Tīrāks, mazāks un tukšāks. Kas pēc “kapitālā remonta” noticis ar Latvijas banku sektoru

Latvijas banku vēsturē februāris bieži bijis liktenīgu pavērsienu mēnesis. 

Šie notikumi Latvijas banku sektorā bija pielīdzināmi zemestrīcei.

“Mana pēdējā saruna ar [aizejošo premjeru Māri] Kučinski divatā bija, ka banku uzraudzība kaut kā ir jāsakārto,” intervijā Re:Baltica saka Kariņš. “Sapratu, ka vai nu radikāli mainām sistēmu, vai visi kopā grimsim.”

Pirms septiņiem gadiem sāktā reforma, attīrot bankas no nerezidentiem – lielākoties bijušās PSRS naudas – faktiski beidzās tikai šogad. Eiropas Padomes Moneyval eksperti paziņoja jaunāko Latvijas novērtējumu – arī tas notika februārī. Viņi atzina, ka valstī izveidota efektīva, caurskatāma un pret naudas atmazgāšanas riskiem noturīga sistēma. 

“Tas ir viens no labākajiem, kādu saņēmusi jebkura valsts. Vienīgā neizpildītā no apmēram 40 rekomendācijām ir par specifiskām profesijām, piemēram, notāriem vai nekustamā īpašuma tirgotājiem,” Re:Baltica teica Finanšu nozares asociācijas vadītājs Uldis Cērps. 

Taču remonts ir atstājis arī virkni negatīvu seku, ko raksturo Latvijas Bankas (LB) prezidenta Mārtiņa Kazāka teiktais Saeimas komisijā par šā gada prioritātēm: ”Mēs gribam, lai sektorā ir vairāk dalībnieku, lai ir daudzveidīgāki segmenti un lielāka konkurence un tas kļūst starptautiski konkurētspējīgs un eksportspējīgs.” 

Kas palicis pāri?

Pirms kapitālā remonta Baltijas banku sektori pēc lieluma bija relatīvi līdzīgi.  

Latviju atšķīra naudas avoti. Ap 40 procentu noguldījumu piederēja nerezidentiem. Tas bija rezultāts 90. gadu politikai, ka Latvijas vieta ir tranzīta un finanšu tilts starp austrumiem un rietumiem. To sekmēja gan jaunajā elitē saglabājušās kompartijas saites, gan baņķieru dāsnie ziedojumi partijām. 

Tagad sektors ir pārvērties līdz nepazīšanai. 

Pirms tīrīšanas Latvijā bija 21 banka un ārzemju bankas filiāle. Palikušas 14 (divas ir jaunas), liecina LB dati. 

Nerezidentu Latvijas bankās ir ap 9% – gan no ES, gan citām valstīm. Tikmēr Lietuvā ārzemju nauda šobrīd ir pat drusku vairāk nekā Latvijā bija pirms kapitālā remonta: Revolut dēļ, liecina Lietuvas Centrālās bankas dati.

No lielajiem nerezidentu apkalpotājiem “kapitālo remontu” Latvijā pārdzīvoja Rietumu banka, kuras vārds arī regulāri parādījās naudas atmazgāšanas skandālos. Tā tika cauri ar 20 miljonu eiro sodu par naudas atmazgāšanu Francijā (kurš vēl nav pieprasīts un samaksāts) un dažiem miljoniem Latvijā. 

No mazajām izdzīvoja tās, kas pārprofilējās.

Tāds piemērs ir Signet Bank. To kā Krievijas Moskva Bank filiāli vārdā Latvijas Biznesa banka dibināja vēl 90. gados. Ar laiku tajā ieplūda citas veļasmašīnas daļas  – Expobank un Latvijas pasta banka. Vēlāk banka  nomainīja zīmolu un īpašniekus. 

Tagad tās vadītāju Robertu Idelsonu sastopu bankas ēkā klusajā centrā. Tās vestibilā sagaida Kiwi instalācija un sienas rotā laikmetīgās mākslas izlase. Valda elitāras butika bankas vaibs, kur bez miljona īsti nav, ko darīt. Sanāksmju telpā vienā sienā saules stari atmirdz seno logu vitrāžās, bet pretī karājas mūsdienīga glezna ar pērtiķiem. Ar Idelsonu kā “jauno  talantīgo” iepazināmies Parex ziedu laikos, un viņš ir pieredzējis visus austrumu – rietumu tilta posmus.

 “Negribu lietot vārdu “izdzīvotāji”, jo mēs veiksmīgi pārveidojām savu biznesa modeli un kļuvām par diezgan respektablu iestādi,” viņš saka (banka investīciju pakalpojumiem pievienoja arī vērtspapīru emisijas un korporatīvo kreditēšanu). .“Kāpēc citi nevarēja? Jo viņu pakalpojums bija vienkārši naudas tranzīts no austrumiem uz rietumiem. Ja tas ir vienīgais, ko proti un piedāvā, un vienā dienā pasaka, ka tas ir beidzies, uzbūvēt kaut ko ātri vietā nav iespējams.” 

Mainīties bankām tiešām pieprasīja ātri – pāris mēnešos. 2018. gadā regulatora (FKTK) vadītājs Pēters Putniņš pa vienam izsauca visu nerezidentu banku vadītājus un paziņoja, ka nevarēs turpināt kā līdz šim.  Signet Bank  – kā daudziem nerezidentu apkalpotājiem – bija licence, kas ļāva tikai 20 procentu klientu meklēt vietējā tirgū. Banka  pārprofilējās, tagad fokuss esot vietējais tirgus un klientu – nerezidentu mazāk par 10 procentiem.

“Nu, mēs bijām priecīgi – reāli, jā,” Idelsons atbild uz jautājumu, vai reforma bija vajadzīga. “Bija iespēja beidzot uztaisīt normālu banku. Normālu biznesu. Tikt vaļā no stigmas, ka, ja tev Latvijā ir banka, tad nodarbojies ar naudas atmazgāšanu. Es gaidīju brīdi, kad tas viss beidzot aizies pagātnē, jo bija skaidrs, ka tas reiz beigsies. Bet nebiju gaidījis, ka tādā formā.” Piecos gados šī ziņa esot izfiltrējusies caur visiem starptautiskajiem biznesa līmeņiem. “Tas ir ļoti, ļoti svarīgs pozitīvais iznākums.”

Rezultātā Latvijas banku sektors ir tīrs, bet krietni mazāks par kaimiņiem. Sāka no vienādām  pozīcijām, taču tagad Lietuvā sektors ir trīsreiz lielāks. Tas atspoguļo ne tikai kapitālā remonta sekas un Revolut efektu, bet arī kopējo Latvijas atpalicību.

Cērps saka, ka visaptverošs kapitālā remonta ekonomiskais izvērtējums nav noticis. Vienīgie  zināmie ir KPMG 2014. gada dati, kas nerezidentu pienesumu ekonomikai lēsuši kā 1,14% no iekšzemes kopprodukta. Taču tas neesot būtiskākais. Ekonomika kļuvusi caurskatāmāka, palielinājies tiesiskums, samazinājusies organizētās noziedzības ietekme un ģeopolitiskie riski. “Tas, ka Latvijas finanšu sistēma bija tīra no krievu naudas tanī brīdī, kad sākās pilna apmēra iebrukums, ir bijis ģeopolitiski ārkārtīgi svarīgi,” rezumē Cērps.

---

Arī Latvijā tajos gados bankas sodīja citu pēc citas, bet uz apsūdzēto sola nonākuši vienīgi bijušie ABLV īpašnieki un vadība. 

“Tā ir unikāla lieta. Pasaulē tādu ir maz, kur uz apsūdzēto sola sēž tiešām visaugstākā līmeņa cilvēki. Objektīvi prokuratūrai un policijai varēja nebūt resursu, lai izmeklētu šo ļoti sarežģīto lietu. Tā ir liela valsts uzdrīkstēšanās mērķtiecīgi vest šo lietu tālāk un mēģināt notiesāt,” Re:Baltica saka toreizējā Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) vadītāja Ilze Znotiņa. “Vai izdosies? Nezinu. Mūsu Ekonomisko lietu tiesa vēl ir ļoti nepieredzējusi.” 

Šīs tiesas izveidošana, ko virzīja toreizējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP), bija viena no sistēmiskām izmaiņām. Otra bija FKTK likvidēšana, uzticot visu uzraudzību LB. Trešā – ievērojami resursi FID, ko vēlāk iecēla arī par galveno sankciju uzraugu. 

Ar viņu satiekamies Pārdaugavas kafejnīcā, kur pēc iecelšanas amatā sniegusi pirmo interviju. Znotiņai mugurā ir kamuflāžas hūdijs ar uzrakstu “Lauki”, jo šobrīd esot aizrāvusies ar to, kā aizsargāt civilo infrastruktūru kara gadījumā. “Es esmu neskaidrībā pati ar sevi, kā sabalansēt to šausmīgo vēlmi būt baltiem pret to, ka tās investīcijas jau ir nepieciešamas. Un vēl es esmu sabojāta ar to, ka visi saka – paskatieties uz Lietuvu, viņi visu paņēma,” viņa saka. “Ar šodienas acīm – bija lietas, ko varēja darīt niansētāk, bet ne to, ka mums bija izvēle. Ja mums būtu jāizvēlas pašiem, mēs nedarītu neko.” 

Latvijas cīņa pret naudas atmazgāšanu līdz tam bijusi “apzināta nemākulība”, kurā viņa lielā mērā vaino toreizējo regulatora vadītāju, kas procesu esot sabotējis.

FKTK vadītājs Pēters Putniņš par remontu samaksāja ar amatu – tiesa, aizejot ar “zelta izpletni”.

Viņš konfliktu ar premjeru un pārējiem skaidro ar to, ka redzējis procesu citādi – nevis kā izpostīšanu, bet pakāpenisku tīrīšanu, kas ļauj saglabāt biznesu. “Šis process bija politiski pilnīgi nevadīts, un ar lielu atvērtību ārējiem, nefiltrētiem, kritiski neizvērtētiem spriedumiem. Man ir bijušas situācijas, kad sēžu kabinetā pusnaktī, telefons stāv uz galda, domāju, jāpiezvana kādam no augšas, un saprotu, ka nav vērts, jo nekādu atbildi nedabūšu. Teiks – lem pats,” saka Putniņš. Ar viņu tiekamies Re:Baltica birojā un, salīdzinot ar mūsu pēdējo sarunu ABLV likvidācijas laikā, šī ir mierīga. “Es cīnījos, lai būtu skaidri noteikumi, piemēram, ja ir piecas prasības, tad piecas. Nevis 5 – 10, pats vērtē, un tad, ja nepareizi, kāds atnāk un uzliek sodiņu.” 

Tagad starp tolaik atbildīgajiem neatradīsiet nevienu, kurš neatzīs, ka bankas ar klientu izpēti pārspīlēja. Neviens arī neatzīs, ka būtu pie tā vainojams.  

No šī materiāla tapšanā notikušajām sarunām var secināt, ka no vienas puses pie pārspīlējumiem noveda banku bailes par kļūdu cenu, un no otras – regulatoru skarbā retorika. “Dzirdam, ka bankas saka – regulējums neļauj, bet tā lielākoties nav taisnība. Ja ir kaut kādi riski, tad vadām tos, nevis sitam visus,” tagad pauž Kazāks.

Prasības ar gadiem vienkāršotas. LB grasās piedāvāt parlamentam no vietējām atteikties pavisam un turēties tikai pie ES noteikumiem, kas stāsies spēkā 2027. gadā.

Beigās “kapitālā remonta” pārspīlējumi trāpīja arī sācējam.

Ar Krišjāni Kariņu tiekamies tiešsaistē, jo tagad viņa darbavieta ir zviedru lobistu firmas “KREAB” Briseles birojs, kur viņš strādā par padomdevēju. “Man ar viņiem ir līgums, ienāk pirmā nauda Swedbank. Banka man atsūta vēstuli, kurā sarakstīti visādi likuma panti, it kā es būtu noziedznieks, un liek noprast, ka apturēs konta darbību, kamēr skaidrošu to un šo,” saka ekspremjers, kura vēsturi un darbavietu var noskaidrot ar pāris klikšķiem internetā. “Bankas ir iebiedētas, arī īpašnieki (..) Bet visa pamatā ir mūsu jau skolā iemācītā sodīšanas kultūra, kurā mēs neskatāmies uz būtību. Mēs vienkārši maucam.” 

---

“Kapitālais remonts” parādīja, ka netīro naudu Baltijā atmazgā ne tikai vietējie. Redzot ienesīgumu, ar ne mazāku entuziasmu iesaistījās skandināvu bankas (lielākās – Swedbank–  toreizējais vadītājs Latvijā Reinis Rubenis no intervijas pieklājīgi atteicās, jo viņu arvien saistot konfidencialitātes līgums). 

Skandāls bija tik liels, ka zviedri apsvēra filiāļu slēgšanu. Kariņš braucis uz Zviedriju tikties ar SEB un Swedbank vadību, lūdzot nepamest Baltiju, kas bijis svarīgi gan tirgum, gan ģeopolitikai.  “Viņi skaidroja, ka akciju kritums [skandālu rezultātā] ir lielāks, nekā viņi jebkad varētu Baltijā atpelnīt cik tur gados. Un es viņiem tīri cilvēciski argumentēju, ka mums – Latvijas valdībai – ir svarīgi, lai viņi paliek. Bet skaidrs, ka vadība Latvijā uz vietas saņēma akcionāru rīkojumu – netaisiet problēmas.”

Skandināvu bankas palika. Tagad sektorā dominē “lielais četrinieks” – Swedbank un SEB banka un amerikāņu investīciju fondu kontrolētās Luminor banka un Citadele (agrāk Parex banka). Tās kopā kontrolē vairāk nekā četras piektdaļas tirgus. Šobrīd banku sektora situāciju vērtē Konkurences padome, kas solās secinājumus publicēt līdz jūnija beigām.

Dati rāda, ka Latvijā bankas neko daudz nezaudēja. Sektora ienākumi samazinājās tikai divus gadus. Jau gadu pēc remonta aktīvās fāzes tie bija pārsnieguši tā sākuma līmeni un samazinājās tikai 2025.gadā, kad ieviesa virspeļņas nodokli un kritās EURIBOR likmes.

Savukārt par klientu pārbaudēm vajadzīgajām IT sistēmām un papildus pieņemtajiem cilvēkiem – lielajās bankās tie bija pat vairāki simti, samaksāja Latvijas iedzīvotāji ar lielākām komisijām un dārgākiem pakalpojumiem.

“Sistēma, kurā dzīvojam tagad, bija uzbūvēta nerezidentiem. Vietējiem iedzīvotājiem nebija tā jācieš, kā ir tagad, un bankām tik lieli izdevumi normālā situācijā nebija jānes,” saka bijušais regulatora vadītājs Putniņš. “To es, tā teikt, uz atvadām tā laika premjeram arī teicu – to trafaretu, ko likāt nerezidentiem, nelieciet virsū iedzīvotājiem. Jūs nokausiet visu. Un mēs jau redzam pēc skaitļiem, ka tas ir piepildījies. Ko mēs gribam no šīs sistēmas – lai tur ir bizness vai nav?”

Finanšu pakalpojumu dārdzības problēmu atzīst arī LB. Tās vadītājs, runājot par banku piemērotajām kredītu likmēm, deputātiem teica: “Mūsu mērķis ir pietuvināt cenas Eiropas, nevis Baltijas līmenim.” 

Par kapitālo remontu atgādina šogad regulāri  e-pastā pienākošās ziņas pamatā par augstāka līmeņa tiesas lēmumiem atcelt Ekonomisko lietu tiesas spriedumus un ieskaitīt valsts budžetā miljonos mērāmus ABLV klientu noguldījumus. Tos pieņem slēgtās sēdēs. Tāpēc sabiedrība nevar ieraudzīt pilnu ainu, kas tikai nav izmantojuši Latvijas banku sistēmu, lai atmazgātu saviem cilvēkiem nozagto – sākot no Tadžikistānas dzelzceļa vadības un beidzot ar uz Krieviju aizbēgušā Ukrainas prezidenta Janukoviča līdzgaitniekiem.  Šogad ziņots par vismaz 31,1 miljonu eiro, kas atzīts par noziedzīgi iegūtu, rāda Re:Baltica aprēķini.

Znotiņa gan bažījas, ka sasniegtais un atzinības iemidzina. Latvijai esot tendence reizi desmit gados iekrist jaunā bedrē un tad kā Fēniksam augšāmcelties. “Domā, ka tie netīrie zēni un meitenes šo vērtējumu negaidīja? Un kā vēl,” viņa saka. “Nebūs netīrās naudas no Krievijas, bet jau tad nāca plūsma caur Ukrainu, Moldovu, Centrālāzijas valstīm. Tā pati nauda. Tagad nāks no Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Paskaties, kāds mums skaists Waterfront būs, vai ne?”

Visi kapitālajā remontā iesaistītie atzīst, ka tas bija vajadzīgs, lai gan cenu samaksāja vietējie. 

“Tas atzinums ir fantastisks. Mēs bijām faktiski pelēkajā zonā, un nu mēs esam ārā. Pēc Krievijas kara vispār vairs nevajadzētu būt jautājumiem, vajadzēja vai nevajadzēja,” saka Kariņš. Viņam piekrīt Cērps: “Kapitālais remonts viennozīmīgi bija nepieciešams. Vēlreiz atkārtoju – kaut vai tik vienkārša iemesla dēļ, lai mūsu finanšu sistēma neradītu apdraudējumu nacionālajai drošībai pēc pilna apmēra Krievijas iebrukuma Ukrainā.”

Pat Putniņš piekrīt, ka, ja pieregulēs vietējiem piemērotos pārspīlējumus, varbūt beigās reforma pat būs ar plusu: “Tas stāsts nav beidzies. Vajag vēl gadus desmit. Tad redzēsim, jo jāredz, kā kaimiņi nostāsies un vai te tomēr vēl drusku ko var pielabot.”

Uz jaunu banku ienākšanu speciālisti iesaka sevišķi necerēt.

“Kāpēc nav? Atbilde ir ļoti vienkārša. Ļoti mazs tirgus, un lieliem spēlētājiem viņš nav interesants,” paskaidro Idelsons. “Un no mūsu iepriekšējās pieredzes – varbūt nemaz nav tik briesmīgi, ka nav interesants.”

Tikmēr valdība apstiprinājusi finanšu tehnoloģiju stratēģiju, kas paredz par trešdaļu palielināt šādu uzņēmumu skaitu un kļūt par konkurētspējīgu Eiropas finteka centru. Pērn LB tiem izsniegusi astoņas licences, šogad septiņas. Pērn licencēti arī pirmie divi kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzēji, uz ko tagad liek lielās cerības.

“Mēs esam redzējuši pieaugošu interesi par Latviju un ceram, ka tāda saglabāsies. Bet arī redzam, ka bankas vērtē sadarbību arī tīri no biznesa viedokļa, un cilvēku te ir tik, cik ir,” remonta iznākumu rezumē Cērps. “Mēs vairs neesam reģionāls finanšu centrs. Mēs esam vietējais Latvijas tirgus.”

Autore: Sanita Jemberga

Redaktore: Nellija Ločmele (IR)

Ilustrācijas: Emīls Miko Rode

Grafikas un tehniskais atbalsts: Madara Indāne

Sociālie tīkli: Inese Braže, Ieva Strazdiņa

Raksta tapšanā piedalījās Olga Dragiļeva

Visi Re:Baltica raksti tematā “Netīrā nauda” lasāmi šeit.