Par Valsts policijas Tukuma iecirkņa priekšnieku Janeku Bahu ar lielu pateicību runā gan nevalstisko organizāciju, gan valsts iestāžu darbinieki, kuri cenšas mazināt vardarbību ģimenē. Foto: Re:Baltica
Share on Facebook
Facebook
Tweet about this on Twitter
Twitter
Email this to someone
email
Print this page
Print

Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!

Sievietes slepkavība Tukuma rajonā kļuva par iemeslu, lai policija fundamentāli mainītu veidu, kā strādāt ar vardarbības noziegumiem. Tagad no viņiem mācās citi reģioni.

Siltā vasaras pēcpusdienā Roberts (36)* ienāca kaimiņu pagalmā un palūdza uzvārīt kafiju. Mocīja paģiras, sūrstēja arī pirkstu kauliņi, kas joprojām asiņoja no iepriekšējās nakts sišanas. Dzerot kafiju un smēķējot ar saimnieces mazdēlu, Roberts pastāstīja, ka naktī “kārtīgi sasitis” kaimiņos dzīvojošo Sandru (48). Viņa no agresīvā alkoholiķa ilgstoši un nesekmīgi bija mēģinājusi tikt vaļā. Policijai šī adrese bija labi zināma – ekipāžas uz alkohola un greizsirdības izraisītajām scēnām bija braukušas vismaz piecas reizes.

Kad viņi atbrauca sesto reizi, sievietes vietā viņus uz grīdas pie gultas sagaidīja puskails, puķainā krekliņā tērpts līķis. Re:Baltica rīcībā esošais tiesas spriedums rāda, ka Sandrai vismaz desmit reižu bija sists pa galvu. Abas acis zilas, salauzts deguns, spērienu rezultātā pa krūškurvi salauztas ribas, uz gūžas nodzēsta cigarete.

Viņas slepkavu pērn notiesāja uz 13 gadiem. Sandra varēja kļūt par kārtējo skaitli statistikā, ja ne Janeks Bahs – Valsts policijas (VP) Tukuma iecirkņa priekšnieks, par kuru ar lielu pateicību runā gan nevalstisko organizāciju, gan valsts iestāžu darbinieki, kuri cenšas mazināt vardarbību ģimenē.

Latvijā katra trešā sieviete reizi mūžā piedzīvo fizisku vai seksuālu vardarbību. Tas, kopā ar Dāniju, ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Puse no upuriem palīdzību nemeklē. Pēc Valsts policijas datiem, pērn Latvijā reģistrēti 47 gadījumi, kad sievieti piekāvis dzīvesbiedrs, bet 3 – nogalināja.

Grafika: Madara Eihe

Saslēdz vienā ķēdē

Lai izskaustu slepkavības un mazinātu vardarbību ģimenē, Bahs pirms trim gadiem kopā ar kolēģiem no VP, sieviešu resursu Centra Marta un Labklājības ministrijas izveidoja īpašu risku izvērtēšanas anketu. Tā palīdz policistiem saprast, kā rīkoties ģimenes konfliktu izsaukumos, un katrā no tiem uzreiz pieslēdz sociālo dienestu. Tukuma novads bija Latvijā pirmais, kas anketu izmēģināja praksē.

Sandru gan tas neizglāba – sistēmu tikai testēja, uz vēsturiskajiem izsaukumiem neskatījās. “Šis gadījums neiekļuva mūsu redzes lokā,” intervijā Re:Baltica atzīst Bahs. “Toties pagājušajā gadā mums nav neviena mirušā noziedzīgu nodarījumu rezultātā. Pēdējos gados bija vidēji trīs četri upuri. Mēs domājam – tas ir tādēļ, ka esam mainījuši veidu, kā strādājam.”

Sarkanā lampiņa – greizsirdība

Pēc Sandras slepkavības Tukuma policija padziļināti analizēja notikušo. Atklāja, ka uz konkrētajām mājām saukti vairākkārt. Pirmoreiz jau 2014.gadā, kad Roberts Sandrai bija iesitis pa galvu un pats draudēja izdarīt pašnāvību. Policija un mediķi toreiz sniedza palīdzību sievietei, bet Robertu aizveda uz ārstniecības iestādi apsekošanai. Kriminālprocesu nesāka, jo Sandra nevēlējās rakstīt iesniegumu.

Kādu laiku bija klusums, jo Roberts aizbrauca strādāt uz ārzemēm. 2017.gada janvārī atgriezās un greizsirdības uzplūdā izsita Sandras mājas logus, sadauzīja auto, nozaga 270 eiro. Tukuma policija sāka kriminālprocesu un Robertam noteica psihiatrisko ekspertīzi. Tās rezultātus policija tā arī nesagaidīja, jo jūnijā viņš Sandru nosita.

Tonakt alkoholu lietoja abi. Vēlāk tiesā Sandras radinieki un kaimiņi liecināja, ka viņa vairākkārt teikusi, ka baidās no bijušā cietumnieka, kas viņas mājās uzradās kā izpalīgs, bet nespēj no viņa atbrīvoties. Patrieca vairākkārt, jo Roberts nekur nestrādāja un dzīvoja uz viņas rēķina, taču regulāri pieņēma atpakaļ, par spīti varmācībai un greizsirdības scēnām.

Janeks Bahs uzskaita vairākas lietas, kas, iespējams, būtu varējušas traģēdiju novērst.

Tolaik vēl nebija atstrādāts mehānisms, ka pēc katra policijas izsaukuma situācijai pieslēdz sociālo dienestu. Ja būtu, dienesta darbinieki būtu Sandrai piedāvājuši palīdzību.

Otrkārt, Sandra atteicās rakstīt iesniegumu par vieglu miesas bojājumu nodarīšanu, kas ļautu sākt kriminālprocesu. Kopš 2018.gada janvāra likums ir mainījies, un tagad policija var sākt kriminālprocesu arī bez cietušās piekrišanas. Iepriekš varmāka mājās “pavicināja kulakus un cietušais nākamajā dienā atsauca iesniegumu,” skaidro Bahs. Tagad iesniegumu atsaukt vairs nav iespējams un tas liek vainīgajam pierauties.

Treškārt, pēc notikušā gandrīz visos gadījumos, kur greizsirdības dēļ vīrieši sabojājuši sievietes īpašumu (pārsvarā automašīnas), Tukuma policija piemēro drošības līdzekli – aizliegumu agresoram tuvoties cietušajam. “Greizsirdības motīvs mums ir kā sarkanā lampiņa,” skaidro Bahs. “Jā, izgāž dusmas pret mašīnu, bet tas norāda tieksmi uz vardarbību.”

Iepriekš policija tā nebija darījusi, jo dominējis uzskats – ja abi dzīvo kopā un īpašums pieder
varmākam (visbiežāk īpašumi ir reģistrēti uz vīriešu vārda), kā tad viņš nedrīkstēs tuvoties? Tagad situācija mainās. “Nav svarīgi, kam īpašums pieder: ja nedrīkst tuvoties, tad nedrīkst,” skaidro Bahs.

Likumi maina attieksmi

Policijas un tiesu praksi ģimenes konfliktu gadījumos būtiski mainīja 2014.gads, kad parlaments pieņēma divus vēsturiskus likumu grozījumus.

Līdz tam “policijai faktiski nebija rīcības iespējas. Varēja aizturēt varmāku, paturēt stundu divas un laist mājās. Ar to viss beidzās,” stāsta Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis.

“Ik pa laikam pavīdēja diskusija, ka kaut kas nav kārtībā, jo viss jādara cietušajai pusei: viņai jāved bērns pie psihologiem, jāmeklē, kur dzīvot, bet vainīgajam nekas nemainās,” atceras Bahs.

Kopš 2014.gada policija ar cietušā piekrišanu var astoņas dienas liegt agresoram atgriezties dzīves vietā. Vienlaikus cietušais jebkurā laikā var vērsties tiesā un lūgt piemērot pagaidu aizsardzību uz mēnesi, ko pēc tam var pagarināt. Tiesa šo lūgumu bez maksas izskata 24 stundu laikā. Tas nozīmē, ka agresors nedrīkst tuvoties cietušajam un dzīvesvietai, pat, ja īpašums ir uz viņa vārda. Taču tiesa sagaida, ka paralēli cietušais risinās situāciju, piemēram, iesniegs šķiršanās pieteikumu.

Šādu aizliegumu skaits kopš 2014.gada ir strauji audzis. Pērn policija nošķīra agresoru 788 gadījumos, bet tiesa – 897. Vairākums no viņiem ir vīrieši. Visvairāk VP nošķīra Latgales reģionā (295) un tikai tad seko daudz lielākais Rīgas reģions (207).

Grafika: Madara Eihe

Re:Baltica intervētie speciālisti atzīst, ka likuma izmaiņas būtiski uzlaboja situāciju, bet nerisina to pēc būtības – nenovērš vardarbību. “Tas, ka [konkrētajā ģimenē] būs atkārtota vardarbība, tur nevajag ģēniju. Pētījumi rāda, ka tā atkārtojas piecas, sešas reizes gadā,” stāsta VP Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevičs.

Pie līdzīga secinājuma bija nonācis arī Janeks Bahs: “Mēs tikai kā ugunsdzēsēji aizbraucam un izšķiram.”

Bija jāpieslēdz kāds, kas risinātu problēmu pēc būtības – sociālie dienesti.

Sit arī vidusslāņa ģimenēs

Karjeru policijā pirms gandrīz 20 gadiem Janeks Bahs sāka kā nepilngadīgo lietu inspektors. Viena no aktuālajām problēmām toreiz – tāpat kā tagad – bija neattaisnota skolas kavēšana. Lai to risinātu, Bahs organizēja regulāras tikšanās ar Izglītības pārvaldes darbiniekiem. Ar laiku pieslēdza arī sociālā dienesta un bāriņtiesas darbiniekus. “Ar bērnu nevar efektīvi strādāt, ja nestrādā ar visu ģimeni. Neviens nepiedzimst ar vēlmi iesist citam – tas ir iegūts dzīves laikā,” skaidro Bahs. Tagad šādas tikšanās Tukumā notiek reizi nedēļā.

Par ieviesto risku izvērtēšanas anketu un Tukuma policijas sadarbības modeli ar sociālo dienestu, Janeks Bahs lasa lekcijas kolēģiem visā Latvijā. Foto: Centrs Marta

Ņemot vērā šo pieredzi, loģisks šķita nākamais solis – visu iestāžu sadarbība, lai mazinātu vardarbību ģimenē. 2016.gadā Tukums bija pirmā pašvaldība, kur izmēģināja īpašu Labklājības ministrijas, VP un Centra Marta izstrādātu risku izvērtēšanas anketu. Policisti izsaukuma vietā aizpildīja anketu ar dažādiem jautājumiem (Vai ir redzami miesas bojājumi? Vai ģimenē ir bērni? Vai vardarbība ir atkārtota?) trīs eksemplāros. Viens palika policijai, viens cietušajam, bet trešo vienmēr nosūta sociālajam dienestam.

“Reizēm arī naktīs dzirdu telefona signālu, kas liecina – pienācis epasts no policijas,” stāsta Tukuma novada Sociālā dienesta vadītāja Ina Balgalve. Informāciju sociālais dienests izvērtē uzreiz un piedāvā palīdzību. Cenšas diskrēti satikties ar sievieti un izstāstīt iespējamos risinājumus – psihologa konsultācijas, sociālo pabalstu iespējas. Agresoram piedāvā apmeklēt īpašus kursus agresijas mazināšanai. Tie gan nav populāri, jo vainīgajiem trūkst motivācijas un viņi parasti noliedz problēmu.

“Pirmais secinājums no sociālo dienestu puses – viena vai divas trešdaļas ir jauni klienti, kuri līdz šim nebija viņu redzes lokā,” stāsta Bahs.

Arī “labās”, vidusslāņa ģimenes, kas palīdzību sociālajā dienestā nemeklē, jo kauns, visi visus pazīst.

Divi latvieši, trīs anketas

Tukuma novads joprojāmizmanto pirms trim gadiem izstrādāto risku izvērtēšanas anketu, taču valsts līmenī tā ieviesta netiks. Kamēr to izmēģināja, Valsts policija paralēli cita Eiropas Savienības projekta ietvaros izstrādāja jaunu. Arguments: Labklājības ministrijas anketa ir vairāk vērsta uz iestāžu savstarpēju sadarbību, bet VP – uz tūlītēju draudu izvērtējumu, kas ļautu policistiem saprast, kā rīkoties konkrētajā situācijā.

Janeks Bahs, Marta un Labklājības ministrija uzskata, ka jāiet tālāk un jāļauj policistiem lemt par varmākas nošķiršanu arī bez cietušā piekrišanas. Šobrīd nereti sievietes atsakās rakstīt iesniegumu, jo baidās.

“Joprojām visu prasām no cietušā – jāsniedz pieteikums tiesā, jāraksta policijai pieteikums,” skaidro Bahs, “Vajadzētu pamainīt likumu, uzticot lēmumu pašiem policistiem.”

Šāda kārtība pastāv, piemēram, Kanādā. Policists aizpilda anketu un, atbildot uz konkrētu jautājumu skaitu apstiprinoši, automātiski nošķir varmāku.

Jaunās VP anketas mērķis bija notestēt, vai to varētu izmantot, ja likums ļautu arī policistiem pašiem lemt par varmākas nošķiršanu. Taču izskatās, ka Latvijā vismaz tuvākajos gados tas nenotiks, jo atšķiras viedokļi pašu VP darbinieku vidū. Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevičs uzskata, ka policijai vajadzētu dot šādas tiesības, viņa priekšniece Iveta Štrausa ir kategoriski pret. Latvijas likumi esot pārāk sarežģīti, lai to ieviestu.

Patlaban VP anketas galvenais mērķis ir tikai informācijas nodošana sociālajiem dienestiem. Maijā par to lems policijas konsultatīvā padome, pēc tam valdība. Ja to pieņems, VP pēc katra vardarbības izsaukuma būs obligāti jāinformē sociālais dienests. Šobrīd tas notiek brīvprātīgi. Tāpat vēl nav zināms, vai anketēšana būs obligāta arī pašvaldību policijās. “Tai būtu jābūt saistošai arī pašvaldību policijai, bet sāksim ar sevi. Parādīsim praksē, ka tas darbojas,” uzskata Ķuzis.

Tikmēr Rīgas Pašvaldības policija (RPP) pērn augustā izveidoja savu – tātad trešo – anketu. Tās autors ir Egīls Vidriks, RPP Profilakses, koordinācijas un statistikas nodaļas priekšnieks, regulārs dažādu darba grupu dalībnieks, kurš intervijā ar Re:Baltica gari skaidro, kādēļ kaut ko nevar izdarīt un atsaucas uz PSRS praksi kā piemēru, no kā mācīties. Taču viņš tā arī nespēj pārliecinoši pamatot, kādēļ izstrādājis pats savu anketu.

Par spīti savam lielumam Rīga ir viena no pašvaldībām, kur varmākas nošķiršanu policija piemēro maz. 2018.gadā tie bija 20, bet gadu iepriekš – 17 gadījumi. Tātad nedaudz vairāk kā vienreiz mēnesī.

Vidriks skaidro, ka smagākos gadījumos uz notikuma vietu brauc Valsts policija. No apmēram 2400 izsaukumiem gadā, kas paliek “pašvaldībnieku” pārziņā, 500 gadījumos neviens neatver durvis, 600 gadījumos varmāka aizbēdzis (policija viņu nemeklē, jo tūlītējie draudi ir novērsti), ap 300 gadījumu agresors ir alkohola reibumā, tādēļ pašvaldības policiju viņu aizved, lai izguļ dzērumu. Vēl pārsimt gadījumos vīrieši no mājām aizejot paši labprātīgi.

Vadarbība izraisa vardarbību

“Es vienmēr darbiniekiem saku: vardarbība ir mūsu prioritāte numur viens. Nevar salīdzināt kaitējumu, kāds cilvēkam nodarīts, ja nozagta zaptes burka – vai uzsista zila acs,” stāsta Janeks Bahs. “Mēs mēģinām paturēt prātā svarīgāko – vardarbība izraisa vardarbību.”

Ķuzis cīņu pret vardarbību ģimenē sauc par vienu no galvenajām VP prioritātēm, taču viņam žēl, ka virzība uz priekšu ir tik lēna. Vēsturiskās likuma izmaiņas, kas ļauj nošķirt varmāku, 2014.gadā bija iecerētas kā pagaidu regulējums, kamēr pieņems jaunu likumu grozījumu kopu ar ideālistisku mērķi – novērst vardarbību pirms tā notikusi. Tieslietu ministrija (TM) pie tās sāka strādāt jau 2013.gadā. Speciāla darba grupa izstrādāja koncepciju, kas pārtapa likumprojektā, bet pērn Dzintara Rasnača vadītā TM nolēma no tā atteikties – “zaudēja aktualitāti”. Iemesli dažādi – iebilda pašvaldības, pārāk dārgi, daudz ko nosakot jau patreizējie likumi.

2018.gada novembrī preses konferencē par paveikto saistībā ar vardarbību ģimenē informēja tā brīža labklājības ministrs Jānis Reirs (Vienotība), Valsts policijs šefs Ints Ķuzis un Centra Marta vadītāja Iluta Lāce. Lēnām, bet sabiedrībā pieaug apziņa, ka tā nav tikai ģimenes iekšējā lieta.
Foto: Centrs Marta

Tādēļ policija mēģina rīkoties pati. Informācijas apmaiņas anketa ar sociālajiem dienestiem ir viens no veidiem, kā virzīties uz priekšu, bet tā neatrisinās visas problēmas. Gan valsts, gan pašvaldības policija sūdzas par lielo kadru mainību. VP darbinieki, kas dodas uz šiem izsaukumiem, mēnesī saņem ap 500 – 600 eiro pēc nodokļiem. Straujā mainība nozīmē, ka policistiem nav nedz pietiekami laika, lai iedziļinātos katrā ģimenes konfliktā, nedz arī prasmju atpazīt vardarbību. Sevišķi emocionālo, jo tā nav tik vienkārši saskatāma kā zilums sejā.

Sociālo dienestu spējas palīdzēt – un arī piesaistīt kvalificētus darbiniekus – ir atkarīgas no pašvaldības rocības. Bahs kā piemēru min Tukuma novadu ar 30 000 iedzīvotāju un Jaunpils novadu ar 2000. “Bet funkcijas jānodrošina identiskas. Kāda līmeņa speciālistus vispār var sameklēt, otrkārt, kādi ir resursi?” norāda Bahs. VP pārstāve Iveta Štrausa stāsta, ka jau anketas pilotprojekta laikā dažādos novados no atsevišķiem sociālo dienestu darbiniekiem saskārušies ar attieksmi: “Man nevajag šādu informāciju”.

Taču ir arī kas labs. Lai arī lēni, bet pētījumi rāda, ka Latvijā arvien vairāk sabiedrība nosoda vardarbību ģimenē. Ķuzis izmaiņas uz pozitīvo pusi saista ar labklājības pieaugumu valstī. “Atceroties vēl pirms 10-15 gadiem, vardarbība bija visapkārt. Tagad valsts kļuvusi sakārtota, inteliģentāka un šis jautājums [vardarbība ģimenē] parādās.”

Grafika: Madara Eihe

Janeks Bahs novērojis, ka cilvēki vairāk ziņo. Tātad uzticas. Viņam nereti padomu sievietes lūdz arī privāti, rakstot draugiem.lv vai Facebook. Nebaidās apstādināt uz ielas un prasīt padomu.

“100% visus mēs neizglābsim nekad. Bet [anketas] projekta virsmērķis ir strādāt ar savstarpējām attiecībām, lai nenonāktu līdz slepkavībai,” stāsta Bahs.

* Visu tiesas spriedumā minēto personu vārdi mainīti

#VardarbībaĢimenē. Noderīga informācija, kā atpazīt vardarbību un kur meklēt palīdzību.

 |Visa rakstu sērija|


NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712

Autore: Inga Spriņģe, Re:Baltica
Redaktore: Sanita Jemberga, Re:Baltica
Grafikas un tehniskais atbalsts: Madara Eihe
Foto un video: Reinis Hofmanis, Jānis Vecbrālis, Izabelle Nordfjell
Zīmējumi: Raivis Vilūns
Īsfilmas režija: Adriana Roze
Stāstu montāža: Jānis Orbidāns
Krieviski tulkoja Jara Sizova
Sērijas tapšanā piedalījās Liene Barisa – Sermule, Re:Baltica
Sērijas producente LTV Dagnija Neimane, žurnālistes Zanda Ozola – Balode un Vita Anstrate


Share on Facebook
Facebook
Tweet about this on Twitter
Twitter
Email this to someone
email
Print this page
Print

Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!