Medmāsa Edīte Lauze strādā divās darba vietās. Mēneša pirmo daļu viņa aprūpē pacientus Liepājas slimnīcā, bet pēc tam dodas uz Valmieras slimnīcu. Liepājas pusē viņa dzīvo Rudbāržos, 60 kilometru no pilsētas, jo pilsētā īrēt nevar atļauties un braukāt ar autobusu sanāk lētāk. Vienīgi, lai paspētu uz rīta dežūru astoņos, brauc iepriekšējā vakarā un guļ slimnīcā, jo autobusa tik agri no rīta vienkārši nav. Foto: Liene Barisa-Sermule
Share on Facebook
Facebook
Tweet about this on Twitter
Twitter
Email this to someone
email
Print this page
Print

Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!

“Tu varēsi nopelnīt, bet tu vergosi!” Tas nav citāts no vēsturiska romāna, bet realitāte, kurā dzīvo medmāsas Latvijā. Ar algu, kas ir aptuveni septiņas reizes mazāka nekā bagāto valstu kluba OECD vidējais rādītājs, medmāsām nekas cits neatliek, kā strādāt līdz spēku izsīkumam.

“Man gribas būt spējīgai palīdzēt savai ģimenei, būt spējīgai palīdzēt cilvēkiem. Būt lietderīgai,” stāsta Edīte Lauze, kura medmāsas profesiju izvēlējās 35 gadu vecumā. Tagad viņai ir 45.

Grafika: Lote Lārmane

Edītes vecuma un vecākas medmāsas ir tās, uz kurām sistēma turas, jo nodrošina lielāko medmāsu daļu. To rāda statistika, to stāsta ārstniecības iestādēs. Ir vēl kāda lieta, kas raksturo ne tikai Edīti, bet lielu daļu viņas kolēģu. Mēs tiekamies Rīgas autoostā, jo viņa ir ceļā starp diviem darbiem – Liepājas un Valmieras slimnīcām.

“Mēneša pirmo daļu līdz divdesmitajiem datumiem es esmu Liepājas rīcībā, un pēc tam – Valmierā,” viņa paskaidro. Lielais attālums ir viņas privātās dzīves izvēle, bet divas darbavietas: tipiska profesijas pazīme.

Latvijā ir 8474 medmāsas, kuras pērn strādāja 11 480 darba vietās. Katra trešā medmāsa strādā vismaz divās darba vietās, liecina Veselības inspekcijas dati. Tas nozīmē strādāt līdz spēku izsīkumam – īpaši slimnīcās, kur darbs visbiežāk ir diennakts dežūras. Pat ja gulēšanai laiks atrodas, nekam citam brīvajās dienās spēka vairs nav.

Edīte gan nesūdzas. Viņa katrā no slimnīcām strādā nepilnu slodzi, līdz ar to kopā sanākot tikai nedaudz virs slodzes. “Veselības labā vajadzētu vienu slodzi. Bet, ņemot vērā, ka neviens nav apmierināts ar to, ko viņš nopelna, plus man vēl patīk tas darbs, ko es daru…Līdz ar to – var strādāt,” stāsta Edīte. Algas pielikums šogad bijis abās vietās – kā apsolīts.

Liepājas pusē viņa dzīvo Rudbāržos, 60 kilometru no pilsētas, jo pilsētā īrēt nevar atļauties un pat braukājot ar autobusu rezultātā sanāk lētāk. Vienīgi, lai paspētu uz rīta dežūru astoņos, brauc iepriekšējā vakarā un guļ slimnīcā. Autobusa tik agri no rīta vienkārši nav. Mājup salāgoties vieglāk, pusotru stundu garajā ceļā var nosnausties. “Paldies autobusu šoferiem, kuri mani jau zina. Ja aizguļos, nobļaujas: “Māsiņ, vai tad tiešām nekāpsiet ārā!”

“Es nevaru sūdzēties – darbs ir. Bet, ja tā ņem, es varu būt apmierināta, kamēr visi man ir veseli un nav ekstra izdevumu. Jo iekrāt neizdodas, pateikšu godīgi,” stāsta Edīte.

Vidzemes slimnīcā Edīte saņem 4,70 eiro, bet Liepājā – 4,90 eiro stundā pirms nodokļiem. Kopā mēnesī “uz rokas” ap 800-900 eiro sanākot.

OECD dati rāda baisu aizu starp medmāsu ienākumiem Latvijā un citās attīstītajās valstīs – medmāsām Latvijā alga bija aptuveni 6000 ASV dolāru gadā, kamēr OECD vidējais rādītājs 2016.gada pārskatā ir ap 45 000 ASV dolāru gadā.

Nopelnīsi, bet vergosi

Slodzes un atalgojuma attiecība ir viens no iemesliem, kāpēc profesija nav pievilcīga. Valsts ieņēmumu dienesta dati rāda, ka, strādājot vienā darba vietā,medmāsu vidējie ienājumi ar piemaksām ir 938 eiro pirms nodokļiem. Divās – vidēji 1464 eiro, trijās – 2106 eiro.

Grafika: Lote Lārmane

“Tu varēsi nopelnīt, bet tu vergosi!” – sistēmas vēstījumu raksturo Rīgas Austrumu (Gaiļezera) slimnīcas aprūpes direktore Inese Budzila, kura pati ilgus gadus bija medmāsa.

Viņasprāt, algai būtu jābūt atbilstošai par vienu slodzi, jo tas ietekmē aprūpes kvalitāti, ko saņem pacienti. Turklāt pat vienā darbavietā pacientu ir par daudz – slimnīcās vienai medmāsai var nākties aprūpēt 30-40 pacientus maiņā, lēš Latvijas Māsu asociācija.

“Mūsu [Gaiļezera – red.] māsām vidējais vecums ir 48 gadi. Tas nozīmē, ka tu jau esi nostrādājis vismaz 20 gadus! Tu vari būt ļoti labs profesionālis, tev ļoti labi galva var strādāt, bet fiziski tu vienkārši vairs nevari. Viņš ir vienkārši ir izsīcis, tas cilvēks,” saka Budzila, uzsverot vajadzību pēc vīzijas, kā profesijai piesaistīt jaunas medmāsas. Uz esošajiem noteikumiem jaunie nenāks. “Viņi grib strādāt, bet viņi arī pasaka: es gribu vakarā iet uz teātri un es gribu audzināt savu bērnu!”

Budzila atzīst – pašas bērni lielās slodzes dēļ mammu redzēja reti un tikuši audzināti, “pa telefonu”. “Ir sāpīgi to teikt, bet es arī nebaidos to pateikt. Kad dēls jau bija pieaudzis, man teica: mammu, tu saproti, ka darbs atņēma mums tevi. Tev vienmēr bija darbs, darbs, darbs.” Viņa tik daudz strādājusi, lai varētu samaksāt, piemēram, par pulciņiem, un to skaidrojusi arī dēlam: nevarēja atteikt, jo viņš kā bērns nesaprastu, kāpēc citiem ir, bet viņam nav. “Jā, viņš teica, – tad es noteikti to nesaprastu, jo man gribējās kā citiem bērniem. Bet, ja es tagad tā paskatos, pie velna, varbūt tos pulciņus nevajadzēja, bet, lai vienkārši būtu tā kopības sajūta, lai ir mamma un tētis. Nevis pa telefonu audzina.”

Pēc koledžas “pazūd”

Gaiļezerā gada sākumā bija 100 medmāsu vakanču, tā sauktajos Stradiņos – 80. Līdzīga situācija ir arī reģionos. Piemēram, Kuldīgas slimnīcā februāra sākumā no 30 vakancēm 20 bija uz medmāsas vietu. Par medmāsu trūkumu satraucas arī privātās ārstniecības iestādes.

Lielās slimnīcas ap piecām māsu koledžām spieto jau potenciālo darbinieku studiju laikā. Taču no 240 absolventiem tikai 60 dodas strādāt uz valsts un pašvaldību ārstniecības iestādēm. Vairums jaunizskoloto māsu izvēlas strādāt privātajā sfērā, kur var nopelnīt vairāk, sevi neizdzenot, piemēram – kosmetoloģijā.

Latvijas Māsu asociācijā atgādina, ka medmāsu izglītošanā valsts ir ieguldījusi naudu – visi studē budžeta vietās. Tādēļ būtu tikai taisnīgi, ja konkrētās specialitātes beidzēji vismaz kādu laiku strādātu veselības aprūpē. Ja nē – nauda jāatmaksā. Taču par to jāpārliecina arī vismaz divas ministrijas – Veselības un Izglītības. “Ja godīgi, mēs to darām jau divus gadus un bez rezultāta. Ir tikai diskusijas un viss,” atzīst asociācijas vadītāja Dita Raiska.

Nav prestiža

“Gribētos, lai arī māsas darbu vairāk novērtē,” sarunā atzīst Edīte Lauze. To pašu var dzirdēt arī no viņas kolēģēm. Iespējams, arī tur meklējams iemesls, kādēļ nenotiek paaudžu maiņa.

“Legingi nav bikses un māsa nav cilvēks,” – tā esot teikusi kāda medmāsas Gunitas Gedrovičas gados vecāka kolēģe. Gunita profesijai veltījusi vairāk nekā 20 gadus. “Es savos 40 gados pirmo reizi tiku novērtēta Maltā, lai cik tas briesmīgi nebūtu,” viņa apraksta savu trīs gadus ilgušo pieredzi. “Es tiku novērtēta kā māsa. Ka es esmu kādam vajadzīga un es daru labu darbu, un esmu labi apmaksāta.”

Latvijā atgriezusies, jo meita gribējusi mācīties vidusskolā Latvijā. Pašai tas atkal nozīmējis karuseli starp vairākām mazatalgotām darbavietām. Šobrīd Gunita strādā Gaiļezera ķirurģijā un Stradiņu onkoloģijā. Atšķirīgās jomas esot labi, varot izvēdināt galvu.

 

Nākamā degošā problēma: reģioni bez ģimenes ārsta.




NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712

Autore: Liene Barisa-Sermule (Re:Baltica)
Redaktore: Aija Krūtaine
Datu vākšana un analīze: Liene Barisa-Sermule (Re:Baltica), Madara Eihe
Zīmējumi: Raivis Vilūns, Īgnās govs komiksi
Video: Jānis Orbidāns
Grafikas: Lote Lārmane
Krieviski tulkojusi: Jara Sizova
Sērijas koordinatore un vadītāja LTV Liene Barisa-Sermule (Re:Baltica), LTV redaktore un producente Rudīte Spakovska, žurnāliste Aija Kinca


Share on Facebook
Facebook
Tweet about this on Twitter
Twitter
Email this to someone
email
Print this page
Print

Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!