Spīlēs starp politiku un izdevīgumu. Kā “Rheinmetall” ienāk Baltijā

Kamēr Latvija un Lietuva Vācijas aizsardzības gigantam izklāj sarkano paklāju, Igaunija cerībā uz izdevīgāku darījumu izvēlas atklātu konkursu.

Kad pērnruden Lietuvā lika pamatus artilērijas munīcijas ražotnei ar Vācijas Rheinmetall (RHM), tas izvērtās par nacionāla līmeņa izrādi. Pie lāpstām stāvēja visa valsts vadība – no prezidenta līdz pieciem valdības ministriem. Vietējās ziņu aģentūras rūpnīcas būvi iekļāva gada svarīgāko notikumu sarakstā. 

Latvijas premjere Evika Siliņa (JV), šomēnes Minhenes drošības konferencē tiekoties ar RHM bosu Armīnu Papergeru (Armin Papperger), pateicās viņam par ieguldījumu Latvijas drošībā, noturībā un ekonomikas izaugsmē.  

Siliņa ir ieinteresēta projekta sekmīgā iznākumā tiklab valsts drošības kā savas reputācijas dēļ. Viņas sarunas ar Papergeru Minhenē pirms gada sāka procesu, kas noveda pie nodomu protokola parakstīšanas par līdzīgas rūpnīcas celtniecību Latvijā 2026.gadā.

Toreiz Papergers centās satikt arī Igaunijas ārlietu ministru Margusu Cahknu (Margus Tsahkna). Vācijas koncerna vadītājs bija noraizējies, ka Igaunijas aizsardzības resors ignorē piedāvājumu būvēt līdzīgu 155mm šāviņu rūpnīcu arī tur.

Tālākais rāda divas atšķirīgas pieejas. Latvija un Lietuva pieņem RHM un tā noteikumus ar atplestām rokām, lai tikai rūpnīcas būvētu to teritorijās. Igaunija piedāvājumu novērtēja kā neizdevīgu un artilērijas munīcijas ražotāju meklē atklātā konkursā, rāda Re:Baltica kopdarbs ar Delfi (Igaunija) un sabiedrisko mediju LRT (Lietuva).

Baltijā, kur aizsardzības izdevumi aug galvu reibinošā ātrumā, par to nav gandrīz nekādu publisku diskusiju. Arī tāpēc, ka par līgumiem pieejama tikai minimālā informāciju. Krievijas karš Ukrainā rada fonu, kurā trijotne ir gatava uz teju jebkādiem noteikumiem cerībā, ka tas pastiprinās NATO – un šajā gadījumā Vācijas – piesaisti reģionam un lielāku ieinteresētību to aizsargāt. Šādā atmosfērā pat jautājumu uzdošanu par darījumu izdevīgumu kāds var interpretēt pat kā draudus nacionālajai drošībai.

51:49

RHM  Baltijai pirmā pievērsa Lietuva. Zinot par vēlmi investēt Centrālajā un Austrumeiropā, ar uzņēmumu sazinājās Lietuvas enerģētikas un inovāciju ministra vietnieks. “Sacensība par investīcijām bija spraiga, tāpēc raudzījām, lai Lietuva Baltijā būtu pirmā izvēle,” teica avots toreizējā valdībā.

Iznākums ir artilērijas munīcijas ražotnes būvlaukums 340 hektāru platībā netālu no Baisogalas, Radvilišķu rajonā. Plānots investēt vismaz 300 miljonus eiro, no kuriem RHM ieguldīs 133 (pārējo – Lietuvas valsts uzņēmumi Epso-G Invest un Giraites ieroču rūpnīca). RHM sola 150 darbavietu. Ražot vajadzētu sākt 2027.gadā.

Rūpnīca piederēs kopuzņēmumam, kurā 51 procents daļu – un līdz ar to kontrole pār visiem stratēģiski svarīgajiem lēmumiem – būs vāciešiem. Lietuvai – 49 procenti. “Tas bija viņu piedāvātais menedžmenta modelis. Pārrunājām, vai valstij vajadzētu kontroli, bet mums nebija lielu nesaprašanos,” teica avots. “Bet, tā kā kompānijai ir zināšanas (…), un klātbūtne ir mūsu stratēģiskajās interesēs, vienojāmies, ka RHM piederēs 51 procents.”

Papildus Lietuva izbūvēs vajadzīgo infrastruktūru – ceļus un tamlīdzīgi – un katru gadu atpirks daļu saražotās produkcijas.

Latvijā – tas pats

Latvijā RHM rūpnīcu būvēs uz faktiski identiskiem noteikumiem. To darīs kopuzņēmums ar  “Valsts aizsardzības korporāciju” (VAK). 

RHM būs 51, valstij 49 procenti. Šāda struktūra “ir sevi pierādījusi daudzos citos kopuzņēmumos,” e-pastā norādīja RHM preses pārstāvis Jans-Filips Veisvange (Jan-Phillipp Weisswange).

Ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS) Re:Baltica sacīja, ka šāds akciju sadalījums bijis RHM priekšnosacījums, lai rūpnīca vispār taptu. Otrs – partnerim jābūt valstij, nevis privātajiem. “Citādus variantus viņi neizskatītu,” teica Valainis. “Viņu dalība šai uzņēmumā ir ar lielāku nozīmi. Man (..) nav radusies arī neviena šauba par to, ka RHM kaut kādā veidā mēģinātu mūs apspēlēt, lai tā panāktu dominanci.”

Investīciju profesionāle Kristīne Bērziņa, kura daudzus gadus vadīja Latvijas Privātā un Iespējkapitāla asociāciju, norāda, ka akciju sadalījums pats par sevi neko nenozīmē, jo svarīgākās lietas atrunā akcionāru līgumā. “Latvijai kā mazākuma akcionāram vajadzētu obligāti nodrošināt savas tiesības tādos jautājumos kā ietekme un veto uz uzņēmuma vadību; kas notiek, ja mainās akcionāru struktūra, tas tiek pārdots vai vajadzīgs papildus kapitāls. Vajag tiesības šādus jautājumus ietekmēt, un es neredzu iemeslu, kāpēc par to nevar atklāti diskutēt,“ viņa teica.

Pēc Valaiņa teiktā, kamēr notiek līgumsarunas, par  nosacījumiem sīkāk runāt nevarot. Tie būšot skaidri gada pirmajā pusē. 

Komerciāli izdevīgi?

“Mēs esam veikuši aprēķinus gan par optimistiskajiem, gan pesimistiskajiem scenārijiem. Ar jebkuru mēs esam pie pozitīvas bilances. Mums šī ir ekonomiski pamatota investīcija,” teica Valainis.

Cerību pamatā ir aplēses, ka pēc ieskriešanās perioda rūpnīca ap 300 miljoniem eiro gadā pelnīs no produkcijas eksporta. Desmit gados tas sasniegšot 3 miljardus. EM valsts sekretārs Raivis Bremšmits saka, ka nopelnītais pret valsts ieguldīto būšot 3:1.

Āķis?

Taču darījumā ir āķis, kas neļauj saprast, cik šis optimisms ir pamatots. Ja neskaita miljonus par mazākuma akcijām, gan Lietuvai, gan Latvijai daļu saražotā būs jāatpērk. Nav skaidrs, kā valstis nodrošināsies, ka izmaksas nepārsniedz tā brīža tirgus cenu un munīcija vienkārši nepārpilda noliktavas. 

“Mums var sanākt kovida vakcīnu fenomens – kā izskaitļot pirkumu apjomus prātīgi, lai mums ir garantēta aizsardzība, bet ne milzīgas, rūsējošas noliktavas un lieli izdevumi šo saistību segšanai,” diskusijā Delfos pauda Lietuvas investoru padomes vadītājs Rolands Valiūns.

Bremšmits Re:Baltica teica, ka “optimistiskajā daļā tas ir 1:5, 1:7.”  Proti, jānopērk līdz 20 procentiem saražotā. Valainis apgalvo, ka garantija darbošoties abpusēji, jo RHM uzņemoties eksporta saistības.  “Lūdzam sapratni, ka mēs nevaram sniegt informāciju par iekšējiem uzņēmuma jautājumiem,” Re:Baltica atbildēja RHM preses pārstāvis. 

Igauņu “nē”

Neraugoties uz RHM lobiju, Igaunijas valdība atbildēja ar pieklājīgu nē. Trīs nesaistīti avoti, kas ir informēti par lēmuma iemesliem, Delfi sacīja – RHM noteikumi, kuri bijuši līdzīgi Latvijai un Lietuvai, atzīti par pārāk agresīviem.

“Piedāvājums bija, ka no Igaunijas nodokļu maksātāju kabatām būtu jāņem ļoti liela summa – vispirms par akciju daļām, pēc tam par obligātu produkcijas atpirkšanu, un mēs pat nebūtu vairākuma akcionāri kā to šobrīd redzam Latvijā,” sabiedriskajam medijam ERR teica aizsardzības ministrs Hanno Pevkurs (Reformu partija). 

Tāpēc valdība rūpnīcas celtniecībai izsludināja atklātu konkursu un mudināja RHM pieteikties. Tas nenotika. 

Šobrīd igauņi vada sarunas ar citu munīcijas ražotāju, kuru vēl neatklāj. Lai gan darījuma izziņošana vairākkārt atlikta, ministrs saglabā optimismu. Pēc Pevkura vārdiem, piekrišana RHM nosacījumiem izmaksātu vismaz 100 miljonu investīcijās un vēl tikpat produkcijas atpirkšanā. Jaunais darījums neko tādu neprasot. Igaunija piedāvās zemi un izbūvēs apkārtējo  infrastruktūru. Ražotājs varēs saņemt grantu līdz 20 miljoniem eiro no Igaunijas Biznesa un inovāciju aģentūras. To var visi lielie investori.

Lai izvairītos no situācijas, kurā kara baiļu fonā lielie spēlētāji diktē sev izdevīgus noteikumus, Igaunija izvēlējusies attīstīt industriālos parkus, kur konkursa kārtībā izvēlas vēlamo ražotāju.

Tiesa, tai iepretim kaimiņiem ir viena priekšrocība. Igaunija savas 155mm šāviņu rezerves vērtē kā vienas no apjomīgākajām Eiropā. Papildu vajadzības nosedz jau noslēgtie līgumi. Līdz ar to Tallina var meklēt stratēģisko partneri nevis izmisīgi domāt, kā piepildīt noplakušās rezerves. 

Latvijas aizsardzības ministrs Andris Sprūds (Progresīvie) atteicās komentēt Igaunijas pieeju, norādot, ka nav informēts par piedāvājumiem. Latvijai galvenā bijusi piegāžu drošība, ražotnes atrašanās te, kā arī piekļuve globālajam tirgum un tehnoloģijām, ko nodrošina RHM. Kamēr notiek sarunas, detaļas apspriest esot pāragri.

Tomēr Igaunijas ārlietu ministrs Cahkna uzsver, ka valdībai, lemjot par ilgtermiņa militārās industrijas stratēģijām un partnerībām, nevajadzētu ņemt vērā tikai nominālos rādītājus. “Jāņem vērā arī politisko saistību cena, ko nozīmētu viens vai otrs līgums — vai tas būtu ar Rheinmetall, vai jebkuru citu Eiropas industrijas uzņēmumu,” viņš sacīja.

Kam taisnība?

Baltijas valstu darījumi ar RHM līdz šim nav nonākuši parlamenta uzraudzībā. Par budžeta uzraudzību atbildīgais Vācijas Zaļās partijas deputāts Sebastjans Šāfers teica: “Rheinmetall nav labdarības organizācija. Šīs kompānijas menedžmentam stāsts ir tikai par peļņu, arī, ja mārketings rada citu iespaidu.” 

Citējot iepriekšējo pieredzi Ukrainā, viņš norādīja, ka RHM patīk dot skaļus solījumus, bet pašiem projektiem ir tendence aizķerties. Viņš arī aicināja Vācijas valdību būt atklātākai par to, ko tā sagaida: “Ja jūs vēlaties uzbūvēt Eiropas čempionu, lūdzu, dariet to caurskatāmi.”

“No Aizsardzības ministrijas neesam dzirdējuši neko, izņemot to, kas bija publiski par noslēgto memorandu,” Re:Baltica teica Saeimas Aizsardzības komisijas vadītājs Raimonds Bergmanis (AS). “Bet lai tik nāk un būvē. RHM ir liels spēlētājs.” 

Pēc rūpnīcas pamatakmens iebūvēšanas Lietuvā tā paziņoja, ka ar RHM sākusi sarunas par otro projektu, kas būšot vēl apjomīgāks –  artilērijas munīcijas kompetenču centrs. Sarunās par tā izveidošanu janvārī Lietuvu pārstāvēja trīs valdības ministri.

“Šobrīd neviens nevar pateikt, kura pieeja izrādīsies pareizāka un izdevīgāka,” rezumēja investīciju speciāliste Bērziņa. “No mūsu reģiona viedokļa galvenais ir, ka vismaz kaut ko sāk ražot un lietas iet uz priekšu.”

---

Autori: Sanita Jemberga (Re:Baltica), Holger Roonemaa (Delfi), Indre Makaraitytė (LRT)

Titulbilde: Gatis Rozenfelds (Valsts kanceleja)

Ilustrācijas un tehniskais atbalsts: Madara Eihe

Sociālie tīkli: Inese Braže un Ieva Strazdiņa

Raksta tapšanā piedalījās Baiba Kļava (Rīga) un Marija Kristofa, un Sofija Baumane (abas Paper Trail Media)

Raksta audioversijas montāža Nora Micpapa, balss Sanita Jemberga