Foto: Delfi.lt

Lietuvas Bankas (LB) amatpersonas no Šveices banku iestādēm 2011. gada saņēma šokējošu ziņu. Tā sekoja kā atbilde LB informācijas pieprasījumam. Pēc tam, kad Lietuvas centrālās bankas valdes priekšsēdētāja krēslā ar stingru prezidentes Dalias Gribauskaites atbalstu 2011. gada pavasarī sēdās Vitas Vasiļauskas, viens no viņa pirmajiem darbiem bija mēģināt piespiest valsts ceturto lielāko banku Snoras kļūt caurskatāmākai, lai apmierinātu Rietumu standartus. Taču nedz Vasiļauskas, nedz viņa tuvākie palīgi spēja noticēt, ka bankas īpašnieku finanšu shēmošana bija aizgājusi tik tālu.

Puzles gabaliņi Šveicē

Starp daudzajiem dokumentiem LB Snoras lietas failā, būtiski ir atzinumi no divām Šveices bankām. Snoras tos LB iesniedza rutinizētā aktīvu deklarēšanas procedūrā. Šie Šveices bankas „A” un bankas „B” vērtējumi (banku identitāte ir klasificēta) sniedza informāciju par Snoras aktīvu vērtību abās bankās.  Snoras  iesniegtie dokumenti Lietuvas banku uzraugam LB rādīja, ka Šveices bankās atrodas aktīvi apmēram viena miljarda litu (290 miljoni eiro) vērtībā. LB jaunā vadība vēlējās zināt, vai šiem vērtspapīriem joprojām ir tāda pat vērtība, tāpēc viņi lūdza šveiciešus tos pārbaudīt.

Atbilde bija negaidīta. Šveices banku uzraugi noskaidroja, ka Snoras abās bankās uzrādītie vērtspapīri nemaz nav. Bankā „A” Snoras  vispār nebija konta, bet bankas „B” Snoras konts bija tukšs.

Saņēmis šos jaunumus, satrauktais Vasiļauskas pērn 19.jūlijā tikās ar Snoras galvenajiem akcionāriem, Vladimiru Antonovu un Raimondu Baranauskas, kurš vienlaikus bija arī bankas direktors. Vasiļauskas neatklāja, ka ir saņēmis ziņas no Šveices, bet pieprasīja, lai Snoras vērtspapīri tiktu pārskaitīti uz Lietuvas Vērtspapīru depozitāriju. Šādā veidā viņš abiem baņķieriem deva iespēju labot situāciju.

Satrauktais Vasiļauskas pērn tikās ar Antonovu un Baranauskas 19. jūlijā. Foto: Delfi.lt

Abi Vasiļauska priekšlikumam piekrita.

Pēc tikšanās LB nosūtīja Snoras vēstuli, iesakot vērtspapīrus noguldīt līdz 15.septembrim (ikgadējam auditam bija jāsākas 14.septembrī). Snoras no prasītā apjoma noguldīja tikai 56,7 miljonus eiro. Īpašnieki acīmredzot nebija ieinteresēti vai spējīgi iemaksāt trūkstošo summu. Arī noguldītie 56,7 miljoni jau pēc nedēļas tika izņemti no kontiem.

Nākamais solis bija lūgt Šveices kolēģiem izmeklēt, kur atrodas trūkstošie vērtspapīri. Oficiāls pieprasījums tika nosūtīts 15.septembrī. Ja Šveice uz pieprasījumu atbildētu oficiāli, saskaņā ar likumu, viņiem par izmeklēšanu būtu jāinformē arī Snoras, un procedūra ilgtu aptuveni četrus mēnešus. Tādēļ abas puses vienojās, ka pirmo izmeklēšanas posmu veiks bez jebkādām formālām procedūrām. Neoficiāli un klusi.

Atbildi no Šveices LB saņēma drīz. Tā vēstīja, ka vērtspapīri atrasti „ar banku saistītu personu” privātā kontā Šveicē. Šīs personas tika identificētas kā Vladimirs Antonovs un Baranauskas.

Līdz ar to kļuva skaidrs, ka banka ne tikai falsificējusi dokumentus, bet arī pārvietojusi aktīvus, pārkāpjot likumu. Lai arī bankas aktīvus veido klientu noguldījumi, abi īpašnieki ar klientu naudu bija rīkojušies kā ar savu.

Līdz septembra beigām LB vadība saprata, ka viņi ir atklājuši faktus, kas reāli bija pamats divu kriminālprocesu uzsākšanai: nepatiesā informāciju par kontu stāvokli Šveices bankās. Otrkārt, atklājās, ka liels skaits bankas īpašumu slepeni bija nodoti bankas īpašnieku personiskai lietošanai.
Ikdienas valodā to dēvē par zādzību.

Baranauskas – Misters Bicepss

Snoras banka dzima pirms 20 gadiem Šauļu pilsētā kā Šauļu reģiona banka (Šauļu krasta banka). Šauļu pašvaldības ierēdnis Baranauskas bankai pievienojās jau kopš tās dibināšanas. Viņš uzturēja sakarus starp banku un vietējo pašvaldību. Taču tā nebija viņa vienīgā atbildība. Tolaik pilsētas un tās apkārtnes uzņēmumos spēcīga ietekme bija kriminālajam grupējumam „Šauļu prinči”. Tā pārstāvji aizrāvās ar kultūrismu, jo fizisks spēks nozīmēja respektu. Šajās aktivitātēs piedalījās arī Baranauskas, kurš Šauļos pat izcīnīja titulu „Misters bicepss”. Viens no viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem bija kāds „prinču” dibinātājs un līderis ar iesauku „Stalone”, minēts Mantas Dubauskas grāmatā par Snoras: „Kā pazaudēt miljardu”.

Šīs divas iezīmes, sakari ar oficiālajām iestādēm un kriminālo pasauli, būs Snoras zīmogs visu tās pastāvēšanas laiku.

1993.gadā banka maina nosaukumu uz Snoras un par galveno mītnes vietu izvēlas Viļņu.

Snoras banka. Foto: Delfi.lt

Par tās galveno koncepciju kļūst mazu kiosku tīkla izveide visā Lietuvā, lai piesaistītu klientus nomaļās valsts vietās. It īpaši tur, kur lielās bankas nedarbojas.

Līdz 2004. gadam Snoras bija 200 miniatūras filiāles visā valstī un ap 500 000 noguldītāju

 

Izpalīdzīgi draugi Austrumos

Jau kopš sākuma Snoras bija orientēta uz Krieviju, veicot lielas investīcijas Krievijas valsts vērtspapīros. Šī riskantā stratēģija banku gandrīz iznīcināja. 1998.gadā to smagi skāra Krievijas krīze un Snoras nonāca bankrota priekšā.

Lai glābtu situāciju, viens no tā brīža Snoras īpašniekiem, Sergejs Kļimuks, devās uz Maskavu meklēt bankai pircējus. Viņu pavadīja Deivids Kaplans, Izraēlas pilsonis, kuram bija sakari ar lielāko kriminālo grupējumu Lietuvā dēvētu par “Viļņas brigādi”.

Pircēji tika atrasti un vienošanās noslēgta septembrī. Sākotnēji baumoja, ka Snoras izglābs šveiciešu investors. Tad izskanēja, ka pircējs ir Luksemburgā reģistrētais Incorion Investment Holding. Tā īpašniekam Aleksandram Glikladam bija Krievijas un Izraēlas dubultpilsonība. Pirkuma darījuma laikā viņa uzņēmumu pārstāvēja jurists no Austrālijas, Jurijs Rapoports. Pēdējais ir pazīstamā Krievijas dziedātāja Josifa Kobzona znots. Kobzons, savukārt, ir apsūdzēts sakaros ar Krievijas mafiju, un viņam gadiem liegta iebraukšana ASV.

Lietuvas varas iestādes Snoras pārdošanu atļauj.

Līdz 2003.gada pavasarim Snoras bija 695 akcionāri. Lielākais bija Incorion Investment Holding ar 49,9% akciju portfeli.

Uzstājīgais Antonovs dabū, ko vēlas

2003.gada februārī Aleksandram Antonovam un viņa dēlam Vladimiram piederošā  Academchimbank no MDM group par 65 miljoniem dolāru iegādājas Conversbank. Izveidojas Conversgroup.

Mēnesi vēlāk Lietuvas parlaments  saņem anonīmu ziņojumu, kas brīdina par iespējamām negatīvām sekām, ja Conversgroup iegādāsies Snoras. Lielākie draudi ir saistīti ar naudas atmazgāšanu un lielu naudas summu aizplūšanu no bankas, kas varētu beigties ar bankrotu.

Anonīmajā ziņojumā arī minēts, ka aiz Conversgroup īpašniekiem patiesībā slēpjas Krievijas oligarhs Oļegs Deripaska. Jau pēc bankas sabrukšanas pērn novembrī, izplatījās informācija, ka  Deripaska vai viņa uzņēmumi bijuši lielākie noguldītāji, un viņš bankas krahā esot zaudējis 200 miljonus dolāru.

Par spīti anonīmajam ziņojumam, 2003.gada 20.martā Conversbank, kuru Viļņā pārstāv Vladimirs Antonovs, informē LB, ka tā iegādājusies Incorion, Snoras lielāko akcionāru.

Turpmākos gadus LB  Snoras kontrolē pastiprināti. Snoras ir pirmā Lietuvas banka, kurai 2004. gadā pēc audita tiek uzlikts sods. Galvenā prasība  – lai Snoras līdz nullei samazina savu aizdevumu portfeli nerezidentiem. Šī prasība drīz vien tiek mīkstināta, jo LB uz gadu pagarina termiņu, kurā šis noteikums jāizpilda.

Baranauska varenība un lepnība aug

Vladimira Antonova vadībā  Baranauska varenība tikai pieaug. 2005.gada martā viņam piederēja gandrīz 9% bankas akciju. Viņš mīl dārgas lietas un braukā ar Ferarri. Līdz ar naudu auga arī Snoras direktora Baranuska varas kāre. Snoras viņš ieviesa savu īpašu likumu: tiklīdz kā viņš ienāca bankā, darbiniekiem bija jāpieceļas kājās.

Baranauskas savā Ferrari 612 Scaglietti F1. Foto: Delfi.lt

Joprojām daļa no Baranauska biznesa stratēģijas bija uzturēt ciešas attiecības ar svarīgiem cilvēkiem, tādiem kā Kazimirs Ramonas, LB banku uzraudzības departamenta vadītājs (līdzvērtīgi kā FKTK vadītājs Latvijā). Ramonas un viņa sieva bija starp izmeklētajiem viesiem Baranauska dēla kāzās.

Strādāt bankā tika uzaicināti arī ietekmīgi cilvēki. Bijušais iekšlietu ministrs Romasis Vaitekunas bija Snoras valdes loceklis. Bankas iekšējās uzraudzības departamenta direktors Vizgirdas Telicenas kļuva par Lietuvas policijas šefu. Bijušais finanšu ministrs Eduardas Vilkelis darbojās kā Baranauska padomnieks attiecību uzturēšanā ar valsts iestādēm.

„Radu būšana” netraucēja arī bijušajam Lietuvas prezidentam Alģirdam Brazauskim. Viena no viņa mazmeitām, Guste, strādāja Snoras marketinga departamentā.

Regulatori nepamana signālus

4.oktobrī Stokholmā notika Baltijas un Ziemeļvalstu banku uzraudzības forums. Katru valsti tajā pārstāvēja centrālās bankas vadītājs un valsts banku uzraudzības institūcijas pārstāvji. Ramonas, LB uzraudzības departamenta direktors (ekvivalents Latvijas FKTK vadītājam), Stokholmā nebija. Vasiļauskas viņam vairs neuzticējās pārāk ciešo attiecību ar Baranauski dēļ. Trūkstošo Snoras aktīvu izmeklēšana tagad bija nodota bankas ekonomikas departamenta direktoram Mindaugam Leikam.

Mindaugas Leika. Foto: Delfi.lt

Vasiļauski uz Stokholmu pavadīja tieši Leika.

Stokholmā lietuvieši nolēma dot mājienus par notiekošo Snoras latviešu kolēģiem, ņemot vērā, ka Snoras piederēja Latvijas Krājbanka. Latviju šajā forumā pārstāvēja FKTK vadītāja Irēna Krūmane. Kādā brīdī LB pārstāvji viņai apvaicājās par situāciju Krājbankā. Lietuvieši uzskata, ka tas bija pirmais mājiens. Pēc tā Latvijas amatpersonām vajadzēja sākt domāt, kādēļ lietuvieši interesējas par Krājbanku.

Vismaz tā viņi domāja. Īsā atbildē Krūmane norādīja, ka Krājbankai likviditāte ir laba. Neko vairāk.

Vēlāk Leikam bija vēl viena īsa saruna ar Krūmani, kuras laikā viņš atkal pieminējis bažas par Krājbankas likviditāti.

Irēna Krūmane. Foto: Nekā Personīga, TV3

Krūmane līdz pat šim brīdim uzskata, ka Lietuvas puse Latviju nebrīdināja par Snoras nedz septembrī, kad notika Latvijas un Lietuvas banku uzraugu tikšanās, nedz oktobrī. Krūmane Re:Baltica skaidro, ka Stokholmā lietuviešu jautājumus par bankas likviditāti viņai neraisīja aizdomas, jo Krājbankas likviditāte vienmēr bijusi laba, pārsniedzot 60%, prasīto 30% vietā.

 

Snoras pēdējās dienas

Lietuvieši norāda, ka neko konkrētāku par šiem mājieniem Latvijai nevarēja dot, jo ikgadējās pārbaudes Snoras bija tikai sākušās. Turklāt, Šveices sniegtā informācija tobrīd bija tikai neformāla. Iespējams, vainojama arī sava deva neuzticēšanās latviešiem, baidoties, ka informācija varētu noplūst Snoras īpašniekiem.

LB 15. novembrī sāka rūpīgi uzraudzīt Snoras
likviditāti. Photo: Delfi.lt

Ikgadējā pārbaude bankās parasti ilgst četras nedēļas. Oktobra vidū pārbaudi Snoras  pagarināja vēl par vairākām nedēļām, līdz 9.novembrim. Ziņojums tika sagatavots un atrādīts LB valdei 10.novembrī. Šveicē trūkstošie vērtspapīri bija viena no bažām. 11.novembrī LB vērsās Ģenerālprokuratūrā, lai pret Snoras tiktu izvirzītas apsūdzības.

Latvieši par to netika informēti.

14.novembra “Lietovas Rytas TV” vakara ziņu raidījums Reportieris (34% mediju grupas Lietovas Rytas piederēja Snoras meitasuzņēmumam Snoro media investicijos) kā ierasts ziņoja par nākamās dienas aktualitātēm. Galvenais stāsts nākamās dienas laikrakstā Lietovas Rytas bija plānots par policiju. Par bankām nekas netika minēts.

15.novembra rīta laikraksti nonāca kioskos, taču galvenais stāsts nebija gaidītais. Pirmajā lapā bija prezidentes Dalias Gribauskaites fotogrāfija un raksts ar nosaukumu.  „Pavēle: Iznīcināt Lietuvas bankas”. Policijas stāsts bija aizvietots ar anonīmu rakstu, kurā apgalvots, ka Lietuvas varas iestādes plāno Lietuvas bankas nospiest uz ceļiem un tās iznīcināt. Kopumā rakstā bija pretnostatītas Skandināvu un Lietuvas bankas.  Snoras dēvēt par Lietuvas banku ir nedaudz dīvaini, ņemot vērā, ka tās lielākais īpašnieks ir Krievijas pilsonis.

Dienu iepriekš, 14.novembrī, Baranauskas bija zvanījis uz LB, lūdzot tikšanos ar Vasiļauski. Tikšanās bija paredzēta 11:30 nākošajā rītā. Taču 15.novembrī ap 10:00 Snoras pārstāvji LB informēja, ka Baranauskas neieradīsies, jo ir devies iepriekš ieplānotā biznesa braucienā. Kļuva skaidrs, ka viņš ir aizbēdzis.

LB 15.novembrī sāka rūpīgi uzraudzīt Snoras likviditāti. Dienas gaitā centrālā banka novēroja neparastus un lielus pārskaitījumus. Līdz dienas beigām Snoras korespondējošos kontos LB bija palicis 31 miljons eiro (110 miljoni litu). Parasti bija vidēji 70.8-85 miljoni eiro.

Lietovas Rytas pirmās lapas raksts acīmredzot bija kā katalizators masveida naudas aizplūšanai, Baranauska bēgšanai un īstajam brīdim aicināt palīgā «medību suņus» – Zolfo Cooper.

Todien pēc zviedru banku iestāžu ieteikuma tika sazvanīts Zolfo Cooper, Lielbritānijā bāzēts starptautisks uzņēmums, kurš nodarbojas ar korporatīvo restrukturizāciju.

Ņemot vērā Lietuvas presē publicēto informāciju, Latvijas FKTK 15.novembrī e-pastā Lietuvas pusei prasa precīzāku informāciju. 16.novembra rītā viņi saņēm atbildi, kurā iespējamās problēmas ar Snoras noraidītas kā „baumas”.

16.novembrī Leika zvana Krūmanei, kura atrodas Vīnē komandējumā, lai informētu, ka todien notiks valdības sanāksme par Snoras nacionalizāciju.

Snoras nacionalizācija publiski tiek izziņota plkst.17. Uzņēmējdarbības restrukturizācijas speciālists Saimons Frīklijs no Zolfo Cooper tobrīd jau ir ceļā, lai darbotos kā pagaidu administrators. Viņš tiek uzskatīts par vienu no labākajiem speciālistiem naudas atrašanā. Pie viņa panākumiem var minēt izmeklēšanu par Sadama Huseina pazudušajām bagātībām.

Foto: Delfi.lt

Kad Lietuvas Banka 7.decembrī pieņem lēmumu sākt Snoras bankrota procedūru, par bankrota administratoru tiek izvēlēts starptautiskais maksātnespējas eksperts Neils Kūpers, arī no Zolfo Cooper. Viņš iepriekš strādājis pie vairākām iespaidīga apjoma lietām, tai skaitā britu miljardiera Robert Maxwell pensiju fonda «Mirror group» bankrota administrēšanas.

Saskaņā ar Zolfo Cooper, uz kontiem, kas saistīti ar Antonovu un Baranauskas, izpumpēti vairāk nekā 283 miljoni eiro (viens miljards litu). Kompānija apgalvo, ka kopumā dzen pēdas vismaz 567 miljoniem eiro (diviem miljardiem litu) vērtiem  aktīviem, kas pazuduši no Snoras.

Tagad, kad Snoras ir slēgta, daudzas ieinteresētās puses apšauba LB lēmumu banku nacionalizēt. Savukārt Antonova un Baranauska advokātu komanda Londonā strādā, lai novērstu viņu izdošanu Lietuvai. Galvenā aizstāvības stratēģija ir parādīt notikušo kā politisku jautājumu ar policejisku Lietuvas tiesu sistēmu. Tādēļ visas ar lietu saistītās bankas amatpersonas arvien ir piesardzīgas un atturas no publisku komentāru sniegšana.