Policijai uzdots kontrolēt, vai COVID 19 laikā cilvēki ievēro pašizolāciju un karantīnu, bet vienotas sistēmas informācijas apritei nav. Tā rezultātā policisti ne vien dodas pie cilvēkiem, kam mājās vairs nav jāsēž, bet arī dauzās pie slimnīcā esošu pacientu tuvinieku durvīm un pat liek atskaitīties mirušajiem.
Kad 26.martā Aleksandra* 81 gadu vecajam, nestaigājošajam tēvam paaugstinājās temperatūra un pasliktinājās pašsajūta, dēls izsauca “ātros”. Atbrauca, apskatīja sirdzēju, ieteica sazināties ar ģimenes ārstu. Pret vakaru tēvam kļuva vēl sliktāk. Temperatūra tuvojās 39 grādu atzīmei. Aleksandrs “ātros” izsauca vēlreiz. Brigāde nolēma pacientu nogādāt slimnīcā, jo bija aizdomas par pneimoniju.
Janvārī, kad nāvējošais Covid-19 vīruss jau bija iezadzies Eiropā, Latvijas iestādes mudināja pārlieku nesatraukties un apgalvoja, ka tās vīrusam ir gatavas. Mēnesi vēlāk nāca atskārsme, ka valsts krājumos trūkst pat pirmās nepieciešamības preču — individuālās aizsardzības līdzekļu. Sākās steidzama iepirkumu operācija, kā rezultātā maskas pirka gan no nodokļu parādniekiem, gan firmām - pastkastēm.
Katrs no mums kaut reizi ir bijis pacients - kurnējis par garo rindu, nelaipnāku ārsta vārdu. Bet nu jau esam uz robežam, kad jautājums ir ne tikai par to, kādu aprūpi saņemam, bet - vai vispār?
Uz mediķu trūkumu daudzu gadu garumā pievērtas acis, taču tagad, kad nauda beidzot ir, bet speciālistu nav, pienācis patiesības mirklis. Ko darīt, lai novērstu katastrofu un Latvijas iedzīvotājiem nodrošinātu iespējas savlaicīgi tikt pie ārsta un saņemt kvalitatīvu veselības aprūpi?
Viens likums - vienādas virsstundas visiem, izņemot mediķus, kuri ilgus gadus kolēģu trūkumu lāpījuši saviem spēkiem, vienkārši strādājot vairāk stundas. Un turpina to darīt joprojām.