Sērijas koordinatore un vadītāja LTV Liene Barisa-Sermule (Re:Baltica)
Share on Facebook
Facebook
Tweet about this on Twitter
Twitter
Email this to someone
email
Print this page
Print

Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!

Katrs no mums kaut reizi ir bijis pacients – kurnējis par garo rindu, nelaipnāku ārsta vārdu. Bet nu jau esam uz robežas, kad jautājums ir ne tikai par to, kādu aprūpi saņemam, bet – vai vispār?

Pāris pēdējos gadus saistībā ar nepietiekamo medicīnas pakalpojumu pieejamību veselības politikas kūrētāji arvien biežāk taisnojās – naudas nu jau ir vairāk, bet ārstu nav. Bet cik daudz nav? Kurās profesijās nav? Kurā brīdī “trūkst” pārvēršas par “katastrofāli trūkst?” Un ko darīt?

Par medmāsām tagad varam pateikt – jau tagad. Pētījumā atklātā aina ir dramatiskāka nekā varēja domāt. Nākamā degošā problēma: reģioni bez ģimenes ārsta. Bet ir arī trešā: medicīnas personāls, kas vienlaikus jūtas gan kā ķīlnieki, gan vainīgie, ar savu vārdu un uzvārdu par problēmām izvairās runāt.

Ķīlnieki – jo gadiem ignorēti, algas nav celtas, slodze – tikai augusi, jo darbs jāpadara arī neesošo kolēģu vietā. Vainīgi – jo skaidrs, ka tik daudz strādāt nav pareizi ne no savas dzīves, ne pacientu aprūpes kvalitātes viedokļa. Ārstu darbadiena slimnīcā mēdz ievilkties pat 36 stundu garumā, medmāsas nodežūrē diennakti un jož uz citu slimnīcu dežūrēt nākamo, jo to neviens neskaita un nekontrolē. Mediķi baidās, ka pacientu acīs izskatās kā naudas rausēji, kas skrien pa darbiem, par viņiem varētu interesēties VID un Valsts darba inspekcija: kā ir ar Darba likuma ievērošanu? Un galu galā – ko par to teikts ārstniecības iestādes vadība, ja viņi sāks sūdzēties?

Tik daudz nestrādāt? Nav risinājums, kamēr neviens no atbildīgajiem nav gatavs pacientiem godīgi pateikt: tik daudz pakalpojumu un tik ātri nebūs, jo tik tālu ielaidām, ka nav, kas to dara.

Ļoti daudzi bija gatavi stāstīt, bet anonīmi. Pierunāt atklāti bija teju neiespējami. Vienubrīd pat sāka likties – tad priekš kam? Varbūt arī nevajag rakstīt, ja jau viņiem pašiem nevajag, lai to risina. Bet vajag.

Algu palielināšana, lai arī novēlota, ir solis pareizajā virzienā. Taču ar to nepietiks, īpaši tādēļ, ka šāda pati problēma ir daudzās par Latviju maksātspējīgākās valstīs. Jādomā, kā pieturēt tos, kas mums ir, un piesaistīt tos, kuru vēl nav – vai kuri ir citur, bet varētu būt pie mums.



NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712

Autore: Liene Barisa-Sermule (Re:Baltica)
Redaktore: Aija Krūtaine
Datu vākšana un analīze: Liene Barisa-Sermule (Re:Baltica), Madara Eihe
Zīmējumi: Raivis Vilūns, Īgnās govs komiksi
Video: Jānis Orbidāns
Grafikas: Lote Lārmane
Krieviski tulkojusi: Jara Sizova
Sērijas koordinatore un vadītāja LTV Liene Barisa-Sermule (Re:Baltica), LTV redaktore un producente Rudīte Spakovska, žurnāliste Aija Kinca


Share on Facebook
Facebook
Tweet about this on Twitter
Twitter
Email this to someone
email
Print this page
Print

Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!