Ražotāji: ja lielveikals no produkta pārdošanas nopelna vairāk nekā mēs, tas nav godīgi.
Kad jūsu pastkastēs iekrīt avīze ar lielveikalu akcijām, par laukumiņu savam produktam ražotājs ir samaksājis vidēji 400 eiro. Ja pirms Elvi veikala slēgšanas dzirdat aktiera Artūra Skrastiņa balsi sakām: “Dzēriens X atgādina, ka ir pēdējais laiks to iegādāties, jo līdz veikala slēgšanai atlikušas 15 minūtes,” – tas ražotājam izmaksā 340 eiro uz divām nedēļām. Produkta izvietošana pie kases lielajā Maxima veikalā uz divām nedēļā maksā 200 eiro. Katrā veikalā. Savukārt prece uz paletes ar reklāmas plakātu vienā TOP! tīkla veikalā uz mēnesi izmaksās no 60 līdz 180 eiro, liecina uzņēmumu reklāmas izmaksu bukleti, kas ir Re:Baltica/Delfi rīcībā.
Arī šīs mārketinga izmaksas jāpieskaita biezpiena paciņas cenai veikala plauktā.
Pie ražotāja papildus izmaksām vēl jāpieskaita iedotā atlaide par produkta dalību akcijā.
Papildus tai ir vēl tā sauktā “apjoma atlaide”, ko ražotājs piemaksā, ja akcijā izpārdots vairāk nekā plānots.
Vēl ir arī “loģistikas bonuss” – to ražotājs piemaksā lielveikalu tīklam par preces izvadāšanu no loģistikas centra uz katru veikalu.
Šī “atlaižu” un “bonusu” prakse veikalu tīklos atšķiras. Rimi pēdējos gados ražotāji piemaksā tikai par reklāmu. Maxima ir gan “apjoma atlaide”, gan “loģistikas bonuss”.
Akcijas ir labs veids, kā pārdot preci lielos apjomos. Liela pārtikas uzņēmuma tirdzniecības pārstāvis mums skaidroja, ka viņu produktiem Maxima un Rimi lielāko daļu no apgrozījuma veidoja tieši akcijas. “Karstās cenas, Mamutu dienas – lūk, tur ir īstā tirdzniecība, tur ir īstais apgrozījums un peļņa.”
Runājot ar virkni ražotāju, viedokļi par akcijām atšķiras. Pozitīvi noskaņoti ir lieli uzņēmumi, kuru produktiem garš derīguma termiņš. Daudz grūtāk ir mazajiem, nišas produktu ražotājiem, kam 400 eiro par reklāmu avīzē un vēl akcijā piešķiramā atlaide liek reizumis atdot produktu par pašizmaksu. Viņi uz akcijām raugās kā brīvprātīgu piespiedu pasākumu – ja nebūs akciju un ražotājs nemaksās par reklāmu, preci nepirks un tā no veikalu plauktiem pazudīs.
No mūsu sarunām ar vismaz desmit dažāda lieluma ražotājiem izriet, ka starpību starp pilno un akcijas cenu sedz viņi, nevis lielveikali.
Lielveikali tam nepiekrīt, sakot, ka akcijas “ir savstarpējas sadarbības rezultāts”. Gan Rimi un Maxima norāda, ka pašu rīkotajās akcijās cenu starpību sedzot viņi un summas sniedzoties miljonos eiro. Kad prasījām, cik proporcionāli no visām akcijām sedz paši un cik – ražotāji, atbildi nesaņēmām. Esot grūti pateikt.
Vēl viena lielveikalu varas izpausme ir fakts, ka Rimi un Maxima akciju pārdošanas prognoze, ko veido veikals, ir saistoša tikai ražotājiem, nevis arī lielveikalam pašam. Dabā tas nozīmē, ka lielveikals prognozē ieraksta, piemēram, tonnu biezpiena, bet dienu pirms piegādes paziņo, ka ņems tikai pusi. Vai otrādi – prognozē pusi tonnas, pēdējā brīdī pieprasa tonnu. Ja ražotājam tik daudz nav, par nepiegādāto jāmaksā sods. Tas ir sevišķi sāpīgi ražotājiem, kuru precēm ir īss derīguma termiņš.
“Mums tās prognozes nedeva neko. Uzņēmums mazs, noliktavā nebija daudz vietu. Ja atsūta prognozi par 3000 vienībām un nezinām, paņems pirmajā vai otrajā nedēļā, kur liksim saražoto, ko nepaņem?” – atceras uzņēmuma pārstāve, kur ražotā prece bija roku darbs ar īsu derīguma termiņu.
Vaicāti par šo praksi, Rimi un Maxima skaidro, ka šī atruna līgumos ir, lai varētu pircējiem nodrošināt akcijas laikā apsolīto. Parasti visu prognozēto preci paņemot. Sodot tikai tad, ja ražotājs nepiegādā bez brīdinājuma.
“Ja ir kāds ārkārtas gadījums – salūzusi iekārta un viņi nevarēs to [preci] nodrošināt – tad soda naudas netiek piemērotas,” stāsta Beseris no Maxima.
“Kāda mums vajadzība sabojāt attiecības ar piegādātāju? Un pēc tam ko?” – tā Rimi Latvija vadītājs Turlais.
“Regulāri,” vaicāts, vai viņa uzņēmumam piemēroti sodi par nepiegādātu preci, atbild vidēja lieluma ražotājs un parāda mums viena no rakstā pieminēto lielveikalu šogad jūlijā izrakstītu līgumsodu. Kā labu piemēru viņš uzteic LIDL, kas nedēļu iepriekš norādot plānoto iepirkuma daudzumu un visu arī paņemot.
Jautāti, vai tā ir vispārēja prakse, LIDL mums atbildēja, ka “mēģinot”.
“Strādāt ar lielveikaliem bija kā strādāt ar nitroglicerīnu. Jebkurā brīdī kaut kas varēja uzsprāgt,” atceras liela pārtikas uzņēmuma tirdzniecības pārstāvis. Sevišķi grūti bijis, kad vajadzējis pacelt produkta cenu.
“Braucu tikties ar lielveikalu menedžeriem. Vienojāmies, kurā dienā kurš cels cenas. Vienmēr kāds no abiem tās nepacēla. Bija skandāli, neuzticēšanās.”
Vienlaikus stress bijis arī veikalu darbiniekiem, kam jāizpilda plāns. Vadoša lielveikala darbiniece kādā reizē viņam vaicājusi, vai nav kādas brīvas vakances.
“Zinot, kā viņa mani “mocīja”, man šķita, ka viņa lieliski veic savus pienākumus. Toreiz man tas bija pārsteigums,” atceras uzņēmuma pārstāvis. No šī amata viņš pirms gada aizgāja, nespēdams izturēt stresu.
Sarunās ar Re:Baltica/Delfi daļa ražotāju atzīst, ka pie izveidojušās situācijas daļēji vainojami arī paši, jo pieņem notiekošo. Ir pārāk sadrumstaloti, lai būtu līdzvērtīgi partneri sarunās ar lielveikaliem.
“Es esmu muļķis. Muļķis, jo rēķinos un piekrītu tam, ka manu nopelnīto paņemsi tu,” – tik skarbs ir kāds nišas produkta ražotājs, kura precei vadošā lielveikalā ir 75% uzcenojums. “Šis, manuprāt, nav tik daudz par “sliktajiem lielveikaliem”, bet par mums pašiem. Neesam bijuši drosmīgi, bet salīkušu muguru pakļāvušies šādai bezkompromisu dresūrai.” Vienlaikus viņš uzskata, ka nav taisnīgi, ka pats savam produktam var uzlikt 10% uzcenojumu, bet lielveikals – 75%. “Tas nav win – win.”
Anonīmi to pašu saka arī kāds biezpiena ražotājs. Ja viņš pats no sava biezpiena nopelna 2–6%, bet veikals savu uzliek teju piecas reizes lielāku, tas nav godīgi. Taču arī viņš piekrīt, ka daļēji paši vainīgi – biezpiena ražotāji ir pārāk mazi. Diktēt noteikumus lielveikaliem var tikai lielie.
Viens no retajiem, kas uzdrošinās runāt ar savu vārdu, ir Long Chips ražotājs Laimonis Radziņš. Viņš uzskata: ja veikals spēj pārdot produktu kaut vai ar 1000% uzcenojumu, tad to neviens nevar liegt. Tomēr uzņēmēju dusmīgu darot fakts, ka tirdzniecības tīkli publiski nesaka patiesību par uzcenojumu. Uzņēmuma ražotajai eļļai Latvijas veikalos esot 200% uzcenojums, par čipsiem viņš ir nerunīgāks, bet saka, ka “tas ir pietiekošs, tie nav ne 20, ne 30%”.
“Mēs esam pundurvalsts, pirktspēja ir maza un arī tirdzniecībai ir jādzīvo, bet nevajag pūst pīlītes,” viņš sacīja iepriekš publicētā intervijā Delfi.
Ir uzņēmēji, kas saceļas. Latvijā savu produkciju vairs nepārdod kāds ķiploku audzētājs. Viņa klients bija viens no diviem “lielajiem”. Ķiplokus šai ķēdei bija ļauts piegādāt tikai caur vairumtirgotāju, kurš par pakalpojumu sev ņēmis eiro par kilogramu. Lielveikals pieprasījis ķiplokus fasēt kartona kastēs pa pieciem kilogramiem, un ņēmis tikai vidējās un lielās galvas. Tas nozīmējis papildus roku darbu, jo, fasējot ar automātu, vienmēr iekritusi arī kāda mazāka galviņa. Ja veikals pamanījis neatbilstību – uzreiz sods.
Ķiploku audzētājs atrada noietu citās valstīs, tostarp Igaunijā. Ironiski, bet tur tā pati lielveikalu ķēde pērk viņa ķiplokus bez starpnieka, lielos iepakojumos un jebkādā izmērā.
Šis ir viens no pieciem rakstiem, lasi tālāk:
- Vai Rimi ir rīma?
- Cik daudz lielveikali “uzmet pa virsu”?
- Vai Latvijā ir dārgākā pārtika Baltijā?
- Kurš nopelna?
NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712
Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai to izdarītu, lietotnes ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu zīmolu un sekojiet tālākajām norādēm.
