Foto: Dreamtime.com
Share on FacebookTweet about this on TwitterEmail this to someonePrint this page
Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!

Jau septiņus gadus Igaunija kā alternatīvu cietumsodam izmanto elektronisko uzraudzību. Īpaša sprādze ap potīti ļauj ātrāk pamest cietumu un atgriezties dzīvē, taču tā ne vienmēr ir garants dzīvei bez jauniem noziegumiem.

Tas notiek ļoti ātri. Uzceļu kāju uz krēsla, uzrotu bikses un cietuma darbinieks ap potīti apliek melnu, plastikāta gumijas sprādzi. Tā izskatās pēc liela rokaspulksteņa. 30 sekundes un lieta darīta. Es esmu viens no 100 cilvēkiem, kurus šobrīd Igaunijā elektroniski uzrauga. Lai ierīce strādātu, tai nepieciešama ārēja monitorēšanas iekārta, kura pēc izskata atgādina vecmodīgu faksa aparātu. Bez jau minētajām trešā novērošanas sastāvdaļa ir Kontroles centrs, kurā ar radio frekvenču tipa tehnoloģiju palīdzību nonāk novērojamās personas iekārtas raidītais signāls. Ja sodītā persona pārkāpj noteiktos ierobežojumus, mēģina lauzt vai iekārtu salauž, Kontroles centrā Tartu pienāk trauksmes signāls.

„Tas nav pa īstam,” smejas 53 gadus vecais Tomass (vārds mainīts), kad runāju ar viņu par manu pieredzi ar elektronisko potītes sprādzi. Protams, viņam taisnība. Valkāt to stundu ir kaut kas pavisam cits, nekā darīt to nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša. Tomasam tas bija jādara.

Igaunijā pēdējos septiņos gados vairāk nekā 1000 vīriešu un aptuveni 50 sievietēm cietumsodu aizstājusi elektroniskā uzraudzības ierīce. Vidēji vienlaikus to valkā 80-100 personas.

Attēls: Igaunijas probācijas dienests

Tomass par savu noziegumu runāt negrib. „Tā ir pagātne. Tagad man ir jauna dzīve,” viņš saka. Raksturojot viņa pastrādājot noziegumu, var teikt: viņa īpašumā nonāca lietas, kurām tur nebija jābūt.

Tomass tika notiesāts uz trim gadiem cietumā. Pēc diviem Tallinas cietumā pavadītiem gadiem viņš lūdza noteikt probācijas periodu, un lūgums tika apstiprināts (pretēji prokurora vēlmei, lai gan iepriekšējas sodāmības vai atkārtota nozieguma riska viņam nebija).

Tomass īpaši lūdza viņam uzlikt elektronisko sprādzi, un to arī noteica kā drošības līdzekli pirmajiem probācijas mēnešiem (šīs ierīces lietošanu var noteikt no viena mēneša līdz gadam).

Viņš ar ierīci uz savas potītes nelielās, taču to arī neslēpj. Viņa ģimene un darbabiedri par to zina.

Tomass atzīstas, ka vienu reizi domājis par došanos peldēt, taču tad pārdomājis. „Es nezinu, tas vienkārši. Nu, es nejūtos komfortabli sabiedrībā, ir savāda sajūta,” viņš saka.

Tomass ir mierīgs un pieklājīgs. Tikai neliels piesarkums viņa sejā vai kāda sviedru lāse reizi pa reizei nodod to, ka viņš jūtas nekomfortabli. Kamēr runājam, viņš no savas lietas neizpūš ziloni, bet pauž bažas par „dumjajiem jaunajiem puišiem no Lasnamē (Lasnamäe)”, ar kuriem iepazinās cietumā. Lasnamē ir rajons Tallinā, kuru bieži raksturo (dažkārt taisnīgi, dažkārt ne) kā vietu, kur izaug jaunie narkomāni. „Labi puiši, vienkārši puiši, taču bojā savu dzīvi ar narkotikām. Stulbi un skumji,” viņš nošūpo galvu.

„Protams, cietumos ir daudz vīru, kurus ārā laist nevajadzētu nekad, taču vēl vairāk ir to, kuriem priekšā visa dzīve. Ar nelielu palīdzību, ar nelielu atbalstu viņus varētu izārstēt,” viņš saka.

 

„Noziedzības universitāšu” aizvēršana

Igaunija likuma pārkāpēju elektronisko uzraudzību plašas cietumu reformas ietvaros ieviesa 2007.gadā. Galveno iemeslu šai reformai tieslietu ministrs Reins Langs uzsvēra jau 2005. gadā: „Igaunijā ir pārāk daudz cietumnieku (tolaik tādu bija 4500).”

2010. gadā Langs runāja atkal: „Ir pārāk daudz cietumnieku.” Tolaik ieslodzīto skaits jau bija samazinājies līdz 3400 (Latvijā un Lietuvā šie skaitļi ir ievērojami augstāki.). Reforma joprojām turpinās.

2006. gadā Tieslietu ministrija par stratēģisko mērķi noteica cietumnieku skaita samazināšanu.

Būtiska šīs reformas daļa bija daudzu likumu pārskatīšana. Otrā daļa bija jaunu cietumu būvniecība (lielākās investīcijas jaunu cietumu būvē Tartu un Virumā). Jaunais cietums Tallinā tiks pabeigts līdz 2017.- 2018. gadam. Atverot jaunus, modernus šūniņu tipa cietumus, kur cilvēki cietumsodu izcieš vienatnē vai maksimums pa diviem vienā telpā, tika slēgti vecākie nometņu tipa cietumi, kur vienā un tajā pašā telpā mitinājās dučiem cilvēku.

Vecākais un bēdīgi slavenākais nometņu tipa cietums Rummu tika slēgts 2012. gada decembrī. Tas bija noziedzības karstais punkts un īstena kriminālā universitāte tūkstošiem noziedznieku pēdējo gadu desmitu laikā.

Neskaitāmi skandāli un slepkavības šajā cietumā noveda pie sabiedrības sūdzībām, ka šo ieslodzījuma vietu nevada vis likuma pārstāvji, bet kriminālās autoritātes.

Līdz šodienai elektroniskās uzraudzības iekārtas Igaunijā izmantotas vairāk nekā 1000 cilvēkiem. Piemēram, 2013. gadā 439 cilvēki no cietuma tika atbrīvoti nosacīti, un 165 no viņiem tika uzraudzīti elektroniski. Tātad šī iespēja joprojām ir pieejama mazākumam.

Viens no slavenākajiem igauņiem, kuram šāda ierīce izmantota, ir Tauno Laasme, bijušais futbolists un narkotiku dīleris. Viņš redzēts to valkājot pat futbola maču laikā.

Elektroniski uzraudzīti futbolisti arī citās valstīs. Lielbritānijā, iespējams, slavenākais no viņiem ir bijušais „Arsenal” un „Liverpool” spēlētājs Jermaine Pennant, kurš šādu sodu izpelnījās par braukšanu dzērumā. Potītes uzraudzības iekārta nebija šķērslis pat piedalīties premjerlīgas mačos.

Vēl viens sabiedrībā zināms sodītais Igaunijā ir Vadims Poliščuks, bijušais Tallinas centrālā tirgus īpašnieks un direktors. Viņš pasūtīja slepkavību un septiņus gadus pavadīja cietumā, pirms tika atbrīvots nosacīti.

Tieslietu ministrija sodīto elektronisku uzraudzību reklamē kā lielu veiksmes stāstu.

Pagājušajā gadā tieslietu ministrs Hanno Pevkurs izteicās, ka, ņemot vērā tās veiksmīgumu, elektroniskās novērošanas sistēma būtu jāpaplašina.

Šķiet, šim uzskatam piekrīt visi: politiķi jūsmo par tās veiksmīgumu, ar labiem vārdiem neskopojas amatpersonas un piekrīt pat elektronisko novērošanas ierīču lietotāji.

„Tā ir lieliska ierīce, bet mēs to neizmantojam pietiekami,” saka bijušais ieslodzītais Tomass.

Taču cik efektīva šī sistēma ir un vai tiešām tā ir lētāka nekā cilvēku turēšana cietumos?

 

Nedaudz neērtas patiesības

Igaunijas cietumu uzraudzības iestāde atrodas Jehvi, pilsētā, kurai tuvāk ir Krievija nevis Igaunijas galvaspilsētai. Kad iestādi no Tallinas pārcēla uz Jehvi, tas izraisīja ne mazums skandālu, jo darbinieki nevēlējās pamest galvaspilsētu. Taču tā bija daļa no plašās cietumu sistēmas reformas.

Rehabilitācijas nodaļas direktors Maret Miljan par galveno elektroniskās novērošanas sistēmas veiksmes indikatoru uzskata mazāku atkārtotu noziegumu procentu. „Recidīvi (atkārtots pārkāpums gada laikā) elektroniski uzraudzītajām personām ir 25%. Parasti recidīva rādītājs ir 50%.”

Patiesībā Miljans pat nedaudz kļūdās. Statistika ir vēl labāka. „Normāls” recidīvisms patiešām ir 50%. Tiem, kas valkā elektroniskās novērošanas iekārtas, recidīvu rādītājs ir 15-20% (tas svārstās no gada uz gadu). Bet cilvēkiem, kuriem nav noteikts probācijas periods (netiek valkāti elektroniskie raidītāji) recidīvisma rādītājs ir ap 25%.

Jebkurā gadījumā rezultāti šķiet lieliski.

Taču ir āķis.

Miljans izskaidro, ka potītes raidītājs netiek piešķirts visiem, bet tikai notiesātajiem „zemākajā riska grupā”.

Tomass ir perfekts piemērs. Brīvajā pasaulē viņu varētu saukt par „ideālo klientu”. Tomasam nav iepriekšējas sodāmības (tas bija viņa pirmais noziegums), viņam ir ģimene, mājas, jauns darbs, viņam nav alkohola vai narkotiku atkarību. Viņš ir „zemais risks”.

Taču ta mēs nonākam problēmas saknē. Lēmēji, politiķi un amatpersonas slavē sistēmu un citē tās efektivitāti (samazinātos recidīva rādītājus). Mediji un sabiedrība klusi pieņem šo patiesību.

Taču realitātē, ja viņi elektronisko uzraudzību piemēro tikai zemākajām riska grupām, ir skaidrs, ka recidīva rādītāji ir zemāki.

Lūk, dažas nepatīkamas patiesības.

Laikā no 2007. līdz 2012. gadam (2013. gada rādītāji nav pieejami) elektroniskās uzraudzības ierīces tika nogrieztas vai sabojātas 27 reizes. Vidēji gandrīz 3% gadījumu. Sods par ierīces nogriešanu vai sabojāšanu ir skaidrs: atgriešanās cietumā.

Nelieli pārkāpumi beidzas ar brīdinājumu. Cilvēkiem, kurus uzrauga elektroniski, zināms laiks atļauts brīvsolim bez nepārtrauktas novērošanas. Viņi var doties uz darbu, iepirkties, pastaigāties, bet viņiem zināmā laikā jābūt atpakaļ.

Ja runa ir par 10 minūtēm agrāk vai vēlāk, viss ir kārtībā. Taču, ja ierodas 11 minūtes vēlāk, ieslēdzas trauksme. Personai jāinformē Kontroles centrs, jāraksta paskaidrojums, un tiks izteikts brīdinājums.

Sliktākie ir gadījumi, kad cilvēki nogriež savas uzraudzības iekārtas un aizbēg. Septiņu elektroniskās uzraudzības gadu laikā Igaunijā bijuši 14 bēgļi.

2012. gadā bijušais zirgu jāšanas treneris, notiesāts pedofils Vello Kudrjatsevs savu iekārtu noņēma un aizbēga. Divus gadus vēlāk Kudrjatsevs joprojām ir meklēšanā.

Mediji par šiem gadījumiem klusē, bet nav grūti iedomāties, ka gadījumā, ja sabiedrība par to zinātu, klusā piekrišana elektroniskajām uzraudzības iekārtām pārvērstos skaļās dusmās. Policija un mediķi atraduši vairākus cilvēkus, kas pārdozējuši, kamēr viņu potīti rotā elektroniskās uzraudzības iekārta.

Ir arī daudz tehnisko problēmu. Anonīmas intervijas ar probācijas amatpersonām (viņi ir tie, kas uzrauga cilvēkus, kuriem uzliktas uzraudzības iekārtas) akadēmiskajam pētniecības darbam  atklāj daudz sūdzību – uzraudzības iekārtu baterijas negaidīti izlādējas; uzraudzības iekārtām mājās rodas tehniskas problēmas; pazūd strāva, rodas sakaru traucējumi. Aprīkojuma kvalitāte „variē vai ir izteikti slikta”.

Šīs problēmas nav svešas arī Tomasam. Katru nedēļu viņam bija jātiekas ar savu probācijas darbinieku, lai sastādītu grafiku nākamajai nedēļai – kad Tomass dodas prom no mājas, iet uz darbu vai pastaigā. Uzraudzības iekārtu iepriekš ieprogrammē individuāli katrai personai.

Tomasa gadījumā radiosignāla rādiusam bija jānosedz viņa dzīvoklis. Ja viņš izgāja ārpus tā koridorā, signāls pazuda. Viņš nevarēja atstāt savu māju agrāk, nekā ierīce atļāva (ieslēgtos trauksme), bet viņš arī nevarēja atgriezties agrāk par noteikto laiku. Tātad, ja Tomasam, lai dotos uz darbu, bija dotas četras stundas, bet viņš to pabeigtu trīs stundās, viņš nevarētu atgriezties mājās, jo uzraudzības iekārta to fiksētu un ieslēgtos trauksme.

„Es gaidīju savas mājas priekšā, taču novērošanas iekārta tik un tā fiksēja manu klātbūtni un pārraidīja trauksmes signālu,” stāsta Tomass. „Es nezinu, vai tā bija programmas vai ierīces vaina.”

Vēl viens gadījums, kad iekārta „zvanīja trauksmes zvanus”, ar Tomasu notika, kad sieva tīrīja dzīvokli. Viņa no plaukta slaucīja putekļus un nedaudz pagrūda uzraudzības iekārtu, taču to aizskart ir aizliegts, un atkal iedarbojās trauksme.

„Man ir telefona numurs Kontroles centram Tartu. Ja gadās kaut kas neparedzēts, man ir jāzvana,” Tomass skaidro. Viņš atminas gadījumu, kad sēdēja sastrēgumā un saprata, ka nedaudz kavēsies. „Es zvanīju, taču uzraugs klausules otrā galā mani nozākāja. Būtībā viņš lika manīt, kāds es esmu mēsls, nevērtīgs atkritums,” viņš rūgti nosaka.

 

Neiespējami aprēķināt ieguvumus

Notiesāto elektroniskās uzraudzības sistēmas izmaksas Igaunijā gadā ir aptuveni 150 000 eiro, kas dienā uz vienu lietotāju ir starp 4,7 līdz 7,8 eiro (autora paša aprēķini). Izmaksu noteikšana ir piņķerīga. Pagājušajā gadā Lielbritānijā tika publicēts daudz kritisku rakstu, kad briti atklāja, ka elektroniskās uzraudzības sistēma uz cilvēku izmaksā 16,7 eiro dienā, salīdzinot ar 1,5 eiro dienā Amerikā..

Igaunijas gadījumā minētie 150 000 eiro nav kopējās izmaksas. Šajā summā ietverta tikai sistēmas noma no Izraēlas kompānijas, kura šo pakalpojumu nodrošina Igaunijas valdībai

Kopējās izmaksas iekļautu arī citus izdevumus –  probācijas darbinieku un ierēdņu algas, uzstādīšanas izmaksas, Kontroles centra darbības izmaksas utt., taču izrādījās neiespējami uzzināt konkrētu skaitli par kopējām izmaksām. Probācijas darbinieki strāddā ar daudziem „klientiem”, ne tikai tiem, kas valkā elektroniskās uzraudzības iekārtas.

Tieslietu ministrija apgalvo, ka vienas personas turēšana cietumā izmaksā 1197 eiro mēnesī vai 39,9 eiro dienā. Savukārt vienas personas probācijas uzraudzība izmaksā 51 eiro mēnesī vai aptuveni 1,7 eiro dienā.

Lētākā opcija ir persona, kurai noteikts probācijas laiks (taču kura nevalkā elektronisko uzraudzības sprādzi ap potīti), bet dārgākā – persona, kas atrodas cietumā. Elektroniskā uzraudzība ir pa vidu.

Vēl viens trūkums vienkāršotai ekonomiskai loģikai ir fakts, ka izmaksas nevar mērīt tiešos ieguvumos.

„Es strādāju, es radu kaut kādu pievienoto vērtību, es maksāju nodokļus,” Tomass uzskaita acīmredzamos iemeslus, kāpēc ir vērtīgāk cilvēkus neturēt cietumos (pat ja viņi valkā potītes sprādzes).

Un var būt vēl papildu iemesli. Piemēram, labāka izturēšanās pret cietumniekiem. Igaunija zaudējusi prāvas Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo cietumnieki sūdzējušies, ka viņiem ir pārāk maz vietas. Tomass to redzējis Tallinas cietumā. Kad viņš sāka izciest savu cietumsodu, bija daudz kameru, kurās bija pa sešiem ieslodzītajiem katrā, taču tiesa pieprasīja samazināt cilvēku skaitu vienā kamerā. Tas nozīmēja, ka probācija tiek noteikta vairāk cietumniekiem, vairāk cietumniekiem tiek uzliktas elektroniskās potīšu sprādzes. Tas nozīmē investīcijas cietumu sistēmā un elektroniskajā uzraudzībā, kā arī izmaiņas Igaunijas izpratnē par cietumnieku cilvēktiesībām.

 

Skaisti skaitļi

Igaunijas statistikas bilde ir brīnišķīga: ikgadēja noziegumu skaita samazināšanās, ļoti strauji sarucis nopietnu noziegumu skaits, kā slepkavības vai laupīšanas. Amatpersonas un politiķi var teikt: redziet, mēs reformējam soda un cietumu sistēmas un noziedzības līmenis krītas. Elektroniskā uzraudzība strādā, ir mazāk recidīvu un mazāk noziegumu.

Taču šāda veida loģika ir pārāk vienkāršota. Sociologi un ekonomisti, kuri ar šo jautājumu strādā ikdienā, iebilstu, ka Igaunijas sabiedrība ir attīstījusies, uzlabojusies sociāli ekonomiskā situācija, pieaugusi izglītības kvalitāte, ceļas labklājības līmenis, policija savu darbu dara labāk un tas viss galu galā novedis pie noziedzības samazināšanās.

Cietumu sistēma ir pēdējais posms, un nenovēršami kāda ietekme var tikt saskatīta arī tur, taču nevar teikt, ka elektroniskā uzraudzība vien samazina noziedzību un recidīvu skaitu.

Pagājušajā gadā divi zinātnieki Andri Ahvens un Anne Krusementa izvērtēja Igaunijas notiesāto elektroniskās novērošanas sistēmu. Starp citām lietām viņi analizēja arī datus par vairāk nekā 100 cilvēkiem, kuriem noteikta probācija un noteikta potīšu sprādžu valkāšana.

Parasti personai, kurai šāds kontroles veids noteikts, ierīce jāvalkā dažus mēnešus un tad tā uz atlikušo probācijas laiku tiek noņemta. Vai ir kādas izmaiņas recidīvu rādītājos šajos divos posmos? Ahvens un Krusementa atklāja, ka atbilde ir „nē”.

Pārkāpumu izdarīšanas skaits ierīces valkāšanas laikā un bez tās bija viens un tas pats. Nekādas atšķirības.

Līdzīgu skepsi šajā jautājumā pauda Jako Salla. Salla ir kriminālās politikas padomnieks Tieslietu ministrijā. Pretēji saviem kolēģiem viņš ir krietni vien piesardzīgāks.

„Man šķiet, ka latvieši, līdzīgi kā mēs, pārāk lielas cerības liek uz jaunām ēkām un ierīcēm,” saka Salla.

Tas nozīmē, ka tas nav tikai jautājums par ēkām (jaunu cietumu būvi) vai ierīcēm (elektroniskās uzraudzības sprādzes), bet gan par nozīmīgu darbu pie tā, lai noziedzību samazinātu. Pietiekamu skaitu pasniedzēju, psihologu, cilvēku, kuri var palīdzēt, konsultēt un dot padomus bijušajiem ieslodzītajiem.

Pēdējo reizi ar Tomasu tikos kafejnīcā Tallinas vecpilsētā. Viņš dzēra sarkanvīnu. „Tagad man tas atļauts,” viņš norāda uz glāzi.

Viņš ir brīvs vīrs. Probācijas laiks beidzies, viņam potītes sprādze vairs nav jāvalkā.

„Vai svinēji?” es jautāju. „Ne īpaši,” viņš atbild. „Svarīgs datums ir nevis, kad noņem potītes sprādzi, bet kad tiešām beidzas probācijas laiks,” viņš skaidro. „Svarīgs datums ir, kad tiec ārā no cietuma. Kad vari satikt savu ģimeni, apskaut sievu, redzēt bērnus. Mēs varam runāt par ierīces tehniskajām problēmām, mēs varam runāt par neērtībām, taču tas viss ir pupu mizas. Es potītes sprādzei piekritu, un man bija iespēja tikties ar ģimeni pirms man noteiktā atbrīvošanas termiņa. Protams, ka šī ir lieliska ierīce.”

Grafikas: Raivis Vilūns

Share on FacebookTweet about this on TwitterEmail this to someonePrint this page
Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!