kāds šo profesiju apsver pats, atskan vienbalsīgs un pārliecinošs — nē!

Skolas laikā arī Dmitrijam prātā nenāca doma par pedagoģiju. Viņš bija izcilnieks — asu prātu, dotībām eksaktajos priekšmetos, bez piepūles nākušām labām atzīmēm un augstām vietām olimpiādēs. Tikpat viegli iestājās RTU Būvniecības fakultātē.

Otrā kursa vidū Dmitriju pārsteidza viņa vidusskolas direktore, aicinot strādāt par skolotāju. Solīja ne tikai 300 latu uz rokas par dažām dienām nedēļā, bet arī labu dienesta dzīvokli. Dmitrijs ilgi nedomāja. Ar studijām savienot varēja, un vilināja iespēja sākt pelnīt.

Dažas dienas vēlāk 21 gadu vecais puisis stāvēja Bauskas 2.vidusskolas klasē un mācīja fiziku. «Ko darīt, kā darīt — nezināju pilnīgi neko. Pat to, kā iet klases priekšā un pateikt, ka tagad esmu jūsu skolotājs.» Dmitrijam, kuram pašam fizikas likumi allaž šķituši pašsaprotami, tobrīd nav bijis ne mazākās sajēgas, kā skaidrot tiem, kuriem matemātiskā domāšana nav dabas dota.

Taču skola ātri ievilka, un viņš pat mainīja savu studiju virzienu, lai iegūtu pedagogam nepieciešamo kvalifikāciju.

Kad stipri samazināja algu, no skolas aizgāja. Bet drīz atgriezās — šoreiz ģimnāzijā. Labu pedagogu viņā redz gan audzēkņi, gan vecākie kolēģi. Tomēr, lai gan «te puteklīšus trauš nost, lai tikai man viss būtu labi», Dmitrijs pieļauj, ka pēc dažiem gadiem viņa skolā vairs nebūs.

Kamēr pētījumi uzsver skolotāja lielo nozīmi izglītības kvalitātē, jaunu un spējīgu cilvēku nevēlēšanās darīt šo darbu rada galvassāpes daudzu valstu politikas plānotājiem. Runa nav tikai par profesijas izvēli. Pārāk bieži gaidītais nesaskan ar realitāti, līdz ar to skolotāja arods vairs nav karjera visam mūžam. Ir jāmeklē jauni veidi, kā spējīgu jauniešu acīs padarīt profesiju pievilcīgāku.

Šie brīdinājumi vistiešākajā veidā attiecas arī uz Latviju. 43% skolotāju ir vecāki par 50 gadiem, un viņu skaits pieaug. Pirms 15 gadiem jaunāki par 30 bija 20% skolotāju, tagad — vairs tikai 7%. Kvalificētu skolotāju īpaši eksaktajās zinātnēs un svešvalodās, trūkst jau sen.

Infografika: Māris Diņģelis, IR

Skolā nejauši, bez izglītības un pieredzes

Bauskas 2.vidusskolas direktore Dmitriju sameklēja 2009.gada vidū, kad darbu atstāja gados vecā fizikas skolotāja. Krīze sita skolas sāpīgi. Glābjot valsts budžetu, politiķi nogrieza nepilnu pusi no finansējuma skolotāju algām un par 70% samazināja strādājošo pensionāru pensijas. Daudzi vecie skolotāji aizgāja, Kad Satversmes tiesa lēmumu atcēla, pensionāru skaits skolās atkal strauji auga. Tikai šogad pieaugums apstājies.

Visvairāk – nepilni 10% pensionēto skolotāju – ir Rīgā. Bauskas Valsts ģimnāzijā, kur tagad strādā Dmitrijs, no 44 pedagogiem tikai četri ir vecumā līdz 30 gadiem. Tādu, kuriem vairāk par 55 gadiem – 16. Lielāks gados jauno īpatsvars ir skolās, kur mācās arī jaunākā vecuma posma bērni.

«Pēkšņi ir jānomainās lielam skolotāju segmentam,» Latvijas skolotāju vecuma struktūru par riskantu sauc Guntars Catlaks. Viņš desmit gadu bija pētnieks pasaules izglītības darbinieku organizācijā un šopavasar kļuva par Valsts izglītības satura centra vadītāju. «Ja varam skolotājus izglītot citādi, ir iespēja skolās iegūt citu darba kultūru, taču nepalīdzēs, ja jaunie ienāks ar vēl zemāku izglītības līmeni.»

Bažām ir pamats. Otrā kursa students Dmitrijs skolā nonāca krīzes laikā. Nu tā beigusies, bet nekas būtiski nav mainījies. Augstskolas neslēpj, ka vecāko kursu pedagoģijas studentus izglītības iestādes burtiski izķer. No LU vēl bakalaura grādu neieguvušajiem skolotāju programmas studentiem skolās strādā katrs trešais. Atsevišķās specialitātēs – pat divas trešdaļas.

Augstākās izglītības nav 3% visu skolotāju. Vēl 4% grāds ir, bet ne pedagoģijā. Valsts to vairs neprasa, ļaujot strādāt ar augstāko izglītību priekšmetam atbilstošā specialitātē, ja divu gadu laikā pēc stāšanās darbā tiek izieti tālākizglītības kursi jeb tā sauktā B programma pedagoģijā. Līdzīgā veidā jebkurš skolotājs var iegūt tiesības mācīt citu priekšmetu. Tā valsts cenšas skolām piesaistīt jaunus cilvēkus. Tādus kā Dmitrijs, kuram skolas laikā pedagoģija bija vienaldzīga, bet vēlāk interese tomēr parādījās.

Dmitrijs pedagoģiju augstskolā nav mācījies nevienu dienu. “Skolēni noteikti nebija vinnētāji,” viņš saka, atceroties pirmo gadu, kad stundās taustījies, mēģinot saprast, ko un kā pareizāk darīt. Foto: Kaspars Goba

Latvijas augstskolu rektori pērn pauda šaubas, vai B programmas, kuru apjoms var nepārsniegt 72 stundas, nodrošina pietiekamu priekšmeta satura un metodikas apguvi. Izglītības ministrijā atbild — augstskolas pašas var noteikt stingrākas prasības.

Vienlaikus abām pusēm ir skaidrs, kāpēc tas nenotiek. Neraugoties uz mazo studentu skaitu, pedagoģiju var apgūt sešās augstskolās, tālākizglītības kursus — septiņās. Konkurences cīņā neviena nevēlas zaudēt ienākumus.

Skolas nebūs labākas par skolotājiem

Taču runa nav tikai par tiem, kas skolās ienāk no citām profesijām.  Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) aptaujā noskaidrojis, ka aptuveni trešdaļa topošo skolotāju ir vāji motivēti — viņiem ir zema interese par studijām un jomu kopumā. Dienests ieteica pilveidot pedagoģijas studentu atlases mehānismu, lai par skolotājiem kļūtu spējīgākie un motivētākie.

Par kvalitāti ļauj spriest arī skolu direktoru viedokļi, ko apkopojusi «Iespējamā misija» (IM). 17 no 23 direktoriem skolās, kurās pērn strādājuši IM skolotāji, vērtēja, ka viņi ir «labāk» un «daudz labāk» sagatavoti par citiem jaunajiem skolotājiem. Ar katru gadu pieprasījums pēc IM skolotājiem aug, šogad piecreiz pārsniedzot piedāvājumu. Bešā palika arī Bauskas Valsts ģimnāzija.

IM skolotāji, kuriem parasti nav augstākās pedagoģiskās izglītības, iztur smalku atlases sietu un sešas nedēļas tiek intensīvi apmācīti, pirms doties uz skolu. Pirmos divus gadus katru otro nedēļas nogali mācības turpinās. Jauniešiem ir mentori, kuriem prasīt palīdzību.

To, ka tieši skolotāju sagatavošanai jāpievērš lielākā uzmanība, apliecina pirms dažiem gadiem veiktais McKinsey starptautiskais pētījums, ko darījušas valstis, kuru skolēnu akadēmiskie sasniegumi ievērojami pārspēj citus. Secinājums — izglītības kvalitāti nenosaka ne skolas gaitu sākšanas vecums, ne klašu lielums, pat ne absolūtais izglītībā ieguldītās naudas daudzums. Panākumi ir tad, ja par skolotājiem pēc lielas atlases kļūst spējīgākie jaunieši, viņi tiek izcili sagatavoti un prot atrast pareizo pieeju katra bērna mācīšanā.

McKinsey ieteikumi tapa pēc pasaules 20 labāko izglītības sistēmu analīzes. Atskaites punkts ir rezultāti starptautiski visvairāk izmantotajos OECD PISA izglītības mērījumos. Jaunākajā, 2012.gada rangā, kur noteiktas zināšanas matemātikā, dabaszinātnēs un lasīprasmē, Latvija ir vidusdaļā — 28.vietā no 65 vērtētajām valstīm.

Ilgus gadus reitinga galvgalī pavadījušajā Somijā kvalitāte sākas ar topošo skolotāju atlasi. Studēt pedagoģiju netikt, ja neesi starp labākajiem 20% visu absolventu. Taču ar to nepietiek. Augstskolas rīko iestājeksāmenus, kuros vairākās kārtās pārbauda gan akadēmiskās zināšanas, gan motivāciju, komunikācijas spējas un vēlmi mācīties. Visu, kas nepieciešams labam skolotājam. Somijā, nu jau arī Igaunijā, darbam profesijā ir obligāts maģistra grāds.

“Tie ir ļoti labi izglītoti cilvēki, nākuši ar mērķi kļūt par skolotājiem. Runājuši citas lietas, nevis sūdzējušies, cik viņiem viss ir slikti. Mācību vidē ir cita mentalitāte, kā rezultātā kļuvuši par citādām personībām. Pārliecināti un droši par to, ko dara,” Somijas fenomenu skaidro Catlaks. Augstām prasībām ir cieša saikne ar profesijas prestižu. Lai gan atalgojums nav ļoti augsts, somiem skolotāju netrūkst — tā ir sabiedrībā augstu vērtēta profesija.

Latvijā skolu absolventi pie sešu augstskolu durvīm, kurās var iegūt pedagoģisko izglītību, rindās nestāv. Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā (RPIVA), kas sagatavo lielāko skaitu, vidējais konkurss pamatstudiju programmās ir nepilni divi pretendenti uz vienu budžeta vietu. LU, skaitot tikai pieteikumus, kur konkrētā programma ir pirmā prioritāte, šogad bija 1,3. Salīdzinājuma LU komunikācijas studijās — 9 uz vienu, tiesību — 5, ārstniecības — 8. Daudz mazāka ir arī gatavība apgūt profesiju par maksu.

Uz skolām neaiziet vai tajās nepaliek

Pērn rudenī skolās sāka strādāt 379 jauni skolotāji. Pat pieņemot, ka visi nāk no pedagoģijas programmām — un tā noteikti nav — tā ir tikai trešdaļa no togad pedagoģijas grādu ieguvušo skaita. Vai aptuveni 70% no tiem, kuru mācības finansē valsts.

Šī statistika gan nav pilnīga. Saliekot kopā augstskolu un IZM datus, varētu redzēt, kuri absolventi kur nonāk, bet tas nenotiek. Likums liek pētīt augstskolām pašām, un tās  dara pa savam vai nedara nemaz. RPIVA norāda, ka saskaņā ar pēdējo gadu aptaujām skolās strādā vairāk nekā 90% absolventu. Savukārt LU, Liepājas un Daugavpils universitātēs precīzu skaitli nosaukt nevar.

Ministrija tagad apņēmusies izstrādāt sistēmu, kas to parādītu. Arī to, cik ilgi augstskolu beidzēji paliek skolās.

McKinsey pētījumā uzsvērts — tur, kur tiek ierobežots studentu skaits (māca tikai tik, cik nepieciešams darbam skolās) un noteiktas augstas prasības, ir efektīvākā skolotāju izglītošana. Dodot iespēju par pedagogu mācīties katram, kurš vēlas, tiek pazemināts studiju un arī profesijas prestižs.

Tā ir arī naudas izšķiešana. Valsts kontrole lēš, ka 2013.gadā valsts iztērēja divus miljonus latu par jauno pedagogu apmācību, kuri skolās nenonāca.

IZM šiem pārmetumiem nepiekrīt un norāda, ka budžeta vietu skaits ir ievērojami samazināts – kopš 2008.gada par trešdaļu. Taču arī studēt gribēju kļuvis mazāk. Cirpt vēl straujāk vai koncentrēt studijas mazākā skaitā augstskolu, tā ietaupīto naudu novirzot kvalitātes celšanai, nav plānots.

Kāpēc iesācējam vajag papildu atbalstu

Dmitrijam par profesijas prestižu ir savs viedoklis. «Kad beidzu vidusskolu, teicu — nekad nekļūšu par skolotāju. Man tas likās briesmīgs darbs.» To sakot, viņš smaida, taču ironija attiecas tikai uz paša agrāko apņemšanos. Vārdu “briesmīgs” viņš vairs nelieto, tā vietā saka – darbs ir sabiedrības necienīts un valsts nenovērtēts.

Jau 2007.gadā, kad puisis beidza vidusskolu, profesijas zemo statusu Latvijā pētīja Eiropas Sociālā fonda (ESF) algoti eksperti. Aptaujātie vecāki, skolēni un paši skolotāji prestiža kritumu skaidroja ar pārmaiņām izglītībā, kas ietekmē pedagoga lomu, nepietiekamu sabiedrības informēšanu par tām un neadekvātu valsts politiku.

«Manā ģimenē nebija naida pret skolotājiem. Ja skolotājs sabāra, mamma teica — pats esi vainīgs. Bet ļoti daudziem, kā dzirdēts, skolotājs ir pie visa vainīgs,» izjūtas šķetina Dmitrijs. Runa nav tikai par vecākiem, kuri mēdzot tincināt, kāpēc atvasei ielikts zemāks vērtējums. Līdzīgi kā daudziem jaunajiem skolotājiem viņam nenākas viegli noturēt klasē disciplīnu jeb kā viņš pats saka – labu mācību vidi.

«Skolotājam ir sasietas rokas. Ļoti uzmanīgi jāskatās, kuram bērnam drīkst kaut ko pateikt, bet kuram labāk nesaki neko, jo zini, ka vecāki ies uz inspekcijām, būs pārbaudes un varbūt vēl kas ļaunāks. Kad uz stundas traucēšanu centies maigi noreaģēt, ir grūti likt viņiem mācīties,» saka Dmitrijs. Grūtības noturēt klasē disciplīnu atzītas arī par IM jauno skolotāju lielāko problēmu.

Dmitrija vērojumi sasaucas ar  Kembridžas profesora  Džona Makbīta (John McBeath) rakstīto, ka pedagoga loma 21.gadsimtā ir mainījusies. Vecāki un sabiedrība kopumā kļuvusi prasīgāka, palielinājies pienākumu apjoms, darbs tiek vairāk kontrolēts. Mazinās skolotāja profesionālā autonomija, viņiem grūtāk justies kā saimniekiem klasē. Anglijā, kur jaunu skolotāju trūkums ir asa problēma, šie atzīti par būtiskiem iemesliem, kāpēc pedagoģijas absolventi uz skolām neaiziet, bet esošie skolotāji tās pamet. Nesenā aptaujā atklāts — Lielbritānijā četri no 10 skolotājiem aiziet, darbu īsti pat nesākuši.

Lai mazāk būtu tādu, kas padodas jau pašā sākumā, vairākās valstīs, arī Igaunijā, tikko no augstskolas nākušajiem pedagogiem ir mentors un īpaša atbalsta programma vismaz gada garumā. Ikdienas problēmas tiek regulāri izrunātas ar kolēģiem un pasniedzējiem. Latvijā šādas programmas nav. Dmitrijs saka — ļoti noderētu. Viņa ieteikums ir jaunajiem pašiem atrast skolā uzticības personu, ar kuru viegli runāt un lūgt padomu.

IM jaunie skolotāji atzinuši, ka viņus pozitīvi motivētu labāka darba vide. «Izaugsme un iespēja turpināt mācīties, izaicināt sevi ir ļoti būtiska,» saka programmas direktors Mārtiņš Kālis. Biežāk skolās paliekot tie, kuriem tiek piedāvāta lielāka atbildība, iespēja ietekmēt vairāk — audzināmā klase, kādi projekti, iesaiste skolas vadībā un darba plānošanā.

Sieviešu profesija

Lielākajā daļā pasaules valstu pedagoģija ir izteikta sieviešu profesija — vidēji tikai trešdaļa tajā ir vīriešu. Latvijā — tikai katrs desmitais.

Analizējot, kāpēc ASV trūcīgākajos apgabalos tieši vīrieši ir sliktāk izglītoti un biežāk bez darba, žurnāls The Economist pieļauj, ka šis ir viens no svarīgiem iemesliem — skolās nav vīriešu, kuri kļūtu par pozitīvo paraugu puišiem, īpaši no šķirtām ģimenē.

Latvijā tas ir ļoti aktuāli, jo zēnu un meiteņu mācību sasniegumu atšķirība ir izteikta.  Pēdējā PISA pētījumā, piemēram, dabaszinātnēs starpība starp puišu un meiteņu sasniegumiem bija astotā lielākā 65 valstu vidū un tā ir pieaugusi. Latvijā zēni arī biežāk pamet skolu, to nepabeiguši (.pdf, 7.lpp).

Dmitrijam regulāri nākas skaidrot, ko viņš meklē skolā. «Satieku sen neredzētu bērnības draugu. Kad pasaku, kur strādāju, viņi ir šokā. Tu taču vari darīt jebko, kāpēc tu strādā par skolotāju?!»

Dmitrijs jūt, kā ģimnāzijas vadība par viņu rūpējas, taču saka: “Es jau saprotu, kāpēc viņi to dara”. Darbu tūlīt pat viņam būtu gatava dot arī Bauskas 2.vidusskolas direktore, solot vēl lielāku slodzi un algu. Foto: Kaspars Goba

Runa gan nav tikai par puišiem. Tikai ceturtā daļa Latvijas skolotāju uzskata, ka sabiedrībā viņu profesija tiek cienīta, rāda OECD skolotāju darba vides pētījums. Ar atsevišķiem izņēmumiem Eiropā kopumā rādītājs ir tikpat zems.

Kāpēc aizgāja

Dmitrijs, 2009.gadā sākot darbu, mēnesī saņēma ap 300 latu uz rokas. Palielinoties slodzei, auga arī samaksa — ap 400. Klāt nāca ESF stipendija: ap 100 latu mēnesī. Krīzes gados stipendija kļuva par glābiņu vairākiem tūkstošiem Latvijas skolotāju. «Kopā sanāca 500 latu. Kas man, jaunam cilvēkam, vairāk bija vajadzīgs?»

Darbs iepatikās, un jau otrajā gadā viņš spēra apzinātu soli, lai skolā varētu palikt — pārgāja uz LU Fizikas fakultāti, kurā iegūtais grāds līdz ar tālākizglītības kursiem dotu nepieciešamo kvalifikāciju. No RTU varēja pārņemt tikai dažus kredītpunktus, tāpēc studijas faktiski bija jāsāk no jauna.

Kad likās, ka viss ir labi, skola pieņēma darbā trešo fizikas skolotāju. Mazāka slodze nozīmēja arī daudz mazāku algu. Tikmēr Dmitrijs bija izveidojis ģimeni, piedzima meitiņa, un par 300 latiem uz rokas strādāt vairs nebija ar mieru. 2012.gadā viņš no skolas aizgāja.

Lai gan dažādās aptaujās atalgojums reti tiek minēts starp profesijas izvēles iemesliem — dominē darba nozīmīgums, doto zināšanu vērtība — realitātē algas svars ir stipri lielāks. Tur, kur skolotājiem maksā maz, jaunieši pedagoģiju studēt nevēlas, raksta McKinsey. Pētnieki secinājuši, ka tieši laba starta alga ir viens no būtiskajiem faktoriem, lai piesaistītu skolām gudrus jauniešus. Vēl būtiskāka nekā liels vēlākais algas pieaugums. Izvēloties profesiju, jaunajiem svarīgāk, cik viņi saņems uzreiz, nevis pēc gadiem. Savukārt profesiju iemīlējušie vēlāk skolu nepametīs, pat ja redzēs, ka citur varētu pelnīt nedaudz vairāk. Tas gan nenozīmē, ka pieauguma var nebūt vispār — tas ir būtisks, lai noturētu darbā labos skolotājus.

Latvijā jaunietim, kurš vēlas kļūt par skolotāju, visbiežāk nav ne jausmas, cik viņš pelnīs. Valdības noteikumos par vienu slodzi jeb 21 kontaktstundu ierakstītie 405 eiro pirms nodokļu nomaksas iesācējam un 420 skolotājiem ar vismaz 10 gadu pieredzi automātiski noliek Latviju starp sliktākajām Eiropas valstu vidū.

Infografika: Māris Diņģelis, IR

Patieso ainu gan šie skaitļi neatspoguļo. Ja jaunais skolotājs nonāks mazā lauku skolā, mācīs tikai fiziku vai citu priekšmetu ar mazu stundu skaitu, visticamāk, mēneša atalgojums būs stipri mazāks par 420 eiro. Ja atradīs darbu lielā Rīgas skolā, kur skolotāju trūkst, ja iemantos direktora labvēlību un tiks pie gandrīz divām likmēm jeb 36 kontaktstundām nedēļā, alga var pārsniegt 1000 un pat 1200 eiro mēnesī. Vēl var paveikties ar pašvaldību – tās, kuras vēlas un spēj, skolotājus pabalsta ar piemaksām.

Piemēram, Jēkabpils Bērzgala pamatskolā, kur pagājušogad mācījās 14 skolēni, šā gada janvārī vidējais atalgojums bijis 247 eiro. Bet rekords tajā pašā mēnesī ir vairāk nekā 2400 eiro – tik saņēmis viens pedagogs Rīgā un viens Mārupē.

Pašreizējā darba samaksas sistēma un neefektīvais skolu tīkls pedagogus pamatīgi noslāņojis. 15% visu Latvijas skolotāju saņem mazāk nekā 420 eiro uz papīra. Vēl tikpat lielai daļai mēnešalga nesasniedz 600 eiro. Aptuveni puse visu skolotāju pelna no 600 līdz 1000 eiro, bet 20% saņem vairāk nekā 1000 eiro.

Infografika: Māris Diņģelis, IR

Stellējot graudu kaltes, piecreiz vairāk

Dmitrijs labāk atalgotu darbu atrada ātri. Uzņēmumā, kas montē graudu kaltes. Darbs nežēlīgs — visu laiku ārā, sals vai sniegs. Reizēm 11 stundas dienā, arī brīvdienās. Prom no mājām pat pāris nedēļu no vietas. Sākumā saņēma ap 1000 latu uz rokas. Darba devējs, redzot, ka puisis spēj ne tikai mērīt, urbt un griezt ar fleksi jeb slīpmašīnu, bet arī nolasīt rasējumus un vadīt cilvēkus, algu palielināja līdz 1500 latiem un vairāk. Dmitrijs saņēma vismaz piecas reizes vairāk nekā skolā.

Puisis ātri pielāgojās raupjajai videi. Līdz vēlam vakaram montēja, naktis šaurībā kopā ar citiem pavadīja celtniecības vagoniņā. Pamanīja, ka valodā ienākuši lamuvārdi. Saņēma labu naudu, bet gandarījuma, kādu tika izjutis darbā ar bērniem, nebija. Līdz ar aiziešanu no skolas pārtrauca arī studijas — savienot ar šo darbu tās nebija iespējams.

«Galvenais — es nekad nebiju mājās. Ļoti pietrūka ģimenes.» Ar draudzeni un meitiņu retajos vakaros, kad izdevās trāpīt interneta pārklājumā, centās runāties skaipā. «Draudzene stāsta, ko mazā jaunu izdarījusi, bet es jau neesmu klāt, neesmu redzējis. Gribas kaut vai blakus pasēdēt, kad bērns zīmē.»

Pērn augusta beigās, kad Dmitrijs tikko bija pabeidzis objektu Madonā, viņam atkal piezvanīja skolas direktors — šoreiz no Bauskas Valsts ģimnāzijas. Stāsts bija uz mata tāds pats, kā pirms gadiem. No darba bija aizgājusi pensionētā fizikas skolotāja, bet jaunu atrast neveicās.

Pāris dienu vēlāk viņš jau atkal stāvēja klases priekšā. Ģimene priecājās, ka tētis vakaros ir mājās, Dmitrijs diendienā izbaudīja meitiņas klātbūtni.

Aizvadītajā mācību gadā Dmitrija alga bija ap 900 eiro pirms nodokļu nomaksas jeb 650 uz rokas. Viņš samierinās, ka pēc nodokļiem saņem par 200 eiro mazāk nekā dzīvesbiedre, strādādama ārzemniekiem piederošā cūku fermā. Aptuveni trīsreiz mazāk nekā celtniecībā. Dmitrijs saka — šī ir mazākā summa, par kādu viņš pašlaik ir gatavs strādāt skolā. Nozīmīgi plusi ir sociālās garantijas, paredzams darba laiks un galvenais — nekur nav jābrauc.

Cietīs labāk atalgotie

Atšķirībā no vairuma skolotāju, Dmitrija atalgojums pārsniedz oficiālo vidējo algu valstī — šā gada otrajā ceturksnī tā bija 815 eiro pirms nodokļu nomaksas. Catlaks to sauc par vēl vienu būtisku rādītāju. «Ja skolotājs saņem zem vidējās algas valstī, izglītības sistēma slīd uz leju. Lai ietu uz augšu, algai jābūt vismaz vidējā līmenī vai virs tā.»

Ministrijas izstrādātais jaunais darba samaksas modelis, kuram ar laiku vajadzētu padarīt skolotāja profesiju iekārojamāku, paredzēja šim skaitlim tuvināt arī pārējo skolotāju algas, lielās atšķirības izlīdzinot. Zemākās tiktu celtas līdz 760 eiro par likmi, augstākās — samazinātas līdz 1000 vai 1100 eiro uz papīra, ja skolotājs strādās maksimāli atļauto 1,1 likmi jeb 40 stundām nedēļā.

Modeli nobremzēja abi algu līknes gali. Latvijā ir desmitiem lauku skolu, kur katrā klasē mācās tikai daži bērni, tāpēc uz diviem trim skolēniem ir viens un visbiežāk slikti atalgots skolotājs. Lielākoties tās pie dzīvības tur pašvaldības, novirzot daļu no pārējām skolām paredzētās pedagogu algu naudas. Nu tas būs liegts un pašvaldībām nāktos mazākās skolas reorganizēt, deviņu klašu vietā atstājot sešas vai četras, vai pat slēgt. Vai arī ievērojami līdzfinansēt pašām. Tāpat reforma mazajām liktu samazināt pedagogu skaitu. Tāpēc pašvaldības pretojas reformai.

Savukārt lielākās skolas iebilst, jo jaunā kārtība ierobežos iespējas skolotājiem pārsniegt likmi un pelnīt vairāk. Pašlaik algas aprēķina pamatā ir kontaktstundu skaits, bet darbu labošana, konsultācijas, gatavošanās ir kā papildu pienākums ar papildu, taču proporcionāli mazāku samaksu. Turpmāk šādas dalīšanas vairs nebūtu, un skolotājs saņemtu algu par pilnu nedēļu 36 vai 40 darba stundu garumā.

Lai laika pietiktu visam, viens skolotājs varēs pasniegt vidēji tikai 24 kontaktstundas. Valsts ģimnāzijas, kur pašlaik ir noslogotākie pedagogi, sarēķināja, ka katrai vajadzēs vēl vidēji septiņus jaunus skolotājus. Labāk atalgotajiem — un dažās ģimnāzijās tādu ir lielākā daļa — līdz ar mazāku kontaktstundu skaitu alga tad nokristu par vidēji 200 eiro. Lai gan ministrija mierina, ka zaudēs tikai 4% skolotāju salīdzinājumā ar 70% ieguvēju, ģimnāziju arguments ir pamatots. Labākajiem pedagogiem — kvalificētiem, pieredzējušiem profesionāļiem — nebūs grūti atrast darbu citās nozarēs.

Dmitrijs ir pārliecināts, ka viņam ārpus skolas nebūtu grūti atrast labāk atalgotu darbu. Savu nākotni ar skolu puisis saistītu, ja nākotnē mēnesī varētu nopelnīt virs 1000 eiro uz rokas. Izglītības profesionāļi saka — 800 – 1000 eiro pēc nodokļiem ir tā summa, ko par vēlamo sauc arī citi jaunie, spējīgie pedagogi. Foto: Kaspars Goba

Nav vietas inovācijām

Ministrijai strīdā ar lielākajām skolām ir viens galvenais arguments — pedagogi tajās ir pārslogoti un tāpēc cieš kvalitāte. Dmitrijam pagājušajā mācību gadā bija 31 kontaktstunda nedēļā — stipri vairāk par vienu likmi, taču ne arī pati lielākā slodze. Bet, tā kā viņš strādā četras, nevis piecas dienas nedēļā (vienu dienu brauc uz LU, kur līdz ar atgriešanos skolā atsāka studijas), puiša ikdiena labi parāda pašu noslogotāko skolotāju darba apjomu.

Dmitrijs māca 11 klasēm. Skolā ir no astoņiem rītā līdz trijiem, četriem pēcpusdienā. Katru dienu ir septiņas vai astoņas mācību stundas, divreiz nedēļā vēl 50 minūšu konsultācijas. Īsa atelpa visas dienas garumā tikai tik, cik ļauj starpbrīži.

Mājās pārnācis, katru vakaru pie darba sēžas vēlreiz. Kādā no klasēm parasti rakstīti pārbaudes darbi. To labošana aizņem pusotru stundu. Vēl vismaz tikpat, lai saplānotu nākamo dienu. «Vecie skolotāji, iespējams, visu pēc standarta māca. Es tā nevaru, ir lietas, kas pašam jāatkārto, jāpameklē.» Vajadzētu sagatavot arī kādu vizuālo materiālu, prezentāciju, taču ne vienmēr sanāk. Laika trūkuma dēļ nav motivācijas, «jo stundu jau var novadīt tāpat».

Uz nepieciešamību mainīt izpratni par to, kas ir skolotāja darbs, Latvijai norādīja OECD. Lai gan praksē no pedagoga tiek gaidīta sevis izglītošana, individuāla komunikācija ar skolēniem, kvalitatīva stundu sagatavošana, netiek ņemts vērā, ka tā ir ne mazāk svarīga darba sastāvdaļa un prasa daudz laika.

«Varat būt izcili talantīgs un pieredzējis skolotājs, bet jums vienkārši fiziski nav vietas inovācijām,» par šādu darba režīmu, ko savulaik, būdams skolotājs, izbaudījis arī pats, saka Catlaks. Viņš pāriešanu no kontaktstundu apmaksas jeb gabaldarba uz noteiktu algu par visiem pienākumiem kopā uzskata par fundamentālu un sen nepieciešamu pārmaiņu.

Tikai viens puzles gabaliņš

Lai ministrija plānu realizētu, pedagogu algu budžets jāpalielina par aptuveni 10% jeb 30 miljoniem eiro gadā. Valdībā vienošanās par to vēl nav. Reforma ir atlikta vismaz par gadu. Liela pamata cerībai, ka tai tiks atrasta gan politiskā griba, gan piekritīs skolotāju arodbiedrība un pašvaldības, nav.

Pat, ja brīnums notiktu, algu palielināšana ir tikai viena detaļa izglītības kvalitātes celšanas bildē. Labāks atalgojums un lielāki konkursi augstskolās nedos rezultātu, ja viss paliks pa vecam jauno pedagogu apmācībā. Tas nemainīs situāciju, ja vienlaikus netiks prasīta darba kvalitāte skolās un nebūs motivējošas sistēmas tās novērtēšanai. Profesijas prestižs augtu, ja skolotājiem dotu lielāku autonomiju, taču arī tai jāiet rokrokā ar atlasi un augstām izglītības prasībām.

Šos puzles gabaliņus ministrija pagaidām nav pat aiztikusi. Ministre Mārīte Seile sola — pie jauno pedagogu sagatavošanas sistēmas uzlabošanas ķersies šajā mācību gadā. Līdz šim tas nav darīts, jo visus ministrijas spēkus paņēmis jaunais algu modelis.

Uz brīnumu atliek cerēt arī vecākiem un skolām, kuras vēlas, lai bērnus mācītu gudri, teicami sagatavoti un ar dzīvi apmierināti skolotāji. Dmitrijs ilgi labākus laikus negaidīs. Viņš pieļauj — pēc gada vai diviem, saņēmis augstskolas diplomu, meklēs citu darbu. Skolā viņš paliktu, ja zinātu, ka, ieguvis pienācīgu izglītību un uzkrājis pieredzi, pelnīs stipri vairāk kā tagad. Ja nebūtu jājūtas neērti ikreiz, kad skolotāji prasa labākus darba apstākļus. Ja nevajadzētu pat saviem audzēkņiem tik bieži stāstīt, kāpēc skolotāja darbs ir vērtīgs un kāpēc viņš nedara kaut ko citu.

Autore: Evita Puriņa, Re:Baltica
Redaktore: Nellija Ločmele, IR
Foto: Kaspars Goba
Infografikas: Māris Diņģelis, IR
Tehniskais atbalsts: Raivis Vilūns