Kā Krievija propagandai izmanto datorspēles

Robots ar Jūlijas Timošenko frizūru; 17. gadsimta Maskavas sargs, kurš lamā Eiropas “sievišķīgos” vīriešus; iespēja iejusties mūsdienu Krievijas karavīra lomā, iebrūkot Ukrainā – to visu var atrast videospēlēs, kas Krievijā publicētas pēdējos četros gados.

Vai Kremlis apzināti izmanto videospēles kā vēl vienu propagandas veidu? Cik tā ir efektīva? Un ko varam gaidīt nākotnē?

Atomic Heart: retro futūristika PSRS

Atomic Heart (latviski –Atomu sirds) iznāca 2023. gada 21. februārī. Kopš lielā iebrukuma Ukrainā bija pagājis tikai gads. Bet Atomic Heart  tik un tā kļuva par, iespējams, pasaulē populārāko un labāko Krievijas datorspēli pēdējos 15 gados.

Oficiāli Atomic Heart nefinansēja  par Kremļa naudu. Taču neoficiāli pavedieni mudina domāt  par izstrādātāju – studijas Mundfish – saikni ar Krievijas valstij piederošo uzņēmumu Gazprom. Viens no Mundfish investoriem ir firma GEM Capital, kuru izveidoja iepriekš Gazprom strādājušais Anatolijs Palijs. Šī firma daudz investē datorspēlēs. Atomic Heart ir tās veiksmīgākais mēģinājums.

Vai spēlē ir kaut kas, ko varētu nosaukt par tīru propagandu? Tas ir sarežģīts jautājums.

Spēles darbība notiek 1955. gadā PSRS futūristiskā versijā: roboti, mākslīgais intelekts, superspējas.

Kāds varētu apgalvot, ka Atomic Heart rāda PSRS kā pasakaini labu un tādējādi mēģina propagandēt “stipro Krievijas pagātni”, bet tas, visticamāk, ir blakusefekts. Fantastiskā PSRS spēles veidotājiem ir vienkārši spilgta dekorācija.

Tomēr ir detaļas, kas liek aizdomāties par tās divējādo dabu. Piemēram, ienaidnieku vidū ir roboti Kreisā un Labā: māsas, kuru frizūras atgādina Ukrainas bijušo premjerministri Jūliju Timošenko.

Tā diez vai ir vienkārši sakritība, bet kurš gan to  zina. Spēlē ir vairākas atsauces, kas ir vienkārši joki.  Piemēram, cits robots – Vovčiks – ūsu dēļ atgādina Baltkrievijas diktatoru Aleksandru Lukašenko.

Vistuvākā atsauce uz karu Ukrainā ir netieša. Spēlē redzamit droni ar ģerāniju podiem. To vairāki spēlētāji uzskata par mājienu uz droniem “Geraņ”, ko Krievijas armija izmanto uzbrukumos Ukrainas pilsētām.

Bet, šķiet, lielākais Atomic Heart propagandas spēks slēpjas tajā, ka tā vienkārši ir laba spēle. Vairāki Rietumu portāli tai liek labas atzīmes (IGN – 8/10; PC Gamer – 78/100; Hardcore Gamer – 4,5/5).

Pēc agregatora Metacritic aplēsēm, Atomic Heart profesionāli kritiķi vidēji vērtēja ar 76/100 un parastie spēlētāji ar 7,4/10.

Atomic Heart ir samērā populāra, īpaši Krievijai, kura reti radījusi tiešām kvalitatīvas un Rietumos populāras spēles. Tā tika nominēta Hollywood Music in Media un Annie Awards; pat iekļuvusi BAFTA pirmējā sarakstā. Steam Awards 2023.gadā atzina Atomic Heart par spēli ar labāko vizuālo stilu.

Lai gan vairāki ukraiņu aktīvisti un žurnālisti (vai arī ukraiņiem līdzjūtīgie) aicināja spēli nepirkt, jo ieguvējs gan reputācijas ziņā, gan finansiāli būs Krievija. Atomic Heart joprojām var nopirkt visā pasaulē. Latvijā spēle maksā 60 eiro.

Par spēli Krievijā runāja visi varas rupori, ieskaitot TV propagandistu Vladimiru Solovjovu. Tāpēc, pat ja Atomic Heart nebija  plānots kā propagandas rīks, tas noteikti par tādu kļuva. 

Smuta: defektīva “vēsturiskā” spēle par Krievijas spēku

Smuta (no krievu cмута – juku laiki) gandrīz no sākta gala ir Krievijas valsts projekts.

Darbs pie spēles sākās vēl 2020. gadā, bet par tās tapšanu oficiāli paziņoja 2022. gadā, kad tai piešķīra Interneta attīstības institūta (IAI) grantu. Tā ir Krievijas valsts organizācija, kas propagandē Kremļa naratīvus internetā un kopš 2024. gada 24. jūnija ir ES sankciju sarakstos.

Spēle norisinās Krievijā 1612. gadā: periodā, kad vienlaikus notiek pilsoņu karš, krievu-poļu karš un Zviedrijas iebrukums. Galvenais varonis mēģina palīdzēt saglabāt Krievijas valsti.

Atšķirībā no Atomic Heart, Smuta nav laba spēle. Tai bija tehniskas kļūdas – varoņi varēja staigāt zem ūdens, misijas nevarēja uzsākt vai pabeigt, spēli dažkārt nevarēja sākt. Spēļu process nokopēts no veiksmīgākiem Rietumu piemēriem – bet vāji. Tāpēc spēlēt ir garlaicīgi un vienveidīgi. Un pat grafiski Smuta izskatās slikti.

Pēc agregatora Kritikanstvo aplēsēm, vidējā profesionālo kritiķu atzīme spēlei ir 29/100, bet parasto spēlētāju – 50/100.

Rietumvalstīs, tostarp Latvijā, Smutu legāli nevar dabūt. Tā ir pieejama tikai VK play lietotnē (spēļu un lietotņu tiešsaistes veikals, kas pieder Krievijas sociālajam tīklam Vkontakte), kur maksā tikai 612 rubļu (ap 6,63 eiro). Tāpēc varat būt pārliecināti, ka 490 miljonus rubļu (ap 5,5 miljoniem eiro), ko IAI iztērēja Smutai,  Krievija nekad neatgūs. Kopumā spēles izstrāde izmaksāja divreiz vairāk – ap vienu miljardu rubļu.

Ukraina spēlē vispār netiek pieminēta. Tajā nedaudz smejas par poļiem un vāciešiem, kuri spēlē visi ir negatīvi personāži. Spēle vairāk fokusējas tieši uz karu ar Poliju, nevis Krievijas iekšējām problēmām.

Mūsdienu Krievijas ideoloģija Smutā izlien, šķiet, divos brīžos. Dialogā ar vācieti galvenais varonis izsaka transfobiskas  domas, kuras ik pa laikam var dzirdēt propagandas televīzijas raidījumos. “Es jau sen gribēju jautāt – vai tā ir patiesība, ka pie jums meitenes ir nevis meitenes, bet gan pārģērbušies vīrieši? It  kā skuķis, bet pagriezies – viņai ir bārda kā diakonam. (..)  Bet vīrieši – it kā nemaz nebūtu vīrieši, bet tieši otrādi – bābas vīriešu drēbēs. Tāpēc ģīmji jums skūti un ūzas nepiedienīgas, un jums jebkurš var iesist!”

Cik “bārdainas sievietes” bija aktuālas 1612. gadā? Pieņemu, ka neviena. Pat mūsdienu Krievijas propaganda šo naratīvu sāka izmantot pēc Končitas Vurstas uzvaras “Eirovīzijā” 2014. gadā – 402 gadus pēc spēles notikumiem.

Otrs moments ir aina, kurā viens no varoņiem saka – uzvaras vārdā valstij jāatdod viss īpašums, un pat “jāieķīlā sievas un bērni”. Kas konkrēti ar to domāts, īsti nav saprotams.

Protams, ka spēles kontekstā runa ir par karu ar Poliju. Taču 2024. gadā, kad spēle nāca klajā, pirmās asociācijas ir ar pavisam citu karu.

Smieklīgi gan, ka, neskatoties uz valsts finansējumu un mēģinājumu strādāt propagandas kontekstā, Smutas zemās kvalitātes dēļ pat Krievijā tā beigu beigās nevienam īsti nebija vajadzīga.

Krievijas Domes deputāts Vitālijs Milonovs izteicās, ka “spēles izstrādātājus varēja savervēt Polijas specdienesti” –  speciāli, lai radītu tādu “haltūru”.

Vienība 22. ZOV: pagaidām vienīgā spēle par karu Ukrainā

Par karu Ukrainā pagaidām ir izveidota tikai viena spēle: Vienība 22. ZOV.

Vienība 22. ZOV. stāsta par “Ukrainas atbrīvošanu” jau no 2014. gada. Spēle ir sadalīta vairākās kampaņās, kurās spēlētāji, kontrolējot Krievijas armiju, var okupēt Ukrainu.

Spēles veidotāji apgalvo, ka viņus konsultēja Krievijas armijas virsnieki un Doneckas separātisti. Kā informatīvais partneris ir nosaukti Krievijas bruņotie spēki. Tāpēc jā, šī spēle pilnīgi noteikti ir Krievijas propaganda, kas veidota ar mērķi parādīt Krievijas spēku.

Spēlēt drīkst tikai Krievijas pusē, kaut arī šo spēļu žanrā parasti ļauj pieredzēt konfliktu no abām. Krievu armija parādīta kā ļoti ētiska: algotņi pat neņem nogalināto ienaidnieku ieročus. Tiek izmantoti īstu kara noziedznieku vārdi un iesaukas.

Ironiski, ka spēle ir pilnīgi izgāzusies  – pat salīdzinot ar Smutu. Pēc Steam (pasaulē lielākais tiešsaistes datorspēļu veikals) datiem, lielākais cilvēku skaits, kas to tiešsaistē spēlējuši vienā laikā, ir 50. Tas notika tieši pēc spēles publicēšanas. Patlaban Vienību 22 caur Steam ārpus Krievijas un Baltkrievijas nespēlē neviens. Vismaz legāli.

Par VK Play vai RuStore – krievu spēļu veikaliem – nav oficiālas informācijas. Atsauksmes par spēli gan atstājuši tikai daži simti cilvēku.

Spēles process pēc būtības klonē 2014. gadā iznākušo spēli Doorkickers, bet dara to sliktāk. Oficiāli spēle ir bez maksas, bet īstenībā nemaksājot var dabūt tikai divas kampaņas. Par pārējām jāpiemaksā. Kopsummā ap 60 eiro.  

Izrādījās, ka spēle nevienam nebija vajadzīga. Ne “vatņikiem”, ne parastiem spēlētājiem. Pat propagandas Telegram kanālos to nepiemin, atšķirībā no Atomic Heart vai Smutas.

Vai Krievija turpinās izmantot datorspēles propagandā?

Krievijas diktators Vladimirs Putins datorspēles savās uzrunās ir pieminējis pāris reižu. Pēc viņa vārdiem, “Krievijai ir vajadzīgas pašu taisītas datorspēles, kurās tiks mācīta cieņa pret vēsturi”. Un, no otras puses, jākontrolē un jācenzē datorspēles, kurās Krieviju rāda ne tik labvēlīgi.

IAI 2025.-2027. gadā plāno finansēt spēles 3,4 miljardu rubļu vērtībā (ap 37,5 miljoniem eiro). Ja ieskatās, var redzēt, ka tās nav atklāti propagandiskas kā Vienība 22. ZOV vai pat Smuta. Tās ir vienkārši spēles, kurās Krieviju rāda neitrāli vai pat labvēlīgi – bez kara Ukrainā un iekšējo represiju konteksta.

Dažas valsts finansētas spēles iznākušas 2025. gadā.

• Undying Symphony – vizuāla novele par Ļeņingradas blokādi Otrajā pasaules karā.
• Saturn – zinātnieki pēta kosmosu.
• SOF: Enemy from the future – karavīri aizstāv Zemi no citplanētiešiem.

Starp citu, visas šīs spēles ir pieejamas bez maksas. Tas nav kaut kas nebijis – spēles bieži ir par brīvu, ar iespēju maksāt par papildus saturu vai aksesuāriem. Bet tomēr ir nedaudz aizdomīgi, ka tieši tās spēles, ko finansē Krievijas valsts, ir pieejamas par 0 eiro – tā Krievijas propaganda it kā nemanāmi ieslīd mūsu telefonos un datoros.

Drīzumā iznāks vēl vairākas. The Northern Path ir Sibīrijas izpētes piedzīvojums, Front Edge – vistuvāk tiešai propagandai. Stratēģiskā spēle par “mūsdienu armiju konfliktiem”. 

***

Eiropa, kas aizliedz krievu televīziju un bloķē propagandu internetā, uz datorspēļu tirgu nereaģē. Visas šīs spēles, izņemot Smutu, ir pilnīgi legāli pieejamas Eiropas teritorijā, tai skaitā Latvijā – pat tik atklāti prokremliskas kā Vienība 22. ZOV. 

Pagaidām šīs propagandas efektivitāte nav salīdzināma ar tradicionālajām metodēm. Bet tas nenozīmē, ka tuvākajos gados tas nevar mainīties. Un tam jāpievērš uzmanība.

Autors: Artjoms Ļipins, TVNET, speciāli Re:Baltica

Redaktore: Sanita Jemberga

Ilustrācija: Miko Rode

Tehniskais atbalsts Madara Eihe

Angliski tulkots ar autotulkotāju Deepl.com