Skolās, kur šogad norit pāreja uz mācībām tikai valsts valodā, trešdaļai ir grūtības sazināties latviski. Daugavpilī situācija ir līdzīga kā citur.
Kad īsi pirms jaunā mācību gada Daugavpilī runājam ar topošo septītklasnieku Artjomu Terjohinu un viņa tēti Pāvelu, lielu satraukumu par gaidāmajām izmaiņām – pāreju uz mācībām tikai valsts valodā – viņos nejūt. Mūsu sarunā latviski puisis atbild gandrīz tikai ar “jā” un “nē”. Arī klasesbiedru valodas zināšanas esot trūcīgas (“daudzi nesaprot, ko jautā”). Taču mācībās Artjoms vienmēr bijis starp labākajiem un ģimene reformu atbalsta.
Drūmāka noskaņa ir mūsu otrajā sarunā ar tēvu divus mēnešus vēlāk. “Ir pagrūti,” viņš saka. Skolotāji tagad stundās runā tikai latviski un skolēni visu neuztver. Atzīmes pazeminājušās. Ģimenē nolēmuši, ka pēc rudens brīvlaika zēns pēc skolas vēl divreiz nedēļā dosies uz pašu apmaksātiem latviešu valodas kursiem.
Terjohinu ģimenes ieskicētās problēmas ir atklātākais stāsts, ko dzirdējām, nedēļas garumā Daugavpilī un pēc tam atkārtotās intervijās pēc mācību gada sākuma runājot ar vecākiem, pedagogiem un pašvaldības pārstāvjiem. Daudzi uzrunātie vecāki atteicās. Ja ir pret reformu, izklausīsies slikti. Ja par – arī klusēs, lai nesaņemtu nosodījumu no radiem un paziņām.
Mobilizē “zelta fondu”
Pirms mācību gada sākuma, kad mediji reformai pievērsa lielāko uzmanību, Daugavpils un Rēzeknes vārds izskanēja visbiežāk – un ne jau pozitīvi. Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV) norādīja, ka tur esot stāsts arī par “lojalitāti valstij”, bet parlamentārā sekretāre Silvija Reinberga pat runāja par “situācijas piesegšanu”. Proti, pašvaldības sakot, ka skolas pārejai ir gatavas, bet IZM un Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) redzot, ka “tā absolūti nav”.
Daugavpilī tas radīja aizvainojumu. “Apvainoja mūs melos, bet mēs neko neslēpjam,” augustā Re:Baltica teica Daugavpils Izglītības pārvaldes izglītības metodiķe latviešu valodas jautājumos Silvija Mickeviča. Par problēmām runājot.
Viena no tām, protams, ir pedagogu valsts valodas zināšanas. Mickeviča lēš, ka pavasarī un vasarā no darba skolās un bērnudārzos aizgājuši vairāk nekā 50. Daļa nav izturējusi valodas pārbaudes. Citos gadījumos kā formālais iemesls minēts, piemēram, došanās pensijā.
Tā ir aptuveni sestā daļa no skolotājiem, kuri pērn Daugavpilī strādāja bilingvālajā izglītībā un kuriem vistiešākajā veidā jāīsteno pāreja uz vienotu skolu.
Kā to veiksmīgi izdarīt pilsētā, kur latviešu ir dzimtā valoda labi ja katram piektajam skolotājam un skolēnu vidū attiecība varētu būt līdzīga? “Esam ieguldījuši milzīgu darbu,” saka Mickeviča. 1., 4. un 7. klasēm šogad mobilizēts “zelta fonds” – skolotāji ar pieredzi un valodas prasmēm. Šim gadam viņu pietiekot, taču tikpat daudz vajadzēs arī nākamos divus gadus un par to pārliecības nav.
Vajadzētu vairāk, bet nav naudas
Vasarā rīkotas nometnes, tagad pagarinātās dienas grupas ar uzsvaru uz valsts valodas apguvi. Latviešu valodas stundās klases dala divās daļās, “lai ar katru var parunāt, jo, ja klasē sēž 25, tas ir sarežģīti”. Ir skolotāju palīgi, kuri stundās pievienojas pēc vajadzības un atbalsta bērnus individuāli.
Taču tā notiek ne visās skolās un ne visās klasēs, atzīst Daugavpils Izglītības pārvaldē. Naudu nometnēm un skolotāju palīgiem dod valsts. Tā kā vēl augustā nebija skaidrs, vai nauda viņiem būs pat līdz gada beigām un piesaistīt cilvēkus nav vienkārši, visas skolas to nedarot. Pārējām speciālu līdzekļu nav, lai gan prasīts gan pašvaldībai, gan valstij. Līdz ar to, piemēram, latviešu valodā klases tiek dalītas tad, ja naudu izdodas paņemt no pedagogu algu dotācijas – tātad samazinot skolotāju atalgojumu.
Daugavpils pašvaldība pagājušogad organizēja 36 stundu sarunvalodas kursus pedagogiem (plāns paredzēja apmācīt 434 cilvēkus). Ikgadējos valodas kursos iedzīvotājiem pērn un šogad par vienu no prioritārajām grupām esot noteikti to skolēnu vecāki, kuru bērni sākuši mācības valsts valodā.
Kāpēc ar papildu finansējumu neatvieglo skolām reformu šogad, kad pāreja sākas? Pašvaldība pēc būtības atbildi nesniedza. Katra skola skolēnus atbalstot pati, izvērtējot vajadzības, finanšu iespējas un cilvēkresursus.
No IKVD Re:Baltica sniegtās informācijas noprotams, ka ne viss atkarīgs tikai no naudas. Dienests šoruden visā Latvijā pārbauda reformas norisi. Līdz šim pabūts piecās no 11 Daugavpils skolām, kur notiek pāreja. No tām tikai divās pedagogu valodas prasmes izvērtētas sistemātiski. Arī minētās nometnes bijušas tikai divās. Trijās ātrākai valodas apguvei veiksmīgi izmantojot pagarinātās dienas grupas.
Trešdaļa skolēnu latviski sazinās ar grūtībām
Iespējams, svarīgākais IKVD secinājums, ir šāds – trešdaļai skolēnu Latvijas mazākumtautību skolās, īpaši 1. un 4.klasēs, ir grūti sazināties latviski. Arī uz šī fona Daugavpils sevišķi neatšķiroties no citām pašvaldībām.
Jekaterina Lapa ir sākumskolas skolotāja Daugavpils Iespēju vidusskolā. “Bērnudārzā vienmēr bija grupas, kur viena audzinātāja runāja krieviski, viena latviski. Tāpēc bērni saprot, ko es saku, bet dažreiz neprot paskaidrot savas domas,” viņa saka par pirmo klašu audzēkņiem. Pašas meitas mācās 4. un 8. klasē. Ceturtklasniecei, kurai mācības tagad notiek tikai latviski, reizi nedēļā ir iespēja iet uz krievu valodas fakultatīvu, bet to nedarot, jo noslogota citās aktivitātēs. Jekaterina stāsta, ka mājās ar meitām runājot abās valodās, “bet pildot visus uzdevumus, runājam tikai latviski.” Taču tā darījuši ne visi vecāki. Arī tie, kas valodu zina: “Prot, bet negribēja, tieši negribēja.” Tagad situācija esot mainījusies. Arī visa saziņa starp viņu kā klases skolotāju un vecākiem kopš pagājušā gada notiekot tikai latviski.
Skola pati centusies latviski mācīt vairāk nekā prasa likums (līdz šim 1. – 6. klasēs latviski bija jāapgūst vismaz 50% no mācību satura, bet 7. – 9.klasēs – vismaz 80%). Pērn trešajā klasē, piemēram, krievu valodā mācītas tikai dabaszinātnes un sociālās zinības. Skolas direktore Ingrīda Brokāne atgādina, ka, lai iestātos vidusskolā, centralizētajā latviešu valodas eksāmenā jāiegūst vismaz 40%. “Ja nebūs atbalsta un [latviešu valoda] būs tikai latviešu valodas stundās, skaidrs, ka konkurence uz vidusskolu uzreiz maksimāli krītas.”
Mazāk laika apgūt priekšmetu
Tomēr ne visi valodu zina pietiekami arī 7. klasē, kur parādās vairāki jauni priekšmeti un mācību saturs kļūst arvien sarežģītāks. “Vieglā valodā cenšos, jo līmenis dažāds. (..) Ir grūti. Daži arī lasa… nevar saprast, ko viņi izlasīja un par ko,” saka Daugavpils Valstspilsētas vidusskolas matemātikas skolotāja Svetlana Antoņeviča. 8. un 9. klasēs var palīdzēt, izskaidrojot krieviski. Septītajā to faktiski vairs nedrīkst. Šādos gadījumos skolotāji cenšoties pārfrāzēt uzdevumu citiem vārdiem, taču tas arī nozīmē paša priekšmeta apguvei atņemtu laiku.
To, ka “mums ir joprojām skolēni, kuriem ir ļoti vājas latviešu valodas prasmes”, nenoliedz arī Mickeviča no Daugavpils Izglītības pārvaldes. Esot situācijas, kurām risinājumu nezina. “Viņš vienkārši nav stundā, ausis ciet un viss, neklausās. Aiziet mājās, tur neviens nepalīdz, neseko mācībām. Varbūt vēl otrādi, noskaņo pret latviešu valodu.. Sarežģīti. Tāpēc mums ir tādi fenomeni, ka septītā klasē sēž un nezina valodu. Mēs to nenoliedzam.’’
Ja nezina valodu, neapgūst arī mācību vielu. Vai valodas nezināšana var apdraudēt skolēnu sekmes? Sliktākām atzīmēm tāpēc nevajadzētu būt, saka Mickeviča. Bet secinājumiem viņa aicina sagaidīt pirmā semestra beigas.
Cer uz labu
Zemākus vērtējumus e-klasē pēc mācību pirmajām nedēļām redz septītklasnieka Artjoma tētis Pāvels. Gan dēlam, gan klasei kopumā. Artjomam pašam smagāk klājoties jaunajos priekšmetos, jo daudz vēl nezināmu jēdzienu. Pagājušogad dēlam liecībā bijuši pāris septiņnieki, “pārējais viss augstāk”, bet šogad starp vērtējumiem esot arī 20 un 40 procenti.
Tētis Pāvels strādā pašvaldības policijā un latviski runā bez aizķeršanās. Dēlam komunikācijas ar latviešiem līdz šim bijis maz un apzināti tā nav meklēta. Arī klasesbiedri ir no krievvalodīgām ģimenēm, bet brīvo laiku viņš lielākoties pavadot pie klavierēm – grib kļūt par mūziķi.
Par dēla mācībām Pāvela balsī optimisma ir mazāk nekā augustā, tomēr pavisam tas nav zudis. Varbūt tā paies pat viss gads, viņš saka. Vienlaikus ir pārliecība, ka pēc tam tomēr būs labāk. “Mans uzskats ir tāds – kā var nezināt tās valsts valodu, kurā dzīvo? Ja neproti runāt, rakstīt, ko tu vari dabūt no valsts?”
VIEDOKLIS
Lai dotos misijas darbā uz Daugavpili
Kādreizējais alūksnietis Ilmārs Zučiks vada Daugavpils Valstspilsētas vidusskolu – tajā pērn pēc lielas sabiedrības viļņošanās apvienoja vienu latviešu un vienu mazākumtautību vidusskolu. Zučiks nāca no 12. jeb “latviešu” skolas, kuru iepriekš “izvēlējās tomēr ģimenes, kas latviešu valodu lika kā vērtību”. Tas nenozīmē, ka tikai latvieši. Pēc apvienošanās bērnu no krievvalodīgajām ģimenēm ir ne vairs puse kā bija 12. vidusskolā, bet “daudz, daudz lielāks procents” un daļā latviešu ģimeņu tas rada mulsumu. “No latviešu dārziņiem ļoti liela piesardzība, nākt vai nenākt, domājot par to, ka mēs tomēr esam savienoti ar kādreizējo mazākumtautību skolu. Vēsturiskā atmiņa.” Tas nozīmē arī latviešu vecāku jautājumus, kāpēc viņa bērnu māca skolotājs, kuram dzimtā valoda nav latviešu vai kāpēc stundā arī pēc reformas kāds pedagogs kādu vārdu tomēr pateicis krieviski.
“Mēs negribam veidot policejisku sabiedrību,” Zučiks runā par uzticēšanos un uzsver, ka ilgtermiņa procesu nevar sakārtot vienā mēnesī vai gadā. Domājot par reformu, jau pērn centušies, lai bērnudārzos ar mazajiem latviski runātu ne tikai latviešu, bet arī mazākumtautību grupās. Negaidot valsts valodas pārbaudes, ar vairākiem pedagogiem pārtrauktas darba attiecības. “Lūdzu uzrādīt atkārtotu apliecinājumu par valodas prasmi. Protams, ka viņi nevarētu.” Ar vēl dažiem vienojušies par tādu pienākumu veikšanu, kur esošās valodas prasmes būtu pietiekamas.
Skolā šogad nomainījušies 13% pedagogu.
Zučiks slavē savus skolotājus, kuru valodas prasmes pēdējā gada laikā, pateicoties kursiem un pašu apņēmībai, ļoti uzlabojušās. Taču direktors uzsver, ka tikai “valodas nesējs” jeb cilvēks ar latviešu kā dzimto valodu to var iemācīt daudz kvalitatīvāk. Bet tādu ne skolā, ne Daugavpilī nepietiek. Viņa skolā pēc ilgas meklēšanas šogad tādi atrasti gandrīz visās pirmajās klasēs, bet par turpmāko drošības nav.
Zučiks ir pārliecināts, ka valstij daudz skaidrāk jārāda – šis reģions tai ir svarīgs. “Un, ja tu esi gatavs tur doties vai tur būt un mācīt latviešu valodu, uzņemoties ne tikai stundu vadīšanu, bet arī latviešu valodas mācīšanas misiju, tad mēs esam kā valsts gatavi atbalstīt finansiāli vai kā citādi. Kā mērķi, ka tā ir mūsu valstiskā nostāja, ka redzam ne tikai vienotas skolas, bet visas Latvijas veidošanu,” viņš saka. Zučiks arī norāda uz Igaunijas piemēru. Tā, saskaroties ar līdzīgu problēmu, ir lēmusi ievērojami piemaksāt tiem igauņu skolotājiem, kuri dodas strādāt uz krievisko Ida-Viru apriņķi.
VIEDOKLIS
“Ja esi labs skolotājs, mācīsi arī krieviski”
Anatolijam Mirošņikam ir divi bērni, kuri šoruden sāka mācības tikai latviski. Meita 7.klasē, dēls bērnudārzā. Dzimis daugavpilietis, izglītību ieguvis bilingvāli, Anatolijs pats runāt latviski faktiski iemācījies tikai augstskolā Rīgā. Kopmītnēs salikts kopā ar puisi no Latvijas laukiem, kurš krieviski neesot varējis pateikt ne vārda. “Liels viņam paldies,” noteic Anatolijs.
Taču pāreju uz mācībām tikai valsts valodā viņš neatbalsta. Valsts valoda ir jāzina, bet to varot apgūt paralēli un saglabājot nacionālo minoritāšu tiesības mācīties dzimtajā valodā. ”Tas vairāk līdzinās politiskam lēmumam nekā vēlmei uzlabot izglītību, zināšanas vai realizēt kompetenču pieeju,” viņš saka.
Neraugoties uz to, paši mazo puiku sākotnēji sūtījuši latviešu dārziņā. Bērns tur esot klusējis kā aizvērts. Zēnam ir valodas attīstības traucējumi, un par šādiem bērniem neesot padomāts: “Kā jūs gribat iemācīt bērnu runāt latviski, ja viņš vēl savā dzimtajā valodā nevar runāt?” jautā Anatolijs. Kad puika pārgājis uz mazākumtautību bērnudārzu, tur “atvēries”.
Kad tiekamies augustā, Anatolijs ir nobažījies, ka meitai kritīsies zināšanu līmenis tādos priekšmetos kā matemātika un vēsturē: “Tas taču ir loģiski. Ja cilvēks nesapratīs, ko no viņa vēlas, viņš nevarēs atrisināt uzdevumu.” Pagājušajā gadā viņai bijušas latviešu valodas privātstundas, taču šogad ģimene nevar to atļauties, jo līdzekļi aiziet, lai sagatavotu jaunāko dēlu skolai. Anatolijs ir gatavs, ka abiem ar sievu būs jāmācās kopā ar meitu.
Otrreiz tiekamies oktobra vidū. Viņš stāsta, ka gan skolā, gan bērnudārzā visi cenšoties runāt latviski, bet vajadzības gadījumā paskaidrojot “saprotamā valodā”. Uz jautājumu, vai, viņaprāt, turpinās bilingvālā izglītība, Anatolijs atbild apstiprinoši – un piebilst, ka tā arī jābūt. Viņš aicina iedomāties sevi skolotāja lomā krievvalodīgā klasē. Ja paskaidro latviski vienu, otru, trešo reizi, bet bērns valodas dēļ nesaprot, “ko lai skolotājs dara? Ja esi labs skolotājs, tu mācīsi.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Daugavpils redakcijas projekta un dokumentālās filmas saturu atbild Re:Baltica. #SIF_MAF2023
NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712
Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai to izdarītu, lietotnes ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu zīmolu un sekojiet tālākajām norādēm.
