Neeksistējoši žurnālisti un 300 – 500 eiro alga ir prokremliskākā Latvijas krievu izdevuma realitāte.
Latvijā iznākošā avīze Segodnya sevi dēvē par vienīgo krieviski iznākošo dienas laikrakstu Eiropas Savienībā (ES). Ar tās žurnālisti Jeļenu Sļusarevu iepazināmies pirms trim gadiem, kad Zviedrijas vēstniecības apmaksātā braucienā devāmies intervēt tās karaļpāri. Jeļena vāji runāja angliski, tāpēc tulkoju krieviski, un mēs satuvinājāmies.
Kamēr bijām Zviedrijā, Krimā notika pretrunīgi vērtētais referendums par pussalas pievienošanos Krievijai. Latviešu un krievu presē Rīgā uzsvari atšķīrās.
Latvieši uztraucās par Krievijas agresiju un neslēpa bailes, ka Baltija varētu būt nākamais Vladimira Putina “atbrīvošanas” objekts, kamēr Segodnya (tobrīd Vesti Segodnya) Krimas aneksiju aprakstīja kā laimīgu atkalapvienošanos.
Jeļena aizstāvēja savu avīzi: viņas kolēģi tiešām ticot tam, ko raksta. Pastāvot viedokļu daudzveidība, jo redaktors ļāvis viņai uzrakstīt komentāru ar nosodījumu Krievijas agresijai pret Ukrainu. Rakstā Jeļena kritizēja Latvijas krievus, kas atteikušies domāt “ar savām galvām”, atdevuši “varu krievu televīzijai” un “piever acis, it kā mēs nesaprastu notiekošo.”
Komentāru tiešām nopublicēja, taču pusgadu pēc tā tapšanas, 2014.gada oktobrī. Jeļena stāsta, ka tas izsaucis lasītāju un kolēģu negatīvu reakciju: “Kādēļ izteici savu viedokli, kad neviens tev to neprasīja?”
Ironiski, bet ap to laiku Jeļena devās Krievijas vēstniecības Latvijā apmaksātā komandējumā uz Krimu. Vēstniecība nekādus noteikumus neesot izvirzījusi.
No Krimas Jeļena atveda stāstu sēriju. Pirmajā norādīts, ka braucienu apmaksājusi vēstniecība, vēlākajos vairs ne.
Jeļena stāsta, ka raksti nav cenzēti un viņa mēģinājusi parādīt visu pušu viedokļus (viens no rakstiem ir intervija ar Jaltas avīzes redaktori, kas pateicas Krievijas prezidentam par atbalstu, cits par Krimas tatāriem, kas prasa “atdot dzimteni”). Taču viņa neko neteica, kad rakstam par tatāriem blakus parādījās kolēģa komentārs, kurā ironizēts par tatāru vēlmi kļūt par daļu Eiropas, aicinot atbraukt uz Latviju un paskatīties, cik te viss slikti.
Mēnesi vēlāk Jeļenu atlaida. Oficiālais iemesls – štatu samazināšana, bet “neoficiāli jau pirms tam man labvēļi teica: saproti, ar tavu pozīciju krievu presē strādāt ir nereāli,” saka Jeļena. Viņa lūdza iespēju nostrādāt vēl mēnesi, jo kārtoja uzturēšanās atļaujas mammai un brālim, kas bēga uz Rīgu no kara dzimtajā Luganskas apgabalā Ukrainā.
“Es biju vienīgā pelnītāja,” viņa stāsta. Uz argumentu, ka Segodnya taču aizstāv Donbasa iedzīvotājus, tādēļ avīzei vajadzētu viņai palīdzēt, redaktors atbildējis: “Tas ir tikai bizness.” Nostrādāt vēl mēnesi beigās atļāva.
Toreizējais izdevniecības nama redaktors Sergejs Storčevojs Jeļenas versiju par atlaišanu apstrīd – notikusi izdevumu un štatu samazināšana, uz viņas tematiem pretendējuši vairāki spēcīgi žurnālisti un atlaišanai neesot bijis sakara ar Jeļenas politiskajiem uzskatiem.
Pēc vairāku gadu pārtraukuma ar Jeļenu sazinājos, jo pētīju īpašniekus interneta portāliem, kuri dzīvi Baltijā atspoguļo līdzīgi tam, kā to redz Kremļa propaganda.
Žurnālisti – Maskavā
Putina sievietes lauzīs NATO karavīru degunus – 2017. gada 21.februārī vēsta virsraksts interneta vietnē vesti.lv, kas ir “māsa” drukātajai Segodnya.
Zem izaicinošā virsraksta pārpublicēta ziņa no RIA Novosti – Krievijas valsts finansētās ziņu aģentūras, kura, atsaucoties uz britu avīzi The Times, vēsta par iespējamām provokācijām pret NATO karavīriem Baltijā, kā ēsmu izmantojot vietējās sievietes.
Ziņas virsraksts RIA Novosti gan ir mērenāks: Igaunijā baidās, ka Maskava provocēs NATO karavīrus uz kautiņiem. To pārpublicējis arī portāls Sputnik, kas, tāpat kā RIA Novosti, ir Krievijas propagandas mediju konglomerāta Rossiya Segodnya daļa.
Tas ir parastais vesti.lv darbības mehānisms: portāls regulāri pārpublicē Krievijā “ražotas” ziņas, taču virsraksti nereti ir daudz nicinošāki nekā oriģinālam.
Vēl viens piemērs. Ja Kaļiņingradas universitātē bāzētā vietne rubaltic.ru raksta, ka Baltija atver durvis viesstrādniekiem, vesti.lv pārpublikācijā – Latvija izmirst. Nav kas strādā.
ES kandidātvalstis zaudē pievilcību Rietumvalstu acīs vesti.lv pārtop par Publicists: ES aizņemta ar cinisku izvarošanu.
Ziņu par “Putina sievietēm” parakstījis Anatolijs Tarasovs. 21.februāris censonim bijusi aizņemta diena: kā sācis plkst. 6:50 ar ziņām, ka ES gatavo “jaunu rusofobisku plānu”, Lanas Del Rejas jaunās dziesmas klipu, Latvijas nepilsoņi var pieteikties uz pašpasludinātās “Doņeckas tautas republikas” pasēm un no Lietuvas bēg iedzīvotāji, tā beidzis 16:29 ar Holivudas jaunumu apskatu. Tajā dienā Tarasovs uzrakstījis vairāk nekā 20 ziņu.
Tarasovu neatradīsiet nevienā no Latvijas žurnālistu organizācijām vai sociālajos tīklos. Jo Anatolijs dzīvē neeksistē – vesti.lv žurnālistiem ir iespēja pirms publicēšanas izvēlēties vienu no vairākiem pseidonīmiem. Tas darīts, lai radītu sajūtu, ka portālā strādā komanda (atrodu vismaz 4 “žurnālistus”), lai gan dabā ziņas no dažādiem interneta resursiem pārkopē viens cilvēks, atklāja vairāki redakcijas bijušie līdzstrādnieki, kuri lūdza anonimitāti.
Laikraksta galvenajam redaktoram Andrejam Švedovam laiks intervijai par satura politiku neatrodas. Nolemju uzrunāt žurnālistus.
Vismaz divi no laikraksta autoriem pārcēlušies no Latvijas uz dzīvi Krievijā.
Viens no viņiem, Vladimirs Vereteņņikovs, regulāri raksta Krievijas ziņu aģentūrai lenta.ru. Daļa no lenta.ru redakcijas pārcēlās uz Rīgu un izveidoja vietni meduza.io pēc tam, kad galveno redaktori atlaida, pēc viņas vārdiem, objektīva Krievijas – Ukrainas konflikta atspoguļojuma dēļ.
Vereteņņikovs sarunai neatsaucās, bet gara sarakste izvērtās ar citu Segodnya žurnālistu Dmitriju Martu, kurš nesen pārcēlies uz dzīvi Maskavā. Viņam apnicis “katru dienu lasīt par integrāciju un valsts valodas inspekciju. Kad pastāvēja fašistiskā Vācija, daudzi to pameta un pārcēlās dzīvot citur. Maskavā es jūtos harmoniski un brīvi,” raksta Marts. Latvijas krievu žurnālistu alga, par ko publiski nav pieņemts runāt, ir mazāka nekā latviešu kolēģiem (Re:Baltica sarunu biedri min 300 – 500 eiro “uz rokas” mēnesī), bet Marts apgalvo, ka dzīve Maskavā nemaz neesot tik dārga. Kartupeļi un dzīvokļu īre esot pat lētāka nekā Rīgā.
Ar mani klātienē satikties piekrīt žurnālists Andrejs Tatarčuks, apmēram piecdesmit gadus vecs, enerģisks un smaidīgs vīrs. Viņš stāsta, ka Segodnya publicē negatīvus rakstus par Latviju, jo tos pieprasa auditorija. Šo argumentu min arī bijušie avīzes žurnālisti, taču neviens nespēj paskaidrot, kas ir Segodnya auditorija. Populārākās sarunu biedru versijas ir pensionāri vai vīlušies vīrieši pirmspensijas vecumā, kas iegūst informāciju no Krievijas TV kanāliem.
“Kādā brīdī krievu presei radās sajūta, ka krievu lasītājam ir šāda nostāja,” stāsta no avīzes atlaistā Jeļena, “Bet lasītāji, cik es viņus satieku, jau sen neturas pie šī uzstādījuma, taču avīze to turpina un tādēļ arī zaudējusi lasītājus.”
Kam pieder avīze?
Segodnya strādā ar ievērojamiem zaudējumiem. Uzņēmumu reģistra datu bāze rāda, ka kopš 2012.gada trīs reizes mainījušās firmas, kam pieder avīze. Aizdomīgi, ka mainās tikai firmu nosaukumi, bet īpašnieki paliek vecie. Iespējams, tas tiek darīts, lai izvairītos no nodokļu parādu nomaksas, kas 2017.gada februārī bija vairāk kā 300 000 EUR.
Pēdējo reizi šāda rokāde notika 2016.gada vasarā, kad par jauno īpašnieku kļuva Ukrainas Valsts aviācijas universitāti nule absolvējušais, 23 gadus vecais ukrainis Ivans Hreskins. Kopā ar firmu viņš tika pie vairāk nekā 200 000 EUR liela nodokļu parāda. Re:Baltica kolēģu sazvanīts Ukrainā, Hreskins atzina: jā, zinot, ka viņam Latvijā piederot daļas kaut kādā medijā, bet tas arī viss.
No ārvalstniekiem nodokļu parādu piedzīt ir grūtāk. Līdzīgi par vēl vecākas Segodnya izdevējfirmas firmas ar 100 000 EUR parādu kļuvis kāds Baltkrievijas iedzīvotājs.
Šobrīd Segodnya izdod SIA Media Nams Vesti, kuras vienīgā īpašniece ir 46 gadus vecā Ludmila Kalašņika. Rīgas krievu mediju aprindās nav noslēpums, ka patiesais īpašnieks ir viņas dzīvesbiedrs, bijušais Krievijas domes deputāts (Vienotā Krievija) un miljonārs Eduards Janakovs.
Šī ziņa publiski parādījās 2012.gadā, kad apvienojās krieviski iznākošās avīzes Vesti Segodnya un Čas. Vēlāk tām pievienoja arī liberālāko Latvijas krievu auditorijai domāto Telegraf, kas tagad iznāk kā Segodnya pielikums. Īpašnieki slēpās ofšoros, bet medijos tika minēti Krievijas miljardieris Andrejs Molčanovs, Janakovs un Latvijas uzņēmējs Artūrs Jeresjko.
Īpašnieks ar oligarha minikomplektu
Janakovam Latvijā ir oligarha minikomplekts – bizness, avīze un agrāk oficiāli bija arī futbola klubs.
Krievijas eksdeputāts Rīgā, slavenākajā jūgendstila rajonā Alberta ielā, par nepilnu 1,5 miljonu eiro nopircis 400 m2 lielu dzīvokli, kas viņam ļāva iegūt uzturēšanās atļauju Latvijā. Jūrmalā viņa dzīvesbiedrei Ludmilai pieder savrupmāja prestižajā Kāpu ielā, kuras cena oficiāli bija nepilns miljons latu.
Vairāki vadoši darbinieki, kas strādāja avīžu apvienošanas laikā, stāstīja: no malas izskatījies, ka Janakovs mediju iegādi tiešām uztvēris tikai kā biznesu. Ar laiku viņš palicis vienīgais īpašnieks un mēģinājis atdzīvināt vārgulīgo presi, taču neveiksmīgi. Darbiniekiem ilgstoši neizmaksāja algas, cilvēkus atlaida. Izrādījās – ražot avīzi nav tas pats, kas iegūt ogles.
Blakus izdevniecības redakcijai Janakovam bijis kabinets, kurā viņš regulāri ieradies. Vienkāršs, T-kreklā, saturā neesot iejaucies.
Pēc tā arī nebija lielas vajadzības. “Segodnya pilnībā atspoguļo Krievijas vēstniecības viedokli – speciāli vai nespeciāli, bet tas ir fakts,” secina bijusī žurnāliste Sļusareva.
Piemēram, atbalsts Kremļa favorītei Latvijas politikā, EP deputātei Tatjanai Ždanokai. Īsi pirms EP vēlēšanām 2014.gada maijā Segodnya pēkšņi parādījās sērija ar gariem Ždanokas komentāriem, kritizējot valdību un ES politiku.
Ne pie viena no rakstiem, kuros kā autore norādīta Ždanoka, nav minēts, ka tie būtu apmaksāti. To noliedz arī deputāte – laikraksts esot pārpublicējis deputātes preses relīzes, acīmredzot tāpēc, ka aktuālas. Kad Segodnya žurnālistam Tatarčukam prasu, vai Ždanokas viedokļu sērija īsi pirms EP vēlēšanām ir tikai sakritība, viņš atjoko: “Droši vien”.
Mana telefonsaruna ar Janakovu bija īsa: “Es nerunāju ar medijiem, prasiet avīzes vadībai.”
Tatarčuks stāsta, ka Janakovu redzot salīdzinoši reti. Pēdējā reize bijusi Jaunā gada svinībās, kurās Janakovs ieradies ar sarkanajiem ikriem.
Toties gandrīz ik pārnedēļu Janakovu Rīgā satiek Riga Football Club vadītājs Aleksandrs Proņins. Ar viņu satiekos stadiona ēdnīcā, jo stadionā notiek komandas treniņš. Tai nesen pievienojies arī Latvijas izlases kapteinis Kaspars Gorkšs. Futbolisti nesen atgriezušies no treniņiem Dubaijā, kas Latvijas komandām ir luksuss un bijis iespējams, pateicoties Janakova un citu sponsoru naudai. Proņins ir ieturēts, atlētisku augumu, runā maz un vēlas zināt raksta mērķi. Viņš stāsta, ka ar Janakovu pirms diviem gadiem nodibinājuši futbola klubu, jo vēlas Latvijā reanimēt šī sporta veida prestižu. Viņi apmācīšot visu vecumu sportistus, meklē vietu Rīgā, kur uzbūvēt savu stadionu.
Proņins stāsta, ka kluba pagājušā gada budžets ir ap 550 000 EUR. Lielākā daļa naudas ir Janakova, bet mazākie ziedotāji būšot redzami gada pārskatā. Ilgtermiņa plāns ir pelnīt, piedaloties UEFA klubu sacensībās.
Nekas neliecina, ka nepilnu mēnesi vēlāk Janakovs no īpašnieku saraksta pazudīs.
Vecie vēži, jauna kulīte
Tikmēr Sļusareva joprojām turpina strādāt Latvijas krievu presē un tagad raksta ziņu portālam press.lv. Krievu auditorijā tas vairāk zināms ar iepriekšējo nosaukumu ves.lv. Līdzība ar nosaukumu vesti.lv nav sakritība.
Press.lv domēnu reģistrējis Rīgas domes deputāta Andreja Kozlova (Saskaņa) dēls, arī Andrejs Kozlovs. Deputāts Kozlovs ir viens no Segodnya vēsturiskajiem īpašniekiem. Vēsturiski press.lv saucās ves.lv. Juridiski portāls pieder firmai, kuras viena no līdzīpašniecēm ir deputāta Kozlova bijusī sieva.
Jeļena stāsta, ka press.lv var nodarboties ar “īstu žurnālistiku”. Neviens nenosaka, ko un kā intervēt. Kā piemēru savai brīvībai viņa min rakstu, kurā pat atmaskojusi sava bijušā darba devēja vesti.lv publicētu viltus ziņu, ka valsts sāks inspicēt un atņemt nelegāli Krievijas TV pārraidošo firmu satelītšķīvjus.
Ziņas autors ir izbijušais Saeimas deputāts un žurnālists Nikolajs Kabanovs, kurš saziņā ar medijiem joprojām izmanto Saeimas epasta adresi.
Ja nebūtu piedāvājuma strādāt press.lv, Jeļena, visticamāk, būtu pametusi žurnālistiku. “Krievu izdevumu jau tā ir maz, visi sīki un līdzīgi viens otram. Grūti pieturēties pie kaut kādiem saviem principiem, jo vienkārši nepabarosies ar honorāriem,” stāsta Sļusareva. Strādājot “ar pilnu atdevi”, viņa mēnesī “sakasa” ap 400 eiro. Neesot brīnums, ka krievu presē neieplūst netkarīgajā Latvijā uzaugušie krievi, bet publika labāk izvēlas Krievijas medijus.
*Kļūdas labojums, 30.03.2017. Rakstā izlabots sākotnēji publicētais kļūdainais apgalvojums, ka press.lv domēnu reģistrējis Rīgas domes deputāts Andrejs Kozlovs – patiesībā to reģistrējis viņa dēls, arī Andrejs Kozlovs.
NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712
Autore: Inga Spriņģe, Re:Baltica
Redaktore: Sanita Jemberga, Re:Baltica
Grafikas: Lote Lārmane, Re:Baltica
Tulkojums krieviski: Jara Sizova
Tulkojums angliski: Aleksejs Tapiņš