Viņa domāja, ka palīdz policijai ķert telefonkrāpniekus. Patiesībā kļuva par viņu upuri
Marinas gadījums paralēli krāpšanas shēmai arī parāda, ka ātro kredītu devēji turpina pelnīt no cilvēkiem, kuriem nedrīkst aizdot. Sieviete, kuras alga bija bija 890 eiro, pāris dienās aizņēmās ap 44 000 eiro. Re:Baltica skaidro, kā tas notika un ko valsts varētu darīt, lai pasargātu telefonkrāpnieku upurus.
Kā allaž, viss sākās ar telefona zvanu.
2023. gada maijā Daugavpils teātra producente Marina Ivanova (25) uz brīdi pameta mēģinājumu, jo kāds zvanīja. Balss klausulē angliski apgalvoja, ka ir no tehnoloģiju milža Google drošības dienesta. Esot notikusi datu noplūde.
Zvanītājs lūdza Marinu kopīgot telefona ekrānu un atvērt dažas lietotnes. “Facebook, Instagram, spēles, internetveikali un banka. Nebija jāielogojas. Tikai sākuma ekrāns,” viņa atminas. Zvanītājs pēc brīža secināja, ka pie vainas ir kāds ķīniešu internetveikals, un ieteica izdzēst lietotni.
Marina izdzēsa. Pēc zvana e-pastā pienāca oficiāla paskata aptauja, lūdzot novērtēt Google sniegto palīdzību. Pārliecināta, ka problēma atrisināta, viņa devās savās gaitās.
Marinai nebija ne jausmas, ka piecu minūšu saruna ir pirmais solis krāpniecības shēmā, kuras rezultātā viņa pēc pāris dienām bankām un ātro kredītu devējiem būs parādā 44 662 eiro.
Kā viņa iekrita
Nākamajā rītā Marinai zvanīja nepazīstama sieviete, kura stādījās priekšā kā Jevgēņija Sokolova no Swedbank. “Jautāja, vai man vakar zvanījuši kaut kādi dīvaini cilvēki par drošības pārbaudi. Un tad paziņoja, ka zvana laikā es esmu iedevusi viņiem savus datus un uz mana vārda ir paņemti kredīti visās Latvijas kredītiestādēs,” Re:Baltica stāsta Marina.
Viņa jautāja, kā var būt droša, ka zvana no bankas. Jevgēņija piekrita, ka vienmēr jāpārbauda, ar ko runā. Tāpēc nosauca savu bankas darbinieka identifikācijas numuru un piedāvāja parunāt ar izmeklētāju, kurš strādā, lai atklātu šo noziegumu.
Viņš Marinai piezvanīja pēc pāris minūtēm. Vīrieša balss klausulē apgalvoja, ka ir izmeklētājs Valsts policijā (VP) un strādā kopā ar Swedbank kibernoziegumu atklāšanā. Viņš mudināja sadarboties. Policijai jau esot pavedieni. Tā kā Marinas gadījums tikko noticis, jārīkojas ātri. “Viņš gan mani mierināja, gan draudēja, ka, ja nesadarbošos, visa finansiālā atbildība būs uz mani. Ja negribu sev problēmas, vajag palīdzēt,” atceras Marina. Zvanītājs biedēja, ka banka bloķēs kontus, sabojāsies viņas kredītreitings, viņa zaudēs naudu un par nesadarbošanos dabūs kriminālprocesu. “Man bija bail, biju stresā,” Marina saka.
Tāpat viņš uzsvēra, ka Marina darīs labu darbu — palīdzēs noķert krāpniekus un pasargās citus. “Tas bija spēcīgs arguments. Skaidrs, ka negribējās arī finansiālās sekas, bet palīdzēt citiem bēdā nonākušiem šķita īpaši pareizi.”
Marina piekrita sadarbībai.
Gan “bankas darbiniece”, gan “izmeklētājs” bija krāpnieki.
Viņi Marinai izklāstīja rīcības plānu. “Lai kredītus nodzēstu, tie jāpaņem no jauna ar manu īsto identitāti,” atceras Marina. Paņems kredītu, uzreiz atdos naudu, un krāpnieki paliks bešā. Marinai tobrīd nebija nekādas izpratnes, kā strādā kreditēšana, jo viņas mūža lielākais aizņēmums bija 400 eiro līzings datora iegādei.
Kamēr Marina ņems kredītus, policija strādās. Piemēram, novērošanas kamerās pētīs kredītiestāžu darbinieku rīcību, jo vainīgie varot būt jebkur. Varbūt pat pašas ģimenes locekļi atdevuši viņas datus krāpniekiem. Tāpēc Marinai visa informācija par operāciju jātur slepenībā.
Šāda taktika neatstāj upurim laiku apdomāties vai ar kādu pakonsultēties.
Paralēli krāpnieki turpināja Marinu steidzināt, sakot – ja nerīkosies ātri, krāpnieki nozags visu naudu.
44 000 eiro piecās dienās
Pirmā adrese, uz kuru “bankas darbiniece” aizsūtīja Marinu, bija lombarda – augļotāja E-Lats filiāle Daugavpilī. Jāiet un jāņem tik liels kredīts, cik dod. Tie izrādījās 2000 eiro.
Nākamais rīkojums: nauda jāsūta “bankas aģentiem” kredīta dzēšanai. Marinai šķita savādi, ka nauda jāsūta Ukrainas pilsoņiem. Jevgēņija pārliecināja, ka viņi ir uzticami bankas darbinieki un atrodas Latvijā.
Naudu “aģentiem” Marina sūtīja ar Ria Money, MoneyGram un Western Union filiāļu starpniecību. (Re:Baltica jau rakstījusi, ka krāpnieki iecienījuši šos pakalpojumu sniedzējus, jo acīmredzot caur tiem vieglāk pārskaitīt nekā bankās).
Apliecinājuma dokuments, ko krāpnieki sūtīja bankas vārdā, parastam cilvēkam izskatītos īsti. Tas Marinu pārliecināja, ka rīkojas pareizi.
Tāpēc, kad Jevgēņija mudināja ņemt nākamo kredītu, viņa nešaubījās. “Malacīte, lepojos ar jums,” ik pa laikam rakstīja viltus bankas darbiniece. Pie viena izlikās, ka rūpējas par Marinas labsajūtu – apvaicājās, vai sanācis paēst, kā jūtas. Un tad sūtīja nākamās instrukcijas.
Otro kredītu Marina paņēma Citadelē. Atvēra kontu, aizņēmās 5000 eiro. Daugavpils filiālē tik lielas summas skaidrā naudā neizsniedz, tāpēc nākamajā dienā Marinai bija jābrauc uz Rīgu.
Pie stūres Marina paņēma vēl trīs kredītus (vivus.lv, Ferratum un BigBank). Tika vēl pie 25 662 eiro. “Kādā brīdī iedomājos, kā man var tik daudz kredītus iedot, bet galvā svarīgāka bija doma par operāciju: ka es gan savu kontu attīru, gan cīnos ar krāpniekiem, lai tas nenotiek ne ar vienu citu,” atminas sieviete.
Citadelē Rīgā nebija brīvu pierakstu. Viņa naudu pārskaitīja uz savu kontu Swedbank un devās uz filiāli.
“Pirms iet iekšā, Jevgēņija mani noinstruēja, kā uzvedīsies bankas darbinieki. Ka viņi man kritīs uz nerviem, jautās, kāpēc ņemu to naudu, teiks, ka esmu apkrāpta un nevajag ņemt. Tam nevajag ticēt, tāds ir protokols, kas jāsaka, un viss,” atceras Marina. Jevgēņija pat izspēlēja iespējamos dialogus. “Man bija jāsaka, ka tā ir mana personīgā darīšana un lūdzu mani neaiztikt. Visi mani vārdi iepriekš bija uzrakstīti kā scenārijs.”
Pēc pārrunām, pārbaudēm un brīdinājumiem Marina beigās tika pie naudas. Tad atkārtoja iepriekšējo scenāriju – sadalīja mazākās summās un pārskaitīja “aģentiem”.
Tobrīd divās dienās Marina ātrajos kredītos jau bija paņēmusi 32 662 eiro. Bija arī pāris atteikumu.
Pēc piecām dienām Jevgēņija uzradās vēlreiz.
Krāpnieki bija atraduši vēl vienu vietu, kur Marinai aizņemties – Zviedrijā reģistrēto TFBank. Tā Marinai internetā aizdeva 12 000 eiro.
(Te mēs izlaidīsim pēdējo daļu – kā Marina kļuva par naudas mūli. Izmantodami viņas uzticību un izveidojušās attiecības, krāpnieki vēl pēc pāris dienām paziņoja, ka visi kredīti nav dzēsti. Taču, tā kā neviens viņai vairs neaizdod, banka iedošot pati. Jāizņem skaidrā nauda, jāaizved uz Rīgu un jānodod “aģentam”. Bankas “darbinieki” Marinas kontā ieskaitīja vairākus tūkstošus. Vēlāk atklājās, ka tie ir tādi paši apkrāptie kā viņa).
Tad šķietami iestājās miers. Marina savus kredītus it kā dzēsusi, darbu izmeklēšanas operācijā pabeigusi. Tagad strādās policija.
“Policijas priekšnieka” uznāciens
Pēc mēneša pienāca pirmie paziņojumi, ka jāsāk atmaksāt kredītus.
Marina sazinājās ar viltus bankas pārstāvi un izmeklētāju. “Viņi teica: nesatraucies, viss ir kārtībā. Tā strādā sistēma. Paziņojumus sūta roboti. Viss patiesībā ir nodzēsts, vienkārši paies laiks, kamēr sistēma atjaunosies.”
Sieviete turpināja dzīvot, ignorējot kredītdevēju ziņas. Pēc kārtējiem atgādinājumiem reizēm piezagās doma, ka kaut kas nav tīrs, taču viltus policists un Jevgēņija vienmēr mācēja pārliecināt par pretējo.
“Kad jau biju saņēmusi vairākus atgādinājumus sarkaniem burtiem, biju stresā,” stāsta Marina. “Sapsihojos un prasīju: kāpēc nekas nenotiek? Varbūt paši esat krāpnieki? Sakiet taisnību, kāpēc tie kredīti nav aizvērti? Kā tas var būt?”
Šajā brīdī sarunai pievienojās Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks. Vismaz tā Marinai šķita. “Ruks” atsūtīja savas apliecības foto, piezvanīja un apstiprināja, ka notiek izmeklēšana, un kredīti ir dzēsti. Lai Marinai mazāk satraukuma par kļūdainajām ziņām no kredītiestādēm, esot jānomaina e-pasts un telefona numurs.
“Pēc tam ieguglēju Ruku, paklausījos, balss bija ļoti līdzīga”.
Viņa paklausīja.
Tad gan iestājās miers. Kredītdevēji viņu vienkārši vairs nevarēja atrast.
Zvana īstā policija
Oktobrī atkal zvanīja policija. Šoreiz – īstā. Marinu aicināja liecināt. Viņa nesaprata, kāpēc. Bet, ja policija aicina, tad jāiet.
“Man jautāja, vai pazīstu sievieti vārdā Valērija, kāpēc viņa man sūtīja naudu un kur es to liku.” Neko ļaunu nenojauzdama, viņa sāka skaidrot, kā palīdzēja bankai un policijai ķert krāpniekus. Izrādījās, ka viena no sievietēm, kas Marinai pārskaitīja naudu, ir krāpnieku upuris un vērsusies policijā. Bet Marina, pašai neapjēdzot, kļuvusi par naudas mūli.
“Atklāsme pienāca, kad policistam parādīju to Armanda Ruku apliecību, un viņš man pateica, ka viss ir slikti. Mani apkrāpa, tāda apliecība neeksistē, neviens no policijas tā nesazinās.”
Tā bija pirmā reize, kad Marina atskārta, ka viss pēdējais pusgads bijuši meli – sākot ar pirmo Google zvanu un beidzot ar slepeno operāciju. Ja otra cietusī nebūtu aizgājusi uz policiju, Marina turpinātu dzīvot neziņā.
“Kad sapratu, pirmā doma bija beigt savu dzīvi. Man arī policists teica, lai pasēžu divdesmit minūtes mierīgi un tikai tad laidīs prom, lai neaizeju mesties uz sliedēm,” atzīst Marina. Sekoja daudz stresa, asaras, emocionālās veselības pasliktināšanās un bezcerība.
Tomēr ar tuvinieku atbalstu viņa savāca pierādījumus un vērsās policijā. Tā 2023. gada oktobrī sāka kriminālprocesu, kuru izmeklē jau divus gadus.
Nepareizais jautājums
Ja šai stāstā esat tikuši tik tālu, noteikti esat pāris reižu iesaukušies – kā cilvēks var būt tik naivs? Ticēt, ka par ielaušanos sistēmās Google zvana uz Latvijas numuriem? Ka bankas kredītus dzēš, ja cilvēks tos noformē divreiz? Ka atdošana notiek, pārskaitot uz kontiem Ukrainā? Galu galā, ka Valsts policijas priekšnieks ar iedzīvotājiem personīgi sazinās Telegram?
Tagad Marina redz, cik muļķīgi viss izskatās, bet tolaik krāpnieki viņu bija iedzinuši tik lielā trauksmē, ka nespēja loģiski padomāt. Viņiem arī paveicās sievieti noķert smagā dzīves brīdī.
Marinas gadījums rāda, cik šī shēma ir psiholoģiski labi izstrādāta. Cilvēku izolē un prasa darboties slepenībā, nekonsultējoties ar nevienu tuvu cilvēku. Tiklīdz parādās šaubas, zvana autoritāte (viltus policists). Viņu neliek mierā ne mirkli. Zvanu un īsziņu vēsture, kas ir Re:Baltica rīcībā, liecina, ka divās nedēļās viņai nosūtīja 1696 ziņojumus un zvanīja 57 reizes. Marina atskaitās par katru soli: ka dodas uz banku, ka iet iekšā, ko saka darbinieki. Agresīvā un uzstājīgā komunikācija bija paralizējusi viņas paškontroli un spēju kaut ko analizēt.
Taču šajā stāstā ir viens vēl viens būtisks jautājums.
Kā cilvēks, kurš mēnesī saņem 890 eiro, pāris dienās var aizņemties 44 662 eiro? Pēc daudzajiem likumu labojumiem, kuru mērķis it kā bija neļaut augļotājiem pelnīt uz finansiāli neizglītotu vai nelaimīgu cilvēku rēķina, kuru atdotspēja it kā ir jāpārbauda?
Īsā atbilde — tam tā nevajadzēja notikt.
Bet notika.
Ko mainīt?
“Tā nav normāla situācija,” saka Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) pārstāve Margarita Brovacka. Šī iestāde uzrauga ātro kredītu izsniedzējus.
Likums prasa, lai kredītiestādes pirms tā izsniegšanas pārliecinās, vai cilvēks varēs to atmaksāt. Proti, vai viņa ienākumi un saistības ļauj uzņemties vēl vienu parādu. Marina to acīmredzami nevarēja.
Brovacka min, ka, visticamāk, kredītdevēji nezināja par pārējiem aizņēmumiem. Likums prasa informāciju par jauniem aizdevumiem kredītinformācijas birojiem nosūtīt 10 darba dienās. Marina kredītu blāķi noformēja piecās.
PTAC vairākkārt rosinājis šo termiņu saīsināt, bet bankas* iebilstot, jo tas viņiem prasīšot pārāk daudz resursu. (Latvijas Bankā saka, ka galvenās iebildes bijušas no nebanku kreditētājiem.)
PTAC nesaka, cik cilvēku kavē maksājumus ātrajiem kredītiem – tas esot komercnoslēpums. Vienīgais, ko var atklāt – pērnā gada beigās tika kavēti 13,48% no visu ātro kredītu izsniegto aizdevumu summas. Tie ir 63 miljoni eiro.
Tātad “uz papīra” viss kārtībā. Dot naudu tiem, kuri nevar atmaksāt, nedrīkst. Bet realitātē — var, ja vien to izdara pietiekami ātri. Par finanšu jautājumiem atbildīgās Saeimas komisijas vadītāja Anda Čakša (JV) Re:Baltica atzina, ka šai jautājumā iepriekš nebija iedziļinājusies. “Jāskatās un jāvērtē. Ja tas tiešām rada šādus riskus, tad noteikti kaut kas ir jādara,” viņa saka.
Otrs iespējamais scenārijs – kredītdevēji nepietiekami izvērtēja Marinas maksātspēju. To mēs nezinām – jautājumu viņa vēl skaidro ar aizdevējiem.
PTAC šā gada sākumā sodīja 4Finance (SMScredit.lv, Ondo.lv un Vivus.lv), jo viņi izsniedza kredītus, balstoties viena kredītinformācijas biroja datos. Būtu apskatījuši divus – kā paredz likums – zinātu, ka naudu dot nevar.
Ja sistēma, kurai jāpasargā no nepanesama parādu jūga, būtu nostrādājusi, pēc pirmajiem 2 – 3 kredītiem sekotu atteikumi. Tad Marinas parāds būtu pāris tūkstoši, nevis vairāki desmiti.
Tikai upura vaina?
Ja neizdodas atrast vainīgos, Latvijā atbildība par zaudētajiem līdzekļiem telefonkrāpnieku shēmās gulstas uz pašiem upuriem.
Visur tā nav.
Lielbritānijā likumdevējs atzina, ka nevar vainot tikai upuri, jo krāpšanas shēmas ir ļoti komplicētas. Tur pērn pieņēma likumu, kas uzdod bankām kompensēt daļu zaudētā, ja vien cilvēks pats nav rīkojies klaji nolaidīgi. Griesti ir ap 72 000 eiro (sākumā gribēja noteikt pusmiljona griestus, bet tam iebilda finanšu nozares lobijs). Naudu cilvēkam atmaksā banka, caur kuru viņš to nosūtīja. Bet pēc tam tā var pusi atprasīt no otrās bankas, kurā krāpnieki naudu saņēma. Jāatzīmē, ka šis regulējums nepasargā visus krāpšanas upurus. Ir jāizpildās daudziem nosacījumiem, lai zaudēto kompensētu – nauda pārskaitīta caur bankām, pārskaitījums nav starptautisks, cilvēks pats bijis pietiekami uzmanīgs u.c. Marinas gadījumā šis, visdrīzāk, nelīdzētu.
Latvijas Finanšu nozares asociācijas padomnieks Edgars Pastars saka, ka arī Latvijā dažreiz bankas parādu norakstot. “Bet ļoti svarīgi, kāda ir krāpšanas anatomija. Piemēram, ja tā ir tāda klasiska identitātes zādzība, kur klients tiešām pats to nav darījis, tad, protams, banka šo aizdevumu norakstīs,” viņš paskaidro. “Banka arī vērtē, cik klients spēj saprast, ko viņš darīja. Nu, piemēram, ja tā krāpšanas metode ir bijusi ārkārtīgi komplicēta, tāda, ka klients tiešām objektīvi nevarēja saprast, ko viņš dara. Jā, tad banka var nākt pretī. Cik liela bija klienta tā saucamā rupjā neuzmanība. Ja viņš vienkārši paņēma kredītu un, es nezinu, ielika naudu pakomātā, nu, atvainojos, bet ko es tev varu palīdzēt?”
Marinas lietā, pēc viņa domām, esot pašas vaina. “Pats to kredītu paņēmi. (..) Kur tu to izlieto, tā jau ir tava atbildība.” (Marina kredītus neizmantoja personīgām vajadzībām, bet visu atdeva krāpniekiem).
Šā brīza ierobežojumi ātro kredītu ņemšanai:
- kredītdevējam jāizvērtē cilvēka maksātspēja, tostarp pārbaudot informāciju divos kredītinformācijas birojos;
- aizliegts slēgt līgumus laikā no pulksten 23.00 līdz 7.00;
- aizliegtas patērētāju kreditēšanas reklāmas;
- regulāras kredītdevēju pārbaudes.
Pie izplatītākajiem pārkāpumiem, kas varētu novest pie pārmērīgas aizņemšanās, ir datu neiegūšana no abiem kredītinformācijas birojiem.
Avots: PTAC
Pēc Pastara teiktā, Latvijā ieviest Lielbritānijai līdzīgu praksi ar banku līdzatbildību nebūšot efektīvi, jo krāpniecība ir pārrobežu. Taču Eiropas Savienība šobrīd strādājot pie vienota regulējuma, tajā skaitā krāpšanas upuru kompensācijas mehānisma.
Latvijas Bankā (LV) Re:Baltica norādīja, ka banku atbildība topošajā direktīvā paredzēta līdzīga kā Apvienotās Karalistes piemērā. “Visi (..) šobrīd atbalsta atbildības noteikšanu maksātāja bankai gadījumā, ja krāpnieks ir izlicies par bankas darbinieku un tā rezultātā klients zaudējis naudu, ja vien klients nav rīkojies prettiesiski ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ nav pildījis tam noteiktos pienākumus. Bankas atbildība izpaustos kā pienākums atgriezt zaudētos naudas līdzekļus cietušajam klientam,” stāsta bankas pārstāvis Jānis Silakalns.
LB arī atzīst, ka sarunas par termiņu saīsināšanu ir bijušas, bet nebanku kreditētāji iebilda. “Mūsuprāt, šis gadījums apstiprina pamatotību priekšlikumam uzticēt Latvijas Bankai visa veida kredītdevēju uzraudzību, arī nebanku kreditēšanas jomā, jo pašlaik regulējums bankām un nebanku kreditētājiem ir atšķirīgs,” norāda Silakalns.
Pēc LB domām, Marinas gadījumā gan arī saīsināts termiņš nelīdzētu, ja vien tas netiktu noīsināts līdz pāris minūtēm šā brīža desmit dienu vietā, jo pirmajiem kredītiem viņa pieteicās bez lielām pauzēm.
LB sola, ka tās eksperti par šo gadījumu runās darba grupā, kurā meklē risinājumus cīņai ar krāpniekiem. “Tostarp mēs atkārtoti aicināsim apsvērt gan minētā termiņa saīsināšanu, gan ieviest, piemēram, atzīmi pie klienta, ka viņš ir vērsies ar aizdevuma pieprasījumu, kas ir izskatīšanas stadijā,” saka Silakalns.
Viņš gan uzsver – no katras situācijas pasargāt nevar, krāpnieki visu laiku izdomā jaunus veidus. Pamata problēma esot nepietiekamā finanšu pratība un kritiskās domāšanas trūkums.
Kas būs ar Marinu?
Ja policija notvers krāpniekus, naudu varēs piedzīt no viņiem. Taču praksē policija šīs lietas atklāj reti, jo ķēdes ir sarežģītas un ārzemju galam grūti piekļūt.
Šobrīd visi aizdevēji (izņemot BigBank) Marinas kriminālprocesā piekrita pieteikties kā cietušie un aizdevumus iesaldēja. Tas nozīmē, ka pagaidām viņai nauda nav jāatmaksā un nekrājas kavējuma procenti.
Policija lietu nekomentē, jo izmeklēšana turpinās. Tā var ilgt pat 15 gadu, kad iestājas noilgums. Ja secina, ka izdarījuši visu, ko varēja, bet vainīgo tāpat nenotvers, var izbeigt ātrāk.
Un tad Marinai būs parādi jāatdod. Kopā ar procentiem un apkalpošanas maksām tie jau ir 78 tūkstoši eiro.
Tādas naudas viņai nav. Plāna, kā izkulties, arī ne.
*23. oktobrī pulksten 11.30 pēc PTAC norādes veikts labojums. Sākotnēji bija rakstīts “aizdevēji”, bet PTAC norāda, ka tieši bankas.
Pēc publicētā
Sanita Jemberga, Re:Baltica redaktore
Pēc šī raksta publicēšanas ar ļoti līdzīgām pretenzijām pieteicās divi tajā minētie – ātro kredītu devējus pārstāvošā asociācija Fintech Latvija un viņu uzraugs, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC).
Abi runāja par vairākām neprecizitātēm un nepatiesiem apgalvojumiem (ar pretenzijām sīkāk varat iepazīties šeit un šeit). Es tos kopsavilktu šādi:
- Rakstā minēts – ātro kredītu devēji iebilduši pret laika saīsināšanu, kurā kredītreģistriem jāpaziņo par jauna kredīta noformēšanu. Esot bijis tieši otrādi – nozare jau vairākus gadus aicinot noteikt datu apmaiņu vienas dienas laikā;
- Ātro kredītu saukšanu par ātrajiem kredītiem, jo runa arī par bankās izsniegtajiem patēriņa kredītiem;
- Nozares prestiža graušanu, jo tikai divi no sešiem (pasvītrojums mans) ir izsniegti ātro kredītu kompānijās, bet pārējie – bankās.
Saskaņā ar likumu par presi žurnālistiem ir pienākums labot savas kļūdas.
Pirmais pārmetums ir vietā. Burtiski vienlaikus ar raksta publicēšanu valdība pieņēma noteikumus, ka turpmāk visiem kredītu devējiem informācija par aizdevumiem kredītinformācijas birojiem jāsniedz trīs darbdienās esošo 10 vietā. No dokumentam pievienotajiem atzinumiem ir redzams, ka iebilda tieši Finanšu nozares asociācija (lasi – bankas). Ātro kredītu pārstāvji neiebilda. Autore bija pieļāvusi kļūdu, jo saņēmusi neprecīzu informāciju no Latvijas Bankas un kļūdījusies, atšifrējot interviju ar PTAC. Kad PTAC pēc publikācijas informēja autori par kļūdu, tā tika izlabota.
Re:Baltica kļūdu labojumus visos materiālos datē un pievieno rakstu beigās.
Taču tā ir arī vienīgā kļūda.
Ātrajiem kredītiem var nepatikt, ka tos sauc tā un nevis par finanšu pakalpojumu eksportētājiem, bet tā ir mūsu izvēle (jau daudzus gadus). Tieši tāpat kā patēriņa kredītu saukšana par ātrajiem kredītiem, jo žurnālistu pienākums ir cilvēkiem lietas izskaidrot saprotamiem vārdiem. Ātrais kredīts ir aizņēmums, ko var dabūt ātri un bez nodrošinājuma, bet kuram ir salīdzinoši augsti procenti. Vienalga, kurš tos izsniedz un cik smalki nosauc. Sabiedrībā tos dēvē šādi.
Par to, ka tikai 2 no sešiem (varētu teikt 33 procenti, ja tā labāk patīk) ir izsniegti ātro kredītu kompānijās, bet pārējie bankās. Rakstā ir gan norādīti šie skaitļi, gan aprakstīts, kāpēc Marinai ar viņas ienākumiem nekādos apstākļos nevarēja izsniegt nelielai hipotēkai līdzīgu summu piecās dienās (ātro kredītu devēji norāda, ka viņi izsniedza pirmie un mazāk nekā bankas); gan minēts, kādi risinājumi Eiropā tiek apsvērti, lai apmuļķotais kredītņēmējs nebūtu vienīgais atbildētājs.
Tāpēc es ļoti priecātos, ja abas iestādes, no kurām vienai patērētāju aizsardzība ir pat nosaukumā, turpinātu strādāt pie tā, lai datu apmaiņa par kredītiem notiktu reālā laikā. Jo ar šiem valdības noteikumu grozījumiem telefonkrāpšanas novēršanai ir par maz.
Ceru arī, ka likumdevējs strādās pie atbildības sadalīšanas starp krāpnieku upuri un finanšu infrastruktūras nodrošinātāju, kas kontroles trūkuma dēļ to izlaidis cauri. Kā rakstā minēts, Lielbritānijā šāds regulējums jau ir un Eiropas Savienībā top.
Un man būs vienalga, kādā vārdā tajā nosauks kredītu izsniedzējus un pārskaitījumu veicējus.
Autore: Inese Braže, Re:Baltica
Redaktore: Sanita Jemberga, Re:Baltica
Ilustrācijas: Madara Eihe
