Ilustrācija: Beāte Bērziņa

Četras sievietes apsūdzēja ārstu seksuālā izmantošanā. Kāpēc šī Latvijas mērogam unikālā lieta beidzās ar neko?

Tas vienmēr sākas vienādi – ar zvanu vai vēstuli no kāda, kas vairs negrib glabāt noslēpumu. Šī pienāca pirms gandrīz četriem gadiem, kad ASV par vairāku simtu vingrošanas izlases dalībnieču seksuālu izmantošanu gadu garumā notiesāja komandas ārstu. 

“Reizi pa reizei esmu domājusi Jums uzrakstīt, bet to beidzot šovakar daru, jo izlasīju par [Larija] Nasera apsūdzībām,” vēstīja Andas* vēstule Re:Baltica epastā. “Laikam joprojām neapzināti meklēju argumentus, ka mūsu cīņa, lai arī neveiksmīga, tomēr bija pamatota un nozīmīga. Pirms vairāk kā desmit gadiem, vēl dzīvojot Latvijā, piedzīvoju ko neiedomājamu – seksuālu vardarbību pie ārsta.” 

“Es noteikti nemeklēju un nevēlos skandālu (..) man šķiet, ka es noteikti nemeklēju arī savu personīgo labumu. Bet laikam vēl ceru uz drusciņu vispārīga taisnīguma – zināt, ka tas, kas ir slimīgi sācies, vairs nevar turpināties,” rakstīja autore. “Ja Jums šis stāsts liekas interesants, lūdzu, sazinieties tagad – vai pēc gadiem.”

Aprunājāmies ar kolēģi Ingu, vai varam to pacelt. Bijām pārslogotas – kā jau mazs kolektīvs, no kura gaida daudz. Taču nespēju šo e-pastu aizmirst. Norunājām tikties, kad Anda būs Rīgā, lai saprastu, cik cietušo un par ko stāsts. 

Pagāja daudzi mēneši. Norunātajā dienā mūsu birojā ienāca mūķene.

Vismaz četras

Mēs bijām pārsteigtas, viņa: racionāla un sagatavojusies. Anda nebija devusies klosterī šī notikuma dēļ, bet viņai arvien sāpēja, ka sievietes, kuras saņēma dūšu sūdzēties, bija noslāpētas birokrātijas džungļos, mētātas no iestādes uz iestādi, katru reizi spiestas pierādīt, ka viņas nav jukušas un notikušais nav nekas normāls. Un ka ārsts turpina strādāt, potenciāli apdraudot citas pacientes.

Viņa palika pēdējā, bet pēc četriem gadiem arī viņai vairs nebija spēka pārsūdzēt kārtējo atteikumu. Tāpēc viņa vienkārši atnesa mums visu šī stāsta vēsturi: personīgo, medicīnisko, kriminālizmeklēšanas, saraksti ar Latvijas Ārstu biedrību un Veselības inspekciju, un palīdzēja mums uzrunāt citas cietušās.

Policijā bija sūdzējušās četras, vēl divas atzina par lieciniecēm. Visas, izņemot vienu, piekrita atnākt pie mums uz biroju vai radio un ierakstīt savas balsis, bet lūdza neatklāt vārdus. Vairums bija kā tēstas no viena kaula, tik līdzīgas. Neliela auguma tumšmates, kura apaļīgāka, kura kalsnāka, bet visas kautrīgas, introvertas, katra ar savu medicīnisko bēdu. Ne tāds tips, kuras no rīta ceļas ar domu, ka pret dzīves netaisnību vajag cīnīties – izņemot vienu no viņām, pateicoties kurai lietu ierosināja.

Viņu stāsti bija vienādi un vienlīdz šausminoši. Sievietes bija meklējušas imunologa konsultāciju, bet tā vietā, izmantojot uzticēšanos ārstam, ginekoloģisku apskašu laikā seksuāli izmantotas.

Anda meklēja palīdzību, jo pēc notikušā Latvijas ārstu biedrība (LĀB) ārstu bija resertificējusi.

Apvienojam spēkus

Redzot kopainu, man bija skaidrs, ka šo gadījumu neizmeklētu atstāt nevar, jo sievietes jau jutās likumsargu pieviltas.  Tāpēc uzrunāju Latvijas Radio žurnālisti Justīni Savitsku, kuras darba dziļums par viņas ārzemju peļņā braukušo tēvu un tā iespaidu uz ģimeni lika domāt, ka viņa to var pacelt. Kopdarba rezultāts ir šis raksts un četru sēriju stāsts Latvijas Radio podkāstam “Dokumentārijs”.

Es intervēju sievietes, Justīne meklēja atbildes asociācijās, LĀB, policijā, prokuratūrā un pie krimināltiesību speciālistem, lai saprastu,  kāpēc ar tik daudzu cietušo iesniegumiem likumsargi neredzēja pamatu apsūdzībai.

Atbilde izrādījās vienkārša – lieta bija nestandarta, jo tā nebija izvarošana. Ārsts slēpās aiz medicīniskiem skaidrojumiem, bet likumsargi nespēja pierādīt, ka viņš sievietes seksuāli izmantojis ar nodomu.

Bet par visu no sākuma. 

Sauciens forumā

Stāsts sākas tālajā 2006.gadā, kad medicīnai veltītā forumā dr.lv lietotāja ar segvārdu Brunete1 ierakstīja komentāru: “Gāju visu laiku pie imunologa.. Bet Latvijas Ārstu reģistrā viņš pie imunologiem neuzrādās, toties skaitās Laboratorijas Ārsts. Ko tas nozīmē, ka nav profesionāls imunologs? (..) Starp citu, mana ginekoloģe no Gaiļezera bija šokā, ka imunologs man izraksta zāles hormoniem un ņem pārbaudes arī uz ginekoloģiskām lietām.. 🙂 Nezinu, kuram no viņiem taisnība.”

Forumā sāka atsaukties citas ar līdzīgu pieredzi. “Beidzot te ir arī kāda, kas šaubās par šī ārsta “efektivitāti”. Visur viņu ļoti slavē, man gan tāds 50/50 viedoklis. Ir jau viņš ļoti zinošs, jā. Bet.. desmit mēnešus ārstēja hormonus. Taisīja analīzes, dzēru zāles, atkal analīzes, atkal zāles. Tam visam pa vidu gandrīz katru reizi vēl arī olnīcu pārbaudes (uz tā paša pieminētā ginekoloģiskā krēsla). Gan tas, ka bez brīdinājuma, gan tas, ka ļoti, ļoti nepatīkami (bija sajūta, ka viņš kā vīrietis absolūti nepārzina sievietes dzimumorgānu anatomiju. Nu, kur var un kur nevar sāpēt u.t.t.),” atsaucās Icikins

Šo saraksti pēc kārtējās vizītes atrada sieviete, kuru mēs sauksim par Zīli. Viņa nolēma ne tikai runāt, bet arī rīkoties, un forumā aicināja atsaukties citas cietušās.

Zīle ārstu bija apmeklējusi 2008.gadā, kad viņa oficiālā darbavieta bija Stradiņa slimnīcas Klīniskās imunoloģijas centrs. Otrā – privātprakse Pulss 5 Lāčplēša ielā Rīgā. Sievietes pie ārsta nonāca līdzīgi – sākumā atnākušas uz prestižu centru, nākamās vizītes jau privātpraksē.

Zīle lūdza nosūtījumu pie urologa, jo nevar izārstēt iekaisumu, bet ārsts paziņoja, ka analīzes var noņemt pats. Zīle noģērbās, atgūlās, imunologs atvēra vates kociņa iepakojumu, bet uztriepes ņemšanas vietā veica ko līdzīgu ginekoloģiskai apskatei un ar roku sāka stimulēt viņas dzimumorgānus. Uz lūgumiem pārtraukt nereaģēja, un beigās, kad viņa prasīja paskaidrot, ko darījis, apgalvoja, ka šai analīzei vajagot panākt uzbudinājuma stāvokli.

Nākamajā dienā Zīle par notikušo pastāstīja savai ginekoloģei, kura viņai atklāja, ka vienīgās analīzes, kam nepieciešams pacienta uzbudinājums, ir spermas savākšana.

“Ar tām vairākām [iepriekšējām] vizītēm viņš viesa uzticību, pilnīgi normāls ārsts. Viena vizīte pēc otras, izmeklējumi, kuriem seko nākamā vizīte, atkal izmeklējumi, atkal vizīte. It kā pilnīgi viss normāli,” Re:Baltica teica Zīle. “Es tajā dienā vēl ilgi mājās nevarēju aiziet. Vazājos apkārt, nesapratu. Tas ir vienkārši psihi.”

Sāka atsaukties arī citas cietušās. Agnesei bija grūtības pēc grūtniecības zaudēt lieko svaru, radi ieteica pameklēt hormonālu cēloni. Aizgāja pie tā paša imunologa. “Apskates laikā – viņš tā kā palpēja iekšējos orgānus, un tas īkšķis viņam atradās apmēram klitora rajonā. Man grūti pateikt, cik minūtes bija tā procedūra. Kustinot roku sanāca, ka viņš kairina klitoru. Nu, tās apskates beigās man bija orgasms, un es biju tā kā diezgan tāda pārsteigta, bet nu es esmu diezgan seksuāli jutīga, tā kā es domāju – varbūt tā ir kaut kāda mana individuālā reakcija,” viņa saka Latvijas Radio. Tāpēc neko neteica – nesaprata, vai darīts tīši.

“Tas bija vienkārši briesmīgi. Ļoti ilgi (minūtes 10), ļoti monotoni (salīdzinot ar to, kā mazo iegurni palpē ginekologs). Ārsta rokas kustību dinamika tiešām bija tāda pati kā dzimumakta laikā. Nepatīkamākais – ārsts tās rokas īkšķi, ar ko veica izmeklēšanu, turēja uz klitora. Bija sajūta, ka ārsts cenšas mani uzbudināt,” rakstīja vēl viena foruma lietotāja. 

Citi forumā rakstošie nesaprata, kur problēma, jo varēja taču piecelties no krēsla un aiziet. Neesot ko ņemties, un viņš esot labs ārsts.

Taču vairākas no cietušajām satikās un nolēma rīkoties. “Arī ar slēptiem vārdiem, publiskās vietās, jo tā… Tās bailes, ka viņš tur tevi sagaidīs, bija tik lielas,” atceras Zīle. “Cepuri nost Andai, kura visu tā sīki, smalki izdomāja, nu – nāc satikties, es būšu publiskā vietā, tev pāri neviens nenodarīs, jo es esmu tikpat nobijusies, cik tu, es nezinu, kas tu esi, jā?”

Vispirms piecas sievietes vērsās Veselības inspekcijā (VI) – gan par ārsta neprofesionalitāti, gan apsūdzot viņu seksuālā izmantošanā.

Sūdzības visur

Ārstu sauc Jevgēnijs Ņikiforenko. 

Viņš Stradiņos bija sācis strādāt 1988.gadā. Pirmā cietušo sūdzība ir apmēram desmit gadus vēlāk un notikumi ilguši vismaz desmit gadu garumā. Sūdzības ir līdzīgas – palpētas krūtis un vēdera dobums, veiktas sāpīgas vai seksuālu aktivitāti imitējošas ginekoloģiskās apskates, ņemtas analīzes, kuras imunologi neņem (viņi sūta pie citiem speciālistiem). Nekas no tā nav atzīmēts pacienšu kartītēs. 

2008.gada novembra beigās, pēc pirmā iesnieguma saņemšanas, Veselības inspekcija Ņikiforenko privātpraksē veic plānveida pārbaudi. Tajā konstatēja, ka prakse nav piemērota ginekoloģiskām izmeklēšanām, nav kārtībā pacienšu dokumentācija. Inspekcija brīdināja — ja nebūs uzlabojumu, praksi slēgs. Viņam neteica, ka viena no pacientēm sūdzējusies, bet pārbaudēs Ņikiforenko konfrontē arī ar izrakstiem no interneta forumiem, kuros pacientes apraksta pieredzi, kura ir pamatā viņu aizdomām par seksuālu izmantošanu. Ārsts nenoliedza, ka analīzes ņēmis, bet sauca savu rīcību vienkārši par kļūdu. Solās turpmāk pats analīzes vairs neņemt un strādāt tikai pamatdarbavietā.

Pēc divām nedēļām Ņikiforenko pats privātpraksi slēdza. 

Veselības inspekcija Zīlei atbildēja, ka viņas medicīniskajā aprūpē pārkāpumi nav konstatēti, bet atzina, ka imunologa specialitāte neparedz ginekoloģisku izmeklēšanu (vēlākās atbildēs citām pacientēm gan atzīst, ka pārkāpti valdības noteikumi, jo ārsts nav sakārtojis dokumentāciju, bet  policijai — ka pārkāpts Ārstniecības likums). 

Taču iespējamās seksuālās vardarbības vērtēšana “neietilpst inspekcijas kompetencē”, tas jādara policijai un prokuratūrai. 

Viena no sievietēm sūdzējās arī Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) ētikas komisijā. Pēc pāris mēnešiem LĀB atbildēja, ka imunologa darbs neparedz ginekoloģiskas izmeklēšanas, tāpēc ārsts rupji pārkāpis ētiku un viņa darbība ir nosodāma.

LĀB, kas sertificē ārstus, rekomendē viņa darba devējam un Imunologu asociācijai līdz policijas izmeklēšanas beigām ļaut viņam strādāt bez kontakta ar pacientiem. Imunologu asociācijas toreizējā vadītāja Simona Doniņa mums apgalvo, ka inspekcija šādu atzinumu oficiāli nekad nav saņēmusi un nav par to zinājusi: bijušas tikai “kolēģu runas”.

2012.gadā LĀB Ņikiforenko resertificēja, lai gan policijas izmeklēšana nav beigusies. 

Tikmēr viņš pēc savstarpējas vienošanās jau bija pazudis no Stradiņiem, kad viena no pacientēm 2010.gada nogalē sūdzējās par viņa darbību.

Robi

2009.gada janvārī vismaz trīs pacientes vērsās policijā. Tā sāka kriminālprocesu par iespējamu vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšanu ārsta privātprakses telpās.

Izmeklēšana ilga četrus gadus. Tās laikā nomainījās trīs inspektores. 

Daži posmi palika nenoslēgti, piemēram, Ņikiforenko liecināja, ka apskatēs vienmēr bijusi klāt medmāsa, un nosauca viņas vārdu. Arī sievietes viņu atcerējās, taču stāstīja, ka viņa nekad nav runājusi un pēc izaicinošā ģērbšanās stila nemaz neatgādinājusi medicīnas darbinieci. Taču, kad Ņikiforenko nosauktā sieviete Liepājā ieradās uz īsu nopratināšanu, viņa par tādu ārstu neko nezināja – esot pavāre un bezdarbniece. Pretruna nekad netika līdz galam noskaidrota.

Tāpat bez atbildes palika jautājums, kāpēc Ņikiforenko veicis apskates, kādas imunologi neveic. Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas vadītāja Vija Veisa Latvijas Radio stāsta, ka hormonu līmeni pamatā nosaka ar asinsanalīzi, nevis ginekoloģisku izmeklēšanu. Ja palpē, tad pirkstus netur tuvu klitoram, neuzbudina, neveic dzimumaktam līdzīgas kustības. Apskatēs izmanto speciālos instrumentus, piemēram, spoguli. 

Neviena no ārsta bijušajām pacientēm šādu procedūru nav aprakstījusi. Par tādu nav ziņu arī Veselības inspekcijas ekspertīžu atzinumos, kur analizēta medicīniskā dokumentācija un pieprasīti ārsta paskaidrojumi. 

Fakts, ka šim ārstam nemaz nav sertifikāta, kas ļautu veikt šādas apskates, krimināllietas izbeigšanas lēmumā nav pieminēts. Toties ārsts izmeklēšanas laikā policijai stāsta, ka karjeras sākumā esot praktizējis kā ginekologs. Pēc tam pārkvalificējies par terapeitu. Un savā praksē ir strādājis ne tikai par lāzerterapeitu un imunologu, bet arī par kardiologu. Viņam esot sertifikāti, kas ļauj veikt dažāda veida medicīniskas manipulācijas un veikt analīzes laboratorijā.

Veselības inspekcijas dati rāda, ka viņam līdz 1999.gadam ir laboratorijas ārsta sertifikāts, pēc tam – tikai imunologa – un nekas cits.

Kāpēc izbeidza?

Taču izšķirošas lietas izbeigšanā bija visu četru cietušo tiesu medicīniskās ekspertīzes, ka viņas spējušas saprast ar viņām notiekošo. Lai gan viņu emocionālais stāvoklis, individuālās psiholoģiskās īpašības un fiziskā spēja pretoties varēja būt ierobežota, sievietes neesot bijušas bezpalīdzīgā stāvoklī. 

Tas – un policijas nespēja pierādīt, ka ārsta nodoms bijis sevi seksuāli apmierināt – arī izšķīra lietu. Tobrīd spēkā esošā Krimināllikuma redakcija noteica, ka izmantošanas brīdī viņām vajadzēja būt bezpalīdzīgām, vai jātiek pielietotiem draudiem vai vardarbībai.

Prokurore Dace Lapinska, kura uzraudzīja izmeklēšanu, no intervijas atteicās. Taču cietušajām par procesa izbeigšanu viņa rakstīja, ka izmeklēšana veikta pilnīgi un objektīvi, bet nav gūti pierādījumi, kas apstiprinātu Ņikiforenko vainu, jo nav konstatētas visas noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes un objektīvā puse. 

Tam sarunā ar Latvijas Radio nepiekrita ne krimināltiesību speciālists Andrejs Judins, ne profesore Valentija Liholaja, kuru uzskata par šīs jomas autoritāti. “Manuprāt, objektīvā puse ir. Tās darbības ir tādas, kuras var izdarīt pie šī noziedzīgā nodarījuma. Jā, bet kāpēc tās bija izdarītas? Ja viņš saka, ka tas ir pieņemts medicīnā, [bet] citi speciālisti, uzraugošie saka, ka tas nebija jādara, ka tas ir pārkāpums. Tad te vajadzēja būt jautājumam, kāpēc viņš to darīja. Bet tas tā nav. Un es nepiekrītu, ka objektīvā puse nav. Nav atbildes uz to, kāpēc šīs darbības tika veiktas. Vai – kam noticēja – viņam, vai tiem, kas teica, ka tā nebija jādara.”  

Nākamajā gadā attiecīgo Krimināllikuma pantu pārsauca par “seksuālu vardarbību” un bezpalīdzības stāvoklim pievienoja vēl vairākas pazīmes – ja dzimumtieksme apmierināta pret cietušā gribu (vairākas cietušās liecināja, ka lūgušas ārstu pārtraukt) vai ja izmantota uzticība, autoritāte vai citāda ietekme. 

Mūsu intervētās sievietes bieži runāja tieši par to, ka uzticējušās ārstam un nav varējušas iedomāties, ka viņas varētu izmantot. Visas tolaik bija divdesmitgadnieces. Vairākām tas ir atstājis sekas uz turpmāko dzīvi: tramīgumu, neuzticēšanos ārstiem, sevišķi vīriešiem, bailes palikt ar viņiem divatā vai atstāt konsultācijās vienu savu bērnu.

Pietrūkst spēka

Anda, kura uzrakstīja Re:Baltica, padevās pēdējā. Atteikumu pārsūdzēja, bet pēc prokuratūras atbildes viņai vairs nebija spēka. “Ar visu to policijas garo ņergāšanos, bet sevišķi tām beigām un saziņu ar prokuratūru par fizioloģiskām niansēm, nezinu… Pēc tā bija tāda vienkārši pretīga sajūta. Nu, tāda, ka man liekas, ka mēs jau par absurdām niansēm te diskutējam. Bet tā lielā aina taču ir tik pašsaprotama,” viņa saka “Zilonis ir istabas vidū, bet mēs diskutējam par viņa vienu kājas nagu. Tāda sajūta. Bet reizē tas bija vilcies tik ilgi, ka jau bija pazudusi cerība.”

Gan Andai, gan pārējām bija apnicis katru reizi pierādīt, ka viņas nav dīvainas, aprakstīt notikušo, diskutēt par kriminālprocesa aspektiem (neviena nav juriste) vai fizioloģiju. Gribējās vienkārši dzīvot un aizmirst. 

“Man tā visa ņemšanās likās traumatiskāka kā kā tas viss notikums. Likās – labi, ja ir kāds rezultāts, nu tad jau varbūt [pārsūdzētu]. Bet jau bija pagājuši gadi, es kādā brīdī šķīros un mācījos, un man nebija ne laika, ne enerģijas ar to nodarboties. Varbūt citādāk tām meitenēm, kas to izjuta kā traumu un kas gribēja cīnīties personiski pret viņu, man – nu labi, bija – bija, viss, dzīvojam tālāk,” teica trešā cietusī, Agnese, kura tagad pati strādā medicīnā.

Ņikiforenko savu vainu nekad neatzina. Viņš izmeklēšanas laikā atcerējās gan gandrīz visas pacientes, gan to, ka ņēmis analīzes – kā viņam augstskolā esot mācīts, jo vēlējies izdarīt secinājumus par  hormonu līmeni. Neesot darījis neko nepiedienīgu un visi četri iesniegumi esot provokācija. Kāpēc viņām tas būtu bijis nepieciešams – atbildi lietas materiālos atrast nav iespējams. No sarunas ar Latvijas Radio viņš atteicās – sākumā, pat nenoklausījies jautājumu, paziņoja, ka viņam nav laika. Kad Justīne īsziņā paskaidroja, par ko vēlas runāt, un piedāvāja satikties jebkurā laikā, pienāca atbilde: “Sveiki Justīne! Tas nav taisnība. Tādi fakti nebija konstatēti. Citādāk tas būtu krimināllietā. Ar cieņu Jevgēnijs Ņikiforenko, ārsts imunologs.” 

Šobrīd Ņikiforenko turpina praktizēt vienā no Rīgas privātajām medicīnas iestādēm. Viņam ir līdz 2022. gada augusta vidum derīgs imunologa sertifikāts. 

Visu sieviešu vārdi mainīti, bet redakcijai zināmi. Interneta ierakstos saglabāta oriģinālā ortogrāfija.

Šeit ir saites uz podkāstu “Dokumentārijs”:

| Spotify | Apple | Google |


NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712

Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai veiktu ziedojumu, aplikācijas ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu logo un sekojiet tālākām norādēm.

Autores Justīne Savitska (Latvijas Radio), Sanita Jemberga (Re:Baltica)
Podkāsta producente Anita Brauna
Ilustrācija Beāte Bērziņa
Skaņu režisors Ivo Tauriņš