Attēls: Krišs Salmanis, IR
Share on FacebookTweet about this on TwitterEmail this to someonePrint this page
Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!

Lai iedzītu ķīli starp demokrātiski orientēto vidusšķiru un pārējo valsti, Kremlis izdomāja cīņu par “ģimenes vērtībām”.

Labāk pazīstama ar savu padomju nosaukumu – Valsts drošības komiteja (VDK), čeka bija pirmais boļševiku specdienests, kura uzdevums bija īstenot sarkano teroru. VDK veterāniem – piemēram, Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam un viņa tuvāko līdzgaitnieku lokam – arvien labpatīk sevi dēvēt par čekistiem. Atšķirībā no čekas dibinātājiem, kuri ir atbildīgi par tūkstošiem priesteru un mūku nogalināšanu, viņu modernie pēcteči sevi iztēlo dziļi reliģiozus.

Vēsturniekiem nāksies izsvērt, kurš radīja terminu “pareizticīgā čeka”. Ar to apzīmē aliansi starp Putina VDK līdzgaitniekiem un Krievijas pareizticīgo baznīcu. Visdrīzāk, tas notika drīz pēc Putina “otrās atnākšanas” 2004.gadā.

Putins jau bija saticis priesteri Tihonu Ševkunovu (Tikhon Shevkunov), kurš ir mācītājs Kristus Pretimņemšanas klosterī, ēku kompleksā netālu no Federālā drošības dienesta (FSB) Lubjankas mītnes Maskavā. Krievijas mediji noturīgi dēvē Ševkunovu par Putina garīgo tēvu, ko neviens no abiem nav ne apstiprinājis, ne noliedzis.

Taču nav šaubu, ka Ševkunovs bija galvenais Krievijas elites pareizticīgā dzīvesveida konstuktors. Tas ietvēra biežus baznīcas apmeklējumus un obligātos svētceļojumus uz Atosa kalnu Grieķijā, kas kļuva par slēgtu džentelmeņu klubu Krievijas biznesa, politikas un kriminālajai elitei.

Pirmos divus prezidentūras termiņus Putins cīņu starp līdzgaitnieku liberālo un konservatīvo spārnu vēroja  kā tiesnesis, nepieslienoties nevienam no tiem. Otrā termiņa beigās uzstājīgi klīda baumas, ka “pareizticīgā čeka” uzvarēs un kāds no tās, piemēram, nu jau bijušais “Krievijas dzelzceļa” boss Vladimirs Jakuņins, kuram tīk sevi uzskatīt par filozofu un kristīgo vērtību sludinātāju, stāsies Putina vietā.

Beigu beigās Putins par savu pēcteci nominēja Dmitriju Medvedevu no liberālā spārna. Divvaldība iemantoja iesauku tandēms. To vislabāk iemiesoja fotogrāfijas, kurās abi vizinājās ar velosipēdiem kā brīvdienās devies pārītis. Bet acīmredzami tas nebija Putina laimīgākais laiks, jo beigās viņš nolēma Medvedevu nostumt malā un atkal kļūt par prezidentu pats.

Lēmums izraisīja dusmu uzplūdus sociālajos tīklos, kā rezultātā vairākas pilsoniski aktīvas grupas nolēma kļūt par 2011.gada decembrī gaidāmo Krievijas parlamenta vēlēšanu novērotājiem. Vēlēšanu dienā viņi reģistrēja simtiem rupju pārkāpumu, ieskaitot apjomīgu biļetenu viltošanu un tā sauktos karuseļus, kad cilvēku grupas ar autobusiem vadā balsot no iecirkņa uz iecirkni.

Vēlēšanām sekojošais furors sociālajos medijus vēlāk pārtapa Bolotnajas protestu kustībā. Tā nosaukumu aizguva no skvēra, kur notika lielākie protesta mītiņi. Vairākiem desmitiem tūkstošu sākot regulāri protestēt Maskavas ielās, varai bija jādod trieciens parādībai, ko tā uzvēra kā draudus savai pastāvēšanai.

Bolotnajas kustības pamatā bija jaunie, pārtikušie pilsētnieki ar galvenokārt liberāliem uzskatiem. Tādēļ varai bija svarīgi iedzīt ķīli starp viņiem un nabadzīgāko, postpadomju kultūrā dzīvojošo vairākumu.

Un tā, tā paša gada oktobrī un novembrī, Vladimira Jakuņina vadītais Apustuļa Andreja Pirmsauktā fonds no Atosa klostera atveda pareizticīgajiem ārkārtīgi svarīgu kulta priekšmetu, pazīstamu kā jaunavas Marijas josta, kuru veda tūrē pa Krieviju. Tā tika vesta no pilsētas uz pilsētu, tūres perimetram veidojot krusta zīmi, un to apskatīt ieradās miljoniem ticīgo. Kad josta 27.novembrī beidzot nonāca līdz Maskavai, apmēram miljons cilvēku bija gatavi gaidīt līdz pat astoņām stundām, lai Maskavas lielākajā, Kristus glābēja katedrālē, pavadītu pāris sekundes tās tuvumā. Kopā Krievijā to apskatīt ieradās vairāk nekā 3 miljoni cilvēku.

Pirmais protesta mītiņš Bolotnajā notika divas nedēļas vēlāk, 10.decembrī, un lai cik iespaidīgs un optimisma pilns tas nebūtu bijis, laukumā savācās ne vairāk kā 50 000 cilvēku. Bija skaidrs, ka reliģiskais un konservatīvais vēstījums, lai cik simulēts tas nebūtu, bija daudz spēcīgāks masu mobilizētājs nekā paredzamās Bolotnajas protestētāju prasības: godīgas vēlēšanas, cīņa pret korupciju, valsts modernizēšana un labāk organizēta dzīve pilsētās.

Nebija vajadzības vēlreiz izgudrot velosipēdu, jo rīku kastīti varēja aizņemties no ASV radikālajiem Bībeles jostas mācītājiem, Obamu lamājošajiem Tējas Partijas aktīvistiem vai galēji labējām partijām Eiropā. Bet postkomunistiskajā Krievijā vēl efektīvāks izrādījās vienkāršs populistisks triks, attēlojot politiskos pretiniekus kā seksuālus pervertus, gejus vai bērnu izmantotājus.

Mūsdienu Krievija ir apmēram tikpat konservatīva un reliģioza kā “Sex Pistols” koncerta publika. Šķiršanās un abortu rādītāji ir vieni no augstākajiem pasaulē. 65% krievu apgalvo, ka ir pareizticīgi, bet tikai 14% apmeklē baznīcu reizi mēnesī vai biežāk, rāda respektētās socioloģisko aptauju kompānijas “Levadas centrs” mērījumi. Satriecoši 62% “pareizticīgo krievu” nekad nav saņēmuši komūniju. Taču simulakrs, kas vairāk atgādina komunistu elku dievināšanu nevis patiesu ticību, ir pārsteidzoši pieprasīts. Tā radusies padomju versija par “ģimenes vērtībām”, kur homoseksuālisms ir krimināli sodāms, bet aborts visumā pieņemams.

Kampaņa sākās ar personisku uzbrukumu Bolotnajas kustību atbalstošajam populārajam blogerim Rustemam Adagamovam, kurš tika apsūdzēts pedofīlijā par laiku, kuru dzīvoja Norvēģijā (Norvēģijas varas iestādes šīs apsūdzības noliedz). Propagandas tēls, kas Krievijā padarīja Norvēģiju par Eiropas perversiju iemiesojumu, izauga no šī stāsta. Tendence piedzīvoja kulmināciju ar grupas “Pussy Riot” meiteņu arestu pēc performances Kristus glābēja katedrālē, bet tam sekoja gan likums pret “geju propagandu”, gan aizliegums adoptēt Krievijas bērnus uz ASV, gan vardarbīgi uzbrukumi geju tiesību aktīvistiem un izstādēm, kurus veikušie vandāļi sakās to darām kristīgo vērtību aizstāvībai.

Televīzijas ekrāniem draudzīgie naratīvi par gejiem, “zaimiem” baznīcās un “izmantotiem” bērniem palīdzēja Putinam ne tikai mobilizēt pseido-konservatīvu atbalstu, bet arī novērst Krievijas liberāļu un Rietumu uzmanību no paralēli notiekošām, reālām problēmām: brutālu Bolotnajas protestu apspiešanu, Krievijas dabas resursu nebeidzamo izlaupīšanu un tās augļu “atmazgāšanu” Rietumos.

Ar “geju propagandas” aizlieguma likumu izdevās panākt, ka Rietumu mediji ignorēja traģisko stāstu par Bolotnajas cietumniekiem: nejauši izvēlētiem cilvēkiem, kurus varas iestādes iespundēja un paraugprāvās tiesāja par biedinājumu citiem, lai vidusmēra iedzīvotājs neiedomātos sekot protestētāju piemēram. Kremlim izdevās vērtīgs dubultsitiens, pārliecinot Rietumus, ka stāsts ir tikai par homoseksuāļiem, un liekot krieviem noticēt, ka geji ir vienīgā grupa, kuru aizskārums rietumniekus satrauc.

Pāreja uz šo paradigmu bija tik strauja un veiksmīga, ka līdzinājās revolūcijai. Līdz ar to dabiski dzima ideja revolūciju “eksportēt” savu mērķu sasniegšanai.

Pareizticīgā čeka un daļa Krievijas inteliģences jau kopš vismaz 2009.gada aktīvi veidojusi sakarus ar Eiropas galēji labējām partijām un konservatīvo kustībām. Tam, ka daļa cilvēku un organizāciju bija kritiski pret PSRS un Krieviju, nebija nozīmes. Beigās izrādījās, ka zvērinātus rusofobus pievērst savai ticībai ir vieglāk nekā liberāļus. Tādā veidā Ungārijas “Jobbik”, Francijas Nacionālā Fronte un “Zelta rītausma” Grieķijā kļuva par Kremļa stabiliem partneriem Eiropā. Nacionālās Frontes gadījumā Krievijas finansējums ir pierādīts un to nenoliedz arī pati partija.

Šo sakaru dziļums un īpaši to finansiālā puse tikai tagad sāk parādīties žurnālistu un akadēmiķu atklājumos. Tikmēr pareizticīgie čekisti simtiem Eiropas un nacionālo valstu politiķu, un partiju darboņu, sauc par “mūsu cilvēkiem Eiropā”.

Leonīds Ragozins ir brīvžurnālists. Iepriekš strādājis BBC un Krievijas “Newsweek”, šobrīd Ragozins raksta “Bloomberg Business” un citiem Eiropas un ASV medijiem. Ragozins ir arī “Re:Baltica” padomdevējs.

Rakstu tulkojusi Sanita Jemberga.

Share on FacebookTweet about this on TwitterEmail this to someonePrint this page
Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!