Re:Baltica rīcībā nonākuši konfidenciāli dokumenti rāda, ka skandināvu DNB un “Nordea” bankas Baltijā gadiem pieļāva aizdomīgus klientu darījumus miljardu vērtībā. No vairāk nekā 100 pārbaudītajiem augsta riska klientiem, kuru darījumus lēš 7,7 miljardu eiro apjomā, vairākums bija Latvijā. Kad sākās tīrīšana, tā skāra gan sankcionētus Krievijas oligarhus, gan vienu no Latvijas pelnošākajiem un pasaulē zināmākajiem uzņēmumiem “Mikrotīkls”.
Tā bija aksioma – ja runa ir par naudas atmazgāšanu, tad vietējās, ar nerezidentiem strādājošās bankas, ne jau ziemeļvalstu standartus ievērojošie skandināvi.
Kāršu namiņš sāka brukt, kad, pateicoties trauksmes cēlājam, 2018.gadā atklājās par lielāko naudas atmazgāšanu Eiropā nosauktais Danske Bank skandāls. Caur Dānijas lielākās bankas Igaunijas filiāli bija atmazgātas milzīgas summas – aizdomas bija par 200 miljardiem eiro. Nākamajā gadā sekoja zviedru Swedbank – pēc trauksmes cēlāja žurnālistiem nodotajiem ziņojumiem oficiālā izmeklēšana secināja, ka caur tās Baltijas (pamatā Igaunijas) filiālēm varētu būt atmazgāti vismaz 37 miljardi.
Fonā Baltijā tapa vēl viens banku milzis. Somu Nordea un norvēģu DNB 2017.gada beigās apvienoja to Baltijas filiāles, izveidojot Luminor: trešo lielāko Baltijas banku ar vairāk nekā miljonu klientu. Nākamajā gadā 60% bankas akciju nopirka ASV investīciju fonds Blackstone.
Luminor grupas toreizējais vadītājs Erki Rāzuke (Erkki Raasuke) presei stāstīja, ka fokuss būšot vietējo uzņēmumu apkalpošana un banka neesot iesaistīta “riskantā biznesā”, proti, nerezidentu apkalpošanā. To pašu intervijā Somijas medijiem 2018.gada beigās apgalvoja toreizējais Nordea vadītājs Kaspers fon Koskulls (Casper von Koskull): “Attiecībā uz Luminor nekad nav bijis aizdomu par naudas atmazgāšanu, un starptautisko transakciju apjoms ir ļoti mazs.”
Taču tā nebija patiesība. 2018.gada beigās Luminor bija pasūtījis divus tās riskantāko Baltijas filiāļu klientu auditus – vienu iekšējo, otru ārējiem auditoriem. Tie atklāja, ka caur sešām bankām notikuši miljardiem vērti aizdomīgi pārskaitījumi, un tās nav smādējušas ne krievu miljardierus, ne sankcionētu uzņēmumu partnerus.
Taču šie secinājumi nekad nav tikuši paziņoti sabiedrībai. Tagad tie nonākuši starptautiskas žurnālistu grupas OCCRP rīcībā, kuras dalībniece ir arī Re:Baltica.
Ko pārbaudīja Luminor pats?
Luminor auditori pārbaudīja 2008.-2018.gadā veiktus pārskaitījumus 1,6 triljonu eiro apjomā. Aizdomās par iespējamiem finanšu noziegumiem (naudas atmazgāšanu, izvairīšanos no nodokļiem utml.) tālākai pārbaudei atlasīja 109 klientu lietas 7,7 miljardu eiro apjomā. Lielākā daļa aizdomīgo klientu – 52 – bija tieši Latvijas filiālēs.
No šiem 109 auditori atlasīja 30 lietas, kurām bija “lielāks risks potenciāliem finanšu noziegumiem” un kuru darījumi bija vērti 3,9 miljardus. Sarkanie karodziņi – liela apjoma bizness ar partneriem, kuri varētu būt saistīti ar iespējamiem finanšu noziegumiem, neizprotama darījumu būtība, čaulas uzņēmumi un negatīva publicitāte medijos.
Rezultātā Luminor atteicās no 24 riskantiem klientiem Baltijā (17 no tiem Latvijas filiālēs), bet par 47 bankas valde lēma individuāli. Re:Baltica nav zināms, ar cik no šiem klientiem banka pārtrauca sadarbību, jo individuālu klientu gadījumus tā nekomentē.
Klientos Mordašovs un Mazepins
Bez lieka trokšņa Luminor palūdza aiziet Krievijas miljardieru Alekseja Mordašova un Dmitrija Mazepina uzņēmumus Severstaļ Distribution un Uralkali Trading. Ukraina savos sankciju sarakstos abus iekļāva pēc Krimas aneksijas, taču Eiropas Savienība tikai šogad pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Noplūdušie dokumenti rāda, ka Uralkali Trading par Nordea klientu kļuva jau pēc Krimas aneksijas – 2015.gadā.
Aizdomās par potenciālu sankciju pārkāpumu Luminor pārtrauca sadarbību arī ar kravu pārvadātāju Alpa Centrums un KELK (tranzīta atbalsts un uzglabāšana). Noplūdušajos dokumentos auditori izsaka aizdomas, ka Alpa Centrums bija vidutājs, pērkot transporta pakalpojumus no Ukrainas firmas LLC Transrail Ukraine un pārdodot tālāk amerikāņu sankcionētam Krievijas gāzes tirgotājam Novatek PAO. Tā vadītājs Leonīds Mikhelsons bija viens no oligarhiem, kas apmeklēja tikšanos ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu dienā, kad Krievija iebruka Ukrainā.
KELK gadījumā auditoru aizdomas raisīja noapaļotās pārskaitījumu summas un nespēja pārbaudīt, vai maksājumi tiešām veikti norādītājiem mērķiem – komandējumiem, aizdevumiem un dividenžu izmaksai. Aizdomīgs šķitis arī KELK īpašnieks no Turkmenistānas Seids Seidovs.
Nedz Alpa Centrums, nedz KELK pārstāvji neatsaucās Re:Baltica atkārtoti nosūtītājiem jautājumiem. Sazināties neizdevās arī ar firmu Uralkali Trading un Severstaļ Distribution pārstāvjiem, jo oficiāli norādītie tālruņi vairs nedarbojas. Eiropas Savienības lēmums iekļaut to patiesā labuma guvējus sankciju sarakstā faktiski nozīmēja šo uzņēmumu darbības beigas Latvijā. Kad tajos pirms pāris nedēļām ieradās Re:Baltica sadarbības partneris Nekā Personīga, sastapt nevienu neizdevās. Telpas ir tukšas un uzraksts Severstaļ noņemts. Savukārt biroju ēkā, kurā Uralkali Trading atvēlēts vesels stāvs, informācijas punkta darbiniece pastāstīja, ka uzņēmums darbu pārtraucis. Pārstāvjus ik pa laikam vēl varot sastapt, taču reti.
Saskaņā ar Latvijas banku uzrauga (FKTK) teikto Re:Baltica/Nekā Personīga, apkalpojot Krievijas oligarhus vai sektorālajām un nacionālajām sankcijām pakļautus uzņēmumus, Luminor un tā priekšgājējbankas daudz riskēja, taču tas nebija nelikumīgi.
Ukrainas sankcijas pret Krievijas miljardieriem būtu bijis jāievēro, ja bankām būtu filiāles Ukrainā. Savukārt sektorālās (OFAC) sankcijas Latvijas bankām obligāti jāievēro tikai kopš 2019.gada, skaidro FKTK pārstāvis Kristaps Markovskis. “Līdz tam tas bija katras bankas riska vērtējuma ziņā. (..) un jāsaka, Eiropā tā tas ir joprojām,” saka Markovskis.
Latvijas banku regulatoram šaubīgā nerezidentu naudas plūsma Nordea un DNB bija pagājusi garām. Ir bijusi tikai viena pārbaude – 2014.gadā DNB, kā rezultātā lika novērst trūkumus naudas atmazgāšanas novēršanas jomā, bet naudas sodu neuzlika. Nordea klātienē nepārbaudīja, jo Latvijā strādājusi Igaunijā reģistrētās bankas filiāle. Līdz ar to atbildīgs par bankas darbību bijis kaimiņu regulators, norādīja FKTK. To Re:Baltica gan noraida Igaunijas banku uzraugs. Par Nordea atbildīgie bijuši Somijas vai Zviedrijas banku uzraugi, atkarībā no tā, kur attiecīgajā laika posmā bija reģistrēta bankas mātes uzņēmums.
Luminor uz OCCRP un partneru jautājumiem par iemesliem atteikties no augsta riska klientiem atbildēja ar vispārīgām frāzēm. “Mēs nevaram komentēt konkrētus klientus vai pārskaitījumus, taču varam apstiprināt, ka netika atrastas sistemātiskas problēmas pieejā, kā izvērtējam riska klientus.”
Atklātāks ir Luminor pirmais vadītājs Rāzuke, kurš šobrīd strādā citā uzņēmumā. Re:Baltica igauņu partneriem Rāzuke skaidroja, ka 2019.gada audita mērķis bija atrast pēc iespējas vairāk potenciālo risku, lai pēcāk nenāktos nožēlot, ka kaut kas palaists garām. “Mēs bijām ļoti piesardzīgi. Redzējām – ja vienreiz esi piekārts pie lielā zvana, nekad vairs nevarēsi sevi atmazgāt baltu,” tā Rāzuke.
Viņš apgalvo, ka dubultai drošībai audita rezultātus iesnieguši arī attiecīgo Baltijas valstu banku uzraugiem, kas Latvijā būtu FKTK un Finanšu izlūkošanas dienests (FID). FID noliedza, ka būtu tos saņēmuši, savukārt FKTK atbildēja, ka, visticamāk, jā, un tā izmantota analīzei un turpmākai uzraudzībai.
2020.gadā visu Baltijas valstu banku regulatori vienlaikus veica pārbaudes visās Luminor Baltijas bankās, kas beidzās ar rīkojumu uzlabot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas sistēmu, bet bez naudas sodiem.
Nopļauj arī Latvijas uzņēmumus
Uz savas ādas Luminor ģenerāltīrīšanu piedzīvoja arī lielie Latvijas IT produktu ražotāji un tirgotāji, koncerni Mikrotīkls un Elko Grupa, kas bija gan Nordea, gan DNB banku klienti. Ņemot vērā, ka abu uzņēmumu pārskaitījumi caur bankām bija mērāmi miljardos un daļa sadarbības partneru no augsta riska valstīm, Luminor nolīga konsultāciju firmu Alvarez&Marsal (A&M) abu padziļinātai izpētei.
Re:Baltica rīcībā esošais ārējo auditoru atzinums par Mikrotīkls ir garš. Auditoriem likās riskanti, ka Mikrotīkls, kas desmit gados caur banku pārskaitīja 4,7 miljardus eiro, darbojas augsta riska valstīs kā Malaizija, Kipra, Belīze un Krievija, un klientu vidū ir tā dēvētās čaulu firmas. No visiem Mikrotīkla pārskaitījumiem auditori sīkāk izanalizēja gandrīz piekto daļu un no tiem kā aizdomīgus atzīmēja sešus procentus. Piemēram, 606 tūkstošus ASV dolāru, ko Mikrotīkls saņēma no Moldovas bankas Moldindconbank, kas bija iesaistīta tā dēvētajā Krievijas laundromātā. Gandrīz 38 000 ASV dolāru Mikrotīkls saņēmis no firmas Lielbritānijā, kura reģistrēta vienā adresē ar virkni firmu, kas tika izmantotas gan Krievijas, gan Azerbaidžānas laundromātos.
Aizdomīgi auditoriem šķiet arī, ka viens no diviem Mikrotīkla līdzīpašniekiem Arnis Riekstiņš no 2008. līdz 2012.gadam no uzņēmuma katru mēnesi saņēma vairākus tūkstošus latu dividendēs. Pēc auditoru domām, tas varētu norādītu uz “iespējamu izvairīšanos no nodokļu nomaksas”. No audita dokumentiem redzams, ka līdz pat 2018.gadam katru mēnesi Riekstiņš saņēma algu, kas ir nedaudz lielāka par vidējo algu valstī. Ikmēneša dividenžu izmaksas prakse gan beidzas pēc 2012.gada, kad gada nogalē vienā dienā vairākos maksājumos Riekstiņš dividendēs saņem 18 miljonus ASV dolāru. Arī tik lielas summas pēkšņa izmaksa auditoriem rada aizdomas “par šo pārskaitījumu biznesa loģiku”.
Valsts ieņēmumu dienestā (VID) Re:Baltica skaidroja, ka dividenžu izmaksa paralēli minimālajai algai Latvijā ir likumīga prakse. No 211 uzņēmumiem, kas pērn dividendēs izmaksājuši vairāk kā 100 000 eiro, minimālo vai mazāku algu saņēma vairāk nekā puse šo uzņēmumu īpašnieku. Ieguvums? No dividendēm nav jāmaksā sociālais nodoklis.
Tiesa, legāla prakse nenozīmē to pašu, ko ētiska. “Ir grūti iedomāties, ka liela uzņēmuma īpašnieka vai amatpersonas darba ražīgums ir daži simti eiro, par ko tiek saņemts ikmēneša atalgojums. It sevišķi, ja šāda uzņēmuma rentabilitāte jeb peļņa mērāma simtos tūkstošos gadā,” uzskata LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis, kurš padziļināti pētījis ēnu ekonomiku Latvijā un kuram Re:Baltica lūdza komentāru, neminot uzņēmuma nosaukumu. “Minimālā alga ir domāta, lai mazinātu nevienlīdzību, nevis lai pēc iespējas mazāk maksātu nodokļus.”
Nopludinātajos dokumentos, kas ir Re:Baltica rīcībā, auditori sīkāk nepaskaidro pašu izteiktās aizdomas par faktiem, ko kā aizdomīgus identificēja viņu algoritmi. Nav saprotams, vai viņi tos arī vēlāk pārbaudīja. Piemēram, viņu ziņojumā minēts, ka divi sadarbības partneri “potenciāli” varētu būt politiski nozīmīgas personas. Teju desmit gadus Mikrotīkls it kā maksājis bijušajai Saeimas deputātei Lienei Liepiņai (kopumā gandrīz 90 000 eiro) un tiesnesim Jānim Stūrmanim (kopumā 160 000 eiro). Taču elementāra pārbaude Google meklētājā rāda, ka cilvēki ar šādiem vārdiem un uzvārdiem ir bijuši Mikrotīkla darbinieki. To rāda arī viņu darba gaitu apraksti LinkedIn. Kā maksājumu mērķis pārskaitījumos norādīta darba alga.
Tiesnesis Stūrmanis Re:Baltica norādīja, ka par Mikrotīkls “neko nezinu, nekad neesmu bijis saistīts ar to.” Arī deputātes Liepiņas valsts amatpersonu deklarācijā neparādās, ka viņai būtu bijuši šādi ienākumi.
Mikrotīkls uz Re:Baltica jautājumiem izvēlējās neatbildēt.
Neizprot īpašniekus
Par Elko Grupu aizdomīgo faktu saraksts ir daudz īsāks. Auditoriem ir aizdomas par īpašnieku sastāvu (vairāki Lielbritānijā reģistrēti uzņēmi un Luksemburgā reģistrēts investīciju fonds), jo neesot līdz galam saprotams, kas ir pārskaitījumu saņēmēji. Aizdomīgi šķiet, ka regulāri vienā dienā pārskaitītas vienas un tās pašas summas, bet dividendes maksātas noapaļotās summās, kas ir viena no naudas atmazgāšanas pazīmēm.
Elko Grupas vadītājs Svens Dinsdorfs šīs aizdomas Re:Baltic/Nekā Personīga nosauca par absurdām. Jautājumus par šiem darījumiem viņiem 2019.gadā uzdevis arī Luminor, kam izskaidrojuši: Lielbritānijā reģistrēto uzņēmumu īpašnieki redzami publiskās datu bāzēs (par ko pārliecinājās arī Re:Baltica), bet Luksemburgas investīciju fonda īpašniekus atklāt neļāvuši tās likumi. Taču iesnieguši bankai apliecinājumu, ka fondā nevienam īpašniekam nepieder vairāk par 10%. Noapaļotās pārskaitījumu summas un regulārās naudas plūsma vienas dienas ietvaros Dinsdorfs skaidro ar valūtas konvertāciju un pārskaitījumiem starp grupas uzņēmumiem. Pie situācijas, kad virkne uzņēmumu tiek skatīti ar aizdomām, viņš vaino Latvijā ilgstoši bezkontrolē palaisto banku nerezidentu biznesu, kā rezultātā “tagad mums, reālajam biznesam, ir problēmas. Ir sastrādāti riktīgi mēsli un mēs te visi ciešam.”
Pēc audita 2019.gadā Luminor vadība izlēma Elko Grupu paturēt kā savu klientu. Mikrotīklam bija jāiet.
Pētījuma angļu versiju lasiet mūsu partneru OCCRP mājas lapā
Autores: Inga Spriņģe (Re:Baltica), Guna Gleizde (Nekā Personīga)
Pētījuma partneri: OCCRP, YLE (Somija), Eesti Päevaleht (Igaunija), Siena (Lietuva)
Redaktore: Sanita Jemberga (Re:Baltica)
Grafikas un tehniskais atbalsts Madara Eihe
Interešu atruna: “Mikrotīkla” līdzīpašnieks Arnis Riekstiņš ir bijis starp Re:Baltica ziedotājiem.
NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712
Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai veiktu ziedojumu, aplikācijas ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu logo un sekojiet tālākām norādēm
