Kurš gan aizņemtos 200 latu, ja pēc gada vajadzēs atdot jau tūkstoti vai pat trīs? Taču latvieši šādu neticamu izvēli izdara arvien biežāk. Kamēr daudzi no krīzes joprojām nav izkārpījušies, ātro kredītu bizness pilnā sparā bauda ekonomikas «uzrāvienu» un pelna miljonus. Par augļošanu jeb pārmērīgi apgrūtinošiem aizdevumiem draud pat cietumsods, tomēr Latvija — pretēji Igaunijai un Lietuvai — nekādi nav ierobežojusi fantastiskos kredītprocentus. Vismaz līdz šim, bet nu vadzis ir pilns.
Stindzinoši aukstā janvāra pēcpusdienā savā vienistabas īres dzīvoklī kādā no Rīgas daudzdzīvokļu namiem Lidija (55) dara to, kam ilgu laiku nav pieticis drosmes. Uz kopā salīmētiem rūtiņu lapu palagiem mēģina saskaitīt, cik daudz viņa pēdējos gados aizņēmusies no ātro kredītu firmām.
Lidija ik pa laikam iemet skatienu melnā blociņā, kur sarakstītas kontu paroles dažādām ātro kredītu firmu interneta lapām. To ir daudz. Sākot ar Latvijā lielāko nebanku aizdevēju 4Finance (zīmoli SMScredit un Vivus.lv), tad seko Soho Credit, VIA SMS, CreditOn un Open Credit.
Kopš 2009.gada ātro kredītu bizness bijis viens no straujāk augošajiem Latvijā. 2011.gadā ātro kredītu kompāniju apgrozījums sasniedza 20 miljonus latu — divreiz vairāk nekā gadu iepriekš. Šie ir Re:Baltica un Lursoft aprēķinu dati. Atšķirībā no bankām, kurām ik mēnesi jāatskaitās banku uzraugam, ātro kredītu firmām šādas stingras kontroles nav. Kad pirms pāris nedēļām ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts paziņoja, ka nebanku aizdevējus kontrolēs stingrāk, pat viņam nebija oficiālu datu.
Ministrs par to ir uztraucies. Nobažījušies ir arī ātro kredītu devēji. Pirms nedēļas viņi steigā apvienojās vienā asociācijā, lai efektīvāk aizstāvētu savas pozīcijas.
Ar biznesu viss esot kārtībā, viņi saka. Esot normāli, ka 15 minūšu laikā kredītu ar telefona īsziņu var saņemt 18 gadus vecs jaunietis, dzerot krogā ar draugiem. Ja aizliegšot kredītus izsniegt naktī, kur pensionāri ārkārtas gadījumā dabūs naudu zālēm?
Lidijas gadījums rāda, ka kaut kas ar šo biznesu tomēr nav labi. Jo viņai naudu nedrīksētu aizdot.
“Es negribu zināt,” nervozi saka Lidija, kad esmu saskaitījusi viņas paņemto kredītu kopsummu. Kopš 2009.gada Lidija aizņēmusies 7000 latu, par ko komisijas un pagarināšanas maksās vien atdoti gandrīz 3000 latu.
Ja Lidija tagad izlemtu nokārtot visus ar ātrajiem kredītiem saistītos parādus, viņai būtu jāsamaksā sešām firmām kopā 2130 latu. Tādas naudas Lidijai nav.
Kā līdz šim, atliek kredītus pagarināt un turpināt maksāt. Tas prasa 250 latus mēnesī. Lidijas alga ir 400 latu. Samaksājot aizņēmumus, uz rokas paliek 150. Tie izkūst par īri un komunālajiem maksājumiem. Ēšanai un dzīvošanai nekas nepaliek. Tas nozīmē, ka vajadzēs aizņemties vēl un vēl.
“Ko man darīt?” jautā Lidija un raud. Bez skaņas.
Māte cenšas, dēls vairs ne
Pirms gadiem pieciem Lidija no mazpilsētas pārcēlās uz Rīgu, jo dabūja darbu ražošanā. 2009.gada ziemā pirmo reizi paņēma 100 latus no SMScredit, lai samaksātu apkures rēķinu. Pēc gada meita ar vidusskolas izglītību zaudēja darbu bārā. Vajadzēja palīdzēt. Dēls, kuram ir pamatskolas izglītība, pastāvīgu algotu darbu nekad nav strādājis, vajadzēja palīdzēt arī viņam. Lidija aizņēmās vēl no divām citām ātro kredītu firmām. Kopējā summa auga kosmiskā ātrumā. Atklājās, ka arī viņas dēls bezdarbnieks aizņēmies no SMScredit un summa uzaugusi līdz 700 latiem. Lidija centās daļēji atmaksāt arī šo kredītu un aizņēmās vēl no divām firmām — tipiska kļūda, ko pieļauj vairākums ātro kredītu ņēmēju. Zelta likums: nekad neaizņemies, lai atdotu citu aizņēmumu.
Cik Lidija samaksā firmām procentos par kredīta paņemšanu, viņa nezina. Lidija mājaslapās skatās mēneša maksu par kredīta pagarināšanu. Lai saprastu, cik patiesībā izmaksās kredīts, viņai būtu jāskatās gada procentu likme. Šai likmei obligāti jābūt norādītai līgumā, bet publiskajās ātro kredītu mājaslapās tā nav redzama.
Re:Baltica apzvanīja 35 lielākās ātro kredītu kompānijas, sakot, ka vēlas aizņemties 200 latus. Gada procentu likmes pārsvarā svārstījās no 150 līdz 800%. Rekords pieder firmai Ātrais kredīts, kurā gada procentu likme ir 1552%. Tas nozīmē — aizņemoties 200 latus, pēc gada procentos būtu jāsamaksā 3100 latu. Ātro kredītu firmas iebilst, ka nav pareizi skaitīt procentus gada garumā, jo viņi aizdod uz īsākiem termiņiem. Taču Latvijas eksperti uzskata, ka tieši gada likme precīzāk parāda, cik dārgs ir kredīts. Somijā, kas ir SMS kredītu dzimtene, šīm gada izmaksām jābūt norādītām arī reklāmā.
Pērn vasarā Lidijai dzima ideja: paņemt lielāku aizņēmumu vienā firmā, nomaksāt parādus piecās ātro kredītu firmās un maksāt tikai vienu aizdevumu. Plāns izgāzās, jo firma DSA Invest (zīmols Saules kredīts), kurai viņa prasīja 1000 latu, iedeva tikai 450. Tā viņa dabūja kaklā vēl vienu kredītu, par ko tagad gadu jāmaksā 62 lati mēnesī.
Mūsu tikšanās laikā Lidijai piezvana no DSA Invest, lai atgādinātu, ka viņa nokavējusi janvāra maksājumu.
“Stulbā! Kā es varēju aizmirst,” dusmojas Lidija. Viņa cenšas atmaksāt visus kredītus, lai “nesabojātu savu kredītvēsturi”. Taču arvien biežāk griboties visam atmest ar roku. “Man ir līdz kliņķim.” Lidija baidās, ka sliktākajā gadījumā viņai atņems vienīgo īpašumu — pērn aizsaulē aizgājušās mammas māju laukos. Viņas dēls jau atmetis ar roku un pat neplāno atdot savu parādu. Viņam nav īpašumu, ko zaudēt.
Dod tiem, kam nav ko atdot
Cik Latvijā ir tādu cilvēku kā Lidija un viņas dēls, nav zināms. Ātro kredītu firmas stāsta, ka naudu laikus neatdod 8—15% klientu. Biežāk aizņemoties līdz 100 latiem uz 30 dienām.
Nav arī zināms, cik cilvēku Latvijā paņēmuši kredītu. Ekonomikas ministrija citē portāla Nozare.lv pētījumu, saskaņā ar kuru 22% jeb gandrīz pusmiljons iedzīvotāju ir izmantojuši ātros kredītus, savukārt pusei ir bijušas problēmas ar to atmaksu, liecina Gudriem.lv pētījums. Latvijas lielākās ātro kredītu kompānijas 4Finance pārstāvis Toms Jurjevs domā, ka šis skaitlis ir pārspīlēts un valstī neesot vairāk kā 100 000 ātro kredītu ņēmēju. Cik pašiem ir klientu, viņš neatklāj.
4Finance apvieno divus zīmolus — SMScredit un Vivus, kam 2011.gadā piederēja 65% šā tirgus. Pie šāda aprēķina šogad janvārī aizstāvētajā maģistra darbā nonākusi Banku augstskolas studente Diāna Neimane. Kompānija ir pārliecinošs līderis, jo nākamais sekotājs VIA SMS kontrolē tikai 8% tirgus.
Pirmie oficiālie dati par ātro kredītu biznesu būs zināmi šogad martā, kad visi licencētie nebanku aizdevēji pirmo reizi būs iesnieguši Patērētāju tiesību aizsardzības centram (PTAC) savu klientu skaitu un aizdotās naudas apjomu. To paredz valdības noteikumi. PTAC lūdza brīvprātīgi iesniegt datus jau līdz februārim, bet daļa firmu, ieskaitot 4Finance to ignorēja. Šī attieksme izraisīja Ekonomikas ministrijas — un aizkulisēs arī komercbanku — dusmas.
Ātro kredītu bizness Latvijā uzplauka, netieši pateicoties komercbankām. Kad bezdarbs 2009.gadā pārsniedza 20%, daļa iedzīvotāju ņēma ātros kredītus, lai atdotu hipotekāros kredītus bankām. Citi — ikdienas tēriņiem un komunālo pakalpojumu samaksai, kam vairs nevarēja dabūt patēriņa kredītus no bankas.
Arī Lidija izšķīrās par labu ātrajam kredītam, jo to dabūt varēja viegli — nosūtot telefona īsziņu. Atšķirībā no komercbankām ātro kredītu firmas nepārbauda, vai cilvēkam ir nauda, lai kredītu atdotu. Tā ir galvenā problēma. Likums prasa firmām pārbaudīt cilvēku maksātspēju, ja aizņēmums ir virs 100 latiem. Taču praktiski tas nav iespējams, jo atšķirībā no bankām ātro kredītu firmām nav redzams, kādi ir cilvēka ienākumi, kurās firmās vēl viņš ir aizņēmies un vai ir parādnieku sarakstos. Lai formāli izpildītu likumu, kredīta ņēmējs pats norāda, cik pelna.
Firmas apgalvo, ka papildus cenšas pārliecināties par klientu maksātspēju, izmantojot dažādas parādu datubāzes. 4Finance stāsta, ka atsakot aptuveni pusei kredītgribētāju.
“Sabiedrībai, šķiet, radusies sajūta, ka vēlamies izsniegt kredītu visiem. Mūsu mērķis nav izsniegt un tad cīnīties par atgūšanu,” iedzēris malku no Evian ūdens pudeles, stāsta 25 gadus vecais kompānijas pārstāvis Jurjevs. “To varu teikt, liekot roku uz sirds.”
Likumdevēji uzskata, ka ar uzticēšanos ātro kredītu devējiem nepietiek. PTAC pārstāvis Andis Priedītis domā, ka jāpārbauda ne tikai kredītņēmēja parādi, bet arī ienākumi. Tikko vidusskolu beigušam jaunietim parādu, visticamāk, nebūs, bet ir svarīgi pārbaudīt, vai viņam ir nauda kredīta atdošanai.
Paņem, jo tas ir tik viegli
Pirms Latvijā uzplauka ātrie kredīti, Lidija ikdienas rēķinu samaksai regulāri aizņēmās no draugiem un radiem. Vienmēr atdeva. Reizēm pagāja mēneši, bet atdeva. Kopš 2009.gada viņa aizņemas no radiem, lai kārtotu ātro kredītu maksājumus. Radi un draugi paliek tukšā.
ASV domnīca Pew Center, kas māca atbildīgu finanšu plānošanu, izpētījusi: ātro kredītu popularitāti nodrošina tieši to vieglā pieejamība. Amerikas štatos, kur mikrokredīti nav viegli pieejami, tikai pieci cilvēki no 100 izmantotu šo iespēju. Atlikušie 95 meklētu citas iespējas — lielākā daļa samazinātu izdevumus, kavētu ikmēnešu maksājumus, aizņemtos no draugiem, vai arī pārdotu kādu sev piederošu mantu. Pētījums arī rāda, ka 70% ātro kredītu ņēmēju naudu aizņemas ikdienas patēriņam, nevis ārkārtas gadījumiem, kā to nereti uzsver ātro kredītu firmas.
“Ātrie kredīti sāk pieradināt cilvēkus pie bezatbildīgas aizņemšanās,” uzskata Latvijas Komercbanku asociācijas padomnieks Teodors Tverijons. Tas tiek panākts ar masīvām reklāmas un mārketinga kampaņām.
Reklāmas medijos, internetā un uz tramvaju sāniem aicina paņemt kredītu un bonusā saņemt picu, biļetes uz kino un koncertu. Tavā kontā ieripos 10 latu, ja kredītu paņems arī tavs draugs — vēsta kārtējais mārketinga triks.
4Finance savu tēlu veido, sponsorējot labdarības un sporta pasākumus un atbalstot inovatīvas biznesa idejas. 2010.gadā 4Finance reklāmai tērēja 1,2 miljonus latu jeb 14% no 8,6 miljonu apgrozījuma, bet 2011.gadā jau 1,8 miljonus jeb 8% no strauji uzaugušā 21,3 miljonu apgrozījuma. Kompānija tobrīd darbojās Latvijā, Lietuvā, Zviedrijā un Somijā. Gada pārskatos nav pieejams reklāmas naudas sadalījums pa valstīm.
Labdarībai 2011.gadā 4Finance ziedoja 234 tūkstošus latu, par ko Latvijā saņēma gandrīz 200 tūkstošus lielu nodokļa atlaidi. Šogad 4Finance Valentīna dienā saviem klientiem rīko koncertu ar Laura Reinika, Raimonda Paula, Intara Busuļa un citu slavenību piedalīšanos. Organizatori plāno, ka varētu ierasties ap 10 000 cilvēku. Lai dabūtu biļetes, ir jāaizņemas no SMScredit 150 latu.
“Vai tas ir ētiski?” jautāju Jurjevam. “Kā uz to paskatās,” viņš spriež, “cilvēkiem, kam nepatīk mūsu nozare, tāds uzskats var būt.” Viņš koncertu salīdzina ar Swedbank “gudro punktu” programmu, kurā par maksājumiem ar bankas karti var saņemt dāvanas. Taču te ir būtiska atšķirība — Swedbank nemudina aizņemties naudu.
“Es par to uzzināju tikai vēlāk,” maestro Raimonds Pauls stāsta, kādēļ piekritis spēlēt koncertā. Tagad saka — koncertā nepiedalīsies: “Es nekādu līgumu ar viņiem neesmu noslēdzis. Nevēlos tajā visā būt iekšā.”
Dziedātājs Intars Busulis par biļetes iegādes noteikumiem neko nezinot. “Mani aicināja uzspēlēt kopā ar Raimondu Paulu, un kādēļ to nedarīt,” viņš stāsta telefonsarunā. Līdzīgi e–pasta vēstulē atbild Lauris Reiniks: “Nebūtu korekti no manas puses tagad kaut ko analizēt, bet būtu lieliski, ja visi, kas vēlas, varētu nopirkt biļetes un nākt svinēt Valentīna dienu.”
Jauni un veiksmīgi
Jauns, bagāts un laimīgs — tāds siltā vasaras vakarā pie Mustang kabrioleta stūres Facebook fotogrāfijā izskatās Alberts Pole. Foto uzņemts pērn septembrī Lasvegasā. Pievilcīgais, 27 gadus vecais vīrietis to var atļauties, jo ir viens no 2008.gadā dibinātās holdinga kompānijas 4Finance vadītājiem. No sākotnēji divām nelielām firmām (SMScredit un Vivus), ko Pole 2008.gadā dibināja kopā ar trim kursa biedriem, tagad holdings izaudzis par nopietnu tirgus dalībnieku ne tikai Baltijā, bet arī Skandināvijā. Pērn kompānija paplašinājusies arī ASV, Spānijā, Polijā.
No holdinga dibinātāju četrotnes Pole ir komunikablākais, tādēļ vairāk zināms presei. Pārējie trīs — Kristaps Ozols, Māris Keišs un Aigars Kesenfelds — bijuši mazāk redzami. Četrinieks ir draugi jau no elitārās Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas laikiem, kur mācījās vienā klasē. Vēlāk iestājās Rīgas Ekonomikas augstskolā (REA). Vienmēr sēdējuši auditorijas pēdējā solā un no lekcijām ņēmuši to, kas pašiem interesējis. Lieli jokotāji ar ironijas piesitienu, atceras puišu kursa biedrene, kas nevēlas publiskot savu vārdu.
REA prorektore Diāna Pauna uzskata, ka četrotnes veiksmes pamatā ir spēcīgā komanda un “kombinēta interese par finansēm un uzņēmējdarbību”. “Viņus interesē nevis sēdēt bankā, bet veidot pašiem savu biznesu.”
Pašlaik 4Finance ir veiksmes stāsts, ko pēta REA tagadējie studenti. Tikmēr kompānija uztur labas attiecības ar alma mater, pērn ziedoja 15 tūkstošus eiro jaunu mācību grāmatu iegādei, ņem praksē studentus un uzstājas lekcijās.
Taču atslēgas figūra četriniekā ir nevis redzamais Pole, bet gan Liepājas uzņēmēja Ivara Kesenfelda dēls Aigars. “Viņš ir četras galvas tiesas pārāks par pārējiem,” stāsta kursa biedrene. Arī Diāna Pauna apstiprinoši māj ar galvu. Savā kursā bijis starp labākajiem. Ar pirmo reizi nokārtojis visus eksāmenus, arī grūtākos, ko daudzi likuši divreiz.
“Gudra, viegla galva, apķērīgs,” atceras Pauna. “Nav nekādu iedomības pazīmju — labestīgs un izpalīdzīgs. Šķiet, viņu līdzsvaroja skriešana un skvoša spēle.” Klusais Aigars ir pilnīgs pretstats arī savam tēvam Ivaram Kesenfeldam, kurš darbojas ar nekustamajiem īpašumiem, iesaistījies kosmētikas firmas Madara biznesā, ir aktīvs TB/LNNK deputāts Liepājas domē un izmanto portālu Irliepaja.lv, lai paustu savu viedokli.
REA prorektore Pauna domā, ka īsto «dzīves smeķi» un azartu 4Finance puiši gūst tieši no ātro kredītu biznesa paplašināšanas. Līdz šim tas noticis mežonīgā tempā. Straujā izaugsme panākta ar apjomīgas naudas masas iepumpēšanu, kuras izcelsme zināma daļēji. Nav zināmi arī holdinga kompānijas patiesie īpašnieki, jo tie slēpjas ārzonu kompānijās. Lursoft gada pārskati rāda, ka 2011.gadā 4Finance bija divi galvenie akcionāri — Maltā reģistrētā Fatcat Investments (Resno runču investīcijas, tulkojot no angļu valodas) un Kipras ārzonas uzņēmums Tirona Limited.
Izpētot Maltas uzņēmumu reģistra datus, parādās, ka Fatcat Investments īpašnieki ir vēl citas astoņas ārzonu firmas. Viena no tām pieder Krievijas hokeja izlases aizsargam Iļjam Ņikuļinam, kurš iegādājies arī dzīvokli Jūrmalā.
Starp bijušajiem īpašniekiem parādās arī Prosperity Financing Limited, kas Rīgas vicemēram Andrim Amerikam 2011.gadā procentos samaksājusi gandrīz 82 000 latu. Portālam Pietiek.com Ameriks stāstījis, ka tie bijuši procenti par pusmiljonu eiro lielu aizdevumu.
“Negribu komentēt. Tas ir bizness,” pieklājīgs, bet lakonisks bija Ivars Kesenfelds, atbildot uz jautājumu, vai palīdzēja dēlam ar sēklas naudu biznesa sākšanai. Kompānijas dibināšanas sākumā abi Kesenfeldi bija 4Finance padomē, bet pēdējos gados amatus uzņēmumā neieņem.
Būtisku uzrāvienu 4Finance piedzīvoja 2010.gadā, kad 6,3 miljonus latu uzņēmumam aizdeva ar nerezidentu kapitālu saistītā Trasta komercbanka. Ap to pašu laiku kā stabilitātes garants komandai pievienojies arī Krievijas miljonārs, regulārs Jaunā viļņa apmeklētājs Oļegs Boiko, kuru saista cilvēku vājībās balstīti biznesi. Viņam iepriekš Latvijā piederējušas azartspēļu kompānijas un Baltic Trust Banka. Līdz ar Boiko atnākšanu 4Finance akcionāru vidū parādījās Kiprā reģistrētais ārzonas uzņēmums Tirona Limited.
Pašlaik 4Finance pašu parāds ir būtiski audzis. Jaunākā informācija rāda, ka pērn maijā Trasta komercbanka izsniegusi komercķīlu par 11,3 miljoniem. Tas ir tikpat daudz, cik kompānijas apgrozījums Latvijā 2011.gadā.
Kādus grožus uzlikt?
Lidija ir laimīga. Pēc mūsu kārtējās tikšanās viņai piezvanīts no SMScredit, lai piedāvātu sastādīt parāda atmaksas grafiku. Nebūšot vairs jāmaksā pagarināšanas maksa. Cerības iedvesmota, Lidija vēlas to pašu sarunāt ar pārējām kompānijām. VIA SMS atbild, ka viņai no sākuma jānokavē regulārais maksājums, jānokļūst parādnieku sarakstā un tad sastādīšot atmaksas grafiku.
CreditOn negrib pagarināt atmaksu, jo viņa tikai pērn decembrī paņēmusi 350 latus. Firma iesaka kredītu vairākas reizes pagarināt, un tad varēšot runāt par atmaksas grafika sastādīšanu.
Nebeidzama kredītu pagarināšana un augstas komisijas maksas ir viens no veidiem, kā īstermiņa aizdevēji iedzen cilvēkus parādu slazdā, — tā pērn ASV Kongresam ziņoja Valsts kase, kas kontrolē finanšu tirgu. Uzraugs norādīja, ka izteikts risks nonākt slazdā ir cilvēkiem ar maziem ienākumiem, jo sevišķi ja ir vāja īstermiņa aizdevēju kontrole. Latvijā pašlaik kontrole ir vāja.
Viens no iemesliem ir līdz šim valdījušais uzskats, ka nebanku aizdevēju kopējais izsniegtais naudas apjoms nav liels. To noraida Banku augstskolas studente Diāna Neimane, kas savā maģistra darbā izpētījusi: komercbanku patēriņa kredīti 2007.—2012.gadā vidēji bija tikai 2—3 reizes lielāki nekā nebanku izsniegto kredītu apjomi. “Tas pierāda, ka pretēji vispārpieņemtajam viedoklim nebanku kredītu iestādēm ir būtiska loma patēriņa kreditēšanas sektorā,” secina Neimane.
Nebanku aizdevēju biznesa sakārtošanai valdība kopš 2011.gada visiem aizdevējiem lika iegādāties 50 000 latu vērtu licenci un palielināt kapitālu līdz 300 tūkstošiem latu. Neimane uzskata, ka labi gribētais solis situāciju tirgū ir pasliktinājis, jo samazinājusies konkurence — no 90 ātro kredītu kompānijām darbu turpina 20. Latvijā noteiktā licences maksa ir 50 reižu lielāka nekā Lielbritānijā un Īrijā. Kaimiņos Lietuvā un Igaunijā licences maksas nav vispār, toties tiek kontrolētas maksimālās gada procentu likmes. Lietuvā tās nedrīkst pārsniegt 200%, Igaunijā — ap 100%
Lielākā pieredze šajā jomā ir Somijai, kur 2005.gadā dzima ideja par ātrā kredīta paņemšanu ar telefona īsziņu. Vērojot neapdomīgo aizņemšanos, Somijā aizliegts ātros kredītus izsniegt naktī, reklāmās jānorāda kopējās kredīta gada izmaksas, un pašlaik tiek domāts par maksimālās gada likmes noteikšanu aptuveni 50% apjomā. Finansisti gan lēš, ka šāda likme būtu pārāk drakoniska un firmām ekonomiski neizdevīga. Nedrīkst ātros kredītus aizliegt pavisam, jo tad cilvēki bez ienākumiem sāks aizņemties no privātpersonām un būs neiespējami šos līgumus izkontrolēt.
Latvijā maksimālās likmes nav ierobežotas. Taču mūsu likumi jau tagad aizliedz augļošanu jeb aizdevumus, kas izsniegti, apzināti izmantojot aizņēmēja smago materiālo stāvokli un kuru nosacījumi ir pārmērīgi apgrūtinoši. Krimināllikumā par šādām darbībām paredzēta pat brīvības atņemšana līdz pieciem gadiem, piespiedu darbs vai naudassods. Nav gan ziņu par šādiem gadījumiem tiesu praksē.
Re:Baltica aptaujātie eksperti uzskata, ka nebanku aizdevēji jākontrolē stingrāk un tas jādara Finanšu un kapitāla tirgus komisijai, kas pašlaik uzrauga bankas. Latvijā to dara PTAC, kur šo jomu (ieskaitot banku līgumus) uzrauga seši cilvēki. Lielākoties reaģē uz sūdzībām. Ieteikumu sarakstā ir arī agresīvo reklāmu ierobežošana un, pats galvenais, pārbaudīt, vai cilvēkam ir ienākumi, lai kredītu atdotu. Kā to izdarīt, lems Ekonomikas ministrijas paspārnē izveidotā darba grupa, kas izskatīs jau izstrādātos grozījumus. Tie kopš pērnā gada rudens iestrēguši starp ministriju un valdības māju.
“Pašreizējā uzraudzība ir pietiekama,” saka lielākā ātro kredītu devēja 4Finance pārstāvis Toms Jurjevs. Līdz ar licences maksas ieviešanu nekādas izmaiņas vairs neesot vajadzīgas. Tomēr, redzot sabiedrībā augošo sašutumu, 4Finance ir mainījusi lecīgo nostāju. Pēdējās nedēļās steigā ir izveidota jauna ātro kredītu devēju asociācija, kuras biedriem pieder 80% tirgus. Tās mērķis būs izglītot sabiedrību, «kādēļ vajag ņemt kredītu», stāsta Jurjevs. Aiz stiklotā biroja lielā loga tumsā spīd garām braucošās mašīnas. Jurjevs ir viens no jaunajiem un veiksmīgajiem, kam visa pasaule ir pie kājām.
Tikmēr Lidija savā vienistabas dzīvoklī domā, kā tikt ārā no parādu slazda. Latvijā nav sabiedriskas organizācijas, kur šādās grūtībās nonākuši cilvēki bez maksas var saņemt juridisku palīdzību. Viņa maksā, cik spēj, un cenšas par parādiem nedomāt. Un cer, ka beidzot sāks ataugt izkritušie mati.
