“Tu man tikai tur paaiztiec!”

30 gadus pēc notikušā sieviešu kopa ir ceļā uz taisnību par bērnībā pārciestu seksuālu vardarbību.

30 gadus pēc notikušā sieviešu kopa ir ceļā uz taisnību par bērnībā pārciestu seksuālu vardarbību.

“Palīdziet man pasargāt bērnus, es vairs nezinu, kur iet, esmu bijusi visur.” Ar šādiem vārdiem sākās mūsu saruna ar Agatu. Viņa runāja daudz un haotiski, sauca rindu iestāžu, kur vērsusies un saņēmusi atteikumus vai ilgstošu bezdarbību, un nākamajā reizē solīja atnest dokumentus. Uz to viņa ieradās ar kasti.

Turpmāk pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību varēs iesniegt arī pieteicēja atrašanās vietā, nolēma Saeima, apstiprinot grozījumus Civilprocesa likumā. Līdz šim to varēja izdarīt tikai pēc aizskāruma nodarīšanas vietas.

Lai atriebtos sievai par uzdrīkstēšanos aiziet no vardarbīgas laulības, vīrs viņu sodīja vissāpīgākajā veidā - nožņaudza abu meitu, un pakārās pats. Šis ir klasisks piemērs vardarbības sejai mazpilsētā, kur apkārtējie par vardarbību zina vai nojauš, bet klusē, jo vainīgais ir “cienījams cilvēks”.

Ja Ilona neklausīja, viņu sēja trakokreklā. Līga gaidīja kārtējo skandālu, ja vīram bija “tas” skatiens. Natālija lūdza tikai vienu: vairs nesist pa acīm. Latvijā katra trešā sieviete reizi mūžā piedzīvo fizisku vai seksuālu vardarbību. Tas, kopā ar Dāniju, ir augstākais līmenis Eiropas Savienībā. Puse no upuriem palīdzību nemeklē. Šis stāsts ir par drosmīgām sievietēm, kuras piekrita neslēpties, lai brīdinātu citas. Viņas nav upuri. Viņas ir izdzīvotājas.

Pērn 167 vecāki zaudēja aizgādības tiesības, jo viņi bijuši vardarbīgi pret bērniem. Taču divu tiesvedību analīze liecina — Latvijā trūkst kopīgas izpratnes, kā palīdzēt bērniem, kuri paliek vecāku attiecību lauskās.