Atbalsti mūsu darbu un dalies.

Kā vidusmēra latvieši kļuva par papīra direktoriem miljonu vērtos darījumos.

2008.gada septembrī Latviju pāršalca ziņa, ka netālu no Kenijas ostas Mombasas Somālijas pirāti nolaupījuši no Odesas izbraukušo kuģi Faina. Latvijas mediji šai ziņai pievērsa uzmanību, jo viens no apkalpes locekļiem bija Latvijas iedzīvotājs. Taču starptautisko sabiedrību vairāk ieinteresēja prāvā munīcijas krava, kas atradās uz kuģa. Uz klāja stāvēja 33 T-72 tanki un granātmetēji.

Situācija bija saspīlēta. Ne tikai tādēļ, ka pirātu rokās nonāca tik bīstams aprīkojums. Bet arī tādēļ, ka jau iepriekš pastāvēja aizdomas, ka Ukraina, no kuras nāca kuģis, piegādā ieročus embargo valstīm. Vēlāk noskaidrojās, ka ieroči bija ceļā, nevis uz Keniju, kā norādīts dokumentos, bet gan uz cilšu cīņu pārņemto Sudānu, kurai bruņojuma piegāde ir aizliegta.

Piecus mēnešus ilgajā kuģa gūsta laikā, starptautisko iestāžu izmeklētāju uzmanības centrā bija firma, kurai piederēja Faina. Oficiāli kuģis piederēja Panamā reģistrētai ofšoru firmai Waterlux AG. Raksturīgi ofšoriem, šī firma piederēja vēl divām citām firmām (Systemo AG un Cascado AG), kuru amatpersonas bija – latvieši.  Plašākai sabiedrībai nezināmi vīrieši –  Staņislavs Gorins un Ēriks Vanagels.

Rokoties dziļāk, izrādījās, ka šis nav vienīgais gadījums, kad latviešu “vadītas” ofšoru kompānijas no Ukrainas eksportē ieročus uz Āfrikas valstīm. Starptautiska Ženēvas institūta pētījums rāda: kopš 2007.gada no Ukrainas nosūtītas vēl vismaz trīs kravas ar bruņojumu. Tajās atradās pretgaisa aizsardzības ieroči, krievu raķešu sistēma GRAD un pieci konteineri ar Kalašņikova automātiem. Kompānija, kas nofraktēja pirmo sūtījumu, bija Anglijā reģistrēta Marine Energy Trading Company Ltd (METCO). Arī šīs kompānijas amatpersonas, aiz vairāku uzņēmumu ķēdes, bija jau minētie latvieši Vanagels, Gorins un kāds Voldemārs Spatz. (Millford Corporate Services un Ireland and Overseas Acquisition).

Bez ieroču biznesa, latvieši savu roku pielikuši arī pie naftas urbšanas ierīču iegādes Ukrainā. Šī gada pavasarī Ukrainas valstij piederošs naftas ieguves uzņēmums rīkoja dārgu naftas urbšanas ierīču iegādei. $400 miljonus vērto pasūtījumu ieguva Anglijā reģistrēta kompānija, aiz kuras parādās Staņislavs Gorins. Vēlāk žurnālisti noskaidroja, ka ražotāja cena šādai naftas urbšanas ierīcei ir $248,5 miljoni. Tas nozīmē, ka ofšora patiesie īpašnieki, kas slēpās aiz Gorina vārda, nopelnīja ap $150 miljonus.

Kamēr Ukraiņu mediji cēla trauksmi par dārgo naftas urbšanas ierīču iegādi, Oregonas tiesa ASV piesprieda “vietējai” kompānijai Olden Group LLC atmaksāt Ukrainas valstij 60 miljonus dolāru par uzpūstām vakcīnu cenām. Tiesa lēma, ka Olden Group šos miljonus nopelnīja nelikumīgi, jo 2009.gadā pārdeva Ukrainai vakcīnas uz pusi dārgāk, nekā tās patiesībā maksāja.  Ukraiņu valdības pasūtīta izmeklēšana parādīja: 2008.-2009. gadā Ukrainas valsts iestādes par zāļu un medicīnas aprīkojumu samaksāja $40 miljonus, kas izgāja caur dažādām ofšoru kompānijām. To galvenais uzdevums bija mākslīgi sadārdzināt iepirkumu cenu. Dažas no šīm kompānijām jau atkal aizveda līdz Vanagelim, Gorinam un vēl kādam latvietim – Jurim Vitmanim.

Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, jo Latvijas iedzīvotāji kā nominālie direktori un sekretāri  parādās simtiem Panamā, Jaunzēlandē, Britu Virdžīnu salās, Īrijā un Anglijā reģistrētās kompānijās. Senākie ieraksti, ko izdevās atrast pusgadu ilgušā žurnālistikas izmeklēšanā, ir vismaz desmit gadus veci.

Nominālās amatpersonas nozīmē, ka šie cilvēki ir direktori tikai uz papīra. Dzīvē ar uzņēmumu rīkojas to patiesie īpašnieki, kas ofšoru firmu jau “nopērk komplektā” ar direktoru. Šādus pakalpojumus – iespēju iegādāties kādā no zemu nodokļu valstīm reģistrētu firmu komplektā ar amatpersonām – Latvijā jau kopš 90.gadiem piedāvā vairākas firmas un advokātu biroji.

Mūsu mērķis bija noskaidrot: kas “pārdod” Vanageli, Gorinu un citus latviešus. Apkopotā informācija lika domāt, ka šī firma darbojas Latvijā, jo piesaista latviešus kā nominālos direktorus. Tai bija jābūt diezgan ietekmīgai, ar sakariem bijušās Padomju savienības telpā, citādi Vanagelis neparādītos miljonu vērtos Ukrainas darījumos. Vēl viens secinājums: firmā darbojas cilvēki ar zināšanām banku jomā, jo daudziem ofšoriem bija banku konti Latvijas bankās. Lai iegūtu atbildes uz šiem jautājumiem, sākām meklēt Ēriku Vanageli.

Kas ir Vanageļa kungs?

Starptautiskajā presē var atrast atsauces, kur Ēriks Vanagelis nodēvēts par “labi pazīstamu krievu baņķieri”. Savukārt internetā dzīvo virtuāls Vanageļa kungs. Pie atsevišķām ofšoru firmām pievienota viņa epasta adrese kontaktinformācijai. Skype iespējams pat sazināties ar Britu Virdžīnas salās reģistrētās firmas Euromark direktoru Ēriku Vanageli. Profila bildes vietā Vanagelis ielicis smaidīgu sejiņu. Mēginot sazināties, vīrietis angļu valodā atbildēja, lai pārzvanot vēlāk. Skype tiešsaistē viņš ienāk vismaz vairākas reizes dienā.

Taču tas viss ir tikai mīts. Arī pats Ēriks Vanagelis lielā mērā ir mīts. Anglijas uzņēmumu reģistra dokumentos parādās divi Ēriki Vanageļi ar atšķirīgiem dzimšanas datumiem. Jaunākais no viņiem ir  44 gadus vecs un nav atrodams. Visticamāk, šāda persona nemaz neeksistē.

Ēriks Vanagels. Foto: Re:Baltica

Otrs Ēriks Vanagelis, ar tādu pašu adresi kā jaunākajam, ir 71 gadu vecs. Anglijas reģistros norādītajā adresē Rīgā, Matīsa ielā viņš jau sen vairs nedzīvo. To paskaidro kāda sievietes balss aiz aizslēgtām durvīm. Tā ir Vanageļa mirušā brāļa meita, kura ar žurnālistiem runāt negrib.

Atvērtāka ir Vanageļa ilggadēja draudzene Elvīra, kas dzīvo tīrā, bet noplukušā daudzdzīvokļu mājā Vecmīlgrāvī. Aptuveni 60 gadus vecā Elvīra emocionāli un brīžiem pat ar asarām acīs stāstīja, ka Ēriks Vanagels jau ilgstoši ir bez darba. Abi kādreiz kopā strādājuši rūpnīcā. Vanagelis padomju gados bijis augstas klases virpotājs, bet šobrīd pusaklā pensionāra iemīļotākā nodarbe esot alkohola lietošana. Viņa telefona numuru Elvīra dot baidās, taču viņai Vanageli izdodas sazvanīt.

“Viņš pēc tam mani lamās,” nosaka augumā sīkā sieviete. Telefona klausulē vecišķa vīrieša balss stāsta, ka ar žurnālistiem nerunās, lai viņam liekot mieru un noliek klausuli.

Nākamajā viesošanās reizē pie Elvīras, sieviete stāsta, ka Vanagelis nomainījis telefona numuru. Kur pensionāru atrast, viņa nezinot. Vanagelis ik pa laikam parādoties pie Elvīras dzīvokļa durvīm, lai atkoptos no ilgstošas “plostošanas” un pēc tam atkal pazustu uz nenoteiktu laiku. Runājot par baņķiera Vanageļa iespējamajiem miljoniem, Elvīrai sākas teju histēriski smiekli. Par atbildi viņa izteiksmīgi norāda uz istabas iekārtojumu ar atlupušajām tapetēm. “Kādi miljoni!”

“Direktors bomzis” ir post-padomju laiku klasika. Tā ir plaši izplatīta shēma arī Latvijā, kurā bezpajumtnieks par nelielu samaksu ļauj izmantot savu pasi un vārdu, lai noreģistrētu firmu. Parasti šī shēma tiek izmantota, lai krāptos ar nodokļiem un uzņēmuma patiesos īpašniekus policija nekad neatrastu.

Ofšoru shēma ir nedaudz citādāka, jo firmas tiek reģistrētas nevis Latvijā, bet gan valstīs, kur ir izdevīgas nodokļu sistēmas un minimālas likumdošanas prasības firmu reģistrēšanai. Ofšoru dibināšanai ir divi galvenie uzdevumi: slēpt patiesā īpašnieka identitāti un “optimizēt” nodokļu nomaksu. Taču pašas firmas vizbiešāk tiek izmantotas kā īslaicīgs transporta līdzeklis naudas kusībai no vienas kabatas otrā.

Par klasiskām ofšoru valstīm tiek uzskatīta Panama, Jaunzēlande, Belīzes salas, atsevišķi ASV štati utt. Pēc idejas līdzīgus pakalpojumus piedāvā arī Anglija un Kipra, kas nav iekļautas oficiālajā ofšoru valstu sarakstā.

Parasti ofšoru pārdevējus un jo vairāk to patiesos īpašniekus ir grūti atrast. Taču Vanageļa gadījumā, kura paraksts ir izmantots simtiem ofšoru reģistrēšanai, ik pa laikam kāda āža kāja izlien no maisa.

Spilgts piemērs tam ir pagājušajā vasarā Londonas Augstākajā tiesā pieņemts spriedums. Lielais naftas gigants Shell iesūdzēja tiesā savu bijušo darbinieku, naftas tirgotāju Jevgēņiju Tihonovu no Latvijas. No sprieduma izriet, ka Shell Tihonovam maksāja  slepenas komisijas naudas, lai veicinātu biznesa noietu Krievijas tirgū. Lietā norādīts, ka slepenā komisijas nauda, aptuveni trīs  miljoni dolāru, iemaksāta kādā Britu Virdžīnu salās reģistrētas firmas kontā, kuras īpašnieks un direktors bija Ēriks Vanagelis.

Spriedumā Tihonovs nosauc arī firmu, kas viņam “pārdeva” Britu Virdžīnās reģistrēto kompāniju komplektā ar Vanageli. Tā atrodas Rīgā, par Latvijas finanšu centru dēvētajā Smilšu ielā tieši pretī nu jau kritušajam Latvijas finanšu varenības simbolam – Parex bankai.

Turpat Netālu atrodas Finanšu ministrija un Valsts ieņēmumu dienests, kura uzdevums ir rūpēties par godīgu nodokļu nomaksu.

Pie nelielās divstāvu biroju ēkas Smilšu 18, paliela bronzas krāsas plāksnīte vēsta – International Overseas Services (IOS).

Kas ir IOS?

Kādreizējās viesnīcas Latvija lobijā Rīgas centrā skan klusināta mūzika. Pavēlā augusta pēcpusdienā pie kafijas sarunājas pilsētas viesi un vietējie iedzīvotāji. Uz tikšanos šeit ieradies firmas IOS pārstāvi no Londonas. Latvietis Kaspars Muižnieks. Viņš piezvanīja pēc tam, kad firmas IOS biroja sekretārei aiz masīva koka galda tika atstāts telefona numurs saziņai.
IOS (sākotnējais nosaukums International Offshore services) pārstāvniecība Latvijā reģistrēta  1998.gadā. Firmas mātes kompānijas adrese norādīta ASV un tās pārstāvis Latvijā ir kāds Amerikas iedzīvotājs. Taču žurnālistu izmeklēšanā atklātā informācija zīmē citu ainu. Vadošās IOS figūras atrodas daudz tuvāk.  Īrijā un tepat Latvijā.

Ar informāciju bagātāka ir IOS mājas lapa internetā www.ioserv.com. Tajā norādītas firmas kontaktadreses Rīgā, Londonā, Kijevā un Maskavā. Taču firmai esot pārstāvji arī citos nozīmīgākajos finanšu centros pasaulē –  Kiprā, Īrijā, Panamā, Jaunzēlandē un Vilmingtonā ASV. Šīs ir klasiskas ofšoru valstis (izņemot ASV).

Kopš 1993.gada IOS konsultē klientus Austrumeiropas valstīs, piedāvājot reģistrēt firmas ārzonās. Turpat norādīts arī izcenojums. Piemēram, atvērt firmu un vienu gadu uzturēt Panamā, maksā vidēji 750 latus, Kiprā tie būs teju 1500 latu, bet Īrijā ap 2500 latu.

Citā mājas lapas sadaļā, IOS piedāvā arī atvērt bankas kontus ofšoriem jebkurā klientiem vēlamā valstī. Vienlaikus tiek ieteikts to darīt Latvijā, kas ir Baltijas finanšu centrs ar augsti attīstītu banku servisu – labas apkalpošanas cenas, iespējams operēt ar kontu no attāluma, glabāt dažādas valūtas vienā kontā utt.

“Sveiki, es esmu Kaspars Muižnieks,” – viesnīcas lobijā stāv apmēram 40 gadus vecs vīrietis masīviem briļļu rāmjiem.

Kaspars Muižnieks. Foto: Re:Baltica

Sarunu Muižnieks ieraksta diktofonā, lai varētu atskaitīties savam darba devējam. Uz jautājumiem viņš cenšas atbildēt kā kārtīgs skolnieks, bet pēc stundu garās tikšanās vēlāk atsūta vēl arī vairākus epastus, kuros precizē iepriekš teikto. Savu darba devēju vārdus Muižnieks nosaukt nevēlas. Viņš norāda, ka no kopējā IOS klientu skaita, tikai vidēji 2% esot Latvijas iedzīvotāji. Lauvas tiesu paņemot uzņēmēji no NVS valstīm, kas strādā starptautiskā līmenī (energoresursi, izejvielas) un Latvijai dod priekšroku tieši banku un krievu valodas zināšanu dēļ.

Vēlāk epastā viņš norāda, ka Latvijā bez IOS darbojas vēl vismaz divas starptautisku kompāniju pārstāvniecības, kas piedāvā reģistrēt ārzonu kompānijas un 2-3 mazāki vietējie biroji. Plus, šādus pakalpojumus piedāvājot arī advokātu biroji un starptautiskās auditorkompānijas.

Kad sarunā pieminēti konkrēti nominālo direktoru uzvārdiem, Muižnieks tos komentēt nevēlas, jo līdzīgi kā bankas, arī IOS rūpīgi sargājot savus klientus. Vēlāk, nosūtot iepriekšminēto Londonas tiesas spriedumu, kurā parādās Vanageļa vārds, Muižnieka vēstulē atbild:

“Vanagelis sniedz nominālos pakalpojumus ilgus gadus, (..) jo tā ir viņa standarta nodarbošanās. Atskatoties pagātnē, Vanageļa kandidatūru ieteica kāds no IOS bijušajiem darbiniekiem, kurš tagad strādā ārzemēs. Pavecais vīrs toreiz jau sadarbojies ar juridiskām firmām, taču viņu interesējusi tiesiski tīra servisa sniegšana, nevis neviennozīmīgas reputācijas pakalpojumi Latvijas klientiem, kādus viņam toreiz piedāvājuši veikt citi. Iepazinies ar IOS darbības spektru un reputāciju, Vanagels pieņēma pozitīvu lēmumu.”

Līdz ar šo vēstuli bija iegūts oficiāls apstiprinājums, ka pensionārs Vanagelis “pārdod” savu parakstu ārzonu kompāniju reģistrēšanai un vismaz viens no mistiskā direktora klientiem ir firma IOS. Taču vienlaikus bija skaidrs, ka ne jau bezpajumtnieks Vanagelis atrod turīgos uzņēmējus NVS valstīs. Tām bija jābūt personām ar reputāciju un sakariem starp NVS valstu uzņēmējiem. Atbildi uz jautājumu, kas ir šīs personas, mums sniedza basketbols.

IOS un Parex

Lepni vīri melnās formās ar Parex ķeizara kronim līdzīgo logo uz krūtīm smaida pretī no fotogrāfijas. Vīri ir lepni par iegūto uzvaru 2006. gada komercbanku asociācijas basketbola spēlēs. Trofeju – nesaprotama paskata bronzas skulptūru – rokās tur Parex komandas kapteinis Gints Poišs (48).

Gints Poišs. Foto: Re:Baltica

Lai arī Poišs bija ilggadējais a/s Parex banka padomes priekšsēdētājs, šī ir viena no retajām fotogrāfijām, ko izdevās iegūt izmeklēšanā. Lursoft dati rāda, ka Baltijas ietekmīgākās Parex bankas vadībā Poišs strādāja jau kopš 1992.gada, bet vienmēr palika bankas publisko seju un īpašnieku – Viktora Krasovicka un Valērija Kargina – ēnā. Poišs neuzstājās publiskos pasākumos, gada pārskatos nav viņa fotogrāfiju un pat pašreizējā, valsts rokās nonākušās Parex bankas vadība, nespēja atrast sīkāku Poiša amata aprakstu. Zināms, ka vismaz divus gadus, no 2004.-2006.gadam Poišs bija Parex filiāles Laimdota vadītājs.

Skaidrojumu, kādēļ par viņu tik maz zināms, sniedza pats Poišs. Ilgi meklētais personāžs dažas dienas pirms šī materiāla publicēšanas negaidīti izteica vēlēšanos tikties. Sarunu vīna restorānā Rīgas centrā viņš filmēt viņš aizliedz, bet atļauj ierakstīt audio. Tumšā 18.novembra pēcpusdienā, kad ielās rīdzinieki jau svin svētkus, Poišs restorānā cenšas izturēties kā sens paziņa. Viņs pasūta zaļo tēju un pudeli šampanieša. Sarunas lielāko daļu skatās sāņus, bet uz viņa virslūpas vīd sviedu lāsītes.

Poiša nokļūšana banku sektorā ir nejaušība. Padomijas sabrukšanas priekšvakarā, Poišs pabeidza Latvijas lauksaimniecības akadēmijas mežiniekus un pēcāk tika nosūtīts uz laboratoriju valsts mežzinātnes institūtā Silava, Salaspilī. Profesija nebija Poiša sirds lieta, tādēļ viņš pieteicās konkursā darbam Latvijas bankā, kur oficiāli meklēja tā brīža bankas prezidenta Pāvila Saksa palīgu. Bankai vajadzēja cilvēku ar angļu valodas zināšanām, kas spētu uzņemties tulka lomu ārzemju speciālistiem. Ar vārdnīcu klēpī, Poišs darbu dabūja.

Tik pat nejauši Poišs nokļuva Parex. Tobrīd Parex grupas dibinātāji Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis vēlējās izņemt bankas licenzi. Lai to dabūtu, bankas vadītājam bija jābūt cilvēkam ar darba pieredzi bankā. Abi VK uzaicināja Poišu, kuram zināšanas banku darbā bija tikai uz papīra.

Poišs stāsta, ka pienākumi viņam bankā mainījušies. Kādā brīdis bijis arī daļēji atbildīgs par naudas atmazgāšanas novēršanu, bet kopumā viņam bijis daudz brīva laika. Un brīvajā laikā viņš spēlējis basketbolu. Tā ir viņa sirds lieta.
Basketbolu Poišs spēlēja divās komandās un no abām stiepjas saites uz ofšoriem.

Katru pavasari Parex komanda mobilizējās komercbanku asociācijas spēlēm.

Foto: Re:Baltica

Fotogrāfijā priekšplānā pietupies Poiša asistents Parex, Uldis Feldmanis (Nr.8). Viņš jau vairākus gadus pats tirgo ofšorus Krišjāņa Barona ielā.

Fotogrāfijā Poišam aiz muguras ar 22. kārtas numuru stāv plecīgs vīrietis Juris Vitmanis. Persona ar šādu vārdu ir papīra direktors vismaz 200 Anglijā reģistrētām firmām.

Patinot atpakaļ laiku un caurskatot vecākus Parex bankas basketbola komandas sastāvus, pretī “nāk” vēl vairāki nominālie direktori un tie visi saistīti ar Poišu. Zīmīgākā ir Raudu ģimene. 1996.gadā komandā spēlēja Parex bankas eksperts Mārtiņš Rauda un Parex sporta kluba vadītājs Pēteris Rauda. Tēvs un dēls. Patiesībā Parex gan strādāja tikai Mārtiņš. Viņa tēvs bija neliels privātuzņēmējs, kura sirdslieta bija basketbols.

Pētera meita Vija Rauda arī strādāja Parex un bija Ginta Poiša sieva. Visa Raudu ģimene – tēvs, brālis, māsa un arī viņu mamma Ligita Rauda parādās kā amatpersonas vismaz vienā ārzonu kompānijā.

Poišs neizskatās pārsteigts, sarunā pieminot sievas brāli Mārtiņu Raudu. Liels cilvēks un varot darīt, ko gribot. Taču viņš prasa pierādījumus par sievas vecāku līdzdalību ofšoros: “Tas ir nopietni, ko jūs tagad sakāt?”, Poišs neticīgi groza galvu. “Ligita Rauda ir mājasmāte. Sēž mājās, skatās TV un neko citu nedara. Viņai ir divi bērni, Vija un Mārtiņš. [Vīrs] Pēteris 7 gadus miris.”

Daudzus gadus Poišs spēlēja basketbolu vēl vienā – ofšordibinātājfirmas IOS – komandā.  Viņš arī noorganizēja, ka IOS iedot naudu komandas formas tērpiem. Kurš tieši no IOS naudu devis, Poišs neatceras: “Kaut sitiet nost, neatceros. Sorry. Tas bija 8-9 gadi atpakaļ.”

Kas stāv aiz IOS?

Kāda jums bija saistība ar IOS? – pie šī jautājuma Poišs nervozi paberzē degunu.

“Esmu ļoti gatavojies šim jautājuma. Es nenoliegšu, ka pāris reizes norādīju klientiem, lai viņi tur aiziet, ja kaut ko var izdarīt. Esmu tur gājis iekšā…”, turpmākā skaidrojumā Poišs sapinas. Viņš uzskata, ka mums nopludināta par viņu nepatiesu informāciju.

Viņš noliedz saistību ar IOS. Ja Poišs atzītu, ka nodarbojās ar ofšoru tirgošanu, tas būtu likuma pārkāpums. Kā bankas padomes priekšsēdētājs, viņš to nedrīkstēja darīt.

Taču bez tā, ka Poišs spēlēja un atbalstīja IOS basketbola komandu, viņš ir ļoti labi informēts par firmas farbību.

IOS darbojoties pēc frančīzes principa un tai ticamāk, neesot viens īpašnieks. Poišs ir labi pazīstams ar ilggadējo IOS pārstāvi Latvijā, Īrijas iedzīvotāju Filipu Burvelu. Iepazinušies Kargina kabinetā. Savulaik pat abi nodibinājuši firmu Westwork, lai uz Īriju sūtītu latviešu darba spēku. Bizness izgāzies.

Filips Burvels. Foto: Re:Baltica

Burvels jau kopš 90.gadu vidus ir labi pazīstams Latvijas banku vidē.  Kāds bijušais Hansabankas darbinieks, kurš nevēlējās atklāt savu vārdu, stāstīja: 2000.gadu sākumā Burvels piedalījās bankas rīkotajos pasākumos korporatīvajiem klientiem.

“Viņš bija zolīds kungs uzvalkā. Izskatījās kā tipisks angļu advokāts,” atcerējās bankas bijušais darbinieks. Burvels pasākumos piedalījies kā IOS pārstāvis, taču ikdienā Hansabanka strādāja ar citām personām no IOS Rīgas biroja. Ierastā prakse bijusi: ja bankas klientam vajadzēja ārzonas kompāniju, banka piezvanīja uz IOS biroju un ar kurjeru tika piegādāta jau “sagatavota” ofšora firma.

Izskatās, ka IOS pakalpojumus izmantoja vairākas Latvijas bankas, jo šī kompānija daudzus gadus bija viena no lielākajām un uzticamākajām ofšoru tirgotājām Latvijā.  Tā tas bija vismaz līdz 2005.gadam, kad ASV paziņoja, ka caur Latvijas bankām tiek “mazgāts” liels apjoms nelegālās naudas un pieprasīja ieviest stingrāku banku uzraudzības sistēmu. Pēc šiem notikumiem skandināvu bankas kļuva daudz prasīgākas, bet pārējās – devās algot ASV lobistus, lai panāktu Latvijas svītrošanu no melnā saraksta.

Pirmā ASV lobistus noalgoja tieši Parex ar kuru Burvelam bija ciešākā sadarbība. Parex atradās ielas pretējā pusē IOS birojam Vecrīgas sirdī un tās bizness jau kopš dibināšanas lielā mērā bija atkarīgs no nerezidentu apkalpošanas. Pašreizējās Parex bankas pārstāvji izmeklēšanai apstiprināja, ka Burvels bija bankas sadarbības partneris. Viņš piegādāja klientus un nereti arī pats uzņēmās nominālā direktora funkcijas. Tas nozīmē, ka Burvels zināja un galvoja par ofšoru patiesajiem īpašniekiem.
Pats Burvels intervijā Dublinā šai izmeklēšanai atzina, ka bijis tuvs ar Parex bankas bijušo vadību. Viņš arī vismaz 20 gadus pazīstot Gintu Poišu, taču Poišs neesot bijis iesaisīts IOS. Burvels stāstīja, ka Rīgā saticis lielāko daļu no nominālajiem direktoriem, ieskaitot Vanageli un redzējis kā viņi paraksta dokumentus. Viņš atzina, ka “direktori” strādāja priekš IOS, bet ne ekskluzīvi. Tik pat labi šīs personas par samaksu varēja sevi “izīrēt” arī citām kompānijām. Pēc Burvela teiktā, Latvijas nominālās amatpersonas ir tikai nenozīmīgi spēlētāji.

“Viņi nav noziedznieki, bet ir tikai neiedomājami stulbi,” sacīja Burvels šovasar intervijā.

Filips Burvels apgalvo, ka pametis ofšoru dibinātājfirmu IOS 2003.gadā. Taču mums pieejamie dokumenti liek domāt, ka viņš joprojām darbojas šajā biznesā. Viens no izmeklēšanā iegūtajiem dokumentiem ir rēķins/kvīts no viņa biznesa partnera Dublinā. Rēķins piestādīts Panamā reģistrētai kompānijai IOSG Secretaries par pērn Anglijā reģistrētām vairākām firmām. Kā kontaktadrese Panamas kompānijai norādīts Burvela epasts. Dažas no šīm nopirktajām kompānijām jau iesniegušas gada pārskatus Anglijas uzņēmumu reģistrā. No šiem dokumentiem redzams, ka visu to īpašnieki ir divas citas ofšorfirmas, kas daudzus gadus bija Burvela platformkompānijas citu ofšoru dibināšanai (Milltown corporate services; Ireland and Overseas Asquisitions). Abu kompāniju nominālie pārstāvji ir latvieši Vanagelis un Gorins.

Meklējot direktorus

Izmeklēšanas laikā klātienē tika atrasti trīs “papīra” direktori.

“Neko nezinu, tas nav mans paraksts,” šovasar sacīja apdrošināšanas brokeris Staņislavs Gorins, sastapts birojā, kādā Dzirnavu ielas iekšpagalmā. Apmēram 35 gadus vecais vīrietis bija pārsteigts un sašutis. Taču pārsteigums izskatījās nevis par paša parakstu uz dokumentiem, bet gan par “nepieklājīgajiem” žurnālistiem, kas pie viņa ieradušies ar jautājumiem. Maz ticams, ka Gorins tiešām nezina kā kļuvis par ofšoru firmu direktoru. Latvijas Finanšu policijā mums apstiprināja, ka abi – gan Gorins, gan Vanagelis, kā izkārtnes direktori parādās kādā 2008.gadā Latvijā uzsāktā krimināllietā par nodokļu krāpšanos. Lietu joprojām izmeklē, tādēļ policija detaļas neatklāj. Abi kungi lietā liecināja, ka “notirgojuši” savus parakstus firmai IOS.

“Nekomentēšu un neiesaku par to interesēties arī jums,” konkrētāks ir Elmārs Zaļlapa, basketbolista cienīga auguma spēcīgs trīsdesmitgadnieks no Vecāķiem. Īsajā sarunā pie mazas privātmājas vārtiņiem viņš nosaka: “Tas bija sen, studiju gados. Biju jauns,” un tūlīt arī apraujas. Zaļlapa ir bijis direktors vismaz 30 Īrijā un vairākiem Panamā reģistrētiem ofšoriem.

Agresīvāks ir turpat Vecāķos pāris ielas tālāk dzīvojošais Daniels Bangers. Anglijas uzņēmumu reģistros kā direktors vairāk nekā 400 firmām parādās kāds Danny Banger. Pirmajā acu uzmetienā šis vārds neizskatās latvisks, taču turpat dokmentos norādīta arī tautība – latvietis kā arī dzimšanas datums – 21.05.80. Šajā datumā dzimis turpat Vecāķos dzīvojošais Daniels Bangers.

Arī Bangers nāk no banku vides. Fotogrāfijas rāda, ka vēl 2007.gadā viņš spēlēja komercbanku asociāciju sporta spēlēs Krājbankas basketbola komandā. Šajās spēlēs piedalījās arī Parex nominālie direktori. Vismaz pēdējos trīs gadus Bangers ir tikpat kaislīgs basketbola spēlētājs savas pašreizējās darba vietas – DNB banka – komandas sastāvā.

Daniels Bangers. Foto: Re:Baltica

DNB banka atteicās komentēt sava darbinieka saistību ar ofšoru firmām, norādot, ka tā ir viņa privātā lieta un bankai ar to nav nekāda sakara. Pēc internetā atrodamās informācijas, Bangers bankā ir atbildīgs par brokeru pakalpojumu sniegšanu.
Par izmeklēšanā konstatētajiem faktiem pats Bangers likās ļoti pārsteigts. Viņš neizrādīja vēlmi apskatīt pieejamos dokumentus, tā vietā minot, ka pasaulē var būt vairāki cilvēki ar vārdu Danny Banger. Šis arguments neiztur kritiku, jo vēl šovasar jūlijā Anglijas uzņēmumu reģistrā parādās dokumenti, kur vārds Danny Banger ir pārreģistrēts uz Daniels Bangers.

Pēcāk Bangers atsūtīja epastu, ka ir uzrakstījis iesniegumu Anglijas uzņēmumu reģistram ar prasību izņemt informāciju, kas saistīta ar viņu. Vienlaikus viņš arī vērsies Latvijas Datu Valsts inspekcijā ar lūgumu izvērtēt iespējamu viņa datu nelikumīgu izmantošanu. Bangera satraukums ir saprotams, jo šāda informācijas publiskošana apdraud viņa karjeru banku sektorā. Viņš vairākkārt brīdināja, ka šī pētījuma žurnālisti var rēķināties ar “tiesiskām sekām”, ja viņš pēc publikācijas zaudēs darbu. “Tas sagraus manu reputāciju,” norādīja Bangers.

Viņš uzskata, ka kāds ļaunprātīgi izmantojis viņa personas datus un viltojis parakstu. Teorētiski tas ir iespējams, jo Anglijas uzņēmumu reģistrā firmas dibināšanai nepieciešamos dokumentus iesniedz elektroniski un uz papīriem nav nepieciešams notariāli apstiprināts paraksts. Par parakstu autentiskumu atbild aģents/firma, kurš reģistrē ofšoru firmu.

Uz iespējamo datu viltojumu norāda vēl vairāki fakti: kādā Kiprā reģistrētā uzņēmumā norādīts Bangeras pases numurs un adrese Rīgā, Stacijas laukums 2. Tā ir bijusī Centrālā pasta ēkas adrese, kurā ofšori tradicionāli īrēja pasta kastītes sūtījumu saņemšanai. Kas attiecas uz Bangera pases numuru, DNB banka mums vēlāk atbildēja: “Salīdzinot 2005.gadā reģistrēto ofšoru dokumentācijā minētos pases datus ar bankas darbinieka šajā laikā spēkā esošās pases datiem, jāsecina – reģistros tolaik minētie pases dati nav bijuši korekti.”

Trešais pierādījums iespējamai viltošanai: uz izmeklēšanā iegūtajiem dažādu firmu reģistrācijas dokumentiem vienu un to pašu personu paraksti atšķiras. Iespējams, atsevišķos gadījumos “latvieši” par naudu pārdeva savus parakstus, bet ir bijuši gadījumi, kad tos viņu vietā uzlika kāds cits.

BIROJUS SLĒDZ

“Neviens juridiskais birojs, kurš plāno ilgstošu un stabilu darbību, nenodarbosies ar kompānijas dibināšanu uz viltotām vai neeksistējošām personām. Protams, šādos gadījumos pārkāpumā iesaistītās personas būs vieglāk atrast un juridiskais birojs varēs vērt savu darbību ciet,” tā vēl augustā epasta vēstulē skaidroja firmas IOS Londonas pārstāvis Kaspars Muižnieks. Lursoft dati rāda, ka jau nākamajā dienā pēc šī epasta, 23.augustā, firma IOS Latvijā likvidēja savu pārstāvniecību. Smilšu ielā 18, kur atradās birojs, firmas nosaukums tika izdzēsts arī no plāksnītes pie ieejas durvīm.

Līdzīgs liktenis piemeklējis arī IOS biroju Kijevā. Oktobrā vidū, kad ieradāmies daudzdzīvokļu ēkā, kur vienā dzīvoklī mitinājās firma, uzraksta plāksnīte bija novākta, bet durvis slēgtas. Sirms kungs no blakus dzīvokļa zināja stāstīt, ka kaimiņi izvākušies pirms kādas nedēļas. Nekāda lielā rosība gan neesot bijusi arī IOS pastāvēšanas laikā.

“Visādi dīvaini, jauni ļaudis visu laiku nāca,” galvu grozot, skaidroja kaimiņš.

IOS birojs Kijevā atradās tikai piecu minūšu gājiena attālumā no Ukrainas parlamenta. Ejot uz pretējo pusi, piecās minūtēs var aiziet līdz debesskrāpim – biroju ēkai, kurā nelielā ofisā iekārtojusies Aizkraukles bankas (ABLV) pārstāvniecība Ukrainā. Pirms vairākiem gadiem ABLV Kijevā bija norādīts tas pats telefona numurs, kas IOS Kijevā.

Bankas biroj darbiniece, jauna sekretāre, paskaidroja, ka IOS ir “mūsu aģenti. Aģenti nozīmē juridiska firma, kas reģistrē kompānijas un klientiem palīdz pie mums atvērt kontus.” Savukārt no blakus istabas iznākušais kolēģis Oļegs stāsta, ka viņi sadarbojoties ar Rīgas biroju, nevis Kijevas, un līdz šim viss bijis labākajā kārtībā.

Nu jau slēgtie IOS biroji rāda, ka kaut kas ir mainījies. Viens no slēgšanas iemesliem varēja būt pārāk lielā žurnālistu uzmanību pēdējos mēnešos. Jo ofšoru firmu reģistrēšanas biznesam publicitāte tikai kaitē, nevis nāk par labu. Klientiem, kas vēlas palikt nemanāmi, mediju uzmanības kārojas vēl jo mazāk.

Maz ticams, ka IOS būtu slēguši savu biznesu, bailēs no Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta priekšnieks Viesturs Burkāns stāsta, ka gadā Latvijas policijas ierosinātās krimināllietas par starptautiska mēroga noziegumiem saskaitāmas uz vienas rokas. Tiesībsargājošo iestāžu prioritāte ir Latvijā veiktā krāpšanās ar nodokļiem un naudas atmazgāšana. Augstāk minētajos gadījumos, kad ofšoru firmas ar latviešu direktoriem iesaistītas krāpniecisko Ukrainas valsts iestāžu iepirkumos, ļaunums Latvijas valstij netiek nodarīts.

Septembra beigās Ukrainas milicija gan lūdza mūsu Finanšu policijai sameklēt Vanageli un Gorinu saistībā ar krāpšanos ar nodokļiem lielā apmērā. Novembra sākumā, atrast Vanageli Latvijas Finanšu policijai joprojām nebija izdevies. Policija izteica pieļāvumu, ka Vanagelis slēpjas, vai arī kāds veco pensionāru slēpj.

Ja arī firma IOS aizies no Latvijas tirgus, tas nenozīmē, ka vieta paliks tukša. Nerezidentu kontu apkalpošana Latvijas bankām ir ļoti nozīmīgs ienākumu avots. Šogad nerezidentu noguldījumi Latvijas bankās veidoja gandrīz pusi no visu noguldījumu skaita. Saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas datiem starp tām lielākais nerezidentu skaits nāca no Anglijas un Kipras, kas oficiāli neskaitās ofšoru valstis, taču īpašās nodokļu politikas dēļ, ļoti daudz tiek izmantotas tieši šādiem mērķiem. Jo sevišķi Kipru iecienījuši Krievijas uzņēmēji, kas nereti spiesti slēpt savu biznesu no oficiālās Krievijas varas. Tālāk jau seko klasiskās ofšoru valstis – Panama un Britu Virdžīnu salas.

Viesturs Burkāns uzskata, ka mediji pārspīlē, pārpublicējot ārvalstu presē ik pa laikam nopublicētos stāstus par kārtējo Latvijas banku, kas izmantota kā tranzītpunkts nelikumīgi iegūtas naudas pārvietošanai. Viņš uzskata, ka šāda, “netīra” nauda, ir tikai niecīga daļa no kopējā naudas apjoma, kas iziet cauri mūsu bankām.  Salīdzinoši dati, kas to pierādītu, nav. Taču to, ka Latvija ir nozīmīgs tranzītposms naudas pārvietošanā pierāda fakts, ka 70% no visiem nerezidentiem naudu var izņemt jebkurā brīdī. Šobrīd tie ir 3,3 miljardi latu (73%).

Šajā izmeklēšanā esam atklājuši vismaz desmit gadījumus, kur  caur Latvijas bankām izgāja sākot no desmitiem miljonu, līdz pat vienam miljardam dolāru. Šajos darījumos bija iesaistītas vairākas bankas – Parex banka (pirms valsts pārņemšanas), Trasta komercbanka, Baltic International Bank, Rietumu banka, Reģionālā Investīciju banka un Multibanka. Pēdējie no strīdīgajiem darījumiem ir pavisam svaigi – datēti vēl ar 2010. gadu.

Jo lielāka darījuma summa, jo lielāka peļņa bankai un līdz ar to arī guvums Latvijas ekonomikai. Tieši tādēļ izmeklēšanas laikā rodas iespaids, ka tiesībsargājošo iestāžu un banku uzraugi šo jautājumu cenšas apiet kā nepatīkamu ceļa pagriezienu. No vienas puses, visi saprot, ka nerezidentu apkalpošanas biznesa negatīvās puses starptautiskajā arēnā met ēnu uz visu Latvijas banku sistēmu. No otras puses – mūsu bankām un arī valsts ekonomikai šī nauda ir vajadzīga.

Trāpīgs šķiet kāda Latvijas tiesībsarga neoficiālā sarunā it kā nejauši izmests joks: “Mums jau tā ir tik maz pelnošas nozares. Nesgraujiet vēl arī šo.”

AUTORI
Inga Spriņģe, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica
Graham Stack, neatkarīgais žurnālists, Ukraina

MATERIĀLA TAPŠANĀ PIEDALĪJĀS
Arta Ģiga, Nekā Personīga, TV3
Gunita Gailāne, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica
Uldis Leiterts, infogram
Jānis Elmeris, infogram

PALDIES
Guntim Bojāram, Diena
Kārlim Dagilim, Radio 101
Raivim Vilūnam, LU Sociālo zinātņu fakultāte

MATERIĀLS tapis organizācijas OCCRP projekta THE PROXY PLATFORM ietvaros