Foto: LTV/Re:Baltica filma “Bērni pa vidu”

Mamma Kristapu bērnībā pēra ar siksnu, uzšāva ar roku vai labākajā gadījumā – regulāri kliedza. Viņa uzskata, kas tas palīdzēja izaudzināt veiksmīgu dēlu. Kristaps ir citās domās.

Viena no spilgtākajām Kristapa (29) bērnības atmiņām ir mājas darbi. Viņš mācās burtus, blakus stāv mamma ar siksnu. Ja kļūdās, mamma sit. Asaras birst, klade paliek slapja, bet mamma nav iežēlināma. “Mājās bija tāda maza siksniņa, centimetru plata. Tieši priekš manis,” atceras Kristaps.

Viņu pēra regulāri – par sasistu vāzi, spēļu laukumā pazaudētu mantu. “Katra mana kļūda maksāja. Labākajā gadījumā tā bija kliegšana, sliktākajā – pēršana. Un nevis tāda simboliska, bet, kā pienākas, tā – lai saprot,” stāsta Kristaps.

Mamma ģimenē bija noteicēja. Audzināja dēlu, vāca dzērāju patēvu, bet vakaros pēc darba mazpilsētā, kur strādāja sociālajā jomā, apkopa lauku viensētu. Kristapa tēvs nomira, kad viņš vēl bija mazs. Patēvs bija kluss, aizrāvās ar alkoholu, līdz vienā dienā pārtrauca dzert. Mazpilsētā mammu respektēja. Ejot pa ielu, sveicināja vai katrs otrais pretimnācējs. Mammas kolēģes izteica komplimentus, cik viņai apzinīgs dēls. “Man šķita, ka visiem tas likās ideāli, ka bērns neniķojas, ir paklausīgs. Kur nolika, tur paliek,” stāsta Kristaps.

Taču neviens nezināja, kā paklausība panākta. Vai arī izlikās neredzam. Tas nav pārsteigums, jo Latvijā ir augsta iecietība pret bērnu fizisku sodīšanu. 2017.gadā Centra Dardedze pasūtītā aptaujā gandrīz puse respondentu norādīja, ka bērnu sišanu kopumā nevajadzētu izmantot, bet dažās situācijās tas ir attaisnojami. Trešā daļa aptaujāto atzīmēja, ka neiejaucas, ja redz, ka bērnu soda fiziski. Jo “tā ir privāta ģimenes problēma”.

Tiesa, nedaudz vairāk aptaujāto gan minēja, ka gribētu rīkoties, bet nezina kā.

Kristapa mamma uzskatīja, ka ar pēršanu dēlam palīdz. Viņa vairākkārt abu sarunās norādījusi: pateicoties viņas metodēm, Kristaps izaudzis par veiksmīgu cilvēku un informācijas tehnoloģiju nozares profesionāli.

Kristaps ir pretējās domās. Pēršana un kliegšana bija veids, kā mamma izgāza dusmas. Bērnībā viņš naivi cerēja, ka kādu dienu pārnāks no skolas un varēs ar mammu cilvēciski aprunāties. Kādreiz izdevās ar patēvu. Ar mammu – nē.

“Esmu mātei acīs pateicis – uzskatu, ka man bērnība nav bijusi,” stāsta Kristaps, “viņa nesaprot, ka es būtu gatavs iemainīt savu tagadējo karjeru, lai man būtu vienkārši normālas attiecības. Lai man būtu vecāki.”

Emocionāli impotents

Vidusskolu Kristaps pabeidza ar labām atzīmēm. Daudz sportoja, bija atlētisks. Kristaps ir divus metrus garš, plecīgs, ar puicisku seju. Strauji veidoja karjeru IT. “Pašam likās – esmu neuzvarams,” stāsta Kristaps. Pirmajā mirklī pat varētu šķist, ka mammai bija taisnība. Siksna palīdzēja.

Tam nepiekrīt Centra Dardedze psiholoģe Daina Dziļuma: “Droši vien, ka cilvēka pieredzē bija kas cits, kas palīdzēja, bet apšaubu, ka tā bija sodīšana.” Viņa skaidro, ka pēršana un citi sodi veidi var nostrādāt īstermiņā, jo bērns aiz bailēm maina savu uzvedību. Taču ilgtermiņā tas atstāj postošas sekas uz bērna psihi un patiesībā norāda uz vecāku bezpalīdzību.

Psiholoģe novērojusi, ka vardarbīgi pret saviem bērniem mēdz būt abi vecāki – gan tēvi, gan mātes – jo pēdējās ar atvasēm parasti pavada daudz vairāk laika. Bāriņtiesu statistika rāda, ka fiziski vardarbīgi pret saviem bērniem teju vienlīdzīgās proporcijās ir abi vecāki. 2018. gadā par vardarbību pret bērniem vai aizdomām par to bāriņtiesas pārtrauca aizgādības tiesības 53 tēviem un 54 mātēm.

To, ka viņš ir nevis veiksminieks, bet “emocionāli impotents”, Kristaps saprata, kad sāka iet pie psihoterapeita un iepazinās ar savu dzīvesbiedri un meitiņas māti. Satika draudzenes ģimeni un ieraudzīja, ka “varēja būt citādāk.” Iejūtīgi, neuzspiežot savu viedokli, partnere ļāva Kristapam atskārst, ka “man trūka empātijas, emocionālā puse pilnībā”. Viņš bija perfekcionists nevietā. Nespēja pieņemt, ka padotie un līdzcilvēki nespēj izdarīt lietas atbilstoši viņa gaidām. Garākās partnerattiecības līdz tam ilga pusotru gadu. “Tās vienkārši beidzās, jo man likās – vājš cilvēks, mani nesaprot, man tādu nevajag. Patiesībā es nespēju saprast otru cilvēku. Dzīvē esi uzvarētājs, bet esi viens,” skaidro Kristaps.

Visgrūtāk viņam bija cīnīties ar zemo pašnovērtējumu. “Tu jūties, ka viss, ko dari, ir nepareizi. Jo māte vienmēr teica: kā tu nesaproti?”

Tu esi stulbs, dzīvē neko nesasniegsi – ir tipiskākās frāzes, ko saviem bērniem saka vecāki, liecina speciālistu novērojumi. Šādi verbāli uzbrukumi ir daļa no emocionālās vardarbības un nereti iet roku rokā ar kliegšanu un draudiem nodarīt fiziskas sāpes.

Savā promocijas darbā par vardarbības izraisītiem veselības traucējumiem jauniešiem Rīgas Stradiņa universitātes docente Lauma Spriņģe (nav radniecības ar autori – red.) izpētīja: regulāri bērnu apsaukājot, viņam var izveidoties pārliecība “es esmu stulbs”. Tas izraisa zemu pašvērtējumu un stresu. “Viņi vairāk vai mazāk sevi noniecina,” norādīja viena no Spriņģes intervētajām ekspertēm.

Sabiedrībā valda uzskats, ka emocionālā vadarbība nav tik postoša kā sišana, bet tas ir mīts. Cits pētījums rāda, ka bērniem, kuri piedzīvojuši emocionālo vardarbību, ir trīs reizes lielāka iespēja piedzīvot trauksmi un depresīvus traucējumus nekā tiem, kam nav bijusi šāda pieredze.

Kā rāda Spriņģes pētījums, Latvijā bērni visvairāk cieš tieši no emocionālās vardarbības. (skat.grafiku)

Kristaps neslēpj, ka vairākas reizes domājis arī par pašnāvību. Noticēt, ka dzīve var būt labāka, viņam vēl skolā palīdzēja atsevišķi skolotāji un pulciņu vadītāji. Vēlāk – profesionālais novērtējums no “Eiropā atzītiem speciālistiem, tad sāc saprast, ka tomēr kaut ko spēju pats.”

Lielākās pārmaiņas Kristapa dzīvē ieviesa meitiņa. Runājot par meitu, lielā vīrieša acīs sariešas asaras. Lai arī izlēmis, ka meitu audzinās citādi, jutis, ka ik pa laikam, sevišķi dusmu brīžos, kļūst nesavaldīgs. No dzīvesbiedres Kristaps uzzināja par biedrību Tēvi un sāka apmeklēt tās piedāvātos kursus par bērna emocionālo audzināšanu. Tur arī sapratis, cik ačgārni viss bijis viņa bērnībā.

Par biedrības Tēvi lekcijām Kristaps uzzināja no savas dzīvesbiedres. Foto: LTV/Re:Baltica filma “Bērni pa vidu”

“Tu mācies, kā darīt pareizi un ko nevajag darīt un saproti – tavā bērnībā visi ķeksīši ir pie tā, kā nedrīkst darīt,” Kristaps stāsta, bet acis slapjas. Pēc intervijas viņš atzīst, ka pats brīnās par savu emocionalitāti. Nebija gaidījis, ka būs tik grūti runāt, bet tieši tādēļ izlēmis stāstīt publiski. Varbūt palīdzēs citiem.

Biedrības Tēvi vadītāja Elīna Kļaviņa stāsta, ka pie viņiem vīrieši atnāk dažādu iemeslu dēļ. Līdzīgi kā Kristapu, pamudinājusi partnere, vai arī, kā noformulējis kāds tēvs: gribot uzzināt kā nesačakarēt bērnu. Jau lekciju laikā nākot atskārsme, ka “runa ir vairāk par to, ko viņi paši piedzīvojuši bērnībā.” Daudzi pēc nodarbībām turpina strādāt ar sevi, kas arī ir biedrības mērķis. “Zinām, ka šis darbs krietni samazina vardarbības iespējamību no vīrieša puses gan pret bērniem, gan partnerēm,” stāsta Kļaviņa.

Gribi redzēt mazmeitu – izej kursus

Runāt ar mammu, ka viņas audzināšanas metodes nav pareizas, Kristaps mēģināja jau bērnībā. Draudējis, ka “zvanīšu kādam par šo”, uz ko mamma atteikusi: “Zvani un tevi ieliks bērnu namā. Tad būs vēl trakāk.”

Re:Baltica sarunās ar krīžu centru un atbildīgo valsts iestāžu darbiniekiem secināja, ka pēdējos gados bērni kļuvuši drošāki un aktīvāk meklē palīdzību. Ir arī daudz vairāk palīdzības iespēju – krīžu centri, rehabilitācijas programmas, uzticības tālrunis. Pērn Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa speciālisti sniedza konsultācijas gandrīz 8000 reižu. Katrs trešais zvans bija saistīts ar attiecībām ģimenē.

Visvairāk speciālisti saņēma zvanus par psiholoģisko vardarbību, taču bieži vardarbības veidi pārklājas. 211 gadījumos informētas attiecīgās iestādes. Kā pozitīvu tendenci uzticības tālruņa vadītāja Amanda Vēja iezīmē arvien biežākus vecāku, ne tikai bērnu, lūgumus pēc palīdzības. Pieaugušo interesi par dažādiem kursiem novērojuši arī Centrā Dardedze.

Savukārt Rīgas pašvaldības policijā vēl nesen bija gadījums, kad pēc palīdzības vērsās 12 gadus vecs zēns, jo mamma ar draugu piedzērās un sāka agresīvu strīdu. Policijas videoierakstā redzams, ka zēns taisnojas, kādēļ meklējis palīdzību, uz ko inspektors atbild: “Tu visu darīji pareizi.”

Lielākā problēma, pēc ekspertu teiktā, ir atšķirīgā valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku izpratne un spēja palīdzēt. Sociālo pakalpojumu klāsts atkarīgs no katras pašvaldības rocības. Piemēram, vienā pašvaldībā mammai varēs piedāvāt asistentu bērnu audzināšanai, citā tāda nebūs. Reizēm sociālais dienests vai bāriņtiesa rīkojas par ātru un bērnu aizved no ģimenes, kas nozīmē, ka nākamreiz vismaz daļa apkārtējo neziņos, jo baidīsies no līdzīga iznākuma.

Kristaps stāsta, ka ar mammu par paša bērnību vairs nerunā, jo viņa neuzskata, ka būtu rīkojusies nepareizi, un aicina viņu pieņemt tādu, kāda ir. Kristapa mamma atteicās sniegt komentāru šim rakstam.

Abu attiecības pēdējos gadus esot “nekādas”. Mamma gribētu biežāk redzēt mazmeitu, bet Kristaps ar dzīvesbiedri uztraucas, ka viņa kādā brīdī nesavaldīsies. Piedāvājuši apmaksāt bērna emocionālās audzināšanas kursus, lai viņa saprastu, kā viņi audzina meitu, bet mamma atteikusies. “Ja viņai paslīdēs kāja un būs kāds izvirdums uz meitu, es sev to vienkārši nepiedošu. Jo es savam bērnam uz pusi neko tādu negribu,” skaidro Kristaps.

Viņš stāsta, ka vairs nevainojot mammu, jo bērna emocionālās audzināšanas kursos sapratis, ka mamma jau arī rīkojās tā, kā bija audzināta pati. Viņam arī nevajagot “mūžīgo piedošanu”. “Varbūt izklausos iedomīgs, bet es reāli jūtos sevi izsmēlis. Esmu darījis visu, kas bija manos spēkos, tagad bumba ir viņas pusē. Tas ir jautājums viņai, vai grib regulāri redzēt savu mazbērnu.”

Turpinājumā lasi arī rakstu “Bērni pa vidu” – kā jau pieaugušie “bērni” sadzīvo ar bērnībā piedzīvotās vardarbības sekām.

|Lasi visu “Vardarbība ģimenē” rakstu sēriju!|


NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712

Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai veiktu ziedojumu, aplikācijas ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu logo un sekojiet tālākām norādēm.

Autores: Inga Spriņģe (Re:Baltica), Adriana Roze
Redaktore: Sanita Jemberga, Re:Baltica
Grafikas un tehniskais atbalsts Madara Eihe
Krieviski tulkoja TVNET