Starp sievietēm, kas Latvijā notiesātas par slepkavību, katra trešā ir nogalinājusi savu partneri, no kura varmācības bija cietusi. Kāpēc Latvijā tiesnešiem iepriekšēja vardarbība pārsvarā nešķiet vainu mīkstinošs apstāklis?

Saeimā top likuma grozījumi, kas ļaus varmākām piespriest plašāku sodu spektru, citādi šobrīd ir vai nu ieslodzījums, vai piespiedu darbs, kas viņus nelabo. Pa vidu – nekā.

Mamma Kristapu bērnībā pēra ar siksnu, uzšāva ar roku vai labākajā gadījumā – regulāri kliedza. Viņa uzskata, kas tas palīdzēja izaudzināt veiksmīgu dēlu. Kristaps ir citās domās.

Pagājušajā pavasarī bijušais dzīvesbiedrs Santai nogrieza ausi. Viņš to paņēma, mierīgi izgāja pa durvīm un devās uz policiju. Pa ceļam vīrietis ausi izmeta, bet neteica, kur. Līdz ar to tika zaudētas 12 stundas, kurās to varēja piešūt atpakaļ.

No vardarbības cietušās sievietes bieži skaidro, ka nav aizgājušas, lai bērniem būtu tēvs. Viņu pieaugušie bērni tagad uzdod pretjautājumu – kāpēc mātes viņus nepasargāja, aizejot un aiztaupot viņiem traumas, kas nepāriet.

Ja Ilona neklausīja, viņu sēja trakokreklā. Līga gaidīja kārtējo skandālu, ja vīram bija “tas” skatiens. Natālija lūdza tikai vienu: vairs nesist pa acīm. Latvijā katra trešā sieviete reizi mūžā piedzīvo fizisku vai seksuālu vardarbību. Tas, kopā ar Dāniju, ir augstākais līmenis Eiropas Savienībā. Puse no upuriem palīdzību nemeklē. Šis stāsts ir par drosmīgām sievietēm, kuras piekrita neslēpties, lai brīdinātu citas. Viņas nav upuri. Viņas ir izdzīvotājas.