“Tā nebija viena spontāna reize, tas nenotika arī katru dienu, taču tas notika regulāri – bļaušana, sišana, grūstīšana, spļaušana – tā viņš pret mani izrādīja savas emocijas.”
Vardarbība nav ģimenes lieta, kurā neviens nedrīkst iejaukties. Tajā ir iesaistīti ļoti daudz cilvēku – ģimenes locekļi un draugi, kuri visu laiku par jums pārdzīvo un kuri jums ir jāatpestī no nepatīkamām situācijām, kolēģi, kuriem ir jāsamierinās ar emocionāli sagrautu cilvēku, un citi. Šajās slimajās attiecībās ir iesaistīti ļoti daudzi, kuri kļūst līdzatkarīgi un ir gatavi palīdzēt, taču nav spējīgi to atrisināt.
Pēc pirmās reizes, kad vīrs man iesita, es skaidri un gaiši pateicu, ka man tas nav pieņemams un nepatīk. No tās dienas es centos šo problēmu risināt, bet no vīra aizgāju tikai pēc 10 gadiem. Visu šo laiku tas turpinājās. Katru reizi, kad es vai kāds cits viņam neizdarīja pa prātam, viņš mani sodīja.
Mēs apprecējāmies pavisam jauni, es, protams, nebiju ne ideāla sieva, ne māte, taču sodīt mani fiziski un morāli bija viņa apzināta izvēle un tas neradīja man iespēju kļūt par labāku cilvēku, tieši otrādi. Bieži vien pēc šiem pāridarījumiem bija neiespējami savākt sevi rokās un vēlēties dzīvot tālāk. Tu nevari cilvēkam piedot neskaitāmas reizes, tāpēc sāc meklēt šai rīcībai attaisnojumus – varbūt tas ir tāpēc, ka viņš ir mākslinieks, varbūt viņš ir mazliet jucis, varbūt es esmu vainīga, varbūt pie vainas ir kaut kas cits. Tu nevari pieņemt, ka tavs vīrs, tavs mīļotais vīrietis, pilnīgi apzināti un ļoti rupjā veidā tev dara pāri. Tā nebija viena spontāna reize, tas nenotika arī katru dienu, taču tas notika regulāri – bļaušana, sišana, grūstīšana, spļaušana – tā viņš pret mani izrādīja savas emocijas. To nav iespējams apvienot ar bērnu audzināšanu vai savas personības attīstīšanu.
Lai tiktu galā ar stresu, tu sāc izdomāt dažādus veidus, lai tikai varmāku nesadusmotu. Arī pārējie ģimenes locekļi neviļus apgūst pielāgošanās shēmas. Ir svarīgi apzināties, ka vardarbīgās attiecībās tu esi situācijas līdzdalībnieks. Pret tevi izturas slikti, un tu ļauj to darīt. Ja abas puses nevar vienoties un agresors negrasās mainīties, tad pasīvajai pusei nekas cits neatliek, kā mainīt noteikumus pašai.
Cilvēka dzīvība ir ļoti trausla. Ne jau tikai sitieni apdraud cilvēka veselību un dzīvību, bet arī stress. Kad stresa līmenis ir tik augsts, gaiss pilnīgi vibrē. To izjūt visi klātesošie – galvenokārt bērni. Un tas notiek vidē, kurā bērnam ir jāaug un jājūtas drošībā.
Es esmu runājis arī savu vecāko meitu. Viņa atceras ļoti daudz, un tas ir ļoti sāpīgi. To es nekad nevarēšu mainīt un jūtos līdzatbildīga par to. Man vajadzējā ātrāk risināt situāciju un nepieļaut, ka viņa to redz.
Es izdarīju izvēli un nekad to neesmu nožēlojusi. Ja man jāvērtē sava dzīve, tad varu pateikt simtprocentīgi, ka tas bija visgrūtākais, ko esmu izdarījusi – savākt bērnus un aizbraukt no mājām. Bet bija tā vērts. Man vairs nav jāraud, jābaidās par sevi un bērniem, nav jāuzklausa ikdienas mantra „tu esi nulle”. Es varu būt es pati, darīt to, kas sniedz gandarījumu, justies laimīga, mīlēta un piepildīta. Es varu audzināt un mīlēt savus bērnus drošā un laimīgā vidē.
Es piekritu šai intervijai, jo izraudātās asaras gribu pārvērst enerģijā, kas liktu sabiedrībai mainīties un izslēgt vardarbības iespējamību ģimenē – vai tā būtu vīrieša vardarbība pret sievieti, sievietes pret vīrieti, vecāku pret bērniem vai bērnu pret vecākiem. Kad situācija nonāk līdz traģēdijai, tad visi ir gudri. Visbiežāk visi saka, ka tas jau bija skaidrs, ka tas labi nebeigsies. Un tā arī ir – tas nekad labi nebeidzas.
Ja sabiedrība skaidri definētu šo problēmu, tad būtu vieglāk to risināt. Par to būtu jārunā jau skolā. Jāmāca sievietēm, ka jābūt finansiāli neatkarīgām. Mūsdienās ir būtiski sevi visu laiku pilnveidot profesionāli. Tad arī jūties daudz pašpārliecinātāka. Respektīvi, jāsadala, ka tev ir gan ģimene, gan profesionālās intereses, hobiji. Tad dzīvē ir vairāki slāņi un iedod personībai lielāku segumu.
Vēl joprojām sabiedrībā valda uzskats, ka sievietei ir jāpacieš pāridarījumi, ja vīrietis viņu finansiāli nodrošina. Taču es to uzskatu par dubultnoziegumu. Tā ir emocionālas + finansiālas + fiziskas vardarbības kombinācija. Ja viņš pelna un dažkārt izturas labi, tas nemaina lietas būtību.
Ir svarīgi apzināties savu spēku un iespējas. Ir svarīgi šo situāciju izbeigt.
NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712
Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai veiktu ziedojumu, aplikācijas ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu logo un sekojiet tālākām norādēm.
