Foto: LETA

“Man beidzot ir labs miegs, uzlabojusies veselība, eju uz darbu priecīgs un tāds pats nāku mājās,” ar gandarījumu stāsta Kaspars*, kas pēc septiņiem nostrādātiem gadiem nu policiju pametis. Lielāko dienesta laiku nostrādāja Kārtības policijā, kur kadru trūkst visvairāk. Viņa stāsts nav unikāls. Tieši pretēji – ilustrē problēmas, kas pazīstamas gandrīz katram policijas darbiniekam. 

Kārtības policijā pērnā gada beigās trūka 838 darbinieku visā Latvijā. Desmit gados bedre no 5% izaugusi līdz 20% jeb katram piektajam, stāsta Kārtības policijas pārvaldes priekšnieks Normunds Krapsis, kurš atzīst, ka agrāk par to lasījis tikai grāmatās, bet tagad darbinieki slodzes dēļ izdeg acu priekšā: “Man tas bija kaut kas svešs, bet tagad redzu to kolēģu vidū. Cilvēki izdeg. Spēcīgi vīrieši ilgstoši nevar strādāt. Kaut kas nav kārtībā, cilvēki ir pārstrādājušies”. 

Kopējais vakanču skaits ir lielāks, nekā saskaitot kopā reģionu pārvaldes, jo daļa vakanču ir izkaisītas pa Galvenās kārtības pārvaldi, koledžu un centrālo aparātu.

Pēc paša (ne)vēlēšanās

“Sakrājās,” uz jautājumu, kāpēc aizgāja no policijas, strupi atbild Kaspars. Krājās gadiem, bet pēdējo pilienu atminas skaidri. Īsi pirms kārtējām mācībām vīrietis apslima, bet tiešais priekšnieks brīdināja, ka slimības lapai “būs sekas”. Mācībās arī slims vienmēr varot atrast, ko darīt. Kaspars nepiekrita un paņēma slimības lapu. Pēc izveseļošanās gaidījusi saruna pie priekšnieka. “Kāpēc ņēmi slimības lapu, būs sū*i, kas tā par lietu, tu visus pievīli, tu tur tāds un šitāds,” toreiz dzirdēto atstāsta Kaspars. Neizprotot, kā slimību var uzskatīt par neizdarību, Kaspars sarunas karstumā nolēma, ka pietiek. Uzrakstīja atlūgumu un jau vairāk kā gadu ir prom. 

Atlūgumā nebija teikts “jūtos pazemots” vai jebkas cits, kas raksturotu patieso situāciju. “Pēc paša vēlēšanās,” vēstīja iesniegums. Tikpat strupi atlūgumus pamatojuši pārējie Re:Baltica aptaujātie bijušie sistēmas darbinieki. Tā ir vienkāršāk, ja neredz iespēju palīdzībai vai risinājumam.

Visi atlūgumi galu galā nonāk uz Valsts policijas priekšnieka galda. “Es esmu tas, kurš uzliek pēdējo parakstu, tā ir mana atbildība,” saka Armands Ruks. Viņš apzinās, ka aiz vārdiem “pēc paša vēlēšanās” nereti slēpjas krietni plašāks stāsts, tāpēc pirms paraksta atlūgumu cenšoties noskaidrot patiesos iemeslus. Reizēm to uztic padotajiem, bet nereti atlūguma iesniedzējam zvana arī pats. “Dažu labu kadru šādi mēs noturam,” viņš atklāj. 

Plaisa starp darbiniekiem un priekšniekiem

Problēmas ar tiešo priekšnieku attieksmi nav retums – to Re:Baltica stāsta gan esošie, gan bijušie policisti. Arī Latvijas Iekšlietu darbinieku arodbiedrības valdes priekšsēdētājs Armands Augustāns pirmajā sarunā ar jauno priekšnieku Ruku uzsvēra, ka jāmaina attieksme pret darbiniekiem. 

Viņš to zina ne no nostāstiem vien, jo daļa darbinieku pirms atlūguma meklē palīdzību arodbiedrībā. “Atnāk darbinieks pie priekšnieka, saka, ka viņam divi nepilngadīgi bērni, kurus nav, ar ko atstāt pa nakti. Lūdz, lai neliek nakts dežūras. Priekšnieks nedomā, kā spert solī pretī, bet saka, ka likums uzliek par pienākumu pildīt pavēles – un viss. Ja kaut kas notiks ar bērniem, ko sauks pie atbildības? Vecāku, ne jau priekšnieku. Policisti soda citus vecākus, kas nepilda pienākumus pret bērniem, bet paši drīkst atstāt bez pieskatīšanas? Ko darbiniekam šādā situācijā darīt? Protams, ka bērni būs svarīgāki. Darbinieks nolēma iet prom. No Kārtības policijas, kur jau tā ir liels iztrūkums,” vienu no gadījumiem atstāsta Augustāns. 

Pēc arodbiedrības iejaukšanās gan izrādījies, ka situācija risināma, un darbinieks noturēts. Jaunais policijas priekšnieks cer, ka kaut ko uzlabos arī aizsāktās tiešraides sesijas “VP priekšnieks atbild”, uz kurām policisti var iesūtīt sev sasāpējušās lietas un Ruks tad atbild. Arī plaši apspriestās vadības rotācijas policijā esot daļēji saistītas ar šo problēmu. “Ir vietas, kur kadri nemūk prom, bet ir vietas, kur bēg. No vadītāja daudz ir atkarīgs, es apzinos, ka šobrīd arī no manis,” saka Ruks. 

Lai iztiktu, strādā divos darbos

Sarunās ar aizgājušajiem tikpat bieži kā “cilvēka cienīga attieksme,” izskan arī frāze “cilvēka cienīgs atalgojums”.  Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieks Normunds Krapsis norāda, ka zemākā ranga kārtībnieks mēnesī uz rokas saņem ap 600 eiro (830 pirms nodokļiem). Grūti konkurēt ar armiju, kur 900 eiro uz rokas maksā, jau iestājoties dienestā, saka Krapsis.

No policijas aizgājušais Kaspars naudu gan pieminēja kā vienu no pēdējiem iemesliem, jo strādājis vēl vienā darbā. Pērn vairāk nekā tūkstotis jeb 18% policistu bija saņēmuši atļauju amatu savienošanai, piemēram, piestrādājot apsardzē. Ir tādi, kas atļauju nelūdz – strādā sezonas darbus ārzemēs ikgadējā atvaļinājuma laikā.

Rīgas reģionā trūkst vismaz 25%

Vissmagākā situācija ar kārtības policistiem ir Rīgas reģionā – iecirkņa inspektoru vien trūkst vismaz 37%. VP Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Juris Šulte saka, ka “sen pārkāptas visas sarkanās robežas”. Savulaik iekšējie kārtības noteikumi paredzējuši, ka atvaļinājumus jāplāno tā, lai darbā paliek vismaz 70% policistu. Šobrīd lielākajā daļā Rīgas reģiona iecirkņu tik daudz nav pat tad, ja neviens nav brīvdienās.

Veikt savus pienākumus kārtības policijai šobrīd izdodas vien uz darbinieku brīvā laika rēķina. Vidzemes reģiona Satiksmes uzraudzības rotas inspektore Kristīne Boževniece, kura ikdienā atbildīga par grafiku izveidi, saka, ka sadalīt stundas tā, lai darbinieki varētu strādāt bez virsstundām, “vienkārši nav iespējams”. Īpaši to jūt reizēs, kad kāds saslimst vai dodas atvaļinājumā, virsstundu skaits pārējiem tad stipri aug.  

Tāpat darbinieku trūkums rada papildus slodzi tiem, kas strādā iecirkņos. Piemēram, Rīgas Centra iecirkņa inspektore Lolita Zelča šobrīd paralēli saviem tiešajiem pienākumiem spiesta pildīt arī nepilngadīgo lietu inspektora darbu. Cita, kas to darītu, vienkārši nav. Lietu un iesniegumu skaits aug, termiņi spiež, sabiedrības neapmierinātība aug, jo katrs grib, lai viņa iesniegumu izskata visātrāk, stāsta policiste. Viņa saka, ka ļoti mīl savu darbu, tāpēc prom netaisās, bet redzējusi ne vienu vien kolēģi, kas nosliecas par labu izvēlei strādāt citviet. 

Kas no tā? Drošības trūkums – gan uz ceļiem, gan pilsētā, gan mājās. 

Šulte atklāti atzīst, ka, ja nebūtu pašvaldības policijas atbalsta, Valsts policija valdības noteiktajos reaģēšanas ātrumos iekļauties vairs nevarētu. Resursu trūkums liek prioritizēt, citiem jāgaida ilgāk. “Ja ir jau notikusi zādzība un policijas tūlītēja reaģēšana neko nemainīs, brauksim uz ģimenes skandālu, kur var novērst vardarbību,” saka Krapsis. 

Valdības noteikumi paredz, ka lielajās pilsētās uz izsaukumu jāierodas 15, bet novados 25 minūšu laikā, ja policijas klātbūtne palīdzēs novērst nekavējošus draudus. Uz mazāk smagiem noziegumiem vai avārijām bez cietušajiem var ierasties divu stundu laikā pilsētās, bet līdz pat četrām stundām reģionos. 

Policistus arvien retāk var redzēt gan ielās, gan uz autoceļiem. “Mūsu sabiedrības domāšana, kuru apstiprina arī aptaujas, ir tāda, ka policijas klātbūtne rada lielāku drošības sajūtu. Tas preventīvi iedarbojas uz likumpārkāpējiem. Mazinoties redzamībai, pakāpeniski situācija pasliktinās. Bez policijas klātbūtnes likumu respektē mazāk,” skaidro Krapsis.

To, ka pārkāpumu ir krietni vairāk nekā izdodas izkontrolēt, rādot kampaņas. Proti, kad policija intensīvāk pievēršas kāda konkrēta pārkāpuma kampaņveidīgai kontrolēšanai, to reģistrē stipri lielākā skaitā. Tātad tie eksistē arī ikdienā – vienkārši nepietiek resursu, lai atklātu. 

Kārtības policijas priekšnieks par sāpīgāko jomu sauc satiksmes uzraudzību. “Visā valstī šobrīd trūkst 150 darbinieku, kas varētu strādāt uz autoceļiem. Iedomājieties, kas tas ir par resursu, lai spētu strādāt bez virsstundām un ātrāk reaģēt uz izsaukumiem.” Šobrīd Ceļu policija lielākoties spējot izbraukt vien uz notikušiem negadījumiem, ne veikt preventīvo darbu, atrodoties uz ceļa. Tāpēc arī neizdodas ievērojami samazināt uz autoceļiem bojā gājušo skaitu, pārliecināts Krapsis.

Jaunākie Eurostat dati liecina, ka Eiropas Savienībā avārijās vairāk bojāgājušo uz miljonu iedzīvotāju nekā Latvijā ir tikai Bulgārijā un Rumānijā.

“Ja aizbraucu pārbaudīt un man pasaka, ka uz nakti uz visu Rīgas reģionu ir trīs ekipāžas, nu tas nav nopietni. Viņi var atstrādāt tikai avārijas. Par kādu satiksmes uzraudzību mēs varam runāt?” skarbs ir Ruks.

Viņš cer, ka situāciju nedaudz labošot  “reaģējošā policista pilotprojekts”. Proti, darbiniekus šobrīd apmāca pildīt vairākus pienākumus. “Savienojam vienā policistā satiksmes uzraudzību, sabiedriskās kārtības uzraudzību un reaģēšanu uz notikumiem. Viņš pāriet citā amata saimē, lielāki pienākumi, lielāks atalgojums.” Tas neatrisina policistu trūkumu, bet ļauj efektīvāk izmantot esošos, jo šos policistus var mobilizēt tur, kur konkrētajā brīdī nepieciešams. 

“Mēs esam raduši dienestā mobilizēties un rast risinājumus, bet vai šādā darba režīmā strādāt ir labi? Diez vai. Es domāju, ka patiešām šobrīd ir gana kritiska robeža, ja tā turpināsies, ka katru gadu paliek arvien mazāk, jo jaunpienācēju klāsts nespēj kompensēt aizgājējus. Kaut kādā brīdī var iestāties liela problēma,” rezumē Krapsis. 

*Pēc personas lūguma viņa identitāte netiek atklāta, bet redakcijai ir zināma.

Lasiet vairāk:

Viltus drošība

Pa 800 kriminālprocesiem uz izmeklētāju. Ko nozīmē kadru trūkums Kriminālpolicijā

Kā novērst katastrofu


NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712

Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai veiktu ziedojumu, aplikācijas ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu logo un sekojiet tālākām norādēm.

Autore: Inese Liepiņa (Re:Baltica)
Redaktore: Sanita Jemberga (Re:Baltica)
Foto: LETA
PGrafikas: Madara Eihe