Foto: Carlos Cadenillas Brown
Share on FacebookTweet about this on TwitterEmail this to someonePrint this page
Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!

2007. gadā Igaunijas ekonomikā bija vērojams algu pieauguma sprādziens un avīžu laikraksti bija labu ziņu pārpilni. Šinī pašā laikā notika cits sprādziens – desmitiem jaunu igauņu vīriešu tika pieķerti narkotiku pārvadāšanā Eiropas un Dienvidamerikas valstīs.

2008.gadā Venecuēlas cietumā tika nogalināts gados jaunais igaunis Tomass Nurmiks. Neviens nezina, kāpēc tas notika. Tomasa slepkavības laikā astoņu gadu cietumsodu Igaunijā izcieta arī viņa vecākais brālis Inno Nurmiks.*

«Viņi bija labi, gados jauni puiši,» atceras viens no brāļu skolas laika draugiem. Taisnība, abi nāca no parastas ģimenes un nekas neliecināja, cik slikti izvērtīsies brāļu nākotne. Galu galā abus piemeklēja tas pats liktenis. Tomass un Inno kļuva par narkokurjeriem. Viņu karjera bija īsa (pat ne īpaši spilgta un, Tomasa gadījumā, arī traģiska), taču arī ražīga un nozīmīga. Veiko Germans no Igaunijas Kriminālpolicijas uzskata, ka brāļi Nurmiki bija jomas pionieri vai vismaz vieni no jomas pionieriem, kuri igauņu jauniešus iepazīstināja ar jauno «darba iespēju» – kļūt par narkokurjeriem. Gada laikā abi devās vairākos braucienos, taču, kas vēl svarīgāk, rekrutēja jaunus narkokurjerus, izplatīja informāciju par šo nodarbošanos un savā lokā ievilka desmitiem draugu, paziņu un pat pilnīgu svešinieku.

Pirms brāļu Nurmiku uznāciena zināms vien par dažām igauņu narkokurjeru lietām. Visbēdīgāk slavenā notika 1995. gadā, kad igaunis Ervins Bernhards tika notverts un notiesāts uz nāvi Taizemē. Bernards nebija kāds nabadzīgs zēns no laukiem. Viņu var raksturot kā hipiju, ceļotāju un piedzīvojumu meklētāju, taču viņš bija arī labi izglītots un nevarētu tikt uzskatīts par tipisku narkokurjeru. Viņam par laimi, Taizemē viņa nāves spriedums galu galā tika samazināts un viņš atgriezās Igaunijā. Šodien viņš strādā nelielā izdevniecībā un pagājušajā gadā izdeva savas Taizemes cietuma atmiņas grāmatā «Mana Bangkoka». Šī un citas agrākas narkokurjeru lietas ar igauņu piedalīšanos bija tikai atsevišķi gadījumi. Tas viss mainījās 2006. un 2007. gadā.

Inno Nurmiks. Foto: Facebook.com

Izšķirošā saruna notika kaut kad 2006. gada sākumā. Tomass Nurmiks savam brālim Inno pastāstīja par ienesīgu biznesu: pārvadājot kokaīnu, par vienu braucienu var nopelnīt tūkstošiem eiro. Tomasam bija arī telefona numurs – jāzvana kādam puisim vārdā Maiks no Nīderlandes. Viss sāka attīstīties.

Kamēr Tomass darbojās Dienvidamerikā, Inno karjera pārsvarā attīstījās Eiropā. Neilgi pēc abu sarunas Inno piezvanīja Maikam un pateica, ka vēlas nopelnīt naudu un ir gatavs pārvadāt narkotikas. Maiks bija jauks puisis: iegādājās lidmašīnas biļeti no Tallinas uz Amsterdamu. Un aukstā februāra dienā Inno sēdās lidmašīnā. Pēc ielidošanas Šipoles lidostā viņš tika aizvests uz mazu dzīvoklīti, kur satika savus jaunos priekšniekus, divus tumšādainus vīriešus, – viens bija iepriekšminētais Maiks, otra segvārds bija Jautrais.

Darījums vienkāršs – tu pārvadā, mēs maksājam

Inno norija 50 kapsulas ar kokaīnu (kopumā aptuveni kilogramu) un devās uz Londonu. Jautrais viņam iedeva pat 300 mārciņu  (apmēram 250 lati) kabatas naudu. Viss gāja gludi. Ne policija, ne lidostas drošības dienests viņam uzmanību nepievērsa. Londonā Inno veiksmīgi atbrīvojās no kapsulām un pie vilciena stacijas nodeva tālāk. Par šo braucienu viņš saņēma 1000 Lielbritānijas mārciņas (apmēram 834 lati) un 1000 eiro (apmēram 703 lati). Pirmais darbs bija paveikts, un drīz sekoja nākamais.

Otrā reize bija līdzīgs brauciens no Amsterdamas uz Londonu, tāpat trešā. Nauda nāca viegli, taču tika arī ātri notērēta alkoholam un ballītēm. Ap šo laiku brāļi nolēma savu biznesu paplašināt. Viņi gribēja būt ne vien narkokurjeri, bet arī vervētāji. Pirmais rekrūtis bija 22 gadus vecais Jānuss Pani, kurš ar brāļiem sazināties nolēma pats. Viņš brāļus Nurmikus nepazina personīgi, taču par viņiem bija dzirdējis un zināja, ka abi pelna labu naudu. Brāļi piekrita, taču par Pani «iesaistīšanu spēlē» pieprasīja 2000 eiro (apmēram 1405 lati). Nākamajā braucienā Inno devās jau kopā ar Jānusu. Šoreiz ceļš veda no Amsterdamas uz Tenerifi. Šajā braucienā līdz ar abiem narkokurjeriem devās Inno draudzene un abu divus gadus vecais dēls.
Brāļu «darbinieku» loks sāka augt, un baumas sāka izplatīties. Viņu telefona numuri tika nodoti no rokas rokā. Gados jauni rekrūši, cerot uz vieglu naudu, ceļoja no Eiropas uz Dienvidameriku.

Jaunāko brāli Tomasu pieķēra Venecuēlas varas iestādes. Īsziņā brālim Inno Tomass aicināja visu mest pie malas: «Ar vienu brāli cietumā būs gana.» Taču šīs pārdomas bija īsas. Venecuēlas cietumā Tomass atradās kopā ar daudziem citiem noziedzniekiem, narkodīleriem ar plašiem kontaktiem, un drīz vien Tomass bija iestidzis vēl dziļāk. Nākamajā īsziņā Tomass jau brālim taujāja pēc narkokurjeriem, kuri būtu gatavi ceļot starp Eiropu un Dienvidameriku.

Viņš pat palielījās, ka viņa nonākšana cietumā nāk par labu abu biznesam. «Tagad varēsim pelnīt vēl vairāk naudas,» viņš rakstīja. Kā starpnieks viņš varēja par katru atrasto narkokurjeru nopelnīt tūkstošiem dolāru. Tas, ka daudzus jaunos narkokurjerus ātri vien pieķēra, nebija no svara. Piemēram, Tarvo Volmre un Daniels Poms, divi gados jauni Nurmiku rekrūši, tika pieķerti jau savā pirmajā braucienā Karakasas lidostā.

Tikai pēc gada vai diviem Igaunijā iepriekš maz zināmā nodarbe bija kļuvusi par topa nodarbošanos. Desmitiem gados jaunu igauņu (pārsvarā vīriešu) tika notverti dažādās valstīs Dienvidamerikā un Eiropā. Laikraksts «Eesti Ekspress» situāciju nodēvēja par «epidēmiju». Igaunijas sūtnis Argentīnā Pets Pulisārs nolēma pamest savu darbu, jo viņu bija nogurdinājuši nemitīgie nelaimē nonākušu igauņu narkokurjeru lūgumi pēc palīdzības. «Ja arestē tik daudz narkokurjeru, man vairs nav laika savam ikdienas darbam. Man nemitīgi ar viņiem jānodarbojas,» sūdzējās Pulisārs. «Epidēmija» savu kulmināciju sasniedza 2009. gadā, kad noziegumā tika pieķerti 56 igauņu narkokurjeri. Tā kā mūsu rīcībā nav precīzu datu par 2007. gadu, mēs nevaram ar 100% pārliecību teikt, ka tieši šis gads bija «visražīgākais».

Naudu tērē alkoholam, meitenēm un mašīnām

Ja atskatāmies uz šo laiku, vismaz Igaunijas gadījumā mēs nevaram vainot tikai ekonomisko krīzi. 2007. gadā ekonomika un algas arvien auga, taču tāpat uzplaukumu piedzīvoja narkokurjeru aktivitātes. Labāku izskaidrojumu sniedz narkokurjeru dzīvesveids un izcelsme. Vairums viņu ir 20 – 35 gadus veci vīrieši. Dažiem ir iepriekšēja sodāmība, taču pārsvarā tas nav nekas nopietns – braukšanas ātruma pārsniegšana vai kautiņi bārā, viņi nav paraugpilsoņi, taču arī par karjeras noziedzniekiem dēvēt viņus neklātos. Piemēram, Inno Nurmiks iepriekš divreiz sodīts par braukšanu dzērumā.

Lielākā daļa narkokurjeru nav diez cik labi izglītoti. Viņi ir cilvēki, kas no viena darba vai iespējas lec uz nākamo. Daudziem bija nelieli parādi. Viņiem pie sirds gāja ballēšanās, skaistas drēbes, naudu viņi tērēja alkoholam, meitenēm un mašīnām. Viņu dzīves filozofija bija skaidra: ātra un viegla nauda.

Narkotiku pārvadāšana nebija ļoti izsmalcināta vai valdzinoša. Tomass un Inno Nurmiks bija veiksmīgi vervētāji, bet tas nenozīmēja, ka viņi bija kriminālās pasaules pavēlnieki, kas dzīvo skaistā savrupmājā. Viņi vervēja citus, taču arī paši turpināja strādāt par narkokurjeriem. Viņu tehnika bija ļoti vienkārša: viņi rija narkotiku kapsulas, taču, ja pārvadājamo narkotiku apjoms bija lielāks, viņi tās veda paslēptas zem drēbēm vai somās.

Varmo Tams, jauns vīrietis no Jogevas, kurš patlaban atrodas cietumā Peru, Re:baltica stāsta, ka viņam ap kājām bija apsietas astoņas pakas kokaīna. Tik daudz, ka bija grūti paiet.

Godīgi runājot, jums būtu jābūt ļoti naivam, ja domājat, ka neviens nepamanīs. Piemēram, Inno savervēja vienkāršu puisi vārdā Mati Tamekands. Nīderlandē viņam bija jānorij desmitiem kapsulu ar narkotikām, taču viņš spēja norīt tikai vienu. Pārējās viņš apraka zemē, cerot atgriezties pie tām vēlāk. Par nelaimi, ierodoties Igaunijā (ar vienu kapsulu vēderā), viņu pieķēra varas iestādes un aizsūtīja uz cietumu.

Brāļu Nurmiku karjera beidzās pēkšņi. Kā minēts iepriekš, jaunāko nogalināja Venecuēlā, kamēr vecākais brālis Inno tika pieķerts Igaunijā. Viņš, starp citu, vēlējās no narkotiku pārvadāšanas aiziet – draudzene sūdzējās un abi audzināja mazu dēliņu. Inno nolēmis veikt vēl pēdējo darbu. Ideja bijusi vienkārša. Tā vietā, lai narkotikas vestu no Amsterdamas uz viņa bosu prasīto vietu, viņš nolēma narkotikas nozagt, atgriezties Igaunijā un pats iztirgot.

Šis būtu viņa pēdējais darbiņš, ar lielu daudzumu narkotiku un daudz naudas. Inno Nurmiks atrada divus draugus, kuri piekrita ar viņu doties uz Nīderlandi. Tur trijotnei tika iedalīti 1,2 kilogrami kokaīna, taču viss sagāja grīstē. Visu kokaīnu viņi norīt nespēja, tikai 300 gramus. Viņus arestēja, ierodoties Igaunijā. Tā arī bija Inno Nurmika narkokurjera un vervētāja karjeras izskaņa.

Lai gan brāļi Nurmiki bija visveiksmīgākie vervētāji, viņi tādi nebija vienīgie. Policija lēš, ka bija 2-3 avoti, kuri izplatīja informāciju un vainojami «epidēmijā». Vēl viens šāds avots bija Danils Daņilovs.

Viņi bija normāli cilvēki

2009. gadā Daņilovs, 23 gadus vecs vīrietis, saņēma ziņu no kāda drauga: Itālijā esot cilvēki, kuri meklē narkokurjerus. Šķiet, ka narkotiku pārvadātājiem pie sirds iet vienas un tās pašas iesaukas, jo arī Daņilova kontaktpersonu Itālijā dēvēja par Maiku, tāpat kā Inno Nurmika bosu Nīderlandē. Taču bizness bija cits: heroīns no Turcijas caur dažādām valstīm bija jāved uz Itāliju. Pirmais darbs bija neveiksmīgs.

Daniil Danilov. Foto: Igaunijas kriminālpolicija

Daņilovs atrada narkokurjeru Pāvelu Neimoševu, taču Neimoševu ar 3,7 kilogramiem heroīna pieķēra jau pirmā brauciena laikā Boloņas lidostā. Nākamajā braucienā devās Daņilovs pats personīgi. Kopā ar draugu Giorgi Tsvervaru viņš devās uz Turciju un no turienes (ar 2 kilogramiem heroīna) uz Neapoli Itālijā. Abiem vīriešiem samaksāja 2500 eiro (apmēram 1757 lati) un sedza brauciena ceļojuma izdevumus. Vēlāk Daņilovs mēģināja savas aktivitātes paplašināt. Dažreiz viņš pats darbojās kā narkokurjers, taču arvien vairāk un vairāk vervēja jaunus vīriešus un sievietes, kas gribēja nopelnīt. Vairumam no viņiem nebija iepriekšēju sodāmību. Viņi bija parasti cilvēki. Dažiem nebija paveicies, viņi bija nabadzīgi vai bez darba.

Daniil Danilov. Foto: Igaunijas kriminālpolicija

Savos tīklos Daņilovs iesaistīja pat savu draudzeni un tēvu. Viņa tēvs Anatolijs strādāja par taksistu. Vienu dienu ar viņu sazinājās kāds draugs, sūdzoties, ka nevar atrast darbu. Anatolijs zināja, ka dēls strādā par narkotiku pārvadātāju, tāpēc ieteica sazināties ar dēlu. Šis draugs Mihails iesaistīja arī draudzeni Natāliju. Viņi devās uz Turciju, nogādājot no Turcijas Itālijā 10,8 kilogramus heroīna, taču abi tika uzreiz pieķerti Turīnas dzelzceļa stacijā. Vēl viens piemērs: no pirmā darba pa taisno uz cietumu.

 

Ne tikai jaunu vīriešu bizness

Patlaban aina mainījusies. Narkokurjeru skaits samazinās, taču tie vairs nav tikai jauni vīrieši, kas iesaistīti šajā biznesā. Arvien vairāk un vairāk iesaistās arī sievietes, kā arī vecāki cilvēki un pat tādi, kuriem jau ir ģimenes.

Divi precētu pāru piemēri: Marts un Monika un Tarmo un Annika bija parasti pusmūža lauleņi. Marts bija būvniecības jomas darbinieks, kurš mēnesī pelnīja 700-800 eiro (apmēram 491 līdz 562 lati). Viņa sieva Monika bija bārmene, kura mēnesī pelnīja 300 eiro (apmēram 211 lati), taču, kā saka viņa pati, daļu naudas saņēma bez nodokļiem, «aploksnē». Tarmo un Annika pelnīja vēl labāk: abi pelnīja ap 1000 eiro (apmēram 703 lati) mēnesī, tāpēc nevar teikt, ka viņi būtu nabadzīgi. Viņiem bija ferma, un abi iemēģināja roku dažādos uzņēmējdarbības veidos. Annikai bija amats vietējā administrācijā. Taču Marts, Monika, Tarmo un Marta un Monikas 20 gadus vecais dēls iekāpa vecajā «Mitsubishi» automašīnā un 2008. gadā devās uz Nīderlandi. Tam bija jābūt atvaļinājumam. Viņu dēls, sākoties skolai, no Amsterdamas atgriezās Tallinā. Pārējie turpināja braucienu no Amsterdamas uz Oslo (tagad jau ar 39 kilogramiem automašīnā paslēptas marihuānas), kur viņi it kā devās slēpot. Realitātē viņi strādāja par narkokurjeriem.

Viņus noķēra Norvēģijā. Vīriešus notiesāja, un, lai gan prokurors bija pārliecināts arī par sieviešu vainu un bija pierādījumi par viņu dalību notiekošajā (bija fiksētas īsziņas un telefona zvani starp Tarmo un Anniku, kurā viņi runā par «produktu» un piegādi), sievas tika atbrīvotas. Šā raksta tapšanas laikā Tarmo atkal ir aizturēts (viņš izcieta savu cietumsodu un atgriezās Igaunijā), šoreiz Nīderlandē. Viņa draugs un biznesa partneris apgalvo, ka šoreiz pie vainas nav narkotikas, taču stāsts ir neskaidrs. Tas parāda tikai vienu lietu: kad tu iesaisties, ārā izkļūt ir grūti.

 

Trešajā reizē es biju pieradis pie nogalināšanas

Lai gan narkokurjeru skaits sarūk, parādījusies vēl viena problēma: kā no narkotiku biznesa apļa izkļūt. Daudzi narkokurjeri sēž Dienvidamerikas cietumos, taču, kad tiek atbrīvoti pret galvojumu, viņi var netikt prom no valsts. Bet ko gan citu viņi varētu darīt Dienvidamerikā bez naudas, bez darba, bez draugiem vai radiniekiem un bez atļaujas atgriezties mājās?
Dažreiz vienīgā iespēja ir lūgt palīdzību cietuma «draugiem». Bet draugi cietumos var izrādīties bīstami cilvēki…

«Pirmo reizi, kad biju aculiecinieks slepkavībai, tas bija briesmīgi. Otrā reize bija bailīga. Trešajā reizē es pie tā jau biju pieradis,» saka Jānuss Iljašenko, vēl viens narkokurjers, kurš atminas pieredzēto Karakasas cietumā. Sākumā Iljašenko strādāja par narkokurjeru Eiropā, vēlāk Dienvidamerikā. Viņu pieķēra, taču viņam palaimējās izdzīvot un atgriezties Igaunijā. Tur viņš par savu pieredzi Dienvidamerikā (dažreiz liekas, ka viņa balsī saklausāma pat bramanība) runājis ar daudziem medijiem. Par to, kā tas bija un cik bīstami ir Venecuēlas cietumi. Piemēram, ja kāds tavā cietuma blokā tiek nogalināts, tad pilnīgi visiem tur ieslodzītajiem nogalinātajam vismaz reizi jāiedur – tad visi ir iesaistīti un neviens sargiem neko nestāsta, – Iljašenko dalās cietumā iegūtajās zināšanās.

Ne visiem paveicas atgriezties. Tomasa Nurmika nāve Venecuēlā tika minēta jau iepriekš. Šā gada janvārī cietumu nemieros Venecuēlā gāja bojā 69 cilvēki. Šajā laikā tai pašā cietumā atradās vismaz viens igaunis. Īsa ziņa draugiem un radiniekiem («Dzīvs») ļāva uzzināt, ka viņš nemierus pārdzīvojis. Venecuēlas cietumi ir visbīstamākie. Ārlietu ministrija norāda, ka no tiem baidoties pat konsuli. Vietējās autoritātes iesaka cietumus neapmeklēt, tāpēc ieslodzītie lielākoties dienas vada vienatnē. Igaunijas amatpersonas viņiem palīdzēt nevar. Radinieki dara, ko var. Kāda ģimene atklāj, ka dēlam sūtījuši tūkstošiem un tūkstošiem eiro, lai viņš naudu varētu nodot kriminālajām autoritātēm un tādējādi cietumā palikt dzīvs. Šeit viss maksā.

Sargiem jums jāmaksā «īre», savas kameras bosam jāmaksā «īre» un jāmaksā pat par savu gultu. Ja tev nav naudas, tu guli uz grīdas. Kontakti ar mājām ir īsi vai nejauši. Dažas īsziņas, dažkārt kāds īss ieraksts «Facebook» lapā. Tikai tik daudz, lai citi zinātu, ka esat dzīvs.

Lasi, kas sagaida Baltijas narkokurjerus Peru šeit – Baltijas narkokurjeri

* Viņa vārds mainīts. Mainīti arī dažu citu rakstā minēto cilvēku vārdi, kamēr citviet izmantoti tikai vārdi bez uzvārdiem. Visu rakstā minēto personāžu īstās identitātes zināmas raksta autoram.

Share on FacebookTweet about this on TwitterEmail this to someonePrint this page
Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!