Vizualizācija: Reinis Hofmanis

Pagājušajā pavasarī bijušais dzīvesbiedrs Santai nogrieza ausi. Viņš to paņēma, mierīgi izgāja pa durvīm un devās uz policiju. Pa ceļam vīrietis ausi izmeta, bet neteica, kur. Līdz ar to tika zaudētas 12 stundas, kurās to varēja piešūt atpakaļ.

“Mēs viņa pirmo versiju neierakstījām, jo neviens negaidīja, ka kāds atnāks un teiks: “Es nogriezu sievai ausi,”” atceras Valsts policijas Ķengaraga iecirkņa priekšniece Inga Meikšāne. “Viņš minēja vairākas vietas. Ja jūs redzētu, kā policisti meklēja ar grābekļiem un metāla detektoru – pie auss bija palicis auskars – pa peļķēm, visur. Neatradām.”

Vardarbības kulminācijai šai ģimenē ir astoņu gadu priekšvēsture ar dzeršanu, kaušanos, greizsirdību un postošu pieķeršanos, no kuras nav spēka aiziet.

Notikušais uzdod neērtu jautājumu – kādi ir valsts pienākumi pret cilvēku, kas sev palīdzēt nevar vai nevēlas?

Var teikt, ka Santu pazudināja pašas raksturs. Bet tikpat labi var secināt, ka to veicināja arī valsts iestādes, kuras, bez empātijas un dziļāka situācijas novērtējuma nekā strikti prasa likums, nenormālā stresā esošu cilvēku pameta bez atbalsta.

Pēc auss nogriešanas Andreju apcietināja. Pēc diviem mēnešiem izlaida – pretēji policijas domām Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese Vivita Freimane uzskatīja, ka viņš ir labojies un apcietinājums nevar būt sods. Andrejs atsāka Santu psiholoģiski terorizēt. Sieviete salūza un sāka dzert, zaudējot gan darbu, gan bērnus.

Varmāka apgalvo, ka to visu darījis, sievieti mīlot. Sitis, lai viņa beidz dzert.

Prologs. “Man ir bail”

Par Santas situāciju uzzināju, kad iepriekšējās Re:Baltica sērijas par vardarbību pret sievieti ietvaros darba epastā iekrita vēstule. “Mans vīrs man nogrieza ausi. Viņu tūlīt izlaidīs no apcietinājuma. Man ir bail.” Sekoja vārds un telefona numurs.

Vēlāk izrādījās, ka vēstuli uzrakstījusi viņas kolēģe. Kā daudzas citas reizes pēc tam – Santa pati nerīkojas, bet paļaujas uz citiem. Vai padodas.

Tā mēs pērn maijā iepazināmies. Īsa gaišmate ap 40. Kopš auss nogriešanas bija pagājuši divi mēneši. Vīrietis bija tikko izlaists no apcietinājuma. Kad satikāmies, Santa runāja lēni, bet domas bija skaidras. Viņa lietoja nomierinošas zāles, lai izturētu spriedzi.

Abu kopdzīvē vardarbības un saistīto notikumu epizodes ir tik daudz, ka Santa jauc datumus un detaļas. Tādēļ šai rakstā balstos uz dokumentiem, ko viņa man iedeva.

1.cēliens. Uz riņķi

Santa un Andrejs iepazinās 2011.gadā. Vīrietis strādāja celtniecībā, Santas mātei likās varens ķēriens: zelta rokas, varēs palīdzēt lauku mājās. Sākumā ar cieņu izturējās pret sievieti un viņas meitu no iepriekšējām attiecībām. Pēc gada Santa palika stāvoklī. Grūtniecības laikā Andrejs, pēc Santas vārdiem, kļuvis agresīvs. Sākumā tikai vārdiski (“viņam vienmēr taisnība, neieklausās citu domās”).

Bet jau mēnesi pēc bērna piedzimšanas, 2013.gada pavasarī, vīrietis palaida rokas. Ierosināta administratīvā lieta par maznozīmīgiem miesas bojājumiem, bet Santa iesniegumu beigās atsauca. Parastais vardarbības aplis – viņš nolūdzās, viņa piedeva.

Pēc diviem gadiem, 2015.gada oktobrī, policija viņu uz četrām stundām izolēja no dzīvesvietas. Administratīvajā protokolā “fiziska un emocionāla vardarbība pret bērnu”.
Pēc šī Santa ar centra MARTA palīdzību tiesai lūdza pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

Tiesa piekrita un aizliedza Andrejam tuvoties viņai un bērniem. Taču vienlaikus gaidīja, ka Santa rīkosies un mēneša laikā iesniegs tiesā jaunu prasību. Šādi tiesas mudina sievietes, kuras lūdz aizsardzību no varmākām, nokārtot attiecības līdz galam.

Viņi nebija precējušies, tātad nevajadzēja šķiršanās prasību. Tikai alimentus un atņemtas aizgādības tiesības. Santa prasību iesniedza, tiesa atbalstīja – 90 eiro par bērnu (tāpat nemaksāja).

Beigās Santa pati lūdza atcelt gan aizgādības atņemšanu, gan liegumu tuvoties. Abi atkal sagāja kopā. Viņš nožēloja izdarīto, viņa piedeva.

Attēlam ir ilustratīva nozīme. Foto: Reinis Hofmanis

Psihologi šādus izlīgšanas periodus sauc par “medusmēnesi”. Taču ar laiku vardarbība tikai pastiprinās un “medusmēneši” paliek arvien īsāki. Varmāka turpina, jo zina, ka seku nebūs.

Konflikti nerimās. Policiju sauca abi. Santa – kad Andrejs bija vardarbīgs. Andrejs – kad viņa bija iedzērusi, “jo gribēja pierādīt, ka es esmu dzērāja.”

Sieviete pati apgalvo, ka neesot bijusi alkoholiķe un iedzērusi tikai svētkos. Bāriņtiesa ir citās domās. Tā 2016.gada maijā abus mazākos bērnus uz pusgadu ievietoja krīžu centrā. Vecākā meita pārcēlās pie vecmāmiņas. “Vecāki bija stiprā alkohola reibumā, bērni tika atstāti svešu cilvēku uzraudzībā,” rakstīts bāriņtiesas lēmumā.

Abiem vecākiem bija jāapmeklē psihologs, narkologs, agresijas mazināšanas kursi.
“Es ticēju, ka viņš mainīsies. Viņš mīlēja bērnus. MARTAS centrā gan teica, ka tādi nemainās,” atceras Santa.

Gadu pusotru sekoja labais posms. Bērni atgriezās ģimenē, sāka iet bērnudārzā. Santa tur sāka strādāt par audzinātāju.

Apmēram pēc gada, 2018.gada rudenī, viņiem bija kārtējais strīds, ka viņa par daudz dzer. Dienu iepriekš Santa ar kolēģi svinēja viņas vārda dienu, iedzēra vīnu. Andrejam tas nepatika.

Andrejs viņai virtuvē, pie tvaika nosūcēja, ielauza vaiga kaulu un gandrīz izsita aci.

Santa darbā ilgi staigāja tumšās brillēs.

2.cēliens. Mēģinājums palīdzēt

Par vardarbību Santas ģimenē kolēģes nenojauta. Tipiski upuriem – kauns stāstīt apkārtējiem, bieži nevēlas lūgt palīdzību, novērojuši centra MARTA eksperti.

Darbā viņa bija klusa un ieturēta, par ģimenes dzīvi nerunāja. Strādāja divos tuvējos bērnudārzos, lai vairāk nopelnītu. Andrejs izņēma bērnus, ja Santai bija vakara maiņas. Bērnudārza vadītāja Mairita atceras, ka Andrejs regulāri aizmirsis bērnudārza vārtiņu kodu, tādēļ tos spēris ar kāju un gandrīz salauzis.

Par to, ka Andrejs Santu sit, pirmā uzzināja otra bērnudārza vadītāja Anita. “Viņa piezvanīja. Neteica neko par aci. Tikai, ka nelaimes gadījums, pakritusi,” stāsta Anita. Viņai likās aizdomīgi, ka nelaimes gadījuma ārstēšanai Santai vajag pusotru mēnesi. Kad sieviete atgriezās darbā, Anita tieši noprasīja, kas notiek. Santa pastāstīja, ka viņu sit. Ka “nespēj tikt no Andreja vaļā, ir paniskas bailes.”

Pēc acs sasišanas Santa atkal lūdza tiesu piemērot aizliegumu tuvoties. Tiesa atbalstīja, bet Andrejs neievēroja. Policija sāka divus kriminālprocesus par draudu izteikšanu un tuvošanos. Andrejs atkal tika cauri sveikā, jo Santa pati piekrita izlīgumam.

Paralēli viņš pieprasīja, lai Santa viņam pārraksta mašīnu un lauku māju, jo tur ieguldījis darbu. To apliecina arī ierakstīta telefona saruna, ko noklausījos. Andrejs izklausās iereibis, prasa, kur bērni. Kad viņa atbild, viņš paaugstinātā tonī prasa vēlreiz. Pat nenoklausījies atbildi, jautā tālāk: “A kur tu pati gulēji? Ko tu piz**š [krievu lamuvārds – red.]. Es to pārbaudīšu.” Santa lūdz, lai liek viņus mierā. Andrejs atbild: “Rīt pārrakstīsim mašīnu un māju, un tu esi brīva, viss, es tevi vairs neaiztikšu.”

Viņa atsaka. Viņš sāk kliegt un lamāties.

Regulāro tuvošanās aizlieguma pārkāpšanu Andrejs pamato ar rūpēm par bērniem. 2019.gada martā uz viņas dzīvokli izsauc pašvaldības policiju, sakot, ka bērni sēž uz palodzes un raud. Pašvaldības policija savāca pašu Andreju un nodeva Valsts policijai, kas izskata šādas lietas. Tā ieradās pie Santas un konstatēja, ka viņa ir piedzērusies un nespēj parūpēties par bērniem. Viņus atdeva tēvam, kas aizsūtīja uz laukiem pie savas mātes. “Labāk atdot mīlošam tēvam un vecmāmiņai, nekā likt krīzes centrā,” skaidro izmeklētāja Meikšāne. Viņa domā, ka vīrietis tiešām vēlējās rūpēties par puikām, tikai viņam ir izkropļota izpratne, kas būtu jādara. “Es viņam teicu, lai pierāda, ka viņa ir slikta māte, un tad dabūs bērnus sev. Viņš šaubījās vai viens pats tiks galā. Tad sapratu, ka viņš grib ģimeni tieši ar viņu.”

Nedēļu pēc bērnu atņemšanas Andrejs Santai nogrieza ausi.

3. cēliens. Ārprāts

Tobrīd viņi jau pusgadu dzīvoja atsevišķi. Tiesa pēc incidenta ar aci bija aizliegusi Andrejam sievietei tuvoties. Viņš aizliegumu regulāri pārkāpa, staigāja gar dzīvokli, kur mitinājās Santa ar mazajiem. Attaisnojums – rūpes par bērniem Santas iedzeršanu dēļ.

Liktenīgajā 2019.gada marta rītā bērnu pie Santas nebija, jo policija viņus jau bija atdevusi tēvam. Svētdienas vakarā viņš bija dauzījies pie durvīm. Santa neatvēra. Viņai bija jaunas attiecības, ciemojās draugs. Baidoties, ka Andrejs varētu fiziski izrēķināties, viņš tonakt neaizgāja.

Pienāca pirmdiena. Santa posās agri – bērnudārzā rīta maiņa. Lūdza, lai draugs iziet pirmais. Kamēr viņa slēdza ārdurvis, kāpņutelpā iebrāzās Andrejs un ar mednieku nazi sadūra drauga roku. No smagākiem ievainojumiem pasargāja biezā vējjaka. Andrejs,
kurš ir spēcīgas miesasbūves, ievilka vīrieti atpakaļ dzīvoklī. Kamēr sadurtais vannas istabā mazgāja asinis, Andrejs ar Santu virtuvē runājās.

“Vienā brīdī viņš atvēra virtuves atvilktni, paņēma nazi un pilnīgi negaidot nogrieza man ausi. Tas notika tik ātri, ka es pat nesapratu,” pērn pavasarī man stāstīja Santa.

Vizualizācija: Reinis Hofmanis

Paņēmis nogriezto ausi, Andrejs aizgāja. Santa izsauca policiju, ātros. Piezvanīja kolēģei, lūdzot viņu aizvietot. Pēc tam saslaucīja asinis, jo pirms skolas no vecmāmiņas vajadzēja atnākt viņas vecākajai meitai.

Andrejs tikmēr bija aizgājis uz policiju atzīties. Izmeklētāja stāsta, ka iecirknī raudājis un stāstījis, ka Santai uzbrucis greizsirdības dēļ. Mīlot, bet sitis, lai sieviete pārstātu dzert un sāktu rūpēties par bērniem. Nožēlojis izdarīto, bet tā arī nepateica, kur izmetis ausi.

Pēc šī nozieguma Santas galvenā atbalsta grupa bija viņas kolēģi. Bērnudārza audzinātājas no savām mazajām algām sametās, lai Santa varētu iztikt, kamēr pārtika no slimības pabalsta. Savāca ap 200 eiro. “Aizvedu Santai uz mājām un viņa bija pārsteigta. Teica: “Meitenes, ne tik daudz,”” atceras kolēģe Anita. Citā reizē Santa izmetusi: “Esmu pārsteigta, ka kāds vispār man palīdz. Domāju, ka atkal vienai būs ar visu jātiek galā.”

Anita veda Santu un viņas cietušo draugu uz tiesu medicīnisko ekspertīzi, palīdzēja no dārziņa izņemt bērnus. Kolēģes sarunāja psihiatru, kurš izraksta nomierinošas zāles. Anita stāsta, ka tik aktīvi iesaistījušās, jo no sociālā dienesta atbalstu nav sajutušas. Tikai kontroli. Sazvanījušas arī kādu krīžu centru, “bet tur bija rindas. Mums vajadzēja palīdzību ātri.”

Taču vienā brīdī viņai kļuva par grūtu.

“Man bija savi darbi, nevarēju visu laiku būt klāt. Devu uzdevumus. Santa it kā teica “jā”, bet ar laiku sapratu, ka viņa neko vairs negrib darīt,” atceras Anita.

Pasivitāte sākās pēc Andreja atbrīvošanas no apcietinājuma. Cita kolēģe aizgāja Santai līdzi pie klīniskā psihologa, lai diagnosticētu psiholoģisko traumu. Bija jāaizpilda virkne testu. Pēc rezultātiem Santa vairs neaizgāja. “Man šķiet, ka viņa nogura. Viņa teica: “Viņš ir nelietis, nogrieza ausi, bet jādara viss man. Jātērē nauda un laiks advokātam un psihologiem. Kādēļ?”” – atceras kolēģe.

Bērni tobrīd bija atgriezušies pie mātes, jo pēc auss nogriešanas bāriņtiesa Andrejam atņēma aizbildniecību. Sēdē Andreja advokāte auss nogriešanā vainoja pašu Santu. “Andrejs ir miermīlīgs, labdabīgs, vienīgais, kurš ģimenē rūpējas par bērniem. Tēva rīcību izprovocēja māte ar savu nolaidīgo dzīvesveidu, jo viņa ilgstoši lietoja alkoholu un nerūpējās par bērniem,” norādīja advokāte Sanda Kraukle (viņa no intervijas šim rakstam klienta vārdā atteicās).

Fakti rāda citu ainu. Kopš 2000-šo sākuma “miermīlīgais” Andrejs ir administratīvi sodīts 32 reizes – par ceļu satiksmes noteikumu neievērošanu, sīko huligānismu, atrašanos alkoholisko dzērienu ietekmē, emocionāli vardarbīgu izturēšanos pret mazgadīgu bērnu un miesas bojājumu nodarīšanu. Pēdējo reizi par braukšanu bez tiesībām. Pret Andreju sākti arī astoņi kriminālprocesi.

4.cēliens. Padošanās

Kopš ārprātīgā notikuma pagājis gads, bet lieta joprojām ir policijā. Drīz to plānots atdot prokuratūrai apsūdzības celšanai. Sākotnēji to kvalificēja kā slepkavības mēģinājumu, bet tagad izskatās – apsūdzība būs par vidēji smagu miesas bojājumu nodarīšanu (brīvības atņemšana līdz 5 gadiem, piespiedu darbs, vai arī naudas sods ar probāciju).

Policija vēlējās vīrieti saukt pie atbildības pēc smagākā panta, bet izmeklēšanu visvairāk traucējusi… Santa pati. Negribīgi nākusi sniegt liecības, neieradusies uz tiesu medicīnisko ekspertīzi. Tas lietu ievilcis.

Kad par to šogad janvārī runāju ar Santu, sieviete izskatās padevusies. Kopš auss nogriešanas viņas dzīve gājusi tikai uz leju. Santa ir zaudējusi ne tikai ausi, bet arī darbu un bērnus.

Lejupslīde sākās, kad tiesnese Vivita Freimane atbrīvoja Andreju no pirmstiesas apcietinājuma.

“Santai piezvanīja laikam no policijas un pateica. Tā bija vienīgā reize, kad dzirdēju, kā klusā Santa skaļi saka: “Un ko man tagad darīt?”” – atceras kolēģe Anita.

Kolēģes prātoja, kā rīkoties. Viena ierosināja slēpties. Citas izsprieda, ka pēc apcietinājuma diez vai nāks tramdīt. Tā izrādījās taisnība. Andrejs vairs netuvojās, bet spiedienu sāka īstenot citādi.

Mēnesi pēc atbrīvošanas viņš vēstulē Rīgas domes atbildīgajam departamentam pieprasīja atlaist Santu no abiem bērnudārziem alkohola problēmu dēļ.
“Tās bija muļķības. Man nekad nebija ne mazāko aizdomu, ka Santa uz darbu nāktu dzērumā. Nejutu pat paģiru smaku. Es tam speciāli sāku pievērst uzmanību,” saka Anita. Viņas teikto apstiprina arī kolēģe Mairita no kaimiņu bērnudārza.

Tāpat vīrietis regulāri zvanīja un sūdzējās izmeklētājai Meikšānei. “Viņš pārmeta: “Jūs atkal neko nedarat, viņa dzer.” Uz to atbildēju: “Jums neliekas, ka viņa dzer vēl vairāk tieši jūsu dēļ?” Viņš meta nost klausuli, tad zvanīja atkal. Un tas tonis,” atceras Meikšāne.

Izskatās, ka viņš zvanīja arī Rīgas pašvaldības Sociālā dienesta darbiniecei Zanei Stieģelei, kas strādāja ar ģimeni (viņa no intervijas atteicās, jo runāt par konkrēto lietu liedzot likums). Andrejs pats vairs dzīvoklim netuvojās, bet tagad Santu uzraudzīja kāpņu telpas kaimiņi. Par novēroto ziņoja viņam. Viņš – tālāk Stieģelei.

No policijas sniegtās informācijas Re:Baltica izriet, ka Stieģele uz Santas dzīvokli regulāri sūtīja pašvaldības policiju.

Nepilna pusgada laikā policija pie Santas dzīvokļa durvīm klauvēja 22 (!!) reizes.Tik daudz, jo Santa bieži neatvēra, tādēļ policisti nāca atkārtoti.

Reizēs, kad pašvaldības policija iekļuva dzīvoklī, nekas aizdomīgs netika konstatēts.

Neizturot spriedzi, Santa sāka dzert arvien biežāk. No sākuma algas dienās, vasarā nedēļas nogalēs. Viņas vecākā meita vēlāk Re:Baltica stāstīs, ka tik traki mamma nekad agrāk nav norāvusies.

“Vasaras brīvlaikā zvanīju, bet viņa vairs necēla. Santa salūza,” atceras kolēģe Anita.

5. cēliens. Salūšana

Lūzuma punkts pienāca 2019. gada 30.oktobrī. Sociālā dienesta darbiniece Stieģele pati ieradās apraudzīt Santas mājas. Santa durvis atvēra smagā reibumā un atteicās viņu ielaist. Piesmēķētajā dzīvoklī atradās nepazīstami ļaudis.

Stieģele izsauca policiju, bet Santa durvis vēlreiz atvērt atteicās. Atbrauca ugunsdzēsēji, mēģināja iekāpt pa balkonu. Beigās kāds no ciemiņiem atvēra. Policija Santu ar jaunāko dēlu atrada paslēpušos skapī. Viņa bija gandrīz četru promiļu reibumā.

Bērnus aizveda uz slimnīcu, jo puikas izskatījās apaukstējušies, bet pēc tam uz krīzes centru. Notiekošo kā izklaidējošu materiālu ar notušētām dalībnieku sejām parādīja “Degpunktā”. Žurnālists par notikušo uzzināja no sociālajiem tīkliem, kur kaimiņi bija ievietojuši fotogrāfijas. Policija televīzijai iedeva nofilmēto video.

Attēlam ir ilustratīva nozīme. Foto: Reinis Hofmanis

Nākamajā dienā sociālā dienesta darbiniece Stieģele par notikušo informēja abus bērnudārzus. “Tas triumfa zvans no sociālās darbinieces,” ar neizpratni atceras Anita. “Jūs jau noteikti zināt, “Degpunktā” bija sižets,” Stieģeles teikto atceras arī kolēģe Mairita. Sociālā darbiniece interesējusies, kad Santu atlaidīs un, kā droši apgalvo vismaz viena no kolēģēm, nenoliegusi, ka “signālus” saņēmusi no Andreja.

Santas kolēģes secina: daudz konstruktīvāka attieksme bijusi no bāriņtiesas, kamēr sociālā dienesta darbiniecei viss bijis skaidrs – Santa jāatlaiž un bērni jāatdod vecmāmiņai.

Tā arī notika, jo Santa neieradās uz bāriņtiesas sēdi, kurā lēma par aizgādības tiesību pārtraukšanu. Toties tajā piedalījās Andrejs, kurš solījās Santai palīdzēt ārstēties no atkarībām.

Pats viņš ar bērniem kopš iznākšanas no apcietinājuma nebija saticies, lai gan viņam tas nebija liegts.

6. cēliens. Nelaimīgas beigas

Pēdējo reizi ar Santu satikos šogad janvārī. Uz telefona zvaniem neatbildēja, tāpēc svētdienas rītā devos uz viņas dzīvokli vienā no Rīgas nabadzīgajām priekšpilsētām. Santa halātā atver durvis un ar rokas mājienu aicina virtuvē. Sejā paģiru pēdas. Steidz pie spoguļa saķemmēties, vāra kafiju.

Dzīvoklis ir izremontēts, labi iekārtots, tikai piesmacis no cigarešu dūmiem. Pievērtie aizkari rada krēslainu un bezcerīgu sajūtu.

Santa palūdz atļauju uzsmēķēt un taisnojas, ka bērnu atņemšanas dienā “klusām sēdējām un dzērām, mēs nerīkojām skandālu.” Kad norādu, ka viņa bija pārāk piedzērusies, Santai nav, ko atbildēt. Uz bāriņtiesas sēdi par aizgādības pārtraukšanu neesot aizgājusi, jo neesot saņēmusi pavēsti.

Taču neizskatās, ka viņa būtu gatava cīnīties. Pārtiek no bezdarbnieka pabalsta, domā pēc pāris mēnešiem braukt strādāt uz Lielbritāniju.

Palīdzībai no ārpuses, jo īpaši sociālā dienesta, viņa netic. “Teiksim tā, mēs viena otrai nepatīkam,” attiecības ar sociālo darbinieci raksturo pati Santa.

Analizējot notikušo, izmeklētāja Meikšāne joprojām uzskata, ka Andreju pēc auss nogriešanas vajadzēja ilgāk paturēt apcietinājumā. “Viņš viņu vairs neaiztika fiziski, bet aiztika morāli. Viņš tāpat viņai sabojāja dzīvi,” secina Meikšāne. Taču viņa neaizstāv arī Santu. “Protams, ka viņai nevajadzēja dzert. Ja viņa saņemtos, pašvaldības policija divas reizes aizbrauktu un pēc tam neviens viņu vairs neaiztiktu.”

Mūsu tikšanās ar Santu ir īsa. Viņai sākas epilepsijas lēkme. Rokas un kājas savelk krampji. Pieturu, lai viņa nepakrīt. Pēc dažām minūtēm lēkme ir pārgājusi, skatiens noskaidrojas. “Man ir ļoti slikti,” viņa klusā balsī nosaka. Aizvedu viņu līdz guļamistabai un palīdzu atgulties.

Ejot prom, es jūtos vainīga. Ka nespēju viņai palīdzēt. Jo Santai vajag kādu, kurš viņai ir klāt ikdienā un māca būt patstāvīgai. Ja astoņus gadus regulāri ir piedzīvota vardarbība, nepalīdzēs valsts apmaksātās desmit reizes pie psihologa, vai arī policista labi domāta frāze: “Saņemies”.

Epilogs. Ko varēja citādi?

Centra Marta vadītāja Iluta Lāce uzskata, ka Santa nav saņēmusi pietiekošu atbalstu no sociālā dienesta, kam būtu “jānāk talkā ar praktisko jautājumu risināšanu, kas atvieglotu sievietes ikdienu, un nevis jāsūta policija pārbaudīt, cik daudz tiek lietots alkohols. Atkarība šajā gadījumā ir sekas ilgstoši atrodoties ievainojamā situācijā.”

Viņas kolēģis, jurists Juris Dilba stāsta, ka šajā gadījumā nepieciešama kompleksa palīdzība. Sākot ar “atbalsta personu”, kas palīdz veidot attiecības ar dienestiem, jo redzams, ka Santa tiem neuzticas. Praktiskām ikdienas lietām jāpiesaista sociālais rehabilitētājs, kurš pavada pie speciālistiem, palīdz ar bērnu pieskatīšanu, seko līdzi, vai ir pietiekami ienākumi dzīvošanai.

Santas gadījumā sociālais dienests galveno uzsvaru lika uz bērnu drošību un rīkojās kā uzraugs, sūtot policiju.

Attēlam ir ilustratīva nozīme. Foto: Reinis Hofmanis

Atstājot Santu bez palīdzības, cieš viņas trīs bērni. Daudzi pētījumi rāda, ka jau pusaudža gados viņiem ir lielāka varbūtība pašiem sākt lietot alkoholu, slimot ar depresiju. Vēlāk dzīvē grūtības veidot attiecības, jo viņi nezina, kāda izskatās “normāla” ģimene. Tā kā Santai nav tuvu, pozitīvi ietekmējošu draugu vai radu, vienīgais, kas to varētu darīt, ir kāds no ārpuses. Mēs atgriežamies atkal pie sociālā dienesta. Bet tā noteikti nevar būt līdzšinējā darbiniece, jo ir skaidrs, ka vismaz Santa viņai neuzticas.

“Gadījums nebūt nav bezcerīgs, tas vienkārši nav risināts pēc būtības,” secina Lāce.

Visu iesaistīto ģimenes locekļu un darba biedru vārdi mainīti

Lasi visu “Vardarbība ģimenē” rakstu sēriju!



NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712

Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai veiktu ziedojumu, aplikācijas ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu logo un sekojiet tālākām norādēm.

Autore: Inga Spriņģe, Re:Baltica
Redaktore: Sanita Jemberga, Re:Baltica
Informācijas vākšanā piedalījās Ilze Vēbere, Re:Baltica
Krieviski tulkoja Andra Ceriņa
Angliski tulkoja Aija Krūtaine
Ilustrācijas Reinis Hofmanis