Krievijas prezidents Vladimirs Putins kā vienu no attaisnojumiem iebrukšanai Ukrainā izmanto argumentu, ka Rietumvalstis pārkāpušas Krievijai doto solījumu nepaplašināt NATO uz austrumiem. Tādējādi tiekot apdraudēta Krievijas drošība. Pētnieku vidū nav vienprātības, vai šāds solījums deviņdesmitajos gados tiešām bija. Lai gan mutiski apgalvojumi par nepaplašināšanos ir izskanējuši, nekādi līgumi, kas to garantētu, nav parakstīti.
24. februāra rītā Putins teica uzrunu tautai, kurā informēja par “specoperācijas” sākumu Ukrainā, kas patiesībā nozīmēja karu. Pāris dienas pirms tam Maskava pasludināja iepriekš okupēto Ukrainas teritoriju neatkarību. Abās reizēs Krievijas prezidents savās runās stāstīja, ka ASV neievērojot starptautisko tiesību normas un tas radot draudus Krievijas drošībai. “Tajā skaitā solījums nepaplašināt NATO pat ne par collu austrumu virzienā. Atkārtoju: piemānīja, bet runājot tautas valodā: vienkārši uzmeta,” viņš teica 24. februāra rītā.
Lai gan NATO ir aizsardzības organizācija, kas nevienu neapdraud un kurā valstis iestājas brīvprātīgi, tā nav pirmā reize, kad kaimiņvalsts vadītājs izmanto šo kārti. Arī 2014. gadā viņš uzsvēra, ka Krimas aneksijā daļēji vainojama NATO paplašināšanās – Rietumi esot melojuši par to, ka nepaplašinās NATO uz austrumiem un neizvietos militāro infrastruktūru pie Krievijas robežām. Pēc publiski pieejamās informācijas pirmoreiz tēze, ka alianse netur solījumus, no Putina izskanēja vēl agrāk – 2007. gada uzrunā Minhenes drošības konferencē.
Jāatzīmē, ka Ukraina jau kopš divtūkstošo gadu sākuma ir izrādījusi interesi par iestāšanos NATO. Tas mainījās, kad 2010. gadā par prezidentu ievēlēja prokremliski noskaņoto Viktoru Janukoviču, kurš bija pret. Tā paša gada aprīlī jaunievēlētais valsts vadītājs parakstīja dekrētu, kas paredz likvidēt institūciju, kura pārraudzīja valsts integrāciju NATO. Pēc Maidana, Janukoviča atlaišanas un tai sekojošās Krimas aneksijas Ukraina apņemšanos pievienoties aliansei pastiprināja. 2019. gadā veikti grozījumi Ukrainas konstitūcijā, tajā ierakstot apņemšanos iestāties NATO un Eiropas Savienībā. Gan pirms, gan pēc tam notikušas vairākas sarunas par šo jautājumu. Savukārt pērn Ukraina kopā ar NATO sabiedrotajiem Melnajā jūrā un valsts dienvidos aizvadīja militārās mācības Sea Breeze 2021.
Kurš ko solīja
Vēsturnieks, Džona Hopkinsa universitātes profesors Sergejs Radčenko sarunā ar Re:Baltica skaidro, ka Putins atsaucas uz 1990. gada 9. februāri, kad toreizējais ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers Maskavā tikās ar Padomju Savienības līderi, Komunistiskās partijas centrālkomitejas ģenerālsekretāru Mihailu Gorbačovu saistībā ar Vācijas atkalapvienošanos. “Gorbačovs, kura karaspēks, padomju karaspēks, atradās Austrumvācijas teritorijā, pagaidām vēl nedeva piekrišanu, lai apvienotā Vācija pievienotos NATO. Beikers centās viņu pierunāt nosliekties par labu šim lēmumam. Tad šajā sarunā izskanēja šāds piedāvājums: ja Gorbačovs piekritīs, ka apvienotā Vācija iestājas NATO, tad NATO jurisdikcija netiks paplašināta nevienu collu uz austrumiem. Proti, tiek domāts – nevienu collu uz Vācijas austrumiem. Toreiz vispār netika runāts par Austrumeiropas valstīm. Tika runāts tikai par Vāciju,” uzsver Radčenko. Tas redzams arī ASV Valsts aizsardzības arhīvā publicētajā 1990. gada 9. februāra Gorbačova un Beikera sarunas daļējā atšifrējumā.
Tā gan nav vienīgā reize deviņdesmitajos, kad no Rietumu līderiem atskanējuši solījumu par NATO nepaplašināšanos uz austrumiem, saka Radčenko. Turklāt ir bijušas reizes, kas it kā nepārprotami norāda uz citām valstīm, ne tikai Vāciju. Kā piemēru viņš min Bostonas universitātes asociētā profesora Džošua Šifrinsona Lielbritānijas arhīvā atrasto dokumentu “par tikšanos ar Rietumu diplomātiem, viens no viņiem kā reiz izteicās slēgtā lokā, ka mēs jau vairākas reizes esam devuši apliecinājumus, un eksistē sapratne par to, ka NATO nepaplašināsies uz austrumiem.” Dokumentā, kas publicēts vācu žurnālā Der Spiegel, atainotas 1991. gada 6. marta sarunas, kurās piedalās ASV, Lielbritānijas, Francijas un Vācijas amatpersonas. Vācu diplomāts Jirgens Krobogs kolēģiem toreiz norādījis, ka “mums ir jāmeklē jaunas idejas, kā nodrošināt Centrāleiropas un Austrumeiropas drošību. Mēs 2+4 sarunās esam skaidri norādījuši, ka NATO tālāk par Elbu nepaplašināsim. Tāpēc mēs nevaram piedāvāt dalību NATO Polijai un citiem”.
Atsevišķi Rietumu zinātnieki uzskata, ka vairākkārtējās atsauces uz solījumu dažādās sarunās nozīmē, ka tātad tiešām tika dotas garantijas un NATO bija pienākums tās pildīt. Bet citi, tostarp Radčenko, tam nepiekrīt: “Principā var teikt, ka 1990., 1991. gadā bija kaut kādi vispārīgi apliecinājumi attiecība uz PSRS, ka nebūs paplašināšanās uz austrumiem. Bet darījumi netika noslēgti. Nekādi dokumenti netika parakstīti. Tāpēc es nedomāju, ka var runāt par to, ka Rietumiem bija pienākums nepaplašināties. Vienkārši, jā, bija tādas sarunas, bet līdz vienošanās parakstīšanai nenonāca.”
Ko teicis Gorbačovs
Vairākas tā laika atbildīgās amatpersonas, atskatoties uz apspriesto, saka, ka runa bija tikai par Vāciju. Piemēram, tā raksta Stīvens Paifers, kurš tolaik bija ASV Valsts departamenta Padomju nodaļas direktora vietnieks. To apstiprinājis arī pats toreizējais ASV valsts sekretārs Beikers, kuram daļēji pieraksta konkrēto solījumu.
Savukārt cilvēka, kuram solījums it kā dots – Gorbačova -, viedoklis nav viennozīmīgs. Proti, tas atšķiras no intervijas uz interviju. Piemēram, 2009. gadā intervijā vācu tabloīdam Bild viņš citstarp piemin, ka bija solījums “mēs nepārvietosimies ne centimetru tālāk uz austrumiem”. Taču 2014. gada intervijā Russia Beyond viņš saka, ka “tēma “NATO paplašināšanās” vispār netika apspriesta un tajos gados tā arī netika aktualizēta.
Parakstītu garantiju nav
“Šis nav viegls jautājums,” sarunā ar Re:Baltica vairākkārt uzsver Radčenko. “Kad Putins saka, ka “mums tika doti solījumi”, es neteiktu, ka tie ir meli. Jo bija apliecinājumi un vēsturnieku konsenss ir, ka apliecinājumi tika doti. Taču vieni saka, ka tas bija apliecinājums, kas bija obligāti jāpilda, bet es sliecos uz interpretāciju ka, lai gan bija atsevišķi apliecinājumi, netika noslēgti nekādi darījumi. Un PSRS toreiz un Krievija, neteica, ka viņus apmānīja, ka viņus piespieda kaut ko darīt.”
Pētnieks Putinu sauc par “pašpasludinātu vēsturnieku”, kurš vēsturi interpretē tā, kā ir izdevīgi. “Viņam [Putinam] vajag kaut kā leģitimizēt savus uzskatus par Eiropas drošību, un viņš tad uzstājas tādā aizvainotā lomā, ka Krieviju aizvainoja, PSRS aizvainoja, kaut ko solīja un tā tālāk, neizpildīja.”
Ņemot vērā, ka mutiski apliecinājumu atsevišķās sarunās izskanējuši, bet parakstītu garantiju nav, Radčenko rezumē, ka “kad Putins par to runā, tur ir daļa taisnības, bet ir skaidrs, ka ne viss ir taisnība”.
Visus Re:Check rakstus lasi ŠEIT!
Par projektu: Re:Check ir Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica paspārnē strādājoša faktu pārbaudes un sociālo tīklu pētniecības virtuāla laboratorija. Pārbaudīto faktu vērtējumam izmantojam piecas iespējamās atzīmes un krāsas: patiesība (izteikums ir precīzs un faktoloģiski pierādāms), tuvu patiesībai (apgalvojums ir lielākoties patiess, taču ir pieļautas sīkas neprecizitātes), puspatiesība (apgalvojums satur gan patiesu, gan nepatiesu informāciju, daļa faktu ir noklusēta), drīzāk nav taisnība (apgalvojumā ir kripata patiesības, taču nav ņemti vērā būtiski fakti un/vai konteksts, līdz ar to izteikums ir maldinošs vai ārpus konteksta) un nav taisnība (apgalvojums neatbilst patiesībai, tam nav pierādījumu, izteikuma autors neapzināti maldina vai melo). Vērtējumu piešķir vismaz divi redaktori vienojoties. Ja arī jūs redzat apšaubāmu apgalvojumu, sūtiet to mums uz recheck@rebaltica.com
NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712
Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai to izdarītu, lietotnes ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu zīmolu un sekojiet tālākajām norādēm.
