This is the English version of Inga Spriņģe’s opinion piece for Norway’s newspaper Dagbladet on why should they care about being called paedophiles.

A couple of years ago an article in Facebook, shared widely by several of my educated, urbanite, latte-drinking friends, captured my attention. Under the headline “Democracy with the flavour of paedophilia” famous Latvian children doctor-anesthetist who on daily basis faces grossly injured children whose parents has been negligent, was ranting about rotten, decadent Western Europe ruining family values. He singled out Norway as the worst example where education minister promotes introductory lessons about incest in the primary schools “because the incest is a social norm in Norway”.

Lai iedzītu ķīli starp demokrātiski orientēto vidusšķiru un pārējo valsti, Kremlis izdomāja cīņu par “ģimenes vērtībām”.

Labāk pazīstama ar savu padomju nosaukumu – Valsts drošības komiteja (VDK), čeka bija pirmais boļševiku specdienests, kura uzdevums bija īstenot sarkano teroru. VDK veterāniem – piemēram, Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam un viņa tuvāko līdzgaitnieku lokam – arvien labpatīk sevi dēvēt par čekistiem. Atšķirībā no čekas dibinātājiem, kuri ir atbildīgi par tūkstošiem priesteru un mūku nogalināšanu, viņu modernie pēcteči sevi iztēlo dziļi reliģiozus.

Cīņa par “ģimenes vērtībām” Latvijā apvieno Kremļa draugus un ideoloģiskos pretiniekus – nacionāļus. Abi savu mērķu sasniegšanai izmanto Krievijas radītus mītus. Rezultāts – tikumības pants Latvijas likumā.

Gada sākumā Latvijas populārākā avīze, “МК – Латвия”, intervēja labi pazīstamo bērnu ārstu Pēteri Kļavu. Reanimatologs aicināja atjaunot nāvessodu par pedofīliju, jo varmākas vairs nebaidās no soda un “palikusi demokrātija ar pedofīlijas garšu”.

Kas ir cilvēki, kuri skraida pa Pierīgas mežiem ar lāzerieročiem un pie Saeimas piketē par “ģimenes vērtībām”?

Agrā septembra sestdienas rītā, kad vairums rīdzinieku vēl tikai mostas, pie centrālās stacijas pulksteņa sapulcējušies aptuveni četrdesmit cilvēki. Īsi pēc deviņiem visi ar sabiedrisko transportu dodas uz Bolderājas mežu. Izkāpuši netālu no Spilves lidostas, pa smilšainu ceļu nozūd starp kokiem. Pēc nepilna kilometra viņus sagaida daži vīrieši, kas pusstundu sniedz norādījumus, bet pēc tam katram izdala lāzeršauteni, kas vizuāli atgādina īstu automātu. Nākamās pāris stundas viņi spēlē «kariņus». Galvenais uzdevums — trāpīt sensorā, kas piestiprināts pretinieka galvai. Ik pa brīdim mežā skan izsaucieni nemuļķoties ar šāvieniem pa ķermeni un mērķēt tieši galvā.