Attālināto mācību laikā Kārlis no skolēna ar labām atzīmēm iekļuva to pusaudžu rindās, kam draudēja palikšana uz otru gadu. Nelīdzēja nedz draudi, nedz mammas asaras.
Lasi vēl:
Gatavi mācīties. Bet ne attālināti
Tad atgriezās domas par pašnāvību
“Baigi neko negribējās darīt,” atceroties pagājušo mācību, secina Kārlis*. Pirms Covid-19 Kārļa (17) dzīvē viss bija kārtībā. Mācījās vienā no labākajām Valmieras skolām. Mācības padevās viegli, atzīmes labas. Brīvajā laikā puisis nodarbojās ar boksu.
Rudenī sākoties otrajam pandēmijas vilnim, Kārlis pārtrauca treniņus vēl pirms oficiālā aizlieguma. “Nebija motivācijas,” viņš nosaka. Milzu ātrumā sāka kristies atzīmes. Viņš nepildīja mājas darbus. Decembrī trauksmi cēla matemātikas skolotāja. Iepriekš šajā priekšmetā Kārlis bija viens no labākajiem klasē, bet tobrīd jau draudēja palikšana uz otru gadu. “Viņš pats nesaskatīja problēmu. Domāja, ja vajadzēs – saraus,” atceras mamma.
Pieslēdzās skolas atbalsta grupa. Tā bija īpaši izveidota komanda, kuru koordinēja sociālais pedagogs. Iesaistījās skolas psiholoģe, direktora vietniece un karjeras konsultants. Kārlis bija viens no aptuveni 20 skolēniem, par kuriem atbalsta grupa uzņēmās īpašu rūpi. Pie šī skaita nonāca, izveidojot sarakstu ar bērniem, kam radušās grūtības. Kopumā tādu bija 50. Tad atsijāja “vieglākos” gadījumus, kuros pietika izrunāties ar vecākiem un izveidot individuālu plānu. Pārējiem katram nozīmēja vienu pedagogu, kurš regulāri sekoja līdzi mācību darbam. “Tas ļāva nevienu bērnu nepazaudēt,” stāsta Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas sociālā pedagoģe Elīna Vīre.
Ja “uzraugs” redzēja, ka skolēnam kādā priekšmetā ir grūtības, sazinājās ar tā skolotāju, runāja ar vecākiem, pats mēģināja motivēt. Katru pirmdienu atbalsta komanda satikās un pārrunāja katra skolēna progresu. Arī Kārļa. Taču ar viņu bija grūti, jo progresa nebija.
Decembrī pirmo pusgadu ar mokām pabeidza, bet janvārī iestājās krīze. “Viņš iekrita dziļā apātijā,” stāsta mamma. Viņa bija gatava pamest darbu, sēdēt dēlam blakus un kopīgi pildīt uzdevumus, bet Kārlim bija savi principi. Viņš atteicās nodot darbus, ko nebija pildījis pats. Mamma pasmejas, ka ar to nebija problēmu viņa brālim citā skolā. “Otrs dēls no tālmācības neieguva neko, bet atzīmes bija labākas, jo viņa vietā draugi un klases biedri aizpildīja un aizsūtīja,” secina mamma.
Skola piedāvāja psihologa palīdzību, bet bez rezultāta. Mamma domā – tādēļ, ka konsultācija nebija klātienē, bet Kārlim vajag redzēt otru cilvēku. Otrkārt, līdzīgi skolotājām, arī psiholoģe mēģināja apelēt pie Kārļa sirdsapziņas, ka ar šādām atzīmēm nepabeigs skolu, bet tas nestrādāja. “Uz viņu neiedarbojas draudi,” secina mamma.
Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas direktore Agita Zariņa stāsta, ka arī skolas psiholoģei pandēmijas laiks nebija viegls. Viņa bija tikko uzsākusi darbu skolā pēc universitātes pabeigšanas. “Skolā ir pilnīgi cita vide, un psihologi tam netiek īpaši sagatavoti,” secina Zariņa. Pagājis laiks, līdz komanda sastrādājās.
Īsti neticēdama psihologa darba jēgai, Kārļa mamma izmisumā janvārī sāka meklēt palīdzību ārpus skolas. Un atdūrās kā pret sienu, jo Cēsīs un Valmierā rindās pie speciālistiem bija jāgaida 3-4 mēnešus. Zoom konsultāciju beigās izdevās atrast Pusaudžu resursu centrā.
Šobrīd Latvijā tādu ir pieci. Iedzīvotāji no citām pilsētām var sazināties tiešsaistē.
Saruna ar psihologu viņu nedaudz nomierināja. Speciālists norādīja, lai ļauj Kārlim kļūdīties. Viņš esot inteliģents un prāts viņu izglābs. Taču tas neuzlaboja mikroklimatu ģimenē, bija regulāri strīdi. Arī vīram neturēja nervi. Viena strīda karstumā Kārlis naktī paņēma somu un gribēja pamest mājas. Mamma raudādama pierunāja nomierināties.
Lai Kārlis atsāktu interesēties par dzīvi un izkustētos no mājas, mamma viņu pierunāja nedēļu padzīvot pie savas draudzenes citā pilsētā. Ģimene tikmēr viņam sagādāja pārsteigumu – izremontēja istabu, nopirka jaunas mēbeles. Vecāki savstarpēji vienojās, ka beigs Kārlim pārmest.
Viņš pārbrauca. Bija priecīgāks, bet pēc dažām dienām viss bija atpakaļ vecajās sliedēs.
“Nekas nebija kā agrāk. Kad bija stundas klātienē, varēja skolotājai pajautāt, ja kaut ko nesapratu,” spriež Kārlis. Prasījies vairāk tiešsaistes stundu, bet skolotāji likuši vairāk pildīt pašiem. Pietrūkusi iespēja starpbrīžos parunāties ar draugiem, uzspēlēt bumbu.
Pāris mēnešus pirms gala eksāmeniem skolas atbalsta komanda izlēma pamēģināt pēdējo iespēju – piesaistīja Kārlim skolotāja palīgu. Šo speciālistu skola nolīga uz pandēmijas laiku. Viņa katru dienu vairākas stundas kopā ar Kārli pildīja uzdoto. Abi atrada kopīgu valodu. “Varēju viņai uzdot jautājumus arī ārpus skolas. Viņa atbildēja ar prieku. Arī par savu ģimeni,” atceras Kārlis.
“Visu mūžu būšu viņai pateicīga,” atceroties pārdzīvoto, saka mamma.
9.klasi Kārlis pabeidza. Izlaidums notika skolas pagalmā ar ierobežotu viesu skaitu. Rūpes ar to gan nebeidzās. Atzīmes atestātā bija tik sliktas, ka iecerētājā profesionālās izglītības skolā Rīgā Kārli neuzņēma. Viņš vēlējās kļūt par programmētāju. Slikto atzīmju dēļ atteikums pienāca arī no otras noskatītās skolas. Mamma atkal bija izmisumā, līdz vasaras vidū notika brīnums. No iecerētās skolas pienāca e-pasts, ka atbrīvojusies vieta. Ja Kārlis nākamajā dienā iesniegs dokumentus, varēs tur mācīties. Lieki teikt, ka mamma ar dēlu nākamajā dienā bija Rīgā.
Sarunā ar Re:Baltica Kārlis ar dzīvi izklausās apmierināts. Augusta beigās viņš uzsāka patstāvīgu dzīvi. Ievācās kopmītnēs Rīgā. Izrādās, jaunā skola piedāvā arī boksa treniņus. Viņš plāno tos atkal atsākt.
* Pusaudža vārds pēc viņa lūguma mainīts.
NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712
Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai veiktu ziedojumu, aplikācijas ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu logo un sekojiet tālākām norādēm.
Materiālu vākšanā piedalījās Rudīte Spakovska, LTV, un Ilze Vēbere, Re:Baltica
