Ik gadu no Latvijas aizbrauc vecāki, kuru bērniem ir īpašas vajadzības – gan materiālu iemeslu, gan sabiedrības attieksmes, gan nākotnes baiļu dēļ. Šis ir personisks stāsts par vienu no viņiem.

Pirms gada pieņemot grozījumus ātro kredītu regulējumā, vairāki deputāti norādīja, ka to mērķis ir reklamēšanas pilnīgs aizliegums. Taču realitāte liecina ko citu. Gan televīzijā, gan interneta vidē kredītu reklāmas joprojām ir – tiešas, uzbāzīgas un, ļoti iespējams, likumu pārkāpjošas. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) pret tām nevēršas, norādot, ka pierādīt pārkāpumu būtu ļoti grūti un vaina ir nekvalitatīvi pieņemtajā regulējumā.

Pusotrs gads, divi Saeimas sasaukumi, septiņas Tautsaimniecības komisijas sēdes – tas ir neliels ieskats, kā deputāti mēģina ierobežot ātro kredītu biznesu Latvijā. Gala lēmums joprojām nav pieņemts.

Kamēr deputāti naudīga lobija iespaidā nespēj neko izlemt, ātro kredītu firmas turpina pelnīt miljonus no cilvēkiem, kam nedrīkstētu aizdot. Re:Baltica izpētīja, kā tas notiek.

Kurš gan aizņemtos 200 latu, ja pēc gada vajadzēs atdot jau tūkstoti vai pat trīs? Taču latvieši šādu neticamu izvēli izdara arvien biežāk. Kamēr daudzi no krīzes joprojām nav izkārpījušies, ātro kredītu bizness pilnā sparā bauda ekonomikas «uzrāvienu» un pelna miljonus. Par augļošanu jeb pārmērīgi apgrūtinošiem aizdevumiem draud pat cietumsods, tomēr Latvija — pretēji Igaunijai un Lietuvai — nekādi nav ierobežojusi fantastiskos kredītprocentus. Vismaz līdz šim, bet nu vadzis ir pilns.