Aiz slēgtām durvīm Latvijas tiesā norisinās cīņa par vairāk nekā 70 miljoniem eiro. Prokuratūra vēlas tos konfiscēt, jo uzskata – vismaz daļa naudas iegūta noziedzīgi, bet vēlāk atmazgāta ABLV bankā. Naudas īpašnieki to noliedz. Viņi uzskata, ka apsūdzība jaucot mazgāšanu ar atmazgāšanu.
Deviņdesmito gadu sākumā kāds jaunietis ar apaļīgu seju un pieticīgu smaidu dzimtajā Baltkrievijā mēģināja izsisties jaunajā kapitālisma pasaulē.
Vispirms viņš izveidoja datorbiznesu, bet drīz vien mainīja virzienu. 1994. gadā ar 300 dolāru sākumkapitālu viņš kopā ar sievu izveidoja nelielu ķīmisko tīrītavu.
“Tas sākās kā eksperiments, kam nebija lielas nozīmes, bet, kā bieži gadās, ar laiku pasākums izauga,” Eduards Apsits vēlāk stāstīja intervijā kādam Maskavas radiokanālam.
Patiesībā intervijā Apsits bija pieticīgs. Uzņēmums izauga par vienu no lielākajiem uzkopšanas pakalpojumu sniedzējiem reģionā un Apsits kļuva par bagātu cilvēku ar trīsstāvu māju ar tornīti Jūrmalā, īpašumu Kiprā un desmitiem miljonu eiro bankā.
Viņa tīrīšanas uzņēmums, kas plašāk pazīstams ar zīmolu Čistij Svet (Tīrā pasaule – no kr. val.), apkalpoja nozīmīgus klientus, tostarp Baltkrievijas Nacionālo bibliotēku un valsts dzelzceļu. Deviņdesmito gadu beigās tas uzsāka darbību arī Krievijā un Ukrainā, kur ieguva vēl lielākus pasūtījumus. Klientu vidū bija Krievijas Augstākā tiesa, Centrālā banka un pat Kremļa koncertzāle.
Izanalizējot simtiem iepirkumu, Re:Baltica kopā ar Nekā Personīga un partnerorganizācijām no starptautiskā žurnālistikas tīkla OCCRP atklāja – pēdējos desmit gados ar Apsitu saistītas firmas Krievijā ieguva valsts pasūtījumus vismaz 100 miljonu eiro vērtībā, Baltkrievijā – 40 miljonu.
Gandrīz puse naudas Krievijā – 49 miljoni eiro – bija no Krievijas Aizsardzības ministrijas iepirkumiem par armijas kazarmu uzkopšanu Krimā pēc tās okupācijas 2014.gadā.
Visu šo bagātību vajadzēja kaut kur noglabāt un, saskaņā ar tiesu dokumentiem, kas nonākuši Re:Baltica rīcībā, vismaz daļa nonāca ABLV bankā. Kad 2018.gadā pēc ASV finanšu uzraugu apsūdzībām par “institucionalizētu naudas atmazgāšanu” ABLV banka sāka pašlikvidēšanos, vietējie finanšu izmeklētāji sāka analizēt tās klientus.
Apsita biznesam viņi pievērsa pastiprinātu uzmanību, jo šķita aizdomīgi, ka bankas iekšienē miljoniem eiro tika pārskaitīti starp dažādiem ārzonu uzņēmumiem “bez ekonomiskas loģikas”. Izmantojot speciālu programmatūru, viņi izveidoja “zirnekļus” ar naudas plūsmām un nonāca pie slēdziena, ka ABLV bankā ap 2013.gadu Apsita biznesa interesēm bija izveidota naudas atmazgāšanas shēma jeb tā sauktais “laundromāts”.
Apsits bankai bija būtisks klients, jo bija arī ABLV bankas mazākumakcionārs. Caur divām Kiprā reģistrētām firmām viņam piederēja vismaz 1% ABLV bankas akciju un 21% akciju ar ABLV saistītajā uzņēmumā AmberStone Group.
Uz Nekā Personīga jautājumu, vai Apsits joprojām ir līdzīpašnieks, ABLV bijušais vadītājs un līdzīpašnieks Ernests Bernis rakstiski atbildēja: “Par bankas klientiem es nekādus komentārus sniegt nedrīkstu un to nekomentēšu.”
Pētot padziļinātāk Apsita biznesu, Latvijas izmeklētājiem atklājās jauni fakti, kas tikai radīja vēl vairāk jautājumu par ABLV bankā tobrīd jau iesaldēto miljonu izcelsmi. Noskaidrojās, ka Krievijā 2014. gadā viena no Apsita holdinga kompānijām nonāca tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā. Mediji ziņoja, ka uzsākts kriminālprocess par nelegālu Uzbekistānas migrantu paverdzināšanu. Latvijas Finanšu izlūkošanas dienests no analoga dienesta Krievijā saņēma informāciju, ka process bija uzsākts pret Apsitu un viņa sievu, bet dažus gadus vēlāk izbeigts. Kad Latvijas policija pieprasīja papildus informāciju no Krievijas Interpola, viņi saņēma atbildi, ka tās iestāžu rīcībā nav ziņu, ka abi Apsiti būtu saistīti ar kādām nelikumībām.
No preses publikācijām izmeklētāji uzzināja arī par iespējamu kukuļošanu Baltkrievijā 2019.gadā, kurā aizturēja Apsita ģimenes uzņēmuma direktoru. Presē sīkāka izklāsta nebija, taču Re:Baltica baltkrievu kolēģi no BIC, izmantojot noplūdušu policijas datubāzi, noskaidroja, ka firmas direktors kādā Minskas benzīntankā bija devis 700 ASV dolāru kukuli valsts bankas – VTB Bank – darbiniekam, lai varētu tur veikt uzkopšanu. Pēc mēneša tajā pašā vietā viņš nodeva vēl 1800 dolāru. Citā epizodē Apsita ģimenei piederošās firmas direktors deva 500 dolāru valsts medicīnas iestādes darbiniecei par “lojālu attieksmi, pieņemot paveikto darbu.”
Nav zināms, kā kukuļošanas lieta beidzās. Kad Latvijas policija lūdza baltkrievu iestādēm informāciju par Eduardu un Elenu Apsitiem, tās atbildēja, ka nav informācijas par abu iesaisti finanšu noziegumos. Arī Re:Baltica un partneru nosūtītie jautājumi palika bez atbildes.
Saistībā ar Apsita un viņa biznesa partneru naudas plūsmām Latvijā ierosināti vismaz četri kriminālprocesi. Divos no tiem notiek cīņa par iesaldētu 73 miljonu eiro atgūšanu. Ja Apsits un viņa biznesa partneri tiesā zaudēs, naudu ieskaitīs Latvijas budžetā kā konfiscētus noziedzīgi iegūtus līdzekļus.
Lūgts komentēt notiekošo, Apsita advokāts Re:Baltica rakstiski atbildēja, ka pret viņa klientu nekad nav ierosinātas krimināllietas ne Krievijā, ne Baltkrievijā, ne Latvijā. Viņš atteicās atbildēt par šobrīd Latvijā notiekošo tiesvedību, jo tā nav pabeigta un risinās aiz slēgtām durvīm.
Mazgā Krievijas armiju Krimā?
Kad 2011.gadā kāda Maskavas radiostacija intervēja Apsitu kā veiksmīgu uzņēmēju, raidījuma vadītāji bija pārsteigti par biznesa vērienu. “Eduards ir kā maza republika!”- viens no viņiem izsaucās, padzirdējis, ka uzņēmums algo tūkstošiem darbinieku, un iztaujāja, kā līdz tam nonākts.
Apsits atbildēja ar neviltotu azartu. Stāstīja, ka biznesa perspektīvas aptvēris nedēļā, ko Eiropas Savienības finansētas programmas ietvaros pavadīja Nīderlandē. Tur no kāda pensionēta holandiešu uzņēmēja mācījies, kā darbojas mūsdienīgs uzņēmums.
“Atverot nelielu logu [uz Rietumiem], jūs redzat, kā tas var būt Krievijā pēc pieciem līdz desmit gadiem,” viņš skaidroja intervijā.
Taču šīs atklāsmes nesakrīt ar faktiem, ko Re:Baltica atklāja kopā ar citu valstu kolēģiem, pētot Apsita biznesa praksi. Izskatās, lai uzvarētu valsts iepirkumos, ierasta lieta bija ar Apsitu saistītiem uzņēmumiem konkurēt savā starpā.
Piemēram, Ukrainā divi dažādi uzņēmumi, kuru līdzīpašniekos bija arī Apsits, piedalījās vienā un tajā pašā konkursā par 4500 eiro vērtas veļas mazgājamās mašīnas piegādi Ukrainas dzelzceļam. Kad 2017. gadā šī shēma nāca gaismā, Ukrainas pretmonopola dienests piesprieda 2000 eiro naudas sodu. Firmas notikušajā vainoja darbinieku kļūdu.
Taču diez vai tā bija viena darbinieku kļūda, jo Baltkrievijā ar Apsitu saistīti uzņēmumi līdzīgā veidā uzvarēja vismaz deviņos konkursos par kopējo summu aptuveni 755 000 eiro. Katrā no šiem gadījumiem, ko atklāja baltkrievu žurnālisti, vienīgie pretendenti bija divi uzņēmumi, kas abi piederēja Apsita sievai Elenai.
Baltkrievijas valdības rīkotajos konkursos jābūt vismaz diviem dalībniekiem, taču nav likuma, kas aizliegtu pretendentiem būt saistītiem. Eksperti asi kritizē šādu praksi. “Tas ir kā konkurss starp bikšu kreiso un labo kabatu,” sacīja Vladimirs Kavalkins no pilsoniskā projekta opentenders.by, kas monitorē valsts iepirkumus.
Taču tieši Krievijā ar Apsitu saistītie uzņēmumi nopelnīja visvairāk.
Nespējot paveikt lielo darba apjomu, 2000-šo gadu vidū viņa holdinga uzņēmums Fasilikom sāka izsniegt licences citiem uzņēmumiem, lai tie varētu izmantot tā preču zīmi. Daudzi no tiem pēc tam piedalījās vienos un tajos pašos valsts iestāžu rīkotajos iepirkumos, tostarp Aizsardzības ministrijas. Firmu īpašnieku struktūrās neparādījās ne Apsits, ne viņa sieva.
Veicot masīvu datu analīzi, mūsu krievu kolēģi atklāja, ka šī uzņēmumu grupa uzvarēja aptuveni 600 konkursos par vismaz 100 miljoniem eiro.
Pēc tam, kad Krievija 2014. gadā anektēja Krimu, tās Aizsardzības ministrija izsludināja septiņus konkursus 49 miljonu eiro vērtībā par Krievijas armijas un Melnās jūras flotes kazarmu uzkopšanu pussalā.
Visos septiņos konkursos uzvarēja viens Apsita holdinga Fasilikom licencēts uzņēmums Flagman Kliin, kura direktore Gaļina Sirotiņina savulaik bija divu citu Apsita izveidotu uzņēmumu bijusī darbiniece. (Trīs iepirkumi vēlāk tika pārtraukti, jo tīrīšana vairs nebija vajadzīga. Tas nozīmē, ka Flagman Kliin nopelnīja aptuveni 27,4 miljonus euro.)
Taču, kad IStories žurnāliste izanalizēja šo septiņu konkursu pretendentus, kļuva skaidrs, ka lielākā daļa dalībnieku ir savstarpēji saistīti. Tie bija vai nu uzņēmumi, kam bija Fasilikom licence, vai arī to darbinieki vai īpašnieki bija strādājuši uzņēmumos, kas izmantoja šo zīmolu.
Saite ar Prigožinu?
2017.gada pavasarī Krievijas opozīcijas politiķis Aleksejs Navaļnijs paziņoja, ka viņa komanda atklājusi līdz tam lielāko karteli valsts iepirkumos, kas zog naudu no Krievijas Aizsardzības ministrijas konkursiem. Navaļnija komandai radās aizdomas, ka karteli veidoja Jevgeņijs Prigožins, tolaik plašāk pazīstams kā “Putina pavārs”, savukārt tagad pasaule zina kā privātās armijas “Vāgners” īpašnieku, kas kurina asiņaino karu Ukrainā.
Navaļnijs iesniedza pierādījumus Krievijas Antimonopola dienestā, kas apstiprināja karteļa esamību un secināja, ka abu pušu starpā pastāv “stabilas ilgtermiņa attiecības.” Karteli veidojošās firmas izmantoja vienas un tās pašas IP adreses un pieteikumus iesūtīja vieni un tie paši cilvēki.
Pēc šī atklājuma visi mediji runāja par Prigožinu, bet karteļa otra puse, ko veidoja trīs firmas, palika ēnā. Antimonopola dienests nenorādīja, kam pieder šie uzņēmumi, taču sodīja tos ar 360 000 eiro naudas sodu.
Re:Baltica ar partneriem atklāja, ka šie uzņēmumi piederēja cilvēkiem, kas bija saistīti ar Apsita grupas uzņēmumiem. Tiem nebija licences no Fasilikom, bet pieci to vadītāji un akcionāri bija iesaistīti Fasilikom licencētajos uzņēmumos.
Visi trīs uzņēmumi tagad ir slēgti. Baltkrievu žurnālistam izdevās sazināties tikai ar vienas firmas – Koralkliin – bijušo īpašnieci Ludmilu Čokoraju. Viņa iepriekš vadīja citu tīrīšanas uzņēmumu, kuram bija preču zīme Čistij Svet. Čokoraja apstiprināja, ka strādāja Fasilikom grupas uzņēmumos. Atcerējās, ka darbiniekiem rīkotajos pasākumos īpašnieki – Elena un Eduards Apsits, stāstījuši kā vienu putekļusūcēju rokās ieradušies Krievijā uzsākt biznesu, bet par karteli ar Prigožinu teicās neko nezinām.
“Mums katram bija savi pienākumi, savi uzdevumi, un man nebija nekāda sakara ar šādiem notikumiem. Es neko nevaru par to paskaidrot,” pa tālruni teica Čokoraja.
Apsits ar sava advokāta starpniecību Re:Baltica norādīja, ka neviens no viņa uzņēmumiem nav saņēmis naudu no Krievijas Aizsardzības ministrijas un viņam nav nekāda sakara ar Prigožina shēmām.
Slēpa Krimā nopelnīto naudu?
Vienā no Latvijā uzsāktajiem krimnālprocesiem, kura ietvaros prokuratūra vēlas konfiscēt 33 miljonus eiro, centrālā persona ir kāds ukrainis Sergejs Semeņjuks. Viņš ir Apsita bijušais darbinieks un vēlāk partneris biznesā Ukrainā, taču apsūdzība uzskata, ka viņam bija vēl arī cita loma.
Pēc paša Semeņjuka liecībām Ukrainas policijai, kas viņu nopratināja pēc Latvijas kolēģu pieprasījuma, ap 2011. gadu viņš izlēma uzsākt savu biznesu un sāka no Apsita izpirkt virkni uzņēmumu Krievijā. Taču šīs konkrētās krimināllietas kodols ir septiņi ārzonās reģistrēti uzņēmumi, kurus Semeņjuks, pēc paša teiktā, no Apsita nopirka pēc 2015.gada.
Tas ir laiks, kad ar Apsitu saistītās firmas sāk uzvarēt Krievijas aizsardzības ministrijas miljonu vērtajos iepirkumos par armijas kazarmu uzkopšanu Krimā.
Prokuratūra uzskata, ka šī septiņu ārzonu firmu shēma, saukta par Wondermax holdingu, bija vēl viens mini-laundromāts, kura mērķis bija slēpt naudas izcelsmi no Krimas iepirkumiem.
Ukrainis Semeņjuks bijis Wondermax holdinga izkārtne, bet to patiesībā pārvaldījis Apsits. Kā netiešu pierādījumu apsūdzība min, ka Apsits ar sievu izmantoja vienas holdingā esošās firmas maksājumu kartes personiskajām vajadzībām. Plus, Semeņjuks liecībās policijai apgalvoja, ka izpircis biznesu no Apsita par aptuveni 90 miljoniem dolāru, bet nespēja pierādīt, ka tiešām būtu arī naudu samaksājis.
Arī pati ABLV banka savos dokumentos bija atzīmējusi Wondermax holdinga ofšorus kā paaugstināta riska klientus. Kad izmeklētāji vaicāji, kādēļ tā, banka atbildēja: “klientu patieso labuma guvēju saistītu kompāniju grupa “Чистый свет” veica savu darbību vairākās NVS valstīs, tajā skaitā, iespējams, arī Krimā.”
“Ar lielu ticamības pārsvaru pēc Krimas okupācijas tika paplašināts bizness, un radīta jauna Holdinga infrastruktūra Eduarda Apsīša interesēs, visticamāk de jure to noformējot uz Sergeju Semeniuku, bet de facto to kontrolēja un pārvaldīja Eduards Apsitis (saglabāta rakstība kā oriģinālā – red.)” Re:Baltica pieejamajos tiesu dokumentos norāda izmeklētāja.
Lūgts komentēt prokuratūras aizdomas, Sergejs Semeņjuks ukraiņu kolēģiem no Slidstvo atbildēja, ka Latvijas izmeklētāji iesaldējuši viņa naudu bez jebkādiem pierādījumiem (pilnas atbildes lasiet šeit).
“Izmeklēšanā manu uzņēmumu lietā ir kaudze minējumu un fantāziju, kurās viņi cenšas attaisnot savu galveno kļūdu: viņi sajauca mazgāšanu ar atmazgāšanu,” norāda Semeņjuks. “Tas, protams, ir joks, bet vienīgais, kas interesē izmeklēšanu, ir manas naudas atņemšana. Viņiem ir pilnīgi vienalga par Krimu, Ukrainu un pat par naudas atmazgāšanu – ja tāda vispār eksistē.”
Arī Apsits ir iesaistījies juridiskā cīņā, lai atgūtu iesaldēto bagātību. Pirms maijā notikušās tiesas sēdes Re:Baltica un Nekā Personīga žurnālisti viņu un viņa advokātus sagaidīja pie tiesas zāles, lūdzot komentāru.
“Melnā nauda neeksistē – tā ir izdomājums,” sacīja Apsita baltkrievu advokāts Iļja Merkočevs. Arī viņš vainoja Latvijas tieslietu sistēmu, kurā “padomju laiku stilā tiesiskos mehānismus sagroza to izpildītāji – izmeklētāji, prokurori un tiesneši.” Vienlaikus viņš norādīja, ka par tīrīšanas biznesu nekādus komentārus nesniegs. (Vēlāk Apsits caur Latvijas advokātu atbildēja uz rakstiskiem jautājumiem nedaudz sīkāk. Atbildes lasiet šeit.)
Tikmēr viņam blakus stāvošais Apsits, vizuāli krietni mainījies, urbās savā telefonā un klusēja, it kā viņa tur nebūtu.
Raksta autore Inga Spriņģe (Re:Baltica)
Datu vākšanā un analīzē piedalījās Guna Gleizde (Nekā Personīga/TV3), Aleksandrs Jaraševičs (Baltkrievijas pētnieciskās žurnālistikas centrs), Marija Žolobova (IStories/Krievija), Janīna Korņijenko (Slidstvo/Ukraina)
Redaktores Sanita Jemberga, (Re:Baltica); Julia Wallace (OCCRP)
Tehniskais atbalsts: Madara Eihe
NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712
Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai to izdarītu, lietotnes ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu zīmolu un sekojiet tālākajām norādēm.
