Foto: Re:Baltica
Share on Facebook
Facebook
Tweet about this on Twitter
Twitter
Email this to someone
email
Print this page
Print

Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!

Marinai ar meitu, otrklasnieci Svetu*, rakstisko latviešu valodas mājasdarbu izpildīšanai aiziet vairāk nekā stunda.

Tā kā meitene apmeklēja latviešu bērnudārzu, ar runāšanu Svetai problēmu nav. “Pēdējā pirmsskolas gadā atklājās, ka ir problēmas ar lasīšanu un rakstību – bērnam grūti atšķirt burtus un savienot tos vārdos. Dārziņā ieteica sākt skolas gaitas dzimtajā valodā, citādi, lai, lasīt neiemācīsies,” stāsta mamma, pēc kuras lūguma rakstā nav minēti ne abu patiesie vārdi, ne skola, lai nenāktos lasīt ķengas interneta komentāros.

Svetai joprojām jūk kirilica un latīņu alfabēts. Mamma viņu ved pie logopēdes, no kuras uzzinājusi, ka ar logopēdiskām problēmām dzimtās un svešvalodas apguvē pie viņas nonāk pat trešdaļa pirmklasnieku.

Jeļena Osipoviča ar ģimeni pirms gada pārcēlās uz Latviju no Krievijas.

Viņa ar savu piektklasnieci Alisi latviski mācās kopā – pareizāk, vispirms jauno vielu apgūst mamma un tad cenšas paskaidrot meitai. “Grūti iemācīties, mājasdarbu pildīšanai aiziet daudz laika, jo ir ļoti maz materiālu. Ja vecāki latviski neprot, bērns patstāvīgi valodu iemācīties nevar. Mācību grāmatas pašmācībai nav domātas – tās ir rakstītas bērniem, kas jau pārvalda valodu. Tekstā parādās tādas gramatikas prasības, kādas bērni līdz piektajai klasei vēl nav mācījušies. Likumi netiek paskaidroti – ja skolotājs stundā nav izskaidrojis, vēlāk robus aizpildīt pats nevar. Arī internetā materiālu nav,” viņa saka.

Stundās nemācās arī sarunāties, līdz ar to latviski prot tikai tie skolēni, kuri apmeklē privātstundas.

Alisei skolā pienākas divas individuālas papildnodarbības nedēļā, bet tām esot maz jēgas. “Lielāko daļu laika skolotāja ar meitu sarunājas latviski, bet viņa nesaprot,” skaidro Jeļena. Kopš gada sākuma meitene apmeklē maksas nodarbības, kuros valodu mācās grupās pa trim. “Pārējie bērni ir dzimuši un auguši Latvijā, bet saprot tikpat daudz kā mēs – nesen atbraukušie.”

Sludinājumu vietnē ss.lv vidējā cena par latviešu valodas privātstundu ir 10 eiro. Pasniedz vispārizglītojošo skolu skolotāji, augstskolu pasniedzēji un studenti. Forumos krievu skolēnu vecāki aktīvi dalās ar pasniedzēju kontaktiem – gan privāti, gan publiski. Mums ieteica pensionātu skolotāju Ēriku Žanovnu. Vecāki apgalvoja, ka pie viņas gaidīšanas rinda varot izstiepties pat gada garumā.

Bijusī skolotāja, kura ir pensijā jau 20 gadu, saka, ka skolēnus pieņem reti, bet vecāki, viens no otra dzirdējuši labas atsauksmes, turpina zvanīt. Skolēni brauc no visas Rīgas. Samaksā “tik, cik viņi var maksāt”. Māca no skolēnu grāmatām, ar kurām viņi ierodas. Viņa sevišķas problēmas esošajā apmācībā neredz. “Cilvēkiem uz valodām ir atšķirīgs ķēriens,” viņa saka.

Mazākumtautību sākumskolās pirmajās klasēs latviešu valodas apmācībai atvēlētas sešas stundas nedēļā. Ceturtajā klasē viena no stundām pārvēršas latviešu literatūrā, piektajā jau ir divas literatūras un četras valodas. Pamatskolas beigās ir puse uz pusi. Proti, latviešu valodu valodu krievu bērni mācās gandrīz katru dienu: jautājums ir, cik efektīvi.

Avots: IZM | Grafika: Lote Lārmane, Re:Baltica

Sliktas grāmatas?

Elizabete Krivcova latviešiem ir pazīstama kā Saskaņas deputāte Jūrmalas domē un no Drošības policijas pārskatiem kā Kremļa ietekmes aģente, bet krievu vidē zināma kā juriste un cīnītāja par mazākumtautību skolām. Krivcova ir Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Konsultatīvās padomes mazākumtautību izglītības jautājumos locekle un jau aptuveni desmit gadus risina izglītības problēmas ne tikai krievu, bet arī latviešu skolās.

Elizabete Krivcova. Avots: Jūrmalas dome

Viņasprāt, latviešu valodas pasniegšanas programmā krievu skolās jeb LAT2 (latviešu valoda kā otrā valoda) ir vairāki slimības simptomi. Krivcova zemāk aprakstītos piemērus ieguva, kolekcionējot vecāku domas Facebook grupā. Atsaucās apmēram 1000 cilvēku.

Pirmais simptoms – sliktas mācību grāmatas. Aktīviste uzskata, ka daļēji tajā vainojams projektveidīgais finansējums, proti, budžets neparedz metodisko materiālu pastāvīgu uzraudzību (monitoringu) un pilnveidošanu. Valsts kampaņveidīgi pasūta Latviešu valodas aģentūrai (LVA) mazākumtautību skolu 1. – 9. klašu mācību līdzekļus un faktiski finansē to izdošanu.

Privātajiem izdevējiem nav izdevīgi izdot šīs mācību grāmatas, jo mērķa auditorija ir neliela, intervijā Re:Baltica skaidro aģentūras galvenā speciāliste Vineta Vaivade. Cenu nosaka pēc valdības noteikumos rakstītas formulas un tā ir ievērojami zemāka kā “parastajām” mācību grāmatām. Ir laists klajā jau otrais komplekts, un sākts darbs pie trešās paaudzes mācību literatūras.

Rīgas 22. vidusskolas latviešu valodas skolotāja Iluta Reitere kura piedalījusies mācību materiālu veidošanā diasporu nedēļas nogales skolām, atzīst, ka LAT2 grāmatas gandrīz neizmanto. „Tajās nav sistēmas! Pirmajā klasē es pati sagatavoju lapiņas ar kārtējās tēmas un pārbaudes darbu materiāliem. Sanāk, ka mācību gada laikā izdodu veselu mācību palīglīdzekli!”

4.-9. klasēm viņa izmanto latviešu pamatskolām paredzētās grāmatas un darba burtnīcas, kopējot un izdalot skolēniem atsevišķas lapaspuses. „Tajās ir lieliski uzdevumi, tēmu izkārtojums ir pēctecīgs (konsekvents), un tās ir daudz vienkāršākas,” saka Reitere.

Skolotāju vidē spriež, vai šādas mazākumtautību skolu latviešu valodas grāmatas vispār ir nepieciešamas.

Radoši pieejot mācību materiālu izmantošanai, palielinās skolotāja slodze, kas ir taisns ceļš pretī profesionālajai izdegšanai. Tāpēc daudzi mazākumtautību skolu kolēģi izmanto standarta komplektu, nesatraucoties, vai skolēni apgūs vielu un varēs izpildīt mājasdarbu . „Lielākoties bērns nevar patstāvīgi izpildīt mājasdarbu,” saka Krivcova. „Lai viņam palīdzētu, vecākiem parasti nepieciešama pusotra, divas stundas. Tikmēr ar angļu valodu bērns tiek galā pats.”

„Pažobeles” trīs sinonīmi

Viens no pirmajiem iebildumiem pret mācību grāmatām ir pārāk sarežģīts vārdu krājums (leksika). Rodas iespaids, ka autori skolēnus cenšas iepazīstināt ar latviešu paražām, kultūru un literatūru, nevis iemācīt valodu, norāda Krivcova. Skolēnu, jo īpaši jaunāko klašu, vecāki sūdzas, ka uzdevumos minēto vārdu tulkojumu dažkārt nav iespējams atrast ne tikai skolas vārdnīcā, bet pat internetā, un arī latviešu draugi nezina, ko tie nozīmē.

Facebook grupā vētrainas diskusijas izraisīja uzdevums par Imanta Ziedoņa „Balto pasaku” no 3. klases mācību grāmatas. Tekstā izcelts vārds „pažobele” (krievu valodā „стреха”), un tiek piedāvāts atrast trīs tā nozīmei tuvākos vārdus. „Kādu vārdu krājumu mēs sagaidām no 3. klases skolēna?” jautā Krivcova. „Bērnam piedāvā atrast sinonīmu viņam pilnīgi nezināmam jēdzienam. Mazo cilvēku šāds uzdevums dzen izmisumā. Ne krievu, ne latviešu vecāki, ar kuriem to pārrunājām, nespēja izdomāt vairāk par vienu. Konsultējāmies arī ar Valsts valodas aģentūras speciālistiem, un viņi teica, ka ir iespējams atrast pat vairāk netiešu sinonīmu. Taču arī viņiem nācās palauzīt galvu. Acīmredzami, cilvēks, šī uzdevuma autors, nedomāja par bērniem, bet gan par savām vājībām literatūrā.”

Nav saiknes ar citiem priekšmetiem

Vēl viens valodas mācības „slimības simptoms” – tās nesaskaņotība ar citu mācību priekšmetu programmām.

„1. – 3. klases mācību grāmatas ir biezas, tām pievienotas arī divas darba burtnīcas. Kā lai pirmklasnieks, kurš dzimtās valodas stundā vēl tikai mācās rakstīt burtus, mācību stundas laikā spēj izlasīt A4 formāta tekstu, iemācīties gadalaikus, mēnešus, nedēļas dienas un ciparus, kas viņam jāprot izlasīt?” stāsta Krivcova.

Nosēdināt viņus uz nedēļu klasē!

Neapmierinātību izraisa arī mācību grāmatu pamatā esošais komunikatīvi-leksiskais piegājiens. Reitere uzskata, ka Latvijā tas ir zaudējis aktualitāti. „Gramatikas pamati ir jāieliek sākumskolas klasēs. Taču mācību grāmatās gramatikas praktiski nav, ja vien kaut kur atsevišķi noteikumi ar birku „Atceries!”. Sanāk, ka bērni zina vārdus, bet nemāk tos salikt kopā. Viņi vārdus lieto nenoteiksmes formā, „es lasīt grāmata”. Komunikatīvā pieeja jāizmanto ārzemnieku apmācīšanai. Ja šāda mācību grāmata iznāk Vācijā, tā sasniedz mērķi – pēc iespējas ātrāk iemācīt iebraucējiem izteikt domas vācu valodā. Savukārt mūsdienu krievu skolēni pat bez mūsu pūliņiem tekoši runā latviski. Mūsdienu skolēnam ir cits uzdevums – viņam jāpārvalda valoda tāpat, kā tās lietotājam, proti, jāizsakās ne tikai tekoši, bet gramatiski pareizi, ne tikai brīvi jārunā, bet arī jāraksta. 12. klases eksāmenā gala rezultātu pārbauda rakstiskā veidā.”

12.klases noslēguma pārbaudījumus visi skolēni kārto latviski. Turklāt mazākumtautību skolu skolēniem latviešu valodas eksāmens ir tāds pats kā latviešiem, kam tā ir dzimtā.

„Mēs atklājām, ka skolotājiem nepatīk komunikatīvais piegājiens,” oponē LVA metodiķe Vaivade. „Un viņi to nemaz neizmanto. Tā ir liela problēma. Arī vecāki ir pret, viņi gramatisko pieeju saista ar tabulām (deklinācijas, konjugācijas u.c.) un uzskata, ka tas ir būtisks pamats valodas apguvē. Taču mēs nevaram aprobežoties ar tabulu iekalšanu, jo skolēnam vienlaikus rodas vairākas ar valodu saistītas vajadzības – jāmāk pajautāt, pastāstīt, atteikt, par kaut ko vienoties. Mācību grāmatās nav ierastās gramatisko tēmu pēctecības, taču ir sistēma, kas palīdz pāriet no vienkāršām funkcijām pie sarežģītām. Pasaulē gramatiskā pieeja vairs netiek izmantota, un arī mēs pie tās neatgriezīsimies.”

Skolotāja Reitere nepilnību cēloņus skaidro ar to, ka programmu un mācību literatūras autori ir tālu no ikdienas pedagoģiskā procesa. „Direktore aicina mani izteikt iebildumus LVA. Tur apkopo kolēģu viedokli no visas Latvijas, taču nekad neņem vērā. 1. – 3. klašu mācību grāmatu autore Zenta Anspoka ir mana pasniedzēja universitātē. Viņa ir lieliska augstskolas pasniedzēja, tomēr viņa ne dienu nav strādājusi krievu skolā!” norāda Reitere.

Vaivade aizstāvas, ka LVA grāmatas parasti pasūta 3 – 4 speciālistu komandai, kurā bez augstskolu pedagoga pieaicina arī praktizējošus skolotājus. Visi 1. – 3. klases mācību grāmatas līdzautori māca latviešu valodu krievu skolās. „Es neapgalvoju, ka mācību grāmatas ir izcilas,” viņa saka. „Tām nav bijusi pietiekama aprobācija (izvērtēšana), lielākoties laika trūkuma dēļ. Taču es nepiekrītu, ka šīs grāmatas ir neizmantojamas.”

Trīs Marijas Ivanovnas

Vēl viens „slimības simptoms” ir skolotāju trūkums. „Gada laikā var nomainīties trīs skolotāji,” stāsta Krivcova. „No tiem tikai viens ir spējīgs kaut cik jēdzīgi kaut ko iemācīt. Aptuveni 60 procenti skolotāju ir pensijas vecumā, jaunie speciālisti uz skolu strādāt nenāk. Ir daudz sūdzību par to, ka latviešu valodu pasniedz „Marija Ivanovna”. Kāpēc no trim latviešu valodas skolotājām trīs ir „Marijas Ivanovnas”? Kāpēc krievu skolās nestrādā valodas lietotāji?”

Rīnūžu vidusskolas direktors Deniss Kļukins, aprunājoties ar kolēģiem, noskaidrojis, ka latviešu valodas skolotājs, strādājot krievu skolās, dažkārt saskaras ar nosodījumu savā vidē, no sadzīviska līmeņa līdz pat ģimenes konfliktiem. „Tas ir kopējā politiskā fona ietekmes rezultāts,” viņš saka. „Un tas notiek, neraugoties uz to, ka mēs cenšamies būt svētāki par Romas pāvestu un darām vairāk nekā ministrijas un aģentūras, lai krievu bērni iekļautos latviešu sabiedrībā un kultūrā.”

Tikmēr IZM vecākiem-aktīvistiem atbild, ka skolu nodrošināšana ar skolotājiem ir pašvaldību atbildība, savukārt tur atbildību noveļ uz skolas administrāciju. Pērn Latvijas Universitāti absolvēja tikai seši latviešu valodas skolotāji. Šī specialitāte ir taisns ceļš uz valsts pārvaldi izglītības jomā, apgalvo Kļukins. „Manā skolā praksē bija un labi sevi parādīja latviešu filoloģijas trešā kursa studente no Latvijas Universitātes. Es piedāvāju jau ceturtajā kursā ņemt viņu darbā. Viņa teica, ka diez vai piekritīs, jo viņai jau piedāvāts darbs vienā no valsts aģentūrām.”

Nelīdz arī Valsts valodas aģentūra, kuras paspārnē skolotājiem ir pieejami bilingvālās izglītības kursi. Reitere tos apmeklē, taču īpašu jēgu neredz. „Mazākumtautību skolotāju aktuālie temati kaut kur pazūd. Mēs apspriežam tikai latviešu skolu problēmas. Mēs jautājam – kā lai to paskaidro krievu bērnam? Un tad uz mums skatās ar izbrīnu – ah, nu jā!”

Citu risinājumu redz Latvijas Universitātes prorektore, profesore Ina Druviete. „Mēs esam atteikušies no sistēmas, kad sagatavojām latviešu valodas skolotājus kā otrās un svešvalodas pasniedzējus. Mūsu mērķis – sagatavot universālus skolotājus, kas spēj mācīt latviešu valodu gan tās lietotājiem, gan citā valodā runājošiem, kā arī kā svešvalodu, jo ārzemēs ir pieprasījums pēc latviešu valodas apmācības. Viņi spēs orientēties apstākļos. Jau pavisam drīz mums vajadzētu sajust šo pārmaiņu rezultātus. Es neredzu, kā citādāk motivēt cilvēkus par to pašu atalgojumu darīt grūtāku darbu un vēl uzņemties atbildību apstākļos, kad jaunatne nelabprāt apgūst skolotāja profesiju”.

Jeļena Osipoviča, palīdzot meitai Alisei, ir apsvērusi, kas situāciju varētu uzlabot. Pašai latviešu valodas grupās mācījuši pēc citas metodikas: pamatīga, strukturēta gramatika, uzreiz pēc tam izpildāmi uzdevumi. Bērniem vajadzētu likt vairāk sarunāties mazās grupās – kā meitas privātstundās. Galvenais iemesls, pēc viņas domām, gan ir abu sabiedrību attālinātā dzīve – viņas lokā cilvēki latviski runā ļoti reti un bez valodas pilnībā var iztikt.

*Vārdi mainīti.

Lasi tālāk: No 10 nesekmīgākajām Rīgas skolām tikai viena ir latviešu. Kāpēc?

Pirmā versija | Otrā versija | Trešā versija | Ceturtā versija | Secinājumi | Uz projektu


NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712

Share on Facebook
Facebook
Tweet about this on Twitter
Twitter
Email this to someone
email
Print this page
Print

Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!