Sievietes nogalināšana Jēkabpils novadā no jauna aktualizējusi Stambulas konvencijas ratificēšanu. Taču Saeimā vairākuma atbalsta tai arvien nav un deputāti aprīļa beigās noraidīja pat jautājuma iekļaušanu darba kārtībā. Partiju pārstāvji savu pozīciju aizstāvēja gan Saeimas sēdē, gan sociālajos medijos. Re:Check secināja, ka ne visi viņu argumenti ir korekti.
Stambulas konvencija ir starptautisks līgums, kas ar likumu uzlabošanu un dažādiem praktiskiem pasākumiem paredz mazināt vardarbību pret sievietēm un ģimenē. Latvija konvenciju parakstīja 2016. gadā, taču joprojām ir viena no sešām ES dalībvalstīm, kas to nav ratificējusi.
Vai tikai jāuzlabo likumdošana?
Trūkst konteksta
Vairāki Apvienotā saraksta politiķi apšauba konvencijas lietderīgumu, jo likumus varot uzlabot tāpat. Piemēram, Saeimas deputāts Juris Viļums Twitter aicināja “nepiesegties ar starptautiskām konvencijām, bet reāli uzlabot Latvijas likumdošanu.”
Attēls: Ekrānšāviņš no Twitter.
Pēc Labklājības ministrijas (LM) 2016. gadā publicētās informācijas lielākā daļa konvencijas nosacījumu jau ir ietverta Latvijas normatīvajos aktos. Taču tā paredz ne tikai mainīt likumus, bet arī īstenot konkrētus pasākumus, kas mazinātu vardarbību un palīdzētu tās upuriem. Tie būtu, piemēram, diennakts centri no seksuālās vardarbības cietušām personām, anonīmi krīzes dzīvokļi katrā pašvaldībā, regulāra statistikas datu ievākšana un izpēte par vardarbības galvenajiem cēloņiem. Tāpat būtu jāievieš koordinācijas mehānismi starp iestādēm, kuras atbild par vardarbības novēršanas politiku un pasākumiem.
Ratificēšana arī nozīmē uzraudzības mehānismu – starptautiskās neatkarīgu ekspertu grupas GREVIO monitoringu. Tā regulāri auditē valstu progresu konvencijas mērķu sasniegšanā, publicē ziņojumus par rezultātiem un iesaka tālāku rīcību.
Vai konvencija definē, kas ir ģimene?
Nav taisnība
Iebildumi pret konvencijas ratificēšanu bieži tiek pamatoti ar tās neatbilstību tā sauktajām tradicionālajām vērtībām. Piemēram, opozīcijas partijas Latvija pirmajā vietā līderis Ainārs Šlesers 27. aprīļa Saeimas sēdē stāstīja, ka neatbalsta Stambulas konvenciju, jo tajā esot iekļauts arī jautājums par ģimenes definīciju:
“Mēs neatbalstām šo konkrēto Stambulas konvenciju saistībā ar to, ka tur ir arī iekļauts jautājums par ģimenes definīciju, un, tā kā es personīgi un mani domubiedri savā laikā esam atbalstījuši Satversmes grozījumus saistībā ar to, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, tad mēs gribam tomēr pieturēties pie šīs normas.”
Tā nav taisnība. Stambulas konvencijā nav noteikta ģimenes definīcija un nav arī piedāvājuma regulēt laulību. To norādījusi arī Labklājības ministrija un Satversmes tiesa (ST). 2021. gadā ST atzina, ka Stambulas konvencija atbilst Satversmei. Tā arī vērsa uzmanību, ka Stambulas konvencijas piemērošanas joma aptver tikai vardarbības izskaušanu un neuzspiež nekādu īpašu laulības vai ģimenes formu pieņemšanu vai ieviešanu.
Stambulas konvenciju ratificējušas vairākas valstis, kurās nav atļautas viendzimuma laulības: Igaunija, Horvātija, Slovēnija, Kipra, Grieķija, Polija un Rumānija.
Vai konvenciju uzspiež no ārzemēm?
Trūkst konteksta
Saeimas sēdē Ainārs Šlesers sacīja, ka “joprojām mēģinām visu laiku gaidīt, kad mums kāds kaut ko pateiks no augšas”. Viņš vaicāja, kāpēc nevaram sakārtot likumus un normas nacionālā līmenī, kā arī turpināja:
“Protams, būtu ļoti labi, ja mums no Briseles, Vašingtonas vai, pateicoties Stambulas konvencijai, tagad liktu teikt – jums tagad ir jāaizstāv sievietes. Sievietes ir jāaizstāv vienmēr, bez visādiem Briseles, Vašingtonas uzstādījumiem. Tas ir Latvijas uzstādījums – aizstāvēsim mūsu sievietes, aizstāvēsim bērnus, aizstāvēsim visus cilvēkus, kam ir vajadzīga palīdzība. Priekš tam nav vajadzīgi norādījumi no citām valstīm.”
Taču Stambulas konvencija nav kāds no ārzemēm uzspiests dokuments. Tas ir viens no mītiem, ko iepriekš atspēkoja arī centrs Marta. Latvija kā Eiropas Padomes dalībvalsts ir viena no Stambulas konvencijas autorēm. Par to vēl iepriekš rakstīts arī medijos. Šī gada februārī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, prasot ES ratificēt Stambulas konvenciju, kā arī mudinot to darīt atlikušās sešas ES dalībvalstis. Par to nobalsoja arī vairums eiroparlamentāriešu no Latvijas. Labklājības ministrija februārī LV portālam skaidroja, ka ES pievienošanās konvencijai attiektos tikai uz tās kompetencē esošajām jomām. Piemēram, uz ES iestādēm un pārvaldi, tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, patvērumu un neizraidīšanu.
Vai konvencija uzspiež izmaiņas bērnu mācību vielā?
Nav taisnība
Partijas Latvijas pirmajā vietā deputāta Ričarda Šlesera palīdze Maija Armaņeva Facebook publicētā video stāsta:
“Konvencijas 14. pants uzliek par pienākumu iekļaut viendzimuma attiecību (..), dzimuma kā izvēles jautājuma ideju. Un iekļaut to visos izglītības programmu līmeņos – bērnudārzos, sākumskolā, respektīvi, ka skolotāji mācīs bērnus, ka viņi var izvēlēties savu dzimumus. Tas ir, par ko ir Stambulas konvencija šodien. Jā, tās aizsegā tiek runāts par vardarbību, (..) bet šeit stāsts ir par ko pavisam citu.”
Tā nav taisnība. 14. pants paredz mācību programmās iekļaut vielu par dzimumu līdztiesību un lomām, ar dzimumu saistītu vardarbību, savstarpēju cieņu, nevardarbīgu konfliktu atrisināšanu un tiesībām uz cilvēka integritāti. LM jēdzienu “cilvēka integritāte” skaidro kā “cilvēku kopumā un veselumā, kad cilvēks sevi uztver kā vērtību, kā nozīmīgu cilvēces daļu, vienlaikus izprotot un apzinoties arī citu personību lomu un nozīmi”.
Konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā teikts, ka dalībvalstis – jā tās uzskata par nepieciešamu – var izvēlēties izstrādāt mācību vielu, kas popularizētu iepriekš minētās vērtības un izglītotu par dažādajiem vardarbības veidiem. Kā norādīts ziņojumā, “projekta autori nav vēlējušies uzspiest Konvencijas dalībvalstīm konkrētu paraugu.” Turklāt LM 2018. gada prezentācijā norādīja, ka konvencijas dēļ nav paredzēts mainīt izglītības saturu.
Maldu cēlonis, iespējams, ir konvencijā minētais sociālais dzimums. Sociālais dzimums jeb dzimte ir īpašību kopums, ko veido konkrētas sabiedrības vai kultūras priekšstati par dzimumiem. Tas, kādas īpašības un uzvedība tiek piedēvēta vīriešiem un sievietēm, atšķiras dažādās kultūrās un mainās laikā. Sociālais dzimums konvencijā izšķirts, jo vardarbība pret sievietēm bieži vien ir saistīta ne tikai ar fiziskām dzimumu atšķirībām, bet arī ar dzimumu lomām, stereotipiem un sabiedrībā pieņemtām normām par to, kā viņām būtu jāizturas vai jārīkojas.
Vai Zviedrijā ir lielākais izvaroto skaits?
Trūkst konteksta
Kā pretargumentu konvencijas ratificēšanai vairāki politiķi piesauc Zviedriju un tajā pret sievietēm vērstās noziedzības līmeni. Uz to Twitter norāda, piemēram, deputāts Aleksandrs Kiršteins (Nacionālā apvienība):
Attēls: Ekrānšāviņš no Twitter.
Par Zviedrijas it kā augsto izvarošanas gadījumu skaitu Facebook raksta arī Apvienotā saraksta deputāte Linda Matisone:
“To, ka Stambulas konvencija nav brīnumnūjiņa pierāda fakti, ka, piemēram, Zviedrijā pēdējo 3 nedēļu laikā nogalinātas 5 sievietes, un Zviedrija ir vienā no augstākajām vietām izvaroto sieviešu skaita ziņā ES.”
Deputāti noklusē būtisku kontekstu. Eurostat dati tiešām rāda, ka Zviedrijā šo noziegumu ir vairāk nekā citās ES dalībvalstīs. Taču, kā skaidro Zviedrijas Nacionālā noziegumu novēršanas padome BRA, valstis nav savstarpēji salīdzināmas, jo katrā atšķiras izvarošanas definīcija un uzskaites metodoloģija.
Pirmkārt, pirms pieciem gadiem Zviedrijā pārdefinēja izvarošanu kā dzimumaktu, kuram cilvēks nav devis piekrišanu, tostarp, ja pāridarītājs nav apzinājies upura pretošanos. Dažās valstīs, lai dzimumaktu nosauktu par izvarošanu, jākonstatē arī fiziska vardarbība, bet citās netiek ņemti vērā gadījumi, kad upuris bijis reibumā un nav pretojies.
Otrkārt, Zviedrija atšķirībā no citām valstīm katru izvarošanas reizi skaita kā atsevišķu noziegumu. Piemēram, 2019. gadā Malmē trešdaļā izvarošanu vainojams viens varmāka, kurš ilgstoši atkārtoti izvaroja kādu savu radinieci. Citās valstīs tās skaitītos kā viens incidents, bet Zviedrijā kā 140 atsevišķi izvarošanas gadījumi. Šīs atšķirības iepriekš skaidrojis arī LSM Melu detektors.
Pēc BRA aplēsēm, ja Zviedrijā sistēma būtu tāda pati kā, piemēram, Vācijā, izvarošanu skaits būtu par 75% mazāks un valsts ierindotos aptuveni pa vidu pārējām ES dalībvalstīm.
Tāpat jāpiebilst, ka Zviedrijā, iespējams, biežāk ziņo par dzimumnoziegumiem, nevis tos noklusē. BRA norāda, ka valstij raksturīgi rādītāji, kas korelē ar biežāku ziņošanu: iedzīvotāju uzticība tieslietu sistēmai, dzimumu vienlīdzība un cilvēku izglītotība par izvarošanas mītiem.
Kiršteina paustais, ka Zviedrija ir “vienīgā valsts Eiropā, kur noziegumi pret sievietēm pieaug”, ir nepamatots. Pēdējos desmit gados mērķtiecīgi nogalināto sieviešu skaits uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju lielākajā daļā ES valstu ir sarucis. Nedaudz samazinājies arī Zviedrijā, savukārt Latvijā – audzis. Piemēram, 2020. gadā Latvijā šādā veidā nomira aptuveni astoņas reizes vairāk sieviešu nekā Zviedrijā. Savukārt pret sievietēm vērstu izvarošanu un cita veida reģistrēto seksuālās vardarbības gadījumu skaits kopš 2010. gada audzis vairumā ES dalībvalstu (ne tikai Zviedrijā).
Re:Check jautāja Kiršteinam, kas ir avots informācijai, ka noziegumu skaits pret sievietēm pieaug tikai Zviedrijā. Deputāts sacīja, ka tas bijis teikts BBC rakstā un vēlāk to arī atsūtīja. Taču ne tajā, ne citos avotos Re:Check viņa teiktajam apstiprinājumu neatrada.
Secinājums: Stambulas konvencijas ratificēšana liek valstij izpildīt tajā iekļautos pasākumus, piemēram, izveidot palīdzības centrus. Tāpat valsts progresu šajos jautājumos uzraudzītu starptautiskā un neatkarīgā ekspertu grupa GREVIO. Konvencija neparedz mācīt bērniem, ka viņi var izvēlēties savu dzimumu. Stambulas konvencijā nav noteikta ģimenes definīcija un nav arī piedāvājuma regulēt laulību; to norādījusi arī Satversmes tiesa. Pēc Eurostat datiem Zviedrijā ir visvairāk reģistrētu izvarošanu ES, taču valstī ir plašāka izvarošanas definīcija nekā citās ES dalībvalstīs, cita uzskaites sistēma un, iespējams, vairāk cilvēku, kas nozieguma gadījumā par to ziņo.
Visus Re:Check rakstus lasi ŠEIT!
Par projektu: Re:Check ir Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica paspārnē strādājoša faktu pārbaudes un sociālo tīklu pētniecības virtuāla laboratorija. Pārbaudīto faktu vērtējumam izmantojam sešas iespējamās atzīmes un krāsas: patiesība (izteikums ir precīzs un faktoloģiski pierādāms), tuvu patiesībai (apgalvojums ir lielākoties patiess, taču ir pieļautas sīkas neprecizitātes), puspatiesība (apgalvojums satur gan patiesu, gan nepatiesu informāciju, daļa faktu ir noklusēta), drīzāk nav taisnība (apgalvojumā ir kripata patiesības, taču nav ņemti vērā būtiski fakti un/vai konteksts, līdz ar to izteikums ir maldinošs), trūkst konteksta – tiek salīdzinātas nesalīdzināmas lietas, izteikums ir pretrunā ar paša iepriekš teikto vai darīto vai trūkst būtiskas papildu informācijas un nav taisnība (apgalvojums neatbilst patiesībai, tam nav pierādījumu, izteikuma autors neapzināti maldina vai melo). Vērtējumu piešķir vismaz divi redaktori vienojoties. Ja arī jūs redzat apšaubāmu apgalvojumu, sūtiet to mums uz recheck@rebaltica.com
NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712
Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai to izdarītu, lietotnes ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu zīmolu un sekojiet tālākajām norādēm.
