“Tu man tikai tur paaiztiec!”
30 gadus pēc notikušā sieviešu kopa ir ceļā uz taisnību par bērnībā pārciestu seksuālu vardarbību.
Pirms dažiem gadiem Ance vienā no sociālajiem tīkliem publicēja savu bērnības foto. Melnbaltajā attēlā kamerā veras 8 – 9 gadus vecs bērns līdz kaklam aizpogātā džinsu kreklā.
“Cilvēks, kuram rokās ir foto kamera, redz sievieti, iekāres objektu un seksuālo partneri. “Sievieti”, kurai viņš mēdz pieskarties tik bieži, ka šādas “attiecības” un pieskārienus viņa uzskata par normālām… “Sievieti”, kurai pavisam drīz viņš ausī čukstēs – pirmā reize vienmēr ir sāpīga,” viņa rakstīja.
Tagad Ancei ir pāri 30. Viņa kopā ar vēl trim sievietēm ir cietusī kriminālprocesā, kurā apsūdzēto cilvēku bērnībā sauca par vectēvu.
Pēteris Postažs ir Latvijas mākslas pasaulē pazīstams cilvēks. Daudzus gadu desmitus Postažs pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņš ir Ances vecāsmātes vīrs.
30 gadus pēc tālāk aprakstītajiem notikumiem pirmās instances tiesa Postažu atzina par vainīgu mazgadīgās izvarošanā, netiklu darbību izdarīšanā ar personu, kas nav sasniegusi 16 gadu vecumu, un dzimumsakaros ar personu, kam vēl nav 16. Postažs vainu neatzīst un spriedumu ir pārsūdzējis.
To ir izdarījusi arī prokuratūra un cietušās.
Viņas uzskata, ka, neraugoties uz cienījamo vecumu un laiku, kas aizritējis, viņam ir jāsēž cietumā.
Sākums – pie terapeita
Atmiņas par mazotnē notikušo šī stāsta varones pie sevis nēsāja gandrīz 30 gadu, līdz rīkoties nolēma Ances jaunākā māsa Ruta. Viņu bija piemeklējusi pēcdzemdību depresija. Pie psihoterapeites Ruta saprata, ka trauksme par meitu rodas no pašas bērnības atmiņām.
Rutas atmiņās viņai ir 3 – 5 gadi. Viņas un Ances bērnība 90.gados paiet ciematā pie jūras. Vasarās uz turieni atbrauc arī vecmāmiņa ar vīru.
“Viņš bija zem palaga, un es biju gultā ar viņu. Es spēlējos ar viņa ķermeni, ar matiņiem un dzimumzīmēm. Tad es kā normālu lietu aiztiku viņa dzimumlocekli. Viņš man stāstīja, ka jābūt uzmanīgai. Tas nebija kā pornogrāfijā rāda – seksuāls akts, bet tā bija reāla spēlēšanās ar viņa dzimumlocekli,” atceras sieviete.
Ruta par notkušo tik ilgi klusēja, jo neapzinājās, kas ar viņu noticis. Tikai terapijā saprata, ka viņas bailes no vīrieša ķermeņa un fiziskas tuvības, visticamāk, rodas no atmiņām par bērnībā piedzīvotu seksuālu vardarbību.
Viena par visām, visas – par vienu
Ruta par to gribēja ar kādu runāt. Izveidoja WhatsApp grupu ar māsu un citām sievietēm, kurām bija līdzīgas atmiņas par Postažu. Viņas tikās. Čats pārtapa kopienā, kur citai citu atbalstīt.
Tikai šajās sarunās viņas pilnībā uzzināja visu, ko katra klusējot nēsājusi.
“Viņš darīja ar mums lietas, kuras nevienam pieaugušam vīrietim nevajadzētu darīt ar mazām meitenēm. Mēs daudz laika pavadījām kopā ar Pēteri. Viņš mūs pieskatīja. Viņš pamazām mūs pieradināja pie saviem pieskārieniem nepareizajiem,” atminas Ance. “Apjausma par to, kas noticis, man sākās 6. vai 7. klasē, kad bija veselības mācība un skolā sāka stāstīt par puišu un meiteņu attiecībām. Tad es uzzināju, ka attiecības nebija tādas, kādām vajadzētu būt starp mazmeitiņu un vectētiņu. (..) Kad biju jau pusaudze, internetā čatoju ar kādu cilvēku. Es atklāti uzrakstīju, ka no sešiem līdz desmit gadiem mani izmantoja. Tad svešais čata biedrs man: “Kā? Un viņš nav cietumā? Viņam taču bija jābūt arestētam!””
Čatā bija arī Monta. Pēc viņas lūguma šajā stāstā ir mainīts gan vārds, gan nav norādīta viņas saistība ar Postažu.
Arī Montas atmiņas ir no 90.gadiem, kad viņai ir septiņi gadi. Notikumi risinājušies vairāku gadu garumā.
Monta stāsta par lietām, kuras drīkst notikt tikai starp pieaugušajiem – un ar aktīvu piekrišanu: „Mēs bijām vienmēr divi, arī pliki. Notika tas gultā. Viņa mērķis bija sevi apmierināt. To es arī sapratu: jo ātrāk viņš sevi apmierinās, jo ātrāk viss beigsies. Bija vairāki veidi, kā apmierināt sevi.”
Monta liecināja, ka Postažs solījis arī “īstu seksu”. Viņa piemin reizi, kad bijuši slēpot: “Es biju otrajā stāvā, uz vakaru jau aizgājusi gulēt. Savilku pilnīgi visu, kas man bija, mugurā: pidžamu, drēbes, vēl arī āra jaku. Man bija reālas bailes, ka viņš nāks un mani līdz galam izvaros.”
Ruta čatā uzaicināja arī Lindu (vārds mainīts), jo atcerējās, ka viņai ar vectēvu bijušas attiecības. Piezvanījusi un pajautājusi, vai tās bija labprātīgas. „Viņa ļoti, ļoti ilgi domāja. Bija klusums telefonā. Tad teica, ka nē, tā viņa negribētu teikt,” atstāsta Ruta.
Arī Lindas stāsts norisinās 90.gados, kad viņa gribēja iestāties Jaņa Rozentāla Mākslas skolā. Mamma pazina Postažus. Mākslinieks piekrita palīdzēt sagatavoties iestājeksāmeniem, aicināja uz savu darbnīcu. Mācījis pamatus – kā zīmēt kluso dabu, perspektīvu.
Lindai bija 14. Viņa atceras, ka viss sācies pamazām. Pieskāriens rokai. Tad roka uz pleca, uz kājas, tad uz ceļa. Aicinājums apsēsties klēpī.
“Es atceros tās sajūtas. Tas bija kaut kā tā dīvaini. Bet viņš neko neizrādīja, un es pieņēmu, ka laikam viņam tas ir normāli,” atminas Linda. Viņa uzskata – tā bija apzināta taktika. Katru reizi paplašināt pieļaujamā robežas.
Ar laiku pasniedzējs esot gājis tālāk.
”Paņem manu dzimumlocekli rokās!” Un laipni skatās acīs, tā kā pilnīgi hipnotiski. Patiesībā tev nepatīk, bet nezini, kā to pārtraukt. (..) Vienā reizē tas aizgāja jau tik tālu, ka mēs nonācām līdz gultai. “Tu tikai man tur paaiztiec ar roku! Es neko tev sliktu nedarīšu.” Un tad: “Es tikai paberzēšos tev starp kājām. Nekas nebūs, neuztraucies!” Kamēr viņš ņēma un to vienkārši izdarīja. Kad es sapratu, ka tūlīt notiks kaut kas nelabs, es teicu: “Nē, nevajag, nedari tā!” (..) Bet viņš to ņēma un izdarīja.”
Linda teikusi, ka pastāstīs viņa sievai, bet pasniedzējs pārliecinājis, ka neviens viņai neticēs. Uz zīmēšanas nodarbībām viņa vairs negāja.
“Rozentāļos” tā arī nemēģināja iestāties.
Pēc diviem gadiem Linda ar Postažu nejauši saskrējusies uz ielas. Aicinājis uz kafiju. „Man radās doma – varbūt man to nevainības zaudēšanu vajadzētu sākt uztvert kaut kā citādi?”
Rezultātā Linda kļuvusi par mākslinieka modeli. Sākuši dzīvot kopā.
Lindai 18, viņam – krietni pāri 50. Pēc dažiem gadiem attiecības beidzās.
Tagad Linda saka, ka visu notikušo skaidri apzinājās tikai tad, kad viņu uzrunāja Ruta. Sieviete notikušajā vainoja sevi, pat nedomāja cīnīties. Līdz brīdim, kad uzzināja – atmiņas par seksuālu izmantošanu ir arī citām.
Ruta saka, ka tieši vēlme aizstāvēt citas devusi spēku: “Neviena negrib cīnīties par sevi. Es gribu cīnīties par Lindu, Linda par mani. Viņa saka – neko nedarītu, par sevi varētu piedot. Bet nevar piedot, ka viņš ir nodarījis pāri mums.”
Pēc iesnieguma – vieglāk
2022.gada vasarā sievietes vērsās policijā. Rutu, Anci, Lindu un Montu atzina par cietušajām.
Ruta pēc iesnieguma uzrakstīšanas jutusies atvieglota: “Viss, hūū! Tā vairs nav mana lieta! (..) Nebija neviena pārmetuma par to, ka tik seni notikumi tiek celti augšā. Tik laba sajūta, ka tu vari kādam izstāstīt, viņš tevi uzklausa un pasaka – man ir ļoti žēl, ka ar tevi tas ir noticis. Un, kad to pasaka policijas iecirknī, tu jūties stiprāks.”
Ance skaidro, ka sākumā nevēlējās “kustināt vecās lietas”, bet tad nonākusi pie atziņas – ja klusēs, tad nostāsies Postaža pusē un viņu aizstāvēs. To viņa negribēja.
“Ja man kāds saka – ar šo runāšanu mēs kādam sabojāsim dzīvi, tad es domāju: patiesībā ar savu klusēšanu daudzu gadu garumā mēs viņam to dzīvi esam uzdāvinājuši. Par spīti tam, ka viņam bija jāatrodas cietumā,” Ance turpina. “Viņš ir varējis pēdējos 25 – 30 gadus dzīvot normālu dzīvi. Kamēr mums bija jāsadzīvo, jāizliekas, ka nekas nav noticis, un jāmēģina kaut kā aizmirst visu to, ko viņš ir darījis.”
Uz policiju aizgāja arī Sandra (vārds mainīts). Viņa nevēlējās būt par cietušo, bet piekrita liecināt par savām atmiņām. Postažs ir viņas radinieks.
Sandra stāsta, ka kopš piektās klases gājusi pie mākslinieka mācīties zīmēt. “Neatceros dzimumaktu, bet ar rokām grābstīšanos un ar muti grābstīšanos pa visām vietām es atceros,” viņa saka. Policijā viņa liecināja, ka tas notika no bērnības līdz pilngadībai.
Sieviete gribēja studēt Mākslas akadēmijā. Postažs jau tolaik tur pasniedza. „Es gāju uz eksāmeniem, un viņš pateica: vai nu tu nāc pie manis uz darbnīcu un darām “to”, vai nu tu neiestāsies (..) Tā es visu pametu,” saka Sandra.
Akadēmijā viņa neiestājās.
Jau pēc gada – tiesā
Sieviešu kopas lietu izmeklēja ātri. Nepilnu gadu pēc pirmā iesnieguma tā jau bija tiesā.
Policijā konkrēto lietu nevēlas komentēt, jo kriminālprocesu sen nodeva prokuratūrai. Taču likumsargi skaidro – šādos gadījumos palīdz jebkādi pierādījumi. Tas, ka pāridarījums noticis pirms gadu desmitiem, nenozīmē, ka to nevar izmeklēt.
“Jāskatās, kas notika tieši uzreiz pēc notikuma. Ap to. Vai tika apmeklēti ārsti, vai dalījās ar kādu, vai varbūt psihologu ir apmeklējuši,” saka Kriminālpolicijas nodaļas galvenais inspektors Maksims Lopato.
Ance atceras, ka 90. gadu beigās par notikušo pastāstījusi tuvai radiniecei. Tad Postažam aizliegts braukt ciemos. Uz policiju toreiz neviens negājis. “Nedrīkst nevienam teikt un stāstīt,” ģimenes locekļu reakciju atminas Ance.
Ance, Monta un Linda par notikušo bija stāstījušas gan ģimenes pieaugušajiem, gan ārpus tās. Tagad vairāki cilvēki bija gatavi liecināt, ka savulaik par to dzirdējuši.
Kāpēc toreiz zinātāji klusēja? Ruta uzskata, ka iemesls bija vēlme pasargāt ģimenes vārdu. “Domāju, ka tur ir kauns un vaina komplektā. Man arī bija tā sajūta – jo ilgāk pats neko neesi darījis, jo juties vairāk līdzvainīgs.”
Ance saka, ka nesen viņai par pagātni ieminējusies kāda cita radiniece. “Telefonsarunā atzina, ka mēs viņai bijām to stāstījušas, bet, tā kā mēs skrējām pretī viņu samīļot, kad bijām mazas meitenes, viņai likās – ja viņš mums kaut ko darītu, mēs taču neskrietu pretī un laipni ar viņu nesveicinātos.”
Rutas izveidotajā čatā bija arī Pētera Postaža meita Megija. Viņai tagad ir 24 gadi.
Megiju tēvs neesot izmantojis, bet viņa atceras dienu, kad uzzinājusi par citu sieviešu atmiņām: „Es gāju caur Imantu un aiz sāpēm kliedzu, raudāju. Man bija neizpratne, kā tā var būt, kā? (…) Un ka visi to slēpa, lai gan visi to zināja. Un kāpēc netika nekas darīts?”
Ekspertīze vai vardarbība?
Pozitīvajā pieredzē ar policijas spēju izmeklēt un prokuratūras – izvirzīt apsūdzību senā lietā, kurā vairs nav fizisku pierādījumu – darvas karoti ienes tiesu medicīnas ekspertīzē notikušais.
Cietušajām tā bija jāaiziet, lai novērtētu viņu stāvokli un nodarītā ietekmi. Katrā no sarunām piedalījās divas speciālistes – psihiatre un psiholoģe.
Trīs no četrām cietušajām uz ekspertīzi gāja vienā dienā un tāpēc trāpījās pie tā paša eksperšu pāra. Ruta viņu kabinetā piedzīvoto apraksta kā emocionāli vardarbīgu.
Par notikušo viņa iesniedza sūdzību. Tajā minēts, ka, piemēram, viena no ekspertēm paudusi viedokli – tā kā sievietes bērnībā piedzīvotais nav noticis ar fizisku piespiešanu, tad tā nav seksuāla vardarbība, bet drīzāk netiklība. Viņa Rutu novedusi līdz asarām, vairākkārt atkārtojot, ka nesaprot, kāpēc jaunā sieviete vispār vērsusies policijā.
“Ko man no Pētera Postaža vajagot un ko es gribot panākt ar savu iesniegumu policijā? Kad, viscaur trīcot, caur asarām teicu, ka tā es gribu pasargāt sevi bērnībā, ka tikai tā es varu sev dot pārliecību, ka mana meita būs drošībā (..) eksperte novīpsnāja, ka tad jau laikam Pēterim Postažam būs jāuzņemas atbildība par visiem pasaules pedofiliem.”
Ekspertīze notika Nacionālajā psihiskās veselības centrā. Tur Re:Baltica skaidro, ka tiesu eksperti ir neatkarīgi. Centrs tikai pārbauda, vai viņiem ir sertifikāts, nodrošina telpas un sadala slodzes. Ekspertus kontrolēt varot tikai Tiesu ekspertu padome. Tā šos speciālistus sertificē un uzrauga.
Tur arī nonāca Rutas sūdzība.
Padome ierosināja disciplinārlietu un secināja, viena no ekspertēm strādāja neatbilstoši apstiprinātajai metodei. Viņai izteica rājienu.
“Ekspertīze sastāv no vairākiem testiem, testi – no jautājumiem. Šos formulējošos jautājumus ekspertam vajadzēja pierakstīt, bet pierakstu nav. Tas bija galvenais pārkāpums,” skaidro Tiesu ekspertu padomes priekšsēdētājas vietniece Maira Čentoricka.
Bet kā ar aizskarošiem komentāriem, kurus saklausīja Ruta? Padomē neko nezinot, jo ir vārds pret vārdu. “Eksperte, sniedzot paskaidrojumu, sūdzībā norādītos faktus neapstiprināja,” saka padomes priekšsēdētāja, tiesnese Vita Rusiņa. „Jebkura procesuāla darbība, jebkurš kriminālprocess, ja vajag cietušo pratināt (..) cietušajam šis process nav patīkams.”
Uz jautājumu, vai viņa tic cietušajiem, Rusiņa atbild: “Sūdzību rakstīja pēc atmiņas. Atmiņa mūs dažreiz pieviļ. Es nezinu, vai viņas uzrakstījušas simtprocentīgi.”
Secinājumus ļautu izdarīt tikai ekspertīzes ieraksts. Vai padome cīnīsies par to, lai visas ekspertīzes turpmāk ierakstītu? Nē. Šajā gadījumā tā esot Nacionālā psihiskās veselības centra atbildība.
Tikmēr tiesu psiholoģijas eksperte Inga Lubāne norāda, ka nav pieņemami, ja cilvēkam palicis slikti nevis atmiņu, bet eksperta rīcības dēļ. Viņa ir pārliecināta – neētisku rīcību var pierādīt jau tagad.
Lubāne arī norāda uz problēmas sakni – nav viena atbildīgā. Ekspertīzes pasūta policija, proti, iekšlietu sistēma. Organizē un apmaksā veselības, bet uzrauga – tieslietu. Ekspertīžu kvalitāti var ietekmēt visi – vai arī neviens. Rezultātā “futbols”. Iestādes rāda viena uz otru, bet neviena neko nedara.
Postažs nerunā
Re:Baltica vairākkārt centās sastapt Pēteri Postažu, lai uzrunātu intervijai. Tas neizdevās. Beigās sazvanīts, Postažs klausuli iedeva sievietei, kuru nosauca par savu meitu. Viņa teica, ka mākslinieks nevēlas runāt ar Re:Baltica. Arī Postaža advokāte komentēt atteicās.
Attieksmi pret apsūdzību Postažs skaidroja tiesā. Īsumā – noliedz. Ar savu studenti Lindu esot sācis saieties, kad viņa bijusi pilngadīga. Rutu vainoja lietas safabricēšanā, lai uzlabotu savu un māsu finanšu stāvokli (cietušās pieprasīja morālo kompensāciju).
“Uzzinot, ka viņu apsūdz izvarošanā un citās nešķīstās lietās, bija šokā, jutās iznīcināts, satriekts, pazemots un nenovērtēts. Tas viss rādījās kā ļauns sapnis. (..) Ja jau visi apkārtējie zināja, ka viņš varētu būt izvarojis meitenes, kāpēc nekas netika darīts, lai viņu vestu uz policiju, tiesu un sodītu? (..) Ja uzskata par vainīgu un jau tik sen, tad viņa ieskatā visas zinošās puses, kuras deviņdesmitajos gados to uzzināja, saucamas pie atbildības par neziņošanu. (..) Ir nostrādājis par pedagogu 53 gadus un nav uzmācies nevienai skolniecei vai studentei,” izskanēja tiesā.
Pirmās instances tiesa acīmredzot noticēja cietušajām un Postažam piesprieda trīs gadus nosacīti.
Kāpēc nosacīti? Iemesli ir vairāki: vecums, veselības stāvoklis, cietušās atnāca pēc daudziem gadiem, Postažs nav iepriekš sodīts. Tiesas ieskatā cietumsods nebūtu lietderīgs.
Spriedumu pārsūdzēja visi. Postažs – jo neuzskata sevi par vainīgu, un daļai noziegumu, kuros apsūdzēts, iestājies noilgums.Cietušās – jo uzskata, ka viņam jāsēž cietumā. Pārsūdzēja arī prokurore.
Prokurore interviju Re:Baltica atteica, jo lietu izskata slēgtā sēdē (tas neliedz izteikties cietušajām). Nekomentē arī pirmās instances tiesnese, jo pārsūdzības dēļ spriedums nav stājies spēkā.
Sarunas beigās jautāju Rutai, kā viņa jūtas tagad, kad lietā ir pielikts nevis punkts, bet daudzpunkts. Sieviete atbild – uzklausīta. Izdarīja visu, kas no viņas atkarīgs, un tagad dzīvo ar pārliecību – ja tev kas nodarīts, vari vērsties pēc palīdzības, un to arī saņemt.
Kāpēc mēs šo rakstījām?
Re:Baltica darba princips ir neiedziļināties individuālos gadījumos vai strīdos, bet atspoguļot sistēmiska mēroga problēmas. Šī tāda ir, jo rāda, ka mūsu iekšlietu un tieslietu sistēma sasniegusi līmeni, kurā spēj izmeklēt seksuālu vardarbību, kas notikusi pirms vairākiem desmitiem gadu.
Tas ir nozīmīgs sasniegums un iedrošinājums upuriem, kuri daudzus gadus klusē domājot, ka neviens viņiem neticēs.
Tāpat šis stāsts ir svarīgs, jo ir par spēku. Latvijā runāt par seksuālu vardarbību ģimenē ilgi bijis tabu, jo “nav jānes netīrā veļa ārpus mājas.” Tas mainās – un tas ir uzteicami.
Mūsu grūtākais lēmums bija nosaukt Pēteri Postažu vārdā. Viņš ir atzīts par vainīgu pirmajā instancē, bet vainu neatzīst un ir spriedumu pārsūdzējis. Kamēr galīgais spriedums nav spēkā, nevienu cilvēku nevar uzskatīt par vainīgu.
Pēc rūpīgām pārdomām mēs to nolēmām darīt, jo redzam sabiedrības interesi šīs informācijas publicēšanā.
Notiesājošs pirmās instances spriedums dod lielāku ticamību, ka sieviešu aprakstītās situācijas tiešām ir notikušas.
Vairākas gatavojās uzņemšanai mākslas skolā un Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Viņas atceras, ka Pēteris Postažs ir piesaucis savu kā pasniedzēja autoritāti, gan vedinot viņas uz seksuālām attiecībām, gan pārliecinot par to nerunāt, jo neviens neticēs.
Pēteris Postažs vairākus gadu desmitus pasniedza LMA. Pasniedzējs pret studentiem vienmēr ir autoritātes un varas pozīcijā – tāpat kā, piemēram, ārsts pret pacientu. Šādos gadījumos Re:Baltica vienmēr ir saukusi viņus vārdā pirms spriedumu stāšanās spēkā (skatīt šeit un šeit).
Mēs to darām, jo šādās situācijās var būt vairāk cietušo nekā šobrīd zināms. Apsūdzētā nosaukšana vārdā dod iespēju viņiem uzzināt par šo procesu. Bez tā viņiem ir mazāk iespēju saņemties un iegūt gandarījumu arī savās lietās.
Autore: Olga Dragiļeva, Re:Baltica
Redaktore: Sanita Jemberga, Re:Baltica
Foto: Reinis Hofmanis
Sociālie tīkli: Ieva Strazdiņa, Re:Baltica
Video: Jānis Orbidāns, Emīls Desjatņikovs
Tehniskais atbalsts: Madara Eihe un Dina Poriņa
Faktu pārbaude: Ronalds Siliņš, Re:Baltica
Raidieraksta tapšanā piedalījās Annija Petrova (Re:Baltica), Ivo Tauriņš un Baiba Vīksna
