Labdien,

Mani sauc Leonids. Rakstam pievienotajā bildē ir redzama mana aizturēšana mītiņa izklīdināšanas laikā Bolotnaja laukumā Maskavā 2012. gada 6. maijā. Latvijas politiķiem, kas pēc mana un Sanitas Jembergas raksta “Re:Baltica”  sauc mani par kremļa propagandistu, es gribētu jautāt: draugi mīļie, jums ar galvu viss ir kārtībā? Man reizēm šķiet, ka jūs paši esat inficēti ar kaut ko endēmiski kremlisko – Kremļacefalītu.

Šī publikācija turpina Latvijas drošībai veltīto materiālu ciklu kontekstā ar Krievijas agresiju Ukrainā, kuras sākumu pats savām acīm vēroju Slovjanskā, Doņeckā un Harkovā, kad strādāju amerikāņu plašsaziņas līdzekļu uzdevumā. Iepriekšējā rakstā pētījām ar partiju „Saskaņa” saistītu sportistu – politiķu grupējumu, līdzīgu tām organizācijām, kas Ukrainas dienvidaustrumos līdzdarbojās likumīgās varas gāšanā un prokrieviski separātisko režīmu ieviešanā. Stāsts atklāja arī Nila Ušakova vadītās domes iespējamo interešu konfliktu, piešķirot finansējumu ar šiem personāžiem saistītām sabiedriskajām organizācijām.

Lai iedzītu ķīli starp demokrātiski orientēto vidusšķiru un pārējo valsti, Kremlis izdomāja cīņu par “ģimenes vērtībām”.

Labāk pazīstama ar savu padomju nosaukumu – Valsts drošības komiteja (VDK), čeka bija pirmais boļševiku specdienests, kura uzdevums bija īstenot sarkano teroru. VDK veterāniem – piemēram, Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam un viņa tuvāko līdzgaitnieku lokam – arvien labpatīk sevi dēvēt par čekistiem. Atšķirībā no čekas dibinātājiem, kuri ir atbildīgi par tūkstošiem priesteru un mūku nogalināšanu, viņu modernie pēcteči sevi iztēlo dziļi reliģiozus.