Latvijā katrs sestais ekonomiski aktīvais iedzīvotājs nevar atrast darbu, tomēr uzņēmēji sūdzas par darbinieku trūkumu. Latvieši esot pieraduši dzīvot no pabalstiem, tāpēc strādnieki jāieved. Re:Baltica izmēģina uz savas ādas, ko nozīmē strādāt mazkvalificētu darbu, lai saprastu, kā Latvijā īsti trūkst — čaklu darbinieku vai labu darbavietu?

Galvenais ir nezaudēt ritmu, domās atkārtoju saltā janvāra rītā, sēžot zivju cehā pie šprotu fasēšanas lentas. Acu plakstiņi vēl nedaudz smagi no celšanās pussešos. Ārā temperatūra nedaudz zem nulles, cehā ap 15 grādiem. Man ir biezā sporta jaka ar kapuci, tomēr aukstums no galošām lēnām kāpj pa ķermeni augšup, līdz gavilējoši kulminē roku pirkstgalos. Tie ir mitri no saldētajām zivīm un eļļas.

Domā par ritmu, atgādinu sev, ņemot nākamo tukšo kārbu. Mēģinu šprotes abām rokām saguldīt kā ierādīja brigadiere Aina* — divās rindās, slīpi, ar vēderiņiem uz augšu. Bundžu nosveru (vajadzīgi 138 — 142 grami) un ielieku kastē. Kad tajā sagūlušas 30 bundžas, Aina kasti pieskaita un ļauj krāvējam aiznest. Un viss sākas no gala.

Ritms nojūk. Spuras duras pirkstos. Trīs reizes uz kārbu malām iegriežu pirkstā. Asinis tek pamatīgi. Aina atnāk un uzvelk manam savainotajam pirkstam gumijas «cepurīti». «Kad tā būs pietecējusi, atnāc, iedošu citu,» viņa nosaka. Plāksterus likt nedrīkst.

Ap pulksten 10, kā ik rītu, mums garām noiet uzņēmuma direktors Ivars Pūciņš — sirms kungs zilā jakā un cepurē ar nagu. Skaļajā ceha dūkoņā, vairāk skatoties uz zivīm nekā darbiniecēm, viņš nosaka: «Labdien!»

Pūciņš arī pamudināja mani, Re:Baltica žurnālisti, iejusties zivju fasētājas ādā. Precīzāk — viņa teiktais intervijā Latvijas Radio neilgi pēc Jaunā gada. Direktors stāstīja, ka viņa vadītā lielākā Latvijas zivju apstrādes rūpnīca Gamma-A ar 19,6 miljonu latu apgrozījumu nevar atrast strādniekus. Rūpnīcā vidējā alga esot 240 latu, plus bezmaksas kopmītnes un pusdienas. Bet arī tad no Rēzeknes, kur vietējā avīzē ielikuši darba sludinājumu, piezvanījis tikai viens interesents. Lai uzņēmums paplašinātos, rūpnīcā no kopumā 600 strādniekiem aptuveni 50 darbinieki jau kādu laiku ievesti no Bulgārijas un Rumānijas.

Kāpēc ir tik grūti atrast vietējos strādniekus, Pūciņam un raidījumā intervētajam Zivsaimniecības asociācijas vadītājam Inārijam Voitam šaubu nav. Lai gan Latvija sociālo pabalstu programmām maznodrošinātajiem no valsts kopprodukta tērē gandrīz vismazāko daļu Eiropas Savienībā, abi kungi norāda — pie nestrādāšanas vainojami pārāk lielie pabalsti.

Līdzīgu apgalvojumu Re:Baltica bieži dzirdēja no politiķiem un darba devējiem, pētot sociālo nevienlīdzību pērnruden. Kamēr premjers Valdis Dombrovskis pasaulei prezentēja Latvijas «veiksmes stāstu», Re:Baltica pētījums rādīja tā ēnas pusi — lielāko ienākumu nevienlīdzību ES, jo mūsu nodokļu sistēma ir izdevīgāka turīgajiem iedzīvotājiem.

Arī šobrīd valdība turpina slavēt ekonomikas attīstību, kas pērn bija straujākā ES — kopprodukts pieaudzis par 5,5%. Premjers uzsvēris, ka radīti 30 000 jaunu darba vietu. Taču valsts ekonomiskā izaugsme automātiski nenozīmē, ka dzīve uzlabojas visiem. Pērn Latvijā joprojām nestrādāja 17% ekonomiski aktīvo cilvēku.

Ja darbarokas ir, kāpēc uzņēmēji sūdzas par strādnieku trūkumu? Lai to noskaidrotu, sociālās nevienlīdzības pētījuma turpinājumā Re:Baltica devās strādāt uz zivju rūpnīcu Gamma-A un lielāko Latvijas darba devēju — lielveikalu tīklu Maxima.

Trīs lati dienā

Dienas vidus. Mugura sāp tik nežēlīgi, ka vairs nespēju nosēdēt. Vienīgā pauze, ko esmu izmantojusi — pusstunda pusdienām ap 11. Šodien dod kanēļmaizīti un grūbu zupu ar kartupeļiem. «Ja gribi ko garšīgu, tad jāmaksā,» pavāre nopīpētā balsī atbild kādai strādniecei, kura pārmet, ka zupa ir «drausmīga».

Pusdienojošās darbinieces ir draudzīgas, līdzīgi kā kolēģes cehā un kopmītnēs. Pavecāka sieviete zilām acu ēnām mani mierina — ar laiku ies ātrāk un pie muguras sāpēm pieradīsi. Vēlāk cehā garāmejot viņa mudina: «Ar abām rokām, ar abām liec, šitā strādājot, tu taču neko nenopelnīsi». Pagriežu galvu sāņus un nobrīnos, cik ātri kustas rokas sievietēm man blakus.

Ap trijiem beidzu savu maiņu. Noberžu galdu, novelku balto halātu un dodos uz kopmītnēm. Tās atrodas blakus dzeloņdrātīm apjoztās rūpnīcas teritorijai, bijušajā jahtklubā. Gaisā ķērc kaijas, jūtams zivju smārds.

Man ierādīta vieta mazā, tīrā istabiņā, kur sarūmējas četras gultas ar naktsskapīti un lielu skapi āra drēbēm. Pirmajā vakarā, iesēžoties gultā, tā iegrimst līdz grīdai. Ar istabiņas biedrenes Vitas palīdzību zem matrača pabīdām gaitenī atrastu finiera plāksni. Pēc brīža dušā mēģinu nomazgāt zivju smaku. Ilgi nemazgājos, jo uz ēkas 38 iemītniekiem ir viena duškabīne, kas pārklājusies ar pēlējumu un kaļķa nosēdumiem. Kabīnes durvis ir salūzušas. Tualetes ir divas. Vēl ir viena virtuve ar plītiņu, mikroviļņu krāsni, diviem ledusskapjiem, veļas mašīnu. Virtuvē  dzīvo arī melnbalts kaķis, kuram iekārtota zila, mīksta mājiņa. Šovakar vakariņas negribas.

Notinu sagrieztos pirkstus ar pašas nopirktiem plāksteriem un atlaižos gultā. Mugura sāp, bet Vita atkal mierina — pieradīšot. Viņai, tāpat kā otrai istabiņas biedrei Initai, ir ap piecdesmit. Abas atbraukušas strādāt Gamma-A no Cēsīm, kur bezdarba līmenis ir 12% un darbu atrast nevar. Kādu dienu sievas smēķētavā spriedīs — pat lielveikalā būtu labāk strādāt, bet tur tik vecas darbā neņemot. Pirmspensijas vecuma cilvēki Latvijā ir lielākā bezdarbnieku grupa — gandrīz trešā daļa bezdarbnieku ir  vecumā no 50 līdz 59 gadiem.

Vitas un Initas dzīve tagad paiet Gamma-A cehā un kopmītnēs. Inita uz savu dzīvokli Cēsīs aizbrauc divreiz mēnesī, nedēļas nogalē. Viena viņas meita strādā Anglijā, otra tikko Rīgā pabeigusi mācības un meklē darbu. Lielākā daļa algas Initai aiziet par komunālajiem maksājumiem Cēsu dzīvoklim, kurā viņa praktiski nedzīvo. Televizora un interneta nav — nevar atļauties. Kaut gan Gamma-A direktors intervijā Latvijas Radio teica, ka kopmītnes ir bez maksas, mums par savu gultas vietu jāmaksā 25 lati mēnesī.

Rūpnīcā neviens negrib runāt par mēneša algu, bet lēšu: strādājot vairākas slodzes, zivju apstrādātājas nopelna ap 200 — 250 latus uz rokas. Tas sakrīt ar vidējo algu zivju pārstrādē Latvijā, kas pērn bija 212 lati uz rokas, par 6,5% vairāk nekā gadu iepriekš.

Par vienu safasēto zivju bundžiņu Gamma-A maksā 2 santīmus pirms nodokļiem. Izcenojumu pasaka brigadiere Aina, jo darba līgumā man noteikta konkrēta samaksa — 240 latu pirms nodokļiem, strādājot oficiālās 40 stundas nedēļā.

Līgumā minēts «summētais darba laiks», kas nozīmē maiņu darbu. Parasti pirmā maiņa ir no 7 rītā līdz 15, pēc tam otrā maiņa strādā līdz 23. Konkrēts darba laiks līgumā nav atrunāts un reāli jāstrādā tik ilgi, kamēr ir zivis. Valsts darba inspekcija man vēlāk stāstīs, ka Gamma-A darba līgumā bija jānorāda konkrēti darba laiki un izcenojumi, lai es varu rēķināties ar darba ilgumu un nopelnīto.

Fonā skanot mūžīgi ieslēgtajam Latvijas Radio 2, rēķinu pirmajā darba dienā nopelnīto. Safasēju trīs kastes, katrā pa 30 kārbiņām. Kopā — 1,80 lati pirms nodokļiem. Nākamajās dienās gāja ātrāk, tiku pie piecām kastēm jeb 3 latiem dienā. Sievas netālu no manis saliek 12 kastes, tātad ātri strādājot par zivju fasēšanu dienā var nopelnīt virs 7 latiem uz papīra. Mierinu sevi, ka man ir vēl salīdzinoši viegls darbs. Kaimiņienes stāsta — griezējiem esot grūtāk. Par galvu nogriešanu 100 kilogramiem reņģu maksājot četrus latus.

(Žurnālistes pieredzi rūpnīcā, lasiet: Viena nedēļa zivju rūpnīcā.)

Laucinieki pieticīgāki

Lai dabūtu vietu Gamma-A kopmītnēs, man bija jāgaida divas nedēļas, jo daudzas strādnieces ir no laukiem. Rūpnīcā, kas atrodas Managļsalā, stundas brauciena attālumā ar autobusu no Rīgas, pilsētnieki strādāt neraujas. Pie tā vainīga «nenormālā pabalstu sistēma», ko Zivsaimnieku asociācijas vadītājs Voits piesauca intervijā Latvijas Radio. Tikai «nenormāla» tā ir nevis pabalstu lieluma, bet gan nevienlīdzības dēļ.

Pretēji Pasaules bankas ieteikumam, Latvijā pabalstu sistēma nav centralizēta un katra pašvaldība maksā pēc savām iespējām. Bagātās maksā vairāk, tāpēc arī rīdznieki nav gatavi 12 stundas aukstumā fasēt zivis par 200 latiem kā laucinieki. 2011.gadā vidējā izmaksātā summa uz vienu pabalstu saņēmēju Rīgā bija 279 lati, Rojas novadā 109 lati, kamēr Sējas novadā — tikai 38 lati.

Dienā, kad uzsāku darbu Gamma-A, ar mani kopmītnēs ievācās arī Inese no Mērsraga. Pajauna sieviete pusszābakos ar nagliņu papēdi un izbalējušu Oriflame somu. Vietējās rūpnīcās darba neesot, tāpēc viņa atgriežas Gamma-A. Šeit arī varot labāk nopelnīt. Ne tāpēc, ka lielāki izcenojumi, bet gan vairāk darba. Strādājot vairākās maiņās var saraut virs 200 latiem.

Laukos algas ir zemākas. Zivju rūpnīcās Rīgā strādnieki nopelna ap 320 latus uz rokas, kamēr Kurzemē — 207 latus, rāda Centrālās statistikas pārvaldes dati.

«Nav viegli, bet kurš darbs ir viegls? Jāstrādā, kamēr darbs ir,» par mazo algu samiernieciski saka pirmspensijas vecuma Mārīte no Kurzemes.

Oficiāli Mārīte skaitās zivju apstrādātāja, bet, tāpat kā vairums strādnieču, dara visu, ko liek: fasē zivis, ver, pako kastēs. Visvairāk sievām patīk pakošana, jo darbs ir siltumā, taču par to vismazāk maksā. Lielākie ienākumi ir vērējiem, taču darbs grūts — rokas visu laiku aukstumā un mitras, vismaz astoņas stundas jāstāv gumijniekos.

Lai paspētu uz darbu rūpnīcā Sabiedrība IMS Mērsragā, Mārīte katru rītu ceļas pirms pieciem. Rūpnīcas autobuss savāc apkārtnes iedzīvotājus laicīgi, lai pirms sešiem visi jau būtu pie darba. Strādnieki no attālākām vietām kā Strazde mostas jau pirms trijiem.

Cita kurzemniece Egita piebalso — krīzes laikā, kad bez darba palika viņas vīrs, pašai zivju rūpnīcā strādājot nesanāca pat minimālā alga, tāpēc tagad viņa ir laimīga saņemt vismaz to.

Maksāt mazāk par minimālo algu Latvijā ir nelikumīgi, bet strādnieku teiktais liecina: sevišķi krīzes gados tā bijusi ierasta prakse. «Cik sastrādā, tik saņem. Ja minimālo nesastrādā, tad to nesaņem,» skaidro Egitas vīrs, kuram arī ir darba pieredze zivju rūpnīcā.

Krīzes gadus Egitas ģimene ar vairākiem skolojamiem bērniem izvilka pamatā ar viņas mazo algu un 170 latu lielo invaliditātes pensiju. Pašvaldība iedeva vienreizēju pabalstu malkai  — 60 latus. Bija eiropakas ar putraimiem un humānās palīdzības apģērbs. «Patiesībā, esmu strādājusi dažādus darbus. No darba nebaidos. Simtlatniekos ielas mēzu, bet es patiešām gribu adekvāti nopelnīt. Gribas pēc tam, kad dienu esmu pavadījusi slapjumā un aukstumā, vismaz kādu dārgāku zieķi nopirkt, ar ko rokas iesmērēt. Bet ar to samaksu nav iespējams to izdarīt. Bērni jāuztur,» skaidro Egita. Lielos pabalstus, par kuriem bieži runā mediji, viņa nav saņēmusi.

«Varu runāt tikai par sevi, bet, kad dzirdu, ka cilvēki saņem kādas tur naudas un dzīvo tikai no pabalstiem, es nezinu, kuram tā ir,» tā Egita.

Mītus par augošo pabalstu paaudzi pirmo reizi ar faktiem varētu atspēkot topošais Pasaules bankas pētījums. Balstoties uz pētījuma pirmajiem datiem, aprīlī labklājības ministre Ilze Viņķele paziņoja, ka runas par ļaunprātīgu pabalstu izmantošanu esot pārspīlētas. Šāds viedoklis radies no pašvaldību darbinieku izteikumiem bez pierādījumiem. Šī ir jauna ministres retorika. Nekritiski apglavojumus par lielajiem pabalstiem pēdējos gadus  tiražēja arī mediji.

Uz šo pašvaldības darbinieku un nereti arī uzņēmēju apgalvojumu pamata, pretēji starptautisko aizdevēju ieteikumiem, valdība šogad būtiski samazināja tā saukto simtlatnieku programmu. Tās ietvaros katrs sestais pusgada laikā atrada darbu. Valdība arī samazināja un uz pašvaldību pleciem uzlika GMI pabalstu, ko saņem vistrūcīgākie Latvijas iedzīvotāji.

«Nodokļos baigi daudz naudas aiziet, dažreiz pilnīgi žēl sametas,» nopūšas strādniece Mārīte, «nopelni kādus 300 latus un tad gandrīz pusi samaksā nodokļos.»

Latvijā nodokļu politika ir neizdevīga mazo algu saņēmējiem. Pēc Starptautiskā valūtas fonda aprēķiniem, 2009.gadā pēc dažādām nodokļu likumdošanas izmaiņām mazajām algām nodokļi pieauga par 7%. PVN, kas vistiešāk ietekmē trūcīgos, arī tika pacelts no 18% līdz 21%.

Vēl pērn Saeima kārtējo reizi rīkojās pretēji mazo algu saņēmēju interesēm. Finanšu ministrija piedāvāja pacelt neapliekamo minimumu no 45 uz 90 latiem un nākamajos trīs gados samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokli. Pēc Reformu partijas spiediena tika īstenots tikai otrais priekšlikums. No tā mazāk gūst zemo algu saņēmēji. Ekonomikas eksperti uzskata, ka sociāli taisnīgi būtu bijis atbalstīt abus — gan uzņēmējus, gan strādniekus.

Vienotības finanšu ministrs Andris Vilks Re:Baltica stāstīja, ka pērn zaudējis politiskajā cīņā. Kā kompromisu ministrija piedāvās ar nākamo gadu pacelt neapliekamo minimumu līdz 84 latiem minimālās algas saņēmējiem. Lielākām algām tas pēc speciālas formulas samazināsies līdz 45 latiem. Ja Finanšu ministrija reforma īstenosies, minimālās algas saņēmējiem uz rokas paliks par 26 latiem vairāk. Šobrīd no iedzīvotāju ienākumu nodokļa samazinājuma viņi iegūst tikai 1,33 latu vairāk.

Investēt vai pirkt Porsche?

«Ziniet, cik daudz uzbrukumus jau esmu dzirdējis par to bulgāru ielikšanu? Mūsu dzērājus jau ilgāk par nedēļu divām Latvijā nodarbināt nevar. Viņi atkal sadzeras un pazūd,» saērcināti stāsta Gamma-A direktors Ivars Pūciņš, kad rūpnīcā esam ieradušies ar filmēšanas kameru. Norādījis, ka jāmaina pabalstu sistēma, viņš piekrīt žurnālistam, ka alga arī jāceļ, bet investīcijas vajadzīgas. Jūs saprotat, lai noturētos tirgū, lai izturētu šausmīgo konkurenci, visu laiku jāgulda iekšā.

Nepieciešamība ieguldīt ražošanā un sīvā konkurence ir standarta atbilde, kāpēc uzņēmēji neceļ mazās algas. Tam ir pamats — Latvijā uzņēmējiem ir lielākais nodokļu slogs Baltijā. Strādnieks ar 200 latu algu uz rokas darba devējam Igaunijā izmaksā 319 latus, Lietuvā 325, kamēr Latvijā 347.

Tomēr Re:Baltica aprēķini apgāž apgalvojumus, ka algas nevar celt, jo īpašniekiem ir jāiegulda ražošanā. 2011.gadā no astoņiem lielākajiem Latvijas zivrūpniecības uzņēmumiem tikai puse ir ieguldījuši iekārtās, bet summas salīdzinoši nav lielas. Ar pozitīvu rezultātu strādāja seši uzņēmumi, kopumā nopelnot 1,9 miljonus latu, bet iekārtās šajā periodā ieguldīti 233 tūkstoši. Gamma-A ir starp šiem uzņēmumiem — peļņa bija 1,14 miljoni, bet iekārtās investēti 50 tūkstoši. Turklāt pēdējos gados uzņēmums savas ražošanas uzlabošanai piesaistīja arī ES fondu naudu — 266 tūkstošu latu, šobrīd izskatīšanā ir pieteikums vēl par pusmiljonu.

Gamma-A ir lielākais zivrūpniecības uzņēmums valstī. Pēdējie pieejamie finanšu dati Lursoft rāda, ka 2011.gadā uzņēmums strauji palielināja ražošanu. Dubultots saražoto zivju konservu daudzums un palielinājusies metāla iepakojuma ražošana — kārbas un vāki. No 19,6 miljonu lielā apgrozījuma Latvijā pārdotie konservi veido mazu daļu, 549 tūkstošus. Lielākie tirgi bijuši ASV, Krievija, Baltkrievija.

Šī aina raksturo zivrūpniecības nozari kopumā. Gandrīz visi Latvijas saražotie zivju izstrādājumi aiziet uz 40 pasaules valstīm, gadā veidojot 50 miljonu latu apgrozījumu.

No lielā apgrozījuma, algās Gamma-A saviem 600 strādniekiem samaksāja 9%. Ieskaitot administrācijas darbiniekus, vidējā alga rūpnīcā bijusi 188 lati uz papīra. Salīdzinājumā ar citām lielākajām Latvijas zivju fabrikām, 2011.gadā te bijušas vismazākās algas. Gada pārskati rāda, ka uzņēmumā Karavela vidējā alga bija 320 latu, Sabiedrība IMS – 195 lati, Brīvajā vilnī — 321.  Šie dati gan nonāk pretrunā ar zivju rūpnīcu strādnieku teikto, ka tieši Gamma-A var nopelnīt vairāk nekā reģionos.

Salacgrīvas uzņēmuma Brīvais vilnis vadītājs Arnolds Babris uzskata — puse zivrūpniecības uzņēmumu Latvijā krāpjoties ar nodokļu nomaksu, taču konkrētus vārdus viņš nesauc. «Es precīzi redzu, ka uzņēmumi iemanās vairāk kā pusi maksāt konvertos, optimizēt un arī ar PVN shēmām darbojas,» saka Babris, kurš agrāk bija augsta ranga darbinieks Satversmes aizsardzības birojā. Par nostaļģiju pēc bijušās profesijas joprojām liecina pistole zem vīrieša žaketes. «Nekad nevari zināt, kurš ir ienaidnieks,» viņš nosmejas, jautāts par nepieciešamību pēc šaujamā.

Brīvais vilnis ir vienīgais zivrūpniecības uzņēmums, kur aktīvi darbojas arodbiedrība. Tā regulāri rīko ekskursijas, kurām uzņēmums apmaksā autobusu, visiem apmaksā ikgadējo medicīnas apskati, cehā vecie krēsli nomainīti uz regulējamiem. Šobrīd notiek sarunas par apmaksātu vingrošanu. Babris piekrīt, ka algas nav lielas, bet norāda – ļoti svarīga ir cilvēciska attieksme. Lai dabūtu darbu Brīvajā vilnī, vietējie stāv rindā.

Tikmēr Gamma-A plāno, ka vajadzēs ievest vēl viesstrādniekus, «lai tā rūpniecība kustētos, ja mēs gribam dzīvot». Patreizējā situācijā izskatās, ka Gamma-A ir izdevīgāk maksāt mazas algas, nekā uzlabot produktivitāti. Reņģu likšana kārbiņās ir roku darbs visā pasaulē, taču mehanizēt var pārējos darbus — vēršanu, apstrādi. Vai tā ir, Gamma-A līdzīpašnieks Aivars Lejietis vairāku dienu intensīvā saziņā pa telefonu, gan arī klātienē tā arī neatbildēja uz Re:Baltica jautājumiem pēc būtības. Lejietis uzskata, ka šī raksta mērķis ir nomelnot uzņēmumu.

Gamma-A ieved bulgārus, kas ir vēl nabadzīgāki. Viņiem kā ES pilsoņiem nav jāmaksā vairāk kā latviešiem. Bet arī bulgāri neiztur drastiskos apstākļus. Daļa aizbrauc jau pēc pāris mēnešiem. Bulgāru kopmītnēs sadzīve ir vēl drūmāka nekā latviešiem. Daudzstāvu ēkas kāpņu telpu logi ir nokvēpuši un aizķepuši no cigarešu dūmiem. Atsevišķās istabās iespiestas pat astoņas gultas, kas nodalītas ar auduma aizkariem, lai nodrošinātu kaut nelielu privātumu. Istabu stūros izliktas tarakānu mājiņas.

Tajā pašā laikā uzņēmums pērn nopircis eskluzīvo auto PORSCHE CAYENNE-S.

Žurnāls Kapitāls raksta, ka pērn Latvijā pavisam reģistrēti četri šādi auto, kuru cena ir sākot no 78 tūkstošiem eiro. Salīdzinoši — lai 600 saviem strādniekiem paceltu algas par 10 latiem mēnesī, uzņēmumam tas izmaksātu nepilnus 137 tūkstošus latu gadā jeb divarpus šādas Porsche automašīnas. Pērn Gamma-A iegādājusies arī 2012.gada izlaiduma BMW pasažieru motociklu un tā paša gada Toyota Land Cruiser. Kompānijai pieder arī 2011.gada izlaiduma Land Rover Range Rover Evoque automašīnu. Cik uzņēmums pērn nopelnījis, šī raksta tapšanas laikā vēl nebija zināms.

Uzņēmēji «bieži atsaucas uz pabalstiem, kuri it kā traucējot cilvēkiem integrēties darba tirgū. Mans arguments — pat vidējā termiņā darba devēji būtu ieinteresēti, lai cilvēki ar zemiem ienākumiem šeit, Latvijā, var normālu dzīvesveidu atļauties, citādi ja ne šodien un rīt, tad pēc gada liela daļa no viņiem aizbrauks,» vērtē Latvijas Universitātes pasniedzējs un migrācijas eksperts Mihails Hazans.

Viņa pētījumi rāda, ka pēdējo gadu aizbraucēju vidū dominē cilvēki ar mazajām algām. 2010. un 2011.gadā no aizbraukušajiem 40% bija reģistrētie bezdarbnieki — cilvēki, kas darbu zaudējuši salīdzinoši nesen un ir motivēti strādāt. Taču ne par zivju rūpnīcās piedāvātajām algām.

«Tā ir viena no problēmām, kura arī veicina emigrāciju. Ne tikai zema darba samaksa, bet arī attieksme pret strādājošajiem kā pret materiālu, kuru izmanto tāpat kā koka gabalu vai kaut ko citu,» secina Hazans.

Re:Baltica žurnāliste zivju fabrikā izturēja nedēļu. «Tā jau domāju,» personāla nodaļas darbiniece klusi nosaka, pieņemot atlūgumu.

Kasiere par minimālo likmi

Pārsteigta neizskatījās arī Maxima veikala direktore kādā Rīgas mikrorajonā, kad martā atlūgumu iesniedza tikai pirms pusotra mēneša darbā pieņemtā kasiere. Direktore nezināja, ka jaunā sieviete ir žurnāliste: «Žēl, ka ej prom, tu mums patiki».

Iet strādāt uz Maximu Re:Baltica izlēma vairāku iemeslu dēļ. Pērn labklājības ministre Ilze Viņķele norādīja, ka Latvijā var atrast darbu, kā piemēru minot tieši šos lielveikalus. Par darbinieku trūkumu Maxima liecināja arī intensīvās vakanču reklāmas.

Lietuviešiem piederošais lielveikalu tīkls Maxima ir lielākais privātais darba devējs ne vien Lietuvā, bet arī Latvijā. Te strādā ap 7000 darbinieku. Salīdzinājumam — zviedriem piederošajā Rimi ar teju tādu pašu apgrozījumu — 400 miljoniem latu, strādā 4600 darbinieku. Rēķinot uz darbinieku skaitu, par Maximu Valsts darba inspekcijā pērn saņemts divreiz vairāk sūdzību nekā par sīvāko konkurentu Rimi. Pati Maxima gan uzsver — šīm sūdzībām nav bijušas tiesiskas sekas, tātad uzņēmuma rīcība atbildusi likumiem.

Kasieres karjeru mazajā Maxima veikalā Re:Baltica žurnāliste uzsāka jau nedēļu pēc pieteikšanās darbā. Dažas dienas pagāja sanitārās grāmatiņas noformēšanai. (Žurnālistes piedzīvoto Maximā, lasiet Labs darbinieks Maximā ir pacietīgs darbinieks)

Re:Baltica apkopotā informācija rāda, ka vislabāk Maximā pelna kasieri un noliktavu darbinieki – no 200 latiem mēnesī, mazāk saņem zāles darbinieks — no 170 , un apkopēja — no 160 latiem.

Noslēgtais ir «nepilna laika» darba līgums. Tas garantē vismaz 120 darba stundas mēnesī ar valstī noteikto stundas likmi, kas ir 1,20 lati pirms nodokļu nomaksas. Re:Baltica rīcībā ir pērn novembrī slēgts darba līgums ar jaunu kasieri Supernetto veikalā (pieder Rimi), kurā stundas likme ir augstāka — 1,73 lati pirms nodokļu nomaksas. Samaksa abos lielveikalos atšķiras atkarībā no darbinieka stāža un pienākumiem. Konkrētās likmes ir komercnoslēpums, bet darbinieki stāsta, ka vidējā alga abos tīklos ir 300 latu mēnesī uz rokas.

Abu lielveikalu tīklu darba līgumos norādīts, ka tie ir nepilna laika ar summēto darba laiku. Šādi līgumi ļauj uz mazāku slodzi nodarbināt, piemēram, studentus vai pensionārus. Taču krīzes laikā šo līguma formu masveidā sāka izmantot rūpniecībā, ražošanā un arī tirdzniecībā. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) jurists Kaspars Rācenājs stāsta, ka darbinieki labprātīgi pārslēdza darba līgumus, lai nezaudētu darbu. Izskatās, ka šobrīd uzņēmēji izmanto šo līguma formu, lai nebūtu jāmaksā minimālā alga. «Otrs iemesls — lai izrēķinātos ar darbinieku. Ja nepatīk, neliek grafikā,» stāsta Rācenājs.

Arī no Valsts ieņēmuma dienesta datiem var secināt – krīzes laikā audzis nepilnā laika līgumu skaits zemo algu grupā. Par to liecina fakts, ka darbinieku īpatsvars ar ienākumiem zem minimālas algas ir pieaudzis no 16,5% 2008.gadā līdz 27 % 2011.gadā. Tagad skaits atkal nedaudz samazinās.

Nepilna laika līgumā darba devējs norāda minimālo stundu skaitu, bet pārējās algo darbinieku pēc vajadzības. Kāda tirdzniecības speciāliste Re:Baltica skaidroja: ja redz, ka nespēs izpildīt mēneša normu, veikals ietaupa uz algām — intensīvāk nodarbina mazāk cilvēku, no piecām kasēm strādā tikai divas.

Par darba laika uzskaiti un apmaksu Maximas darbinieki visvairāk sūdzas arī Valsts darba inspekcijā (VDI). «Darba devējs neprecīzi uzskaita nolīgto darba laiku. Ja neuzskaita, protams, arī neapmaksā,» stāsta VDI pārstāvis Vilnis Virza. Pierādīt šādus pārkāpumus esot grūti: «Neesam burvji».

Kopš 2007.gada par dažādiem pārkāpumiem Maxima piemēroti 8 administratīvie sodi. Tik pat daudz bija arī Mego, Iki — 4, Rimi — 1. Krīzes laikā inspekcijas darbinieku skaits tika samazināts no 234 uz 158, toties iesniegumu apjoms strauji pieauga.

Neizpratnē par savu algu Maximā bija arī Re:Baltica žurnāliste. Pēc pašas aprēķiniem, šogad janvārī viņa nostrādāja 85 stundas, bet algas lapiņā bija norādīts par stundu vairāk. Kopumā nopelnīti 146 lati «uz papīra». Februārī pēc pašas aprēķina žurnāliste nostrādāja 193 stundas, bet algas lapiņā parādījās 160. Par darbu viņa saņēma 301 latu, kas ir vairāk, nekā maksājot darba līgumā atrunāto stundas likmi. Maxima preses pārstāvis rakstiskā atbildē šo nesakritību skaidroja ar to, ka žurnāliste kļūdījusies aprēķinos — no darba laika nav atskaitījusi 16 pusdienu pārtraukuma stundas, savukārt samaksas pieaugums rodas no 17 virsstundu darba, kas apmaksāts dubultā. Žurnāliste gan nepiekrīt šim skaidrojumam un uzstāj, ka strādājusi 193 stundas, neieskaitot pusdienas pārtraukumus.

Ierobežot nepilna laika līgumu blaknes cenšas arodbiedrība, rosinot Darba likumā aizliegt vienpusēji mainīt sastādīto darba grafiku, taču Labklājības ministrija šo priekšlikumu noraidījusi.

Šobrīd lielākā cīņa notiek par virsstundu darba samaksas samazināšanu un iespēju atlaist arodbiedrības biedrus bez saskaņošanas ar arodbiedrību. Par to šonedēļ lemj Nacionālajā Trīspusējās sadarbības padomē, kur piedalās visas trīs ieinteresētās puses — valsts, darba devēji (Latvijas Darba deveju konfederācija — LDDK) un darba ņēmēji (LBAS). Kurš kuru uzvarēs? Līdz šim darba devēji bijuši stiprākie.

Bagātas, bet vājas arodbiedrības

«Diemžēl tiem, kas saņem minimālo algu, ar lobēšanu dažādos valsts koridoros neveicas,» secina LBAS vadītājs Pēteris Krīgers. Daļa atbildības jāuzņēmas arī viņam pašam — vairāk nekā desmit gados, kopš Krīgers atrodas LBAS vadībā, biedru skaits nav būtiski audzis.

LBAS un to veidojošās 20 dažādu nozaru arodbiedrības apvieno 10% Latvijas darba ņēmēju, aptuveni 100 tūkstošus cilvēku. Lielākā daļa — valsts un pašvaldības iestāžu darbinieki kā skolotāji, medmāsas, transporta uzņēmumu pārstāvji.

Kaimiņi ir vēl mazaktīvāki — Lietuvā arodbiedrībā ir 9%, Igaunijā – 6,7% strādājošo. Tiesa, Igaunijas medicīnas darbinieki pērn beidza 25 dienu streiku, panākot koplīguma noslēgšanu ar Slimnīcu asociāciju, bet šogad martā skolotāji piespieda valdību apsolīt 11% algu pielikumu.

Latvijā cilvēki baidās stāties arodbiedrībās, vai arī neredz tam motivāciju. Migrācijas eksperts Mihails Hazans skaidro, ka daudzi labāk izvēlas aizbraukt, jo tad ir skaidri zināms ieguvums — darbs.

«Vērsties darba inspekcijā, stāties arodbiedrībā, lai pēc desmit gadiem uzlabotu situāciju – tā nav skaidra perspektīva,» saka Hazans. «Cilvēki ir dzirdējuši maz veiksmes stāstu, kad darbinieki ir dabūjuši savas kompensācijas. Parasti tas notiek ar tik lieliem laika un enerģijas tēriņiem, ka nav skaidrs, vai ir vērts sākt šo procedūru.»

Neskatoties uz to, ka Maxima ir lielākais privātais darba devējs Latvijā, nozari pārstāvošajā Tirdzniecības darbinieku arodbiedrībā ir tikai 70 šīs ķēdes darbinieku. Piemēram, no Rimi — 600. Arodbiedrības vadītāja Maira Muceniece nevēlas Maximu kritizēt, jo cer uz konstruktīvāku sadarbību nākotnē.

Taču fakti runā paši. Ar Rimi arodbiedrība jau noslēgusi divus koplīgumus un top trešais, kamēr ar Maximu bijušas vien dažas sarunas. Rimi tikšanās protokoli ar arodbiedrību publicēti arodbiedrības mājas lapā, Maxima tos apzīmogo kā slepenus. Rimi ļauj arodbiedrībai izglītojošos materiālus atstāt darbinieku pusdienu telpā un tikties ar strādniekiem veikalos, Maxima to aizliedz.

«Cilvēki ļoti baidās, jo ir bieži teikts – ja tu esi arodbiedrībā, mēs tevi jebkādā veidā dabūsim projām,» stāsta Maxima darbiniece Santa. Neraugoties uz sava veikala vadības negatīvo nostāju, viņa tic — arodbiedrības palīdzība var uzlabot darba apstākļus. «Bet es teicu, ka vēlos šeit strādāt. Man šeit patīk strādāt, man te ir labi kolēģi.» Santa uzskaita Maxima priekšrocības — brīvpusdienas, pēc gada nostrādāšanas veselības apdrošināšana, uz Ziemassvētkiem bērniem uzdāvinātas kvalitatīvas dāvanas. Mīnuss — valdonīgā attieksme, kas lielā mērā ir atkarīga no konkrētā veikala vadītāja; neprecīzi uzskaitītās darba stundas, veco preču izpirkšana piespiedu kārtā, ja attiecīgais darbinieks nav pamanījis, ka beidzies derīguma termiņš.

Salīdzinājumā ar veikalu darbinieku arodbiedrību, pamirusi šķiet Lauksaimniecības un pārtikas nozaru arodbiedrība, kas pārstāv zivju rūpnīcu strādniekus. Tās vadītāju Vladimiru Sokolovu ir grūti sazvanīt, sarunai viņš piekrīt tikai pēc uzstājīgas pierunāšanas. Par zivrūpniecību viņš daudz nezina. Vienīgais aktīvais uzņēmums arodbiedrībā esot Brīvais vilnis, vēl arī daži biedri no rūpnīcas Unda. Jaunus biedrus viņi uzrunājot caur LBAS avīzi un internetu. Uz atkārtotu jautājumu, vai tiešām šie ir efektīvākie veidi kā uzrunāt nogurušos zivju rūpnīcu strādniekus Mērsragā, Sokolovs kļūst aizkaitināts: «Ko jūs gribat, lai es eju stāvēt pie rūpnīcu vārtiem?»

Cik aktīvi arodorganizācijas piesaista jaunos biedrus, LBAS vadība nezina. Pēteris Krīgers stāsta — viņi kā jumta organizācija strādā likumdošanas līmenī un izglīto sabiedrību par darbinieku tiesībām. Viņš neatceras, kad pēdējo reizi pats kādā uzņēmumā ticies ar darbiniekiem. «Tas ir grūts jautājums. Tad man jātin tā filma atpakaļ.»

Krīgers vairākkārt uzsver, ka LBAS nav arī pietiekoši naudas, lai, atšķirībā no darba devējiem, efektīvi lobētu savas intereses. Tomēr skaitļi rāda ko citu.

Ar Lursoft palīdzību Re:Baltica sarēķināja, ka 2011.gadā LBAS un tās 20 biedru organizāciju kopējais budžets bija 5 miljoni latu. No tiem biedru naudās iekasēti aptuveni 3,5 miljoni. No šīs summas 3% jeb 120 tūkstoši aiziet LBAS.

Krīgera vadītās organizācijas gada budžets ir ap miljonu latu — papildus biedra naudām aptuveni 180 tūkstoši latu no telpu nomas un teju pusmiljons dažādās dotācijās. Pērn 220 tūkstoši no tiem bija ES finansējums, ko LBAS drīkstēja tērēt tikai sabiedrības izglītošanai par darba tiesībām. Par to LBAS sniedza juridiskās konsultācijas ikvienam darba ņēmējam, ne tikai arodbiedrību biedriem. Nauda tērēta arī avīzes izdošanai, konferencēm, jauniešu raidījumu apmaksai medijos. Vēl 100 tūkstoši ES naudas tērēti arodbiedrības darbinieku apmācībai ar mērķi piesaistīt jaunus biedrus. Kā Latvijā ierasts, šo pasākumu atdeve mērīta netiek. Kā pērnā gada sasniegumus LBAS min 45 jaunu organizāciju izveidi. Kopējais biedru skaits gan krīzes laikā samazinājies par 20 tūkstošiem.

Salīdzinājumam – uzņēmēju organizācijas LDDK budžets pērn bija mazāks — 653 tūkstoši, no kuriem lielākā daļa bija ES nauda. Krāsainā gada pārskata bukletā LDDK lepojas ar panāktajiem Darba likuma grozījumiem, kas «samazina darba devēja izmaksas un administratīvos šķēršļus». Minēta prasība samazināt virsstundu apmaksu un nākotnē panākt arī “elastīgāku arodbiedrību iesaisti darbinieku atlaišanas gadījumos.” Aiz šī pieklājīgā formulējuma slēpjas prasība atļaut atlaist arodbiedrības biedru bez saskaņošanas ar arodbiedrību.

LBAS publiski pieejama pārskata nav

Izskatot abu organizāciju mājas lapas, jāsecina — LDDK ir daudz profesionālāka sabiedrisko attiecību jautājumos, tādēļ arī daudz pamanāmāka medijos. LDDK vadītāja Līga Meņģelsone, pirms nonākšanas šajā amatā 2010.gadā, vadīja vairākas Latvijas mediju organizācijas. Arodbiedrību vadībā esošais Pēteris Krīgeris pēc izglītības ir kultūras darbinieks. Līdztekus darbam arodbiedrībā regulāri neveiksmīgi no Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kandidējis Rīgas domes, Saeimas un arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Krīgera mēnešalga ir 1000 lati “uz rokas”. Meņģelsone savu algu nevēlējās nosaukt.

Līga Meņģelsone stāsta – viens no LDDK mērķiem ir mācīt uzņēmumus «būt sociāli atbildīgākiem.» Starp LDDK biedriem nav ne Gamma-A, ne lielākā privātā darba devēja Maxima. «Neesam viņus uzaicinājuši,» saka Meņģelsone. Par LDDK biedru varot kļūt «dažādi. Ir tie, kas redz, ka grib pievienoties un dialogā iesaistīties. Viņi saprot — tas nozīmēs, ka būs jāpievienojas mūsu iekšējai kultūrai.» Vai LDDK varētu uzrunāt Maximu, Meņģelsone atbild diplomātiski: «Mēs padomāsim par tādu priekšlikumu.»

Aprīlī publicēts Eiropas Komisijas pētījums rāda — Austrumeiropā izteikti trūkst spēcīgas darba ņēmēju organizācijas, arodbiedrības ir vājākas un mazāk koplīgumu. Tikai 25% no Baltijas valstu darba ņēmējiem algas ir noteiktas, vienojoties ar nozares darba devēju, kamēr «vecajās» ES valstīs tie ir 70%. Līdz ar to darba ņēmējiem ir grūtāk uzlabot savu dzīvi, kolektīvi veicot pārrunas ar valdību un darba devējiem.

Latvijā situāciju mainīt var valdība — ar nodokļu politiku, piemēram, paceļot neapliekamo minimumu. Stiprinot darba tiesību uzraudzības iestādes — piešķirot vairāk resursu Valsts darba inspekcijai, lai tā ātri spētu reaģēt uz iesniegumiem. Uzlabojot tiesu sistēmu, vai arī ieviešot citu mehānismu operatīvai darba strīdu risināšanai, lai aizbraukšana uz citu valsti nav vieglāka par taisnības meklēšanu Latvijas tiesā.

Pētnieks Mihails Hazans uzsver, ka valdībai jāstimulē jaunu darba vietu radīšana. Piemēram, būvējot lielus infrastruktūras objektus, vai palielinot sociālās palīdzības darbinieku skaitu. «Jābūvē kaut kas, arī ceļi. Tie paši ceļi, pa kuriem nevar no pagasta normāli aizbraukt līdz darbam Rīgā,» saka Hazans. Taču, lai šīs pārvērtības notiktu, aktīviem jābūt pašiem iedzīvotājiem un darba ņēmēju pārstāvjiem — arodbiedrībām, kurām vairāk par naudu trūkst svaigu ideju savas ietekmes palielināšanai.

Veidojot šo rakstu, Re:Baltica bija grūti pierunāt lielveikalu un zivju rūpnīcu strādniekus sniegt intervijas. Viņi netic, ka spēs mainīt apstākļus, vai arī uztver tos kā normu. Taču tie, kas noticējuši pārmaiņām, negrasās padoties. Ne tikai pašu, bet arī bērnu dēļ. Maxima pārdevēja Santa šogad vienā ziemas mēnesī nopelnīja virs 200 latiem. Komunālajiem maksājumiem un sadzīves precēm iztērēja ap 170, atlikusī summa palika pārtikai. Lai arī iztikšana grūta, Santa tomēr desmit latus iztērēja populārzinātisko žurnālu un grāmatas iegādei, bet trīs latus atlicināja bērnam teātra biļetei. «Es labāk no kādas bulciņas atteikšos, bet bērnam ir jāattīstās,” paskaidro Santa.

—
*Rakstā visi darbinieku vārdi mainīti.