Fiskālās disciplīnas padomes vadītāja Inna Šteinbuka augusta beigās aicināja valdību piebremzēt ar izdevumiem, sakot, ka valsts parāds ir tuvu 50% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas nozīmējot, ka parāda griesti ir sasniegti. Skaidrojam, kas ir valsts parāda griesti un kāpēc Šteinbukas teiktais par to sasniegšanu ir maldinošs.
Valsts parāds ir līdzekļi, ko valsts aizņēmusies, lai nodrošinātu finansējumu nepieciešamo izdevumu segšanai. Lai gan tā aizņemas ar zemām parāda apkalpošanas izmaksām, parāds tāpat jāatmaksā, vai nu pārfinansējot atmaksājamās saistības ar jauniem aizņēmumiem, vai samaksājot parādu ar valsts budžeta pārpalikumu, ja tāds ir. Tāpēc būtiski neaizņemties par daudz, lai nebūtu grūtību naudu atmaksāt.
Jaunākie dati būs zināmi šī gada beigās, bet 2020. gadā Latvijas parāds sasniedza 43,5% no IKP jeb gandrīz 13 miljardus eiro. 2019. gadā tas bija 37%.
“Tā kā valsts parāds jau ir tuvu 50% no IKP, tas nozīmē, ka parāda griesti ir sasniegti. Jebkurā gadījumā jāpatur prātā, ka jāsagatavojas arī nākamajām krīzēm, nepieciešama rezerve nebaltai dienai, kas varētu kaut kad pienākt,”
sarunā ar Latvijas Radio brīdināja Šteinbuka.
Šteinbukas teiktais raisījis jautājumus, vai tiešām pašlaik pastāv parāda griesti, kāpēc tiek runāts par 50% un kāpēc parādu nekāpināt, ja Latvijai tas ir starp zemākajiem Eiropas Savienībā (ES).
Kas ir valsts parāda griesti?
Atskaites punktu “valsts parāda griesti” sāka ievērot pēc 2008. gada smagās finanšu krīzes, kad Eiropas Komisija izveidoja stingru regulējumu, lai turpmāk varētu sekot līdzi valstu parāda līmenim un budžeta deficītam un ievērotu noteiktus griestus.
Kopš krīzes bija spēkā regulējums, ka parāda līmenis nevar pārsniegt 60% no IKP. To pašu nosaka arī Latvijas Fiskālās disciplīnas likums. Taču, kad ikdienu izmainīja Covid-19 radītā pandēmija un daudzas nozares bija iznīcības priekšā, dalībvalstis nolēma uz laiku atcelt ierobežojumu un dot iespēju dalībvalstīm rīkoties pēc saviem ieskatiem. Pagaidām lemts, ka pie ierobežojumiem atgriezīsimies 2023. gadā.
Kāpēc tad Fiskālās disciplīnas padome runā par parāda griestiem un kāpēc tā dēvē jau 50% no IKP, ja paktā noteikti 60%? Pēc Šteinbukas sacītā, padomes uzdevums ir rekomendēt valdībai ievērot pašdisciplīnu, paturot prātā, ka nākotnes satricinājumiem ir prātīgāk gatavoties, saglabājot valsts parādu saprātīgā līmeni. Robeža “50% no IKP” nav balstīta aprēķinos, šī rekomendācija izteikta, vadoties pēc situācijas pārējā Eiropas Savienībā, kur galvenokārt valsts parāds svārstās 40-60% robežās. “Negribam dāvināt nākamajai paaudzei lielus parādus,” komentē padomes vadītāja.
Salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijas parāds ir zems
Salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, Latvija ierindojas apakšgalā, proti, pie tiem, kam parāds nav augsts. Tiesa, dati ir vēl par 2020. gadu. Līdere ar 200% parādu ir Grieķija, tai seko Itālija ar 180%. Vismazāk – 18% no IKP – aizņēmusies Igaunija. Vidējais līmenis eirozonā – gandrīz 100%. Vairums valstu arī pandēmijas laikā parādu ievērojami audzējušas, un arī šajā ziņā Latvija nav starp līderēm.
Kāpēc citas bagātākas valstis aizņemas krietni vairāk? Piemēram, Francija, kuras parāds ir 113% no IKP, nolēmusi, ka ilgtspējīga ekonomikas atveseļošanās ir milzīgo parādsaistību vērta. Taču aptaujas liecina, ka francūži ar to ir neapmierināti un baiļojas, ka brīdī, kad nāksies aizdevumu atdot, viņus skars nepatīkamas taupības reformas. 84% aptaujāto sacījuši, ka ir svarīgi samazināt parādu.
Šteinbuka norāda, ka bagātas valstis ar milzīgiem resursiem bauda tirgus uzticību, neskatoties uz ļoti augstu parādu, jo maz ticams, ka šāda valsts var bankrotēt. Taču tādām valstīm kā Latvija, kur ir zemāka konkurētspēja, atbildīga fiskālā politika nosaka valsts kredīta reitingu. Ja labāks ir kredītreitings, jo izdevīgākas ir valsts aizņemšanas nosacījumi. “Ir valstis ar lielāku parādu, bet citām priekšrocībām (stabila ekonomikas izaugsme, zemi politiski riski, augstas investīcijas, inovāciju stimulēšana, straujš tehnoloģiskais progress, utt.). Šādās valstīs, piemēram, Vācijā, parāda līmenis ir augstāks, salīdzinot ar Latviju, bet arī kredītreitings ir augstāks,” skaidro Šteinbuka. Pašlaik kredītreitingu aģentūra Fitch Latvijas kredītreitingu novērtējusi “A-” līmenī.
Vai Fiskālās disciplīnas likums jāatceļ?
Kamēr Fiskālās disciplīnas padome aicina ievērot mērenību, portālā manabalss.lv sākta parakstu vākšana par Fiskālās disciplīnas likuma atcelšanu. Iniciatīvas iesniedzējs ir Edgars Sedols, kurš kā savu darbavietu norādījis kompāniju Microsoft, kur strādā par programmēšanas inženieri. Sedols uzskata, ka jāizmanto pašreizējā iespēja nepieturēties pie valsts parāda griestiem, lai apmaksātu nozares, kurās Latvijai trūkst naudas, piemēram, veselības aprūpi.
“Latvija ir viena no retajām ES valstīm, kas tik stingri pieturas pie taupības principa, bieži neizpildot citos likumos noteiktās prasības – palielināt budžetu tādās tautsaimnieciski svarīgās nozarēs kā zinātne un veselības aprūpe, ” savas iniciatīvas pavadvēstulē pauž Sedols.
SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis gan uzskata, ka šāda valsts politika būtu bezatbildīga. “Mūsu spēks no tā nepieaug, ja mēs neaudzējam spēju samaksāt. Vienā brīdī mums atkal būs jāsaka, ka naudas nav,” skaidro ekonomists. “Mēs varam salīdzināt ar ģimeni. Cilvēkam, kurš rūpējas par finansēm, skatījums būs pragmatiskāks, bet pārējiem ģimenes locekļiem tas var šķist nesaprotams un skarbs, jo kas tad tur – aizņemsimies un viss notiks.”
Līdzīgi kā Fiskālās disciplīnas padome arī Gašpuitis uzskata, ka tēriņu samērība jāievēro. Pēc viņa teiktā, pandēmijas ietekmētā ekonomiskā situācija nav izrādījusies tik smaga un tā atgūstas. Tāpēc arī valsts atbalstu vajadzētu mazināt. “Neviens nezina, vai tā diena, kas bija pirms krīzes, atgriezīsies. Tas nozīmē izlemt, vai visu laiku jāatbalsta vai tomēr jāpārkārtojas jaunajai situācijai,” spriež ekonomists.
“Ja es būtu pārliecināta, ka valsts atbalsts tiks izlietots efektīvi un atdeve būs liela, es laikam aicinātu kolēģus nedot tik striktas rekomendācijas, bet es neesmu pārliecināta. Kad ir nauda, īpaši vēlēšanu gadā, tā varētu aiziet nevis ekonomikas izrāviena nodrošināšanai, bet citiem mērķiem, kas ne vienmēr ir ekonomiski pamatoti,” saka Šteinbuka.
Visus Re:Check rakstus lasi ŠEIT!
Par projektu: Re:Check ir Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica paspārnē strādājoša faktu pārbaudes un sociālo tīklu pētniecības virtuāla laboratorija. Pārbaudīto faktu vērtējumam izmantojam piecas iespējamās atzīmes un krāsas: patiesība (izteikums ir precīzs un faktoloģiski pierādāms), tuvu patiesībai (apgalvojums ir lielākoties patiess, taču ir pieļautas sīkas neprecizitātes), puspatiesība (apgalvojums satur gan patiesu, gan nepatiesu informāciju, daļa faktu ir noklusēta), drīzāk nav taisnība (apgalvojumā ir kripata patiesības, taču nav ņemti vērā būtiski fakti un/vai konteksts, līdz ar to izteikums ir maldinošs vai ārpus konteksta) un nav taisnība (apgalvojums neatbilst patiesībai, tam nav pierādījumu, izteikuma autors neapzināti maldina vai melo). Vērtējumu piešķir vismaz divi redaktori vienojoties. Ja arī jūs redzat apšaubāmu apgalvojumu, sūtiet to mums uz recheck@rebaltica.com
NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712
Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai to izdarītu, lietotnes ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu zīmolu un sekojiet tālākajām norādēm.
