Foto: Nekā Personīga, TV3

Biznesa saites ar vietējiem oligarhiem, iekšējie strīdi banku uzraugu vidū un kaimiņu lietuviešu neuzticēšanās bija iemesli, kādēļ krievu miljonārs Vladimirs Antonovs netraucēti varēja izmantot Krājbanku, lai apmierinātu savas biznesa ambīcijas. Pēc Antonova impērijas sabrukšanas kļuva skaidrs, ka viņš to nevarēja atļauties. Šī ir jau otrā banka pēdējo gadu laikā, par kuras krišanu kārtējo reizi samaksās Latvijas nodokļu maksātāji. Kādēļ tā?

„Es atvilku [Antonovu], lai 2005. gadā viņš glābtu Krājbanku no slēgšanas un licences zaudēšanas,” telefona īsziņā Re:Baltica raksta uzņēmējs Edgars Jansons, “Līdz ar to tika pārtraukti kari un tiesvedības starp FKTK, Ventspili un „Maskavas grupējumu”. Par Latvijas “oligarha” Aivara Lemberga cilvēku uzskatītais Jansons sarunai klātienē nepiekrita. Taču viņa vārdus apliecina fakti. Antonova atnākšana bija būtiska, jo glāba Krājbanku no lēnas noasiņošanas. Jau ilgstoši bankā notika ietekme par varu. Vienā ierakumu pusē bija ventspilnieki – Lembergam pašam piederēja 3% akciju, bet gandrīz 10% naftas tranzīta biznesa flagmanim Ventbunkers, kas izsenis saistīts ar Ventspils mēra biznesu.

Kaujas otrā pusē – tā sauktais “Maskavas grupējums”, kura publiskā izkārtne bija Nīderlandē reģistrēta kompānija Macasyng Holding. Šo ārzonu kompāniju Krājbankā pārstāvēja kāds Aleksandrs Rene Garese, kuru 2003. gadā Lietuvas drošības dienesti ierindoja valstij nevēlamo personu sarakstā un saistīja ar Krievijas mafiju, kas vēlas legalizēties rietumu tirgos.

„Kā izrādījās vēlāk, Macasyng pārstāvēja Luksemburgas cilvēku grupu, kam bija kopīgs bizness ar Krievijas izcelsmes uzņēmējiem,” nepatīkamo atklāsmi Re:Baltica atceras tā brīža lielākais Krājbankas akcionārs Arnolds Laksa. Viņš savas daļas pārdeva maskaviešiem. Kas bija patiesie īpašnieki, Laksa nezinot: “Zinu tikai to, ka tas nebija Antonovs.”

Krājbankas padomes sēdēs Rene Garese netika manīts. Latvijas valdības konsultants un investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, kurš arī tobrīd atradās bankas galvgalī stāsta, ka Rene Garese pārstāvējis neliela Krievijas oligarha intereses, bet vārdu neatcerējās.

Akcionāru nemitīgajām tiesvedībām punktu pielika Antonovs. 2005.gada septembrī pēc deviņu mēnešus ilgām sarunām Anotonovam piederošā lietuviešu Snoras banka nopirka Krājbanku (83%). Cik banka maksāja, oficiāli nav zināms. Eksperti lēš: 20 – 25 miljoni latu.

Tobrīd lielu spiedienu uz Latvijas banku sistēmu izdarīja ASV. Latvija bija iekļuvusi melnajā sarakstā kā nozīmīgas Krievijas un NVS valstu netīrās naudas atmazgāšanas punkts. Par nepietiekamu uzraudzības sistēmu tika aizvērtas VEF Banka un Multibanka. Šie notikumi varēja ietekmēt “Maskavas grupējuma” lēmumu pārdot savas daļas Antonovam. Plus, darījums notika ar savējo, no Krievijas.

Banku uzraugs neprotestē

“Šķita, ka situācija Krājbankā stabilizējas, ienākot vienam akcionāram. Tāpēc FKTK atļāva iegūt būtisku līdzdalību Krājbankā,” stāsta Finanšu un kapitāla tirgus regulēšanas komisijas padomes loceklis Jānis Brazovskis, kurš komisijā strādā kopš 2001.gada.

Pēc Krābankas sabrukuma pērn novembrī, FKTK saņēma pārmetumus, ka Antonovam vispār atļāva ienākt Latvijā.

Jānis Brazovskis. Foto: Nekā Personīga, TV3

Brazovskis skaidro, ka oficiāli bankas pircējs bija lietuviešu Snoras, pret “kuru dižu iebildumu nebija, vēl jo vairāk, salīdzinot ar to stāvokli, kāds toreiz bija ar Krājbankas akcionāriem.”

FKTK arī bijis zināms, ka aiz pastarpināto uzņēmumu ķēdes, Snoras patiesais īpašnieks ir Antonovs. Lietuvieši bija atbildējuši, ka veic konsolidēto uzņēmumu kontroli, kas nozīmē, ka mātes bankas valsts regulators uzrauga arī meitu darbību. FKTK bija tiesības pieņemt arī patstāvīgu, atšķirīgu lēmumu no Lietuvas, tomēr Latvijas banku uzraugs to neizmantoja.

„Domāju, ka nevarēja un nevajadzēja liegt [ienākt Snoras],” stāsta Brazovskis. “Mēs arī skatījāmies uz faktiem – Lietuvā licencēta banka, uzraudzība strādā tāpat kā pie mums, akcionārus ar būtisku līdzdalību pārbaudījusi. Publikācijas internetā nav fakti.”

Taču pēc būtības FKTK jauna īpašnieka ienākšana krietni atviegloja dzīvi, jo nebija jāuzrauga vairāki mazi akcionāri, kas savā starpā nemitīgi ķildojās.

Kur palika nauda?

Izskatās, ka Lembergs palika daļējs Krājbankas īpašnieks arī pēc Antonova atnākšanas. Lursoft dati rāda, ka jau  minētais Lemberga “cilvēks” Jansons ar nezināmas izcelsmes 1,8 miljoniem latu pēc bankas pārdošanas dibināja kompānju West Investment. Uzņēmuma gada pārskati liek domāt, ka tā vienīgais uzdevums bija būt par bankas akcionāru. 2009.gadā šai kompānijai piederēja 4,49% akciju. Jansons tā arī neatbildēja, kāds bija kompānijas mērķis, ļaujot domāt, ka viņš bija tikai izkārtne Lembergam. Līdz ar to, iespējams, arī pēc Krājbankas pārdošanas viņš turpināja netieši kontrolēt daļu Krājbankas akciju un arī sadarboties ar Antonovu.

Izskatās, ka Lembergs palika daļējs Krājbankas īpašnieks arī pēc Antonova atnākšanas. Foto: Nekā Personīga, TV3

Kāpēc tieši Antonovs tika uzrunāts kā potenciālais Krājbankas investors, uzņēmējs Jansons  neatbildēja. Taču Jansonam patīk stāstīt, ka tieši viņš pēc bankas nopirkšanas ieteica Krājbankas prezidenta amatam ilggadējo Valsts prezidenta kancelejas darbinieku Mārtiņu Bondaru „un Latvijas dziesmusvētki ieguva sponsoru uz 1 miljonu dolāru.” Daļēji tā ir taisnība, jo 2007.gadā Bondara vadībā Krājbanka patiešām bija viena no Dziesmu svētku sponsoriem, taču ziedojums miljons latu apmērā tika savākts kopā ar vēl diviem ģenerālsponsoriem.

Tikmēr kāds banku videi tuvu stāvošs avots, kurš nevēlējās, lai tiktu atklāts viņa vārds, norādīja:  Antonovs bijis ērts investors gan Jansonam, kurš esot labi nopelnījis par darījuma starpniecību, gan Lembergam, jo ar Krievijas izcelsmes uzņēmēju varējis sarunāt daļu naudas par bankas akcijām saņemt skaidrā naudā.

Pēc avota teiktā, Antonova un Lemberga „sadarbība” turpinājusies arī pēc Krājbankas darījuma. Antonovs turpinājis izmantot Lemberga piedāvātos „politiskas dabas pakalpojumus”. Šo versiju ir grūti pierādīt, ja vien iesaistītās puses to neatklāj. Tomēr ir vairākas netiešas pazīmes, kas apliecina šādas sadarbības iespējamību. Turklāt būtu tikai loģiski, ka Lembergam interesētu ienākumi skaidrā naudā, jo saistībā ar izvirzītajām apsūdzībām finanšu noziegumos, viņam liegta iespēja pašam pārvaldīt savus aktīvus.

Publiski Antonovs kā formālo iemeslu iegādāties Krājbanku minēja Snoras bankas vēlmi attīstīties Latvijā. Tieši Krājbanka, kuras aktīvu apjoms tolaik bija virs 200 milj. latu, kredītu portfelis bija nepilni 150 milj. latu, bet noguldījumi pārsniedza 190 milj. Latu, izvēlēta, jo pēc darbības principa bijusi līdzīga Snoras bankai. Tajā skaitā abām bankām bija plašs filiāļu tīkls un tās sniedza universālai bankai tipiskus pakalpojumus.

Tomēr Antonovs nebija tipisks baņķieris.

Īpašums Nicā (pa kreisi) un Jūrmalā (pa labi). Foto: Delfi.lv / Ir.lv

Viņu vairāk interesēja iesaiste cita veida lielos un gana riskantos biznesa darījumos. Lai tos īstenotu, Krievijas miljonāram lieti noderēja viņa pārziņā esošās bankas. Savu naudu pamatā Antonovs tērēja dārgajiem hobijiem: auto, sportam. Vismaz Latvijā finanšu aprindās bija aizdomas, ka baņķierim arī nav daudz savas paša naudas lielu biznesa darījumu realizācijai.

Re:Baltica izmeklēšana pierāda, ka daļa Krājbankas nauda „izpumpēta” Antonova un viņa partneru privātiem darījumiem Latvijā. Tie bija saistīti ar ražošanu, pārvadājumiem, medijiem un arī nekustamiem īpašumiem.

Darījumu shēma bija līdzīga: izmantojot ārzonu, piemēram, Kipras kompānijas, uzticamus partnerus vai investīciju baņķierus, Antonovs kļuva par tiešu vai netiešu līdzīpašnieku kompānijās, kurām „savējās” bankas sniedza kredītus biznesam – atsevišķos gadījumos arī finanšu grūtībās nonākušu kompāniju daļu iegādei. Šie darījumi bija nelikumīgi, jo likums liedz personām, kas saistītas ar banku, veikt darījumus, kas pārsniedz 15% no bankas pašas kapitāla.

Piemēram. Ja Antonovam kādā kompānijā piederēja vismaz 25%, tad Krājbanka šai kompānijai drīkstēja aizdot summu, kas nepārsniedz 2,6 miljonus latu (2005.g). Trīs gadus vēlāk šie griesti bija 8,5 miljoni latu. Lai aizliegumu apietu, tika veidotas ofšoru shēmas.

Banku uzraugs Brazovskis stāsta, ka Antonovs darījumos ar Krājbanku iekļāvies likumā. Tas ir pretrunā ar paša Antonova teikto raidījumam Nekā Personīga jau pēc bankas sabrukuma, ka viņš bija patiesā labuma guvējs firmā Baltijas aviācijas sistēmas (BAS), kam piederēja 47,2% nacionālajā aviokompānijā airBaltic.

Tikai pēc Krājbankas un Snoras sabrukuma publiski kļuva zināms, ka airBaltic bija kļuvis par Antonovas shēmu ķīlnieku. Viņš izrādījās patiesais īpašnieks ofšoru kompānijās Taurus Asset Management Fund Limited, kas 2010.gada beigās ieguva 50% BAS daļu. Pirms un pēc šī darījuma, Antonova kontrolētās bankas BAS izsniedza lielus aizdevumus, pārsniedzot atļautos kreditēšanas limitus.

Lielākais mahināciju piemērs – airBaltic sāga

Viens no uzskatāmākajiem Antonova shēmošanas darījumiem ir airBaltic sāga. Tajā izzīmējas vairāki uzņēmumi, kas visticamāk tika izmantoti kā izkārtnes patieso īpašnieku slēpšanai, gan arī naudas izpumpēšanai no Antonova bankām.

AirBaltic gadījumā viens no lielākajiem nezināmajiem bija BAS, ko dibināja nu jau bijušais airBaltic vadītājs, Vācijas izcelsmes uzņēmējs Bertolds Fliks. 2008.gada beigās Snoras un Krājbanka BAS aizdeva 14 miljonus latu, lai no Skandināvijas aviokompānijas Scandinavian Airlines (SAS) nopirktu 47,2% airBaltic akcijas. Netieši fakti rāda, Fliks airBaltic patiesībā pārstāvēja citu Latvijas oligarhu, vairākkārtējo premjeru Andri Šķēli.

Flika un Šķēles ceļi krustojās 90.gadu vidū, kad Fliks Latvijā konsultēja Privatizācijas aģentūru.

Šķēles vadītā valdība tieši Flikam uzdeva izstrādāt
nacionālās aviokompānijas modeli, kurā kā
līdzīpašnieku iesaistīja arī SAS. Foto: Tvnet.lv

Tā laika Šķēles vadītā valdība tieši Flikam uzdeva izstrādāt nacionālās aviokompānijas modeli, kurā kā līdzīpašnieku iesaistīja arī SAS. Pēc airBaltic dibināšanas, Fliks kļuva par tās vadītāju. Kopš 2008.gada Šķēles intereses airBaltic padomes līmenī pārstāvēja bijušais Krājbankas padomes priekšsēdētājs Ilmārs Razumovskis. Bet Šķēles znots rūpējās par BAS publisko tēlu.

Pēc Krājbankas sabrukuma atklājās, ka Šķēlem netieši piederošais uzņēmums INPO-13 aizdevis 313 000 eiro firmai, kas sniedza tiesā pieteikumu pret BAS.

2010.gadā pie apvāršņa parādās jauni airBaltic sāgas varoņi, kas saistīti jau ar Antonovu. Par 50% BAS daļu īpašnieku kļuva Taurus Asset Management Fund Limited, ko pārstāvēja plašākai sabiedrībai nezināms Krievijas uzņēmējs Staņislavs Kovtuns. Informācija medijos par viņu ir ļoti skopa. Re:Baltica izmeklēšana rāda, ka viņam ir kopējs bizness ar Latvijas uzņēmēju Sergeju Fiščenko un abi vairākus gadus „cieši sadarbojušies” ar Krājbanku.

Kvotuns un Fiščenko parādās vairākos uzņēmumos Latvijā, kuriem pēc īpašnieku maiņas Krājbanka sniegusi aizdevumus. Tas vedina domāt par to, ka abi darbojās Antonova interesēs. Līdzīgā veidā 2011. gada oktobrī kā patiesais BAS investors Latvijas valdībai un sabiedrībai tika prezentēts Andrejs Rudeško, kurš pēcāk, pēc paša Antonova teiktā, izrādījās viņa biznesa pārstāvis, labākais draugs un liecinieks baņķiera kāzās.

Par to, vai jau 2008. gadā starp Šķēli un Antonovu pastāvēja kāda vienošanās, ka Antonovam piederēs daļa BAS, nav zināms. Netieši par to varētu liecināt tas, ka, saskaņā ar Flika amatpersonas deklarāciju, viņš pusi no BAS „pārdeva” par 1 eiro. Pēcāk Fliks medijiem taisnojās, ka 1 eiro nav patiesā cena, bet tādu viņš uzrādījis, jo darījums vēl nebija noslēdzies. Tomēr arī vēlāk deklarācijā izmaiņas netika veiktas un patiesā BAS daļu pārdošanas cena nav atklāta. Tiesa, šis darījums vienlaikus varētu liecināt arī par to, ka puse BAS bija jāatdod „jaunam investoram” saistībā ar milzīgajām Flika un BAS kredītsaistībām pret Antonova bankām. Saskaņā ar deklarāciju, 2010. gada beigās Flika kredītsaistības bija 14 milj. latu. Krājbankai un Snoras bankai viņš bija devis divas komercķīlas kopumā par 59,2 milj.latu. Kad Fliku izsvieda no airBaltic, viņa amatpersonas ienākumu deklarācijā 2011. gada oktobrī minētās komercķīlas neparādās.

Foto: Airbalticshop.com

2011. gada vidū kļuva skaidrs, ka zaudējumos slīgstošā airBaltic tuvojas bankrotam. Lai uzņēmumu glābtu, valsts (piederēja 52,6% airBaltic akciju) piekrita dot 57.6 miljonu latu lielu finanšu injekciju. Kopējie izdevumi abām pusēm pārsniegtu 100 miljonus latus. 2011. gada oktobrī Latvijas valdība ar BAS noslēdza vienošanos, izvirzot vairākus būtiskus nosacījumus. Svarīgākais – Flikam jāatkāpjas no amata un valsts pārņem faktisko kontroli aviokompānijā. Vienošanās atklāja, ka pēdējos gados ar BAS saistīti finansētāji airBaltic bija ieguldījuši aptuveni 70 miljonus eiro, neskaitot sākotnējo aizdevumu Flikam.

Starp finansētājiem bija ne tikai Krājbanka un Snoras, bet arī kāda SIA KD Jet (5,7 milj. EUR). Firmas pēdējais īpašnieks ir Lietuvā reģistrēta kompānija Lionera, kas pieder vietējam uzņēmējam un bijušajam politiķim Jonam Tamulim ar sakariem Lietuvas politiskajās aprindās. Kāds KD Jet pārstāvis neoficiāli pastāstīja, ka kompānija nebija patiesais BAS finansētājs. Aiz tā „slēpās” Krājbanka.

Ivars Priedītis, bijušais Krājbankas vadītājs. Foto: Nekā Personīga, TV3

Bankas bijušais vadītājs Ivars Priedītis Re:Baltic stāstīja, ka Krājbanka tobrīd jau bija sasniegusi likumā atļautos kredīta limitus.

Izskatās, ka kredīta limitu ierobežojums bija iemesls, kādēļ pie līguma slēgšanas ar Latvijas valsti piedalījās arī Krievijas Investbank, kuras īpašnieks iepriekš bijis Antonovs. No Investbank puses vienošanos parakstīja Priedītis. Viņš Re:Baltic atzina, ka šo banku pārstāvējis uz pilnvaras pamata un tikai tāpēc, ka šīs bankas pārstāvis nebija ieradies Latvijā. Ar kādu naudas summu un kādēļ minētā Krievijas banka darījumā vispār tika iesaistīta, viņam informācijas neesot.

Pēc Krājbankas sabrukuma, Antonova tēvs Aleksandrs TV3 raidījumā Nekā Personīga stāstīja, ka viens no Latvijas oligarhiem patiesībā piespieda viņus finansēt parādos slīgstošo airBaltic.

Antonova tēvs ļāva noprast, ka Šlesers
piespiedis finansēt airBaltic. Foto: Nekā Personīga, TV3

Pretējā gadījumā Satiksmes ministrija no bankas izņemtu tās naudu. Antonovs vecākais nenosauca konkrētu oligarha uzvārdu, bet ļāva noprast, ka runa ir par bijušo satiksmes ministru Aināru Šleseru. Līdz ar to sanāk, ka Antonovam bija darīšanas ar visiem trim Latvijas “oligarhiem” – Šleseru, Šķēli un Lembergu.

Ko zināja FKTK un Latvijas valdība?

Saskaņā ar bijušā ekonomikas ministra Arta Kampara teikto, kurš arī bija iesaistīts airBaltic darījumā: “visi zināja”, ka Antonovs bija patiesais BAS finansētājs. Tieši tādēļ tika sagaidīts, ka Antonovs pats ieguldīs airBaltic pa tiešo, neizmantojot Krājbankas naudu.

Savukārt par airBaltic atbildīgās Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Anrijs Matīss laikrakstam Dienas Bizness norādīja, ka ministrija, protams, bijusi informēta par to, kas ir patiesie vienošanās parakstītāji un naudas ieguldītāji.  Šādu informāciju ministrija bija ieguvusi no valdības nolīgtā konsultanta, firmas Prudentia.

Tātad, ja valdība zināja, kas ir patiesie airBaltic finansētāji, vai to zināja arī FKTK un kā banku uzraugs rīkojās?

FKTK bijusī vadītāja Irēna Krūmane Re:Baltica apgalvoja, ka nav zinājusi „par airBaltic”. Oficiāli tas tā varētu būt. Vienošanās sākotnēji bija slepena, bet valdības pārstāvji un arī ne valdības konsultants, firma Prudentia neinformēja FKTK par darījuma detaļām, lai arī tās „bijušas aizdomīgas”.

Analizējot notikumu secību, jāsecina, ka neieinteresētas situācijas risināšanā pēc būtības izskatās abas puses – gan banku uzraugs, gan arī valdības pārstāvji.

Krūmane apgalvoja, ka nav zinājusi „par airBaltic”. Foto: Nekā Personīga, TV3

Re:Baltica izmeklēšana rāda, ka FKTK pieeja bija ļoti formāla. Tā arī pati neizrādīja iniciatīvu, lai saņemtu papildus informāciju. Neviens no FKTK pārstāvjiem nepiedalījās slēgtajās valdības sēdēs, kurās lēma par airBaltic. Banku uzraugs arī nepieprasīja informāciju no Prudentia, vai Satiksmes ministrijas.

Krūmane saka, ka viņai tobrīd bijuši daudz komandējumu ārpus valsts. Savukārt viņas vietnieks, Brazovskis nespēja atbildēt, kādēļ neviens no FKTK nepiedalījās valdības sēdēs. Iespējams nojaust, ka FKTK vadītājas un vietnieka vidū bija ieildzis konflikts. Abi nesarunājās un līdz ar to arī neinformēja par darbiem, kas tiek veikti.

Aizstāvot savu darba vietu, Brazovskis norāda: FKTK zināja, kas ir patiesais labuma guvējs airBaltic pastarpinātājam īpašniekam Taurus. Krūmane pati to bija pajautājusi Antonovam kādā no tikšanās reizēm un baņķieris bija atbildējis. Bet FKTK negāja tālāk un nepārbaudīja vai šis cilvēks patiešām ir Taurus īpašnieks, no kurienes viņam nauda un vai nav kāda saistība ar Antonovu. Likums FKTK atļauj un pat nosaka, ka patiesais labuma guvējs ir ne tikai jānoskaidro, bet arī jāpārbauda. Andrejs Rudeško, kurš valdībai tika stādīts priekšā kā Taurus īpašnieks, izrādījās Antonova labākais draugs un biznesa pārstāvis.

Neieinteresētu attieksmi parādījā arī Prudentia pārstāvji Ģirts Rungainis un Kārlis Krastiņš, kuru uzdevums bija noslēgt vienošanos starp valdību un BAS. Viņi neinformēja FKTK par Antonova shēmām, lai arī abi savulaik paši vadījuši bankas un  nevarēja nezināt par banku normatīviem.

Ģirts Rungainis: “Krājbankas krahs būtu noticis tik un tā.” Foto: Prudentia.lv

Rungainis noraidīja Re:Baltica aizdomas, ka viens no BAS kreditoriem – KD Jet – bija izkārtnes firma, kuru Antonovs izmantoja, lai pārskaitītu airBaltic darījumam Krājbankas naudu. Rungainis uzskata: tādā gadījumā arī BAS varot uzskatīt par izkārtnes kompāniju. Uz jautājumu, vai vienošanās parakstīšanas brīdī valdība zināja, ka Krājbanka un Antonovs pārkāpj likumu, finansējot BAS, Rungainis uzskata, ka uz valdību tas neattiecās. Pēc viņa teiktā: parakstītā vienošanās jāuzskata par panākumu, jo Krājbankas krahs būtu noticis tik un tā.

Bijušais ekonomikas ministrs Artis Kampars tam nepiekrīt. Iespējamais Krājbankas krahs bija viens no iemesliem, kādēļ valdība iesaistījās airBaltic darījumā. Saskaņā ar Krājbankas bijušā vadītāja Priedīša teikto, airBaltic kopā ar BAS bija lielākie bankas kredītņēmēji. AirBaltic sabrukuma gadījumā, arī Krājbanka aizietu līdzi.

Par darbu airBaltic līguma noslēgšanā ar valsti, Satiksmes ministrija Prudentia maksāja 11 400 latu nedēļā un kopējā samaksa par darbu pārsniedza 100 000 latu. Saskaņā ar pietiek.com, airBaltic ar Prudentia novembrī parakstīja vēl vienu līgumu, kas paredzēja: ja airBaltic darījumā tiks izpildīti visi nosacījumi, Prudentia papildus saņems 500 000 latu. Ja darījums nojuks, tikai 175 000 latu. Ņemot vērā, ka dažas dienas vēlāk Krājbanka sabruka un valdība pārņēma kontroli airBaltic, maz ticams, ka Prudentia saņēma lielo kompensāciju. Gan Prudentia, gan airBaltic atteicās komentēt, vai un cik izmaksāts saskaņā ar šo papildus vienošanos. Bet šie līgumi liek domāt, ka Prudentia nebija ieinteresēts uzdot pārāk daudz jautājumus par BAS kreditoru naudas izcelsmi un to saistību ar Antonova bankām. Viņu galvenais mērķis bija noslēgt līgumu par airBaltic glābšanu.

Kur vēl aizplūda Krājbankas nauda?

airBaltic nebija vienīgais biznesa projekts, kurā aizplūda Krājbankas miljoni.  Banka finansēja vēl vairākus lielus projektus un tos visus saista jau iepriekš pieminētie uzņēmēji Fiščenko un Kovtuns. Līdz ar to pastāv iespēja, ka  Antonovs bija īpašnieks arī tādām kompānijām kā a/s RAF-AVIA, kas nodarbojās ar kravu aviopārvadājumiem (šobrīd notiek maksātnespējas process) un Rīgas vagonbūves rūpnīca.

2009.gadā 67% Rīgas vagonbūves rūpnīcas (RVR) akcijas iegādājās Kipras kompānija Myse Enterprises Limited, ko pārstāv Fiščenko. Vairāki avoti Re:Baltica norādīja, ka Antonovs bija patiesais labuma guvējs RVR. Pēc Mysea ienākšanas, Krājbanka RVR izsniedza 7,17 milj. latu kredītu.

Tikmēr Fiščenko piederošā kompānija Cargo Avio 2009. gada vidū izsniedza nedaudz virs 700 tūkst. latu īstermiņa aizdevumu Krājbankas meitas uzņēmumam Krājinvestīcijas, pretī saņēmot dāsnus procentus – pēc aptuvenām aplēsēm nedaudz virs 16% gadā jeb virs 128 tūkst. latu. Šim darījumam nav loģikas, jo Krājinvestīcijas varēja aizņemties no bankas uz daudz izdevīgākiem nosacījumiem. Izskatās, ka Antonovs pats sev aizdevis, lai dabūtu līdzekļus no bankas.
2009.gada beigās Krājbanka savai meitai Krājinvestīcijām bija aizdevusi 6,284 milj. latu. Šo naudu banka nevis meitai aizdeva, bet gan pārvērta kapitāldaļās, palielinot Krājinvestīciju pamatkapitālu. Tas nozīmē, ka tai nebija jāatdod parāds naudā.

Re:Baltica izmeklēšana parāda vēl atsevišķus gadījumus, kad ar Kovtunu un Fiščenko saistītas kompānijas izmantotas naudas izpumpēšanai. Tas darīts, izsniedzot apjomīgus kredītus „savām” kompānijām ar nelielu pamatkapitālu, neskaidru biznesu un neatbilstošiem ieņēmumiem.

Piemēram, firma Multikapitāls ar 50 000 latu pamatkapitālu, kas nodarbojas ar starpniecību finanšu pakalpojumos, Krājbanka izsniedza ilgtermiņa aizdevumu 6,38 miljonus latu. Iespējams, minētais aizdevums tālāk “aizceļojis”uz Multikapitālam piederošo (54,35%) Melnkalnes kompāniju Marina AD BAS, kurā ieguldīti 6,556 milj. latu, bet vēl 44,55 tūkst. latu  Multikapitāls ieguldījis Šveicē reģistrētā akciju sabiedrībā Multiasset SA, kas specializējas kompleksu finanšu risinājumu izveidošanā un realizēšanā. Tās valdes loceklis ir Kovtuns.

2009. gadā Fiščenko un Kovtuns īslaicīgi parādījās kā dalībnieki jau minētajā “Lemberga cilvēka” Jansona dibinātajā Krājbankas akcionārā West Investment. Tobrīd West Investment veica darījumu ar Krājbankas akcijām, par salīdzinoši zemu cenu (ap 35 santīmiem par akciju) pārdodot tās Snoras bankai.

Kopā ar Antonova „labo roku”, bijušo Krājbankas padomes locekli Oļegu Suhorukovu, Fiščenko kā īslaicīgi akcionāri parādās arī kompānijā SIA Simplejet LV, kas 2010. gadā veica komerclidojumus. Vēl esot jaunai kompānijai, tā no bankas bija jau saņēmusi 5,96 milj. latu aizņēmumu un spējusi veikt ieguldījumi ārzonu kompānijā Hosley Limited 6,08 milj. latu apjomā, kas vedina domāt par „īpašām” firmas īpašnieku attiecībām ar banku.

Lietuvieši neuzticas latviešiem

Komercbankas kā Krājbanka apkalpo ļoti plašu klientu loku – pensionārus, universitātes, valsts un pašvaldības iestādes. Kad viņu bizness sabrūk, sekas izjūt visi iedzīvotāju slāņi valstī. Dažos Latvijas reģionos Krājbanka, kā viena no vecākajām bankām, bija vienīgā banka un to lielākoties izmantoja pensionāru.

Saskaņā ar FKTK informāciju, starp Krājbankas kreditoriem bija 32 pašvaldības, kam kopumā bankā palika 14.7 miljoni latu. Lielākā zaudētāja no tām bija Rīga – aptuveni 10 miljoni.

Krājbanka. Foto: Nekā Personīga, TV3

Pieskaitot šiem zaudējumiem valsts uzņēmumus (skolas un slimnīcas), kopējie zaudējumi ir aptuveni 64 miljoni latu.

Ņemot vērā, ka lielākā daļa noguldītāju bija pensionāri ar nelieliem uzkrājumiem, viņi savu naudu atguva no Noguldījumu garantiju fonda. To speciāli šādiem gadījumiem veido komercbanku iemaksas. Taču ar šajā fondā uzkrāto naudu nepietika. Kopumā kompensācijām vajadzēja 335 miljonus latus. No garantiju fonda noguldītājiem izmaksāja 149 miljonus, bet no Valsts kases aizņēmās 185 miljonus latu, cerībā, ka šo naudu atgūs, izpārdodot Krājbanku.

FTKT vadība. Foto: Nekā Personīga, TV3

Šī ir jau otrā reize kopš 2009. gada, kad nodokļu maksātāji no savām kabatām sedz atsevišķu baņķieru nepārdomātos ieguldījumus. Pirmā, kā bija Parex bankas sabrukums.

Līdz ar to joprojām aktuāls paliek jautājums: vai, ņemot vērā Parex pieredzi, Krājbankas krahu varēja novērst?

Pēc karstajiem notikumiem pagājušajā novembrī, FKTK vadītāja Krūmane atkāpās no amata, lai “netraucētu FKTK darba efektivitāti”. Vienlaikus viņa neslēpa aizvainojumu, ka Latvijas mediji vairāk ieklausījās Lietuvas Bankas regulatorā, kas vainoja latviešu uzraugus neefektīvā darbā.

Re:Baltica izmeklēšana rāda, ka problēmas bija abās pusēs – Lietuvā un Latvijā. Latvijas banku uzraugu pastiprinātu uzmanību Krājbankai pievērsa jau kopš tās nonākšanas Antonova rokās. Kopš 2009.gada FKTK bankā veica 7 pārbaudes. 2010.gadā regulators aizliedza bankai veikt darījumus ar nerezidentiem. Kā arī Antonovs teju katru mēnesi pats ieradās FKTK, lai skaidrotu savus biznesa darījumus.

Izrādījās, ka ar to bija par maz

Krājbankas beigu sākums bija 15.novembris, kad Lietuvas avīze Lietuvas Rytas publicē ziņu, ka apturēta Snoras bankas darbība. FKTK lietuviešu kolēģiem pieprasīja sīkāku informāciju, bet saņēma atbildi, ka tās esot tikai baumas. Tai pat laikā jau 11.novembrī Lietuvas galvenais banku uzraugs – Lietuvas Banka, bija griezusies prokuratūrā ar lūgumu uzsākt izmeklēšanu. Lietuvieši jau vasarā bija atklājuši, ka divās Šveices bankās kontos trūkst 290 miljoni eiro. Latvieši par šiem faktiem netika informēti.

Oficiāla informācija par Snoras problēmām Latviju sasniedz tikai 16.novembrī. Lietuvas Bankas pārstāvis sazvana Krūmani, kura tobrīd ir komandējumā Vīnē un informē, ka valdība tūlīt lems par Snoras pārņemšanu. Irēna Krūmane par notiekošo informē Krājbankas vadību Priedīti. Tobrīd FKTK Krājbankā veic ikgadējo auditu, tādēļ tur jau atrodas uzraugu pārstāvis. Nav saprotams, vai iekšējā konflikta dēļ Krūmane informēja arī savu vietnieku Brazovski.

Mindaugas Leika – viņš zvanīja Krūmanei uz Vīni.
Foto: Delfi.lt

Viņš stāsta, ka pirmo brīdinājumu saņēmis no Zviedrijas banku uzrauga Ulda Cērpa, kurš piezvanījis un aicinājis sazināties ar lietuviešiem. (Lai uzzinātu precīzāku notikumu gaitu, skatīt pievienoto hronoloģiju.)

16. novembrī FKTK arī saņem oficiālu paziņojumu par Snoras nacionalizēšanu. Latvijā viss izskatās mierīgi. TV ziņās Panorāma Krājbankas vadītājs Ivars Priedītis stāsta, ka satrukumam nav pamata.

Nākamajā dienā, 17. novembrī, par 30% pieaug noguldītāju aktivitāte. Nauda sāk aizplūst. FKTK uzliek ierobežojumus, kas neļauj izņemt vairāk par 100 000 eiro.  Vienlaikus FKTK apjautājas Krājbankas valdei kādā stāvoklī ir korespondentkonti. Regulatoru uzmanīgu dara fakts, ka tajā dienā vienai no korespondentkontu bankām, Austrijas Meinl Bank vajadzēja Krājbankai pārskaitīt 20 miljonus eiro, bet tas nenotiek. Tā vietā noguldījuma termiņš tiek pagarināts. Drošības pēc, FKTK pieprasa, lai Krājbanka korspondentkontu naudu (kopumā 127,8 milj.Ls) no piecām bankām pārskaita uz Deutsche Bank, bet arī tas nenotiek.

18. novembrī FKTK atkārto prasību pārskaitīt naudu no korespondentkontiem, bet bez rezultāta. Ap 13:00 Brazovskis zvana Krājbankas valdes loceklim Mārtiņam Zalānam, kurš saka, ka vajag satikties un pārrunāt korespondentkontu jautājumu. Bankā FKTK uzzina, ka šo naudu pārskaitīt nav iespējams. Vēlāk, video konferencē, Antonovs Brazovskim pasaka, ka nauda ir ieķīlāta un dokumentus par šo darījumu parakstījis Priedītis.

Antonovs video konferencē pasaka, ka nauda ir ieķīlāta. Foto: Nekā Personīga, TV3

Tajā brīdī visi klātesošie paskatās uz Priedīti, kurš apstiprinoši pamāj. Pirmos līgumus par naudas ieķīlāšanu viņš parakstījis jau augustā.

“Antonovs mutiski solīja, ka šī nauda vajadzības gadījumā būs pieejama,” Re:Baltica stāsta Priedītis. Viņš šim solījumam esot ticējis.

Krājbankas darbību FKTK aptur tikai pirmdien, 21.novembrī. Regulatori stāsta, ka nogaidījuši lietuviešu rīcību, kas sākotnēji plānojuši 21.novembrī daļēji atjaunot Snoras darbību.

Taču tā nenotika. Iespējams, pie šī lēmuma Snoras administratori nonāca pēc latviešu atklājuma par apķīlātajiem korespondentkontiem. Arī lietuvieši atklāja, ka Snoras korespondentkontos nauda ir ieķīlāta. Līdz ar to kopējie ieguldījumi, kas būtu jāieliek Snoras glābšanā, būtu pārāk lieli.  Pēc šī atklājuma arī sekoja leģendārā Lietuvas Bankas vadītāja Vitas Vasiļauskas frāze: “Domājām, ka tā ir gripa, izrādījās – vēzis.”

Lietuvas Bankas vadītājs: “Domājām, ka tā ir gripa, izrādījās – vēzis.” Foto: Delfi.lt

Latvieši uzskata, ka sākotnēji lietuvieši paši nesaprata cik bēdīgā situācijā atradās Snoras. Pie traģiskā gala iznākuma vainojama arī abu regulatoru savstarpējā nesaprašanās. Latvijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājs Jānis Reirs, kas arī izmeklē regulatora atbildību Krājbankas darījumā, uzskata: lietuviešiem jau vasarā vajadzēja paziņot par Šveices banku kontos iztrūkstošo naudu. Krūmane stāsta, ka FKTK nesaņēma brīdinājumu no Lietuvas Bankas nedz septembrī, kad notika abu valstu uzraugu tikšanās, nedz oktobrī Stokholmā, kur satikās skandināvu un Baltijas valstu banku uzraugi.

Lietuvieši tam nepiekrīt, jo Stokholmā esot Krūmanei devuši mājienu, pajautājot kāda ir Krājbankas likviditāte. Krūmane to neuzskata par nopietnu brīdinājumu, jo bankas likviditāte līdz šim vienmēr bijusi augsta, pārsniedzot 60% prasīto 30% vietā.

Turklāt 2011.gada oktobrī Krūmanes parakstītā oficiālā vēstulē FKTK lūdza Lietuvas Banku sniegt papildu informāciju par izmaiņām, kas saistītas ar Snoras kapitālu un tā struktūru, kas potenciāli varētu atstāt ietekmi arī uz Krājbanku. FKTK arī lūdza pēc iespējas ātrāk sniegt informāciju par Snoras klātienes pārbaudes rezultātiem, taču atbilde bijusi vispārīga. Šo informāciju Re:Baltica nav iespējams pārbaudīt, jo FKTK atbildēja: “Nevaram dot pašu vēstuli”.

Taču skaļi nepateikts paliek fakts: lietuvieši neuzticējās Latvijai, tādēļ arī savlaicīgi nesniedza informāciju. Lietuvas Bankas vadība baidījās no informācijas noplūdes, jo viņi nebija informējuši Antonovu, ka zina par pazudušo naudu Šveices bankās. Lietuvieši baidījās, ka no FKTK šī informācija nonāktu pie Antonova un traucētu izmeklēšanu.

Pēc Snoras un Krājbankas sabrukuma, abu regulatori ir vienojušies, ka turpmāk informēs viens otru savlaicīgāk. Nekāds atsevišķs dokuments, kas precizētu ko nozīmē savlaicīga informēšana, neesot parakstīts. Ja kādam neesot vēlmes izsniegt informāciju, tad ar līgumiem to darīt tā pat nepiespiedīšot, – uzskata FKTK pārstāvis Jānis Brazovskis.

“Tā bija krāpšana. Brutāla krāpšana,” Brazovskis skaidro, kādēļ jau ātrāk netika atklāti ieķīlātie korespondentkonti. Bankas grāmatvedības dokumenti bijuši viltoti, tādēļ viņš nedomā, ka būtu nepieciešamas speciālas izmaiņas banku normatīvos, kas mazinātu šādu pārkāpumu risku nākotnē. Izņemot vienu lietu.

“Nākamreiz es neļautu tādām personām kā Antonovs ienākt Latvijas banku biznesā. Tā bija kļūda,” saka banku uzraugs, kurš vēl šī pētījuma uzsākšanas posmā norādīja, ka FKTK nebija iespējas Antonovam parādīt durvis. “Varbūt nākamreiz mums ir jāpasaka “nē”, pat ja tas nozīmētu tiesāšanos,” saka Brazovskis.