Kad īsi pirms jaunā mācību gada Daugavpilī runājam ar topošo septītklasnieku Artjomu Terjohinu un viņa tēti Pāvelu, lielu satraukumu par gaidāmajām izmaiņām - pāreju uz mācībām tikai valsts valodā - viņos nejūt. Mūsu sarunā latviski puisis atbild gandrīz tikai ar “jā” un “nē”.
Ar Danielu iepazinos pirms sešiem gadiem. Toreiz viņš plānoja stāties tehnikumā, ko arī izdarīja, bet nepabeidza. Viņam piedzima dēls. Danielam tobrīd bija 17, viņai - 16. Tagad viņš cenšas veidot karjeru un stiprināt ģimeni. Vai viņam izdosies izkulties no pagātnes slazda?
Attālināto mācību laikā no pamatizglītības - kas Latvijā ir obligāta - atbiruši vismaz 40 audzēkņi. Iemeslus iestādes vēl skaidro, bet sociālā darbinieka praksē Āgenskalnā pieredzētais vedina domāt, ka pie vainas daudzviet ir nabadzība un palīdzēt nespējīgi vecāki.
No dziļas apātijas līdz pat domām par pašnāvību - eksperti norāda, ka attālināto mācību radītās psihoemocionālās problēmas skolēniem paliks arī jaunajā mācību gadā. Skolas saka, ka ir tam gatavas. Tas neizklausās ticami, jo vidusskolās uz vienu psihologu ir vidēji 750 skolēnu, bet profskolās - pat 5000, rāda Re:Baltica aprēķini.
“Mammu, man neko negribas. Galīgi nevaru piespiest sevi izpildīt mājas darbus,” pērn ziemā man Whatsapp rakstīja meita, kas mācījās 12.klasē. Citā reizē viņa zvanīja un raudāja. Ka ir slikti. Ka viņa jau teju divus gadus nav varējusi satikties ar draugiem. Ka nebūs izlaiduma. Ka mājasdarbu par daudz un viņai nav pat laika paēst. Es mēģināju uzmundrināt. Saņemies. Pacieties. Tikai tagad, vairākus mēnešus strādājot pie rakstu sērijas par to, kādas sekas attālinātās mācības atstājušas uz skolēniem, sapratu, cik nepareiza bija mana rīcība.
Attālināto mācību laikā Kārlis no skolēna ar labām atzīmēm iekļuva to pusaudžu rindās, kam draudēja palikšana uz otru gadu. Nelīdzēja nedz draudi, nedz mammas asaras.