“Man beidzot ir labs miegs, uzlabojusies veselība, eju uz darbu priecīgs un tāds pats nāku mājās,” ar gandarījumu stāsta Kaspars*, kas pēc septiņiem nostrādātiem gadiem nu policiju pametis. Lielāko dienesta laiku nostrādāja Kārtības policijā, kur kadru trūkst visvairāk. Viņa stāsts nav unikāls. Tieši pretēji – ilustrē problēmas, kas pazīstamas gandrīz katram policijas darbiniekam. 

Kad Rīgas Teikas iecirkņa izmeklētāja Jana Buliņa ierodas darbā, viņu seifā gaida 400 krimināllietas – no nelielām zādzībām līdz dzimumnoziegumiem pret nepilngadīgajiem. Viņai gan vēl “paveicies” –  ir izmeklētāji, kuru lietvedībā ir 800. Katra trešā izmeklētāja vieta Rīgā ir tukša.

Atbilde ir trīs “A” – apstākļi, atalgojums un attieksme. Nozares vadībai ir plāni, bet tiem nav naudas un garantijas iznākumam.

Portāla nra.lv rakstā “Senu lietu glabāšana un tirgošana kļuvusi bīstama”apgalvots, ka šogad februārī spēkā stājušies Krimināllikuma grozījumi “ļauj piespriest divu gadu cietumsodu ikvienam, kuram mājās, automašīnā vai mēteļa kabatā atrodas kāda kultūras vērtība vai senlieta – glezna, servīze, grāmata, ierocis, monēta, marka.” Taču tā nav taisnība, jo likums attiecas nevis uz visām senlietām, bet tikai tām, kas iegūtas arheoloģiskās senvietās un līdz ar to ir valsts aizsardzībā un kuru likumīgo izcelsmi glabātājs nav noteiktajā kārtībā deklarējis. Turklāt atbildība par senlietu glabāšanu un citām darbībām ar tām ir spēkā jau trīs gadus un jaunākie grozījumi ir tikai precizējoši.