Atbalsti mūsu darbu un dalies.

Drīzāk nav taisnība – apgalvojumā ir kripata patiesības, taču nav ņemti vērā būtiski fakti un/vai konteksts, līdz ar to izteikums ir maldinošs vai ārpus konteksta

Tieši pirms Lieldienām, Zaļajā ceturtdienā, arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs Delfi.lv raidījumā Kāpēc? runāja par abortiem un izvarošanas cēloņiem. Stankevičs savus argumentus pamatoja, atsaucoties uz pētījumiem, kurus konkrēti nenosauca. Re:Check secināja, ka zinātniskā literatūra arhibīskapa pausto neapstiprina, savukārt viņš smēlies informāciju galvenokārt katoļu ziņu vietnēs, politiski motivētu domnīcu rakstos un aktīvistu portālos, nevis akadēmiskos pētījumos.

Vai no aborta ir lielāka trauma nekā no grūtniecības, kas iestājusies izvarošanas dēļ?

Žurnāliste Stankevičam viņam jautāja par Poliju, kur Krievijas armijas karavīru izvarotām ukraiņu sievietēm bēglēm nav pieejas abortiem. Stankevičs sacīja, ka atbalsta aizliegumu pārtraukt grūtniecību. Jautāts par sievietes ciešanām, viņš teica, ka abortu izraisītās psiholoģiskās traumas ir lielākas nekā izvarošanas rezultātā ieņemta bērna iznēsāšana:

Jūs paliekat zem sitiena viņu, aizstāvot viņas tā saucamās tiesības uz abortu, jo vienalga postaborta sindroms paliek, viņš nekur nepazūd. Viņai tā trauma ir vēl lielāka no aborta nekā, ja viņa iznēsātu bērniņu un atdotu uz adopciju (..) to rāda pētījumi konkrēti. To rāda prakse.”

Re:Check arhibīskapam jautāja, kuri pētījumi to rāda. Stankevičs atsūtīja 37 avotus. Lielākā daļa nenāk no akadēmiskiem žurnāliem vai medicīnas institūtiem, bet galvenokārt no katoļu ziņu organizācijām, politiski motivētām domnīcām un aktīvistu grupām. Tas ir būtiski, jo raidījumā arhibīskaps pauda, ka viņa teiktais balstās pētījumos. Svarīgākais – neviens arhibīskapa avots nesalīdzina abas viņa minētās traumas: pēcaborta sindromu ar traumu no grūtniecības, kas iestājas pēc izvarošanas.

Lai gan raidījuma laikā tika runāts par psiholoģiskām traumām, daži arhibīskapa avoti runā par aborta fiziskiem riskiem un iespējamām blakusparādībām. Ir arī tādi, kuros runāts par kādu nesaistītu tēmu, piemēram, abortu skaita izmaiņām ASV vai abortu blakusparādībām, slimojot ar seksuāli transmisīvām slimībām. Jāpiebilst, ka Stankevičs tikai atsūtīja sarakstu ar interneta saitēm, nekomentējot avotu izvēli vai tajos pausto.  

Tā kā Delfi intervijā arhibīskaps uzsvēra, ka viņa viedoklis balstās pētījumos, Re:Check īpaši pievērsa uzmanību viņa sūtītajiem rakstiem, kas publicēti akadēmiskos žurnālos. Arhibīskapa dotie akadēmiskie pētījumi par abortiem un psiholoģisko veselību ir vairāk nekā piecpadsmit vai divdesmit gadus veci. Atsūtīto avotu vidū nebija neviens no mūsdienās plaši pieejamajiem akadēmiskajiem rakstiem, kas sistemātiski apkopo pētījumu rezultātus par kādu konkrētu tēmu, ieskaitot abortu ietekmi uz garīgo veselību.

Pētījumos, ar kuriem dalījās Stankevičs, izzināta abortu saistība ar depresiju un pašnāvības risku. Tā kā Stankevičs podkāsta laikā minēja pēcaborta sindromu, apskatīsim arī to, lai gan tas neparādās nevienā no viņa sūtītajiem pētījumiem.

Vispirms apskatīsim, vai aborti tiešām izraisa depresiju un tā saukto pēcaborta sindromu (PAS). PAS nav oficiāli atzīts medicīnisks stāvoklis. Tas neparādās ne Starptautiskajā statistiskajā slimību un veselības problēmu klasifikācijā (ICD-10), ne Diagnostikas un statistiskās uzskaites rokasgrāmatā (DSM-5). Pētījumā secināts, ka informāciju par šo sindromu jau no 70. gadiem ASV galvenokārt izplata pretabortu organizācijas, it sevišķi krīzes grūtniecību centri (crisis pregnancy centers).

Amerikas Psiholoģijas asociācija (APA) 2018. gadā veica vērienīgu pētījumu apkopojumu par abortu saistību ar psiholoģiskajiem traucējumiem. APA skaidro, ka aborti nepalielina risku sievietēm saskarties ar depresiju, trauksmi vai pēctraumatiskā stresa traucējumiem. Organizācija apgalvo, ka kvalitatīvākie publicētie zinātniskie pierādījumi parāda, ka pieaugušām sievietēm, kas negaidīti paliek stāvoklī, garīgo traucējumu risks ir vienāds neatkarīgi no tā, vai viņas bija iznēsājušas bērnu vai veikušas vienu pirmā trimestra abortu. Rezultāti ir atšķirīgi, ja runa ir par vairākiem, nevis vienu abortu. Proti, sievietēm, kam bijuši vairāki aborti, biežāk novērojami psiholoģiskie traucējumi. Tomēr šie zinātnieki neizdarīja secinājumus par to, kurš no šiem diviem faktoriem (aborti vai garīgi traucējumi) ir cēlonis un kurš – sekas. Jāpiemin, ka šajā pētījumā bija runa par parastu, nevis izvarošanas rezultātā iestājušos grūtniecību.

Otrs psiholoģiskās veselības traucējums, kas parādās arhibīskapa zinātniskajos avotos, ir pašnāvība. Arhibīskapa iesūtītie pētījumi no 90. gadiem un tūkstošgades sākuma rāda, ka abortu veikušām sievietēm ir lielāks pašnāvības risks. Tajos ir svarīgas metodoloģiskās nepilnības. Mūsdienās zinātnieki skaidro šīs arhibīskapa doto avotu nepilnības. Pirmkārt, tajos pašnāvības risks sievietēm, kas veic abortu, salīdzināts ar risku sievietēm, kas vēlējušās palikt stāvoklī (nevis ar sievietēm, kas grūtniecību nevēlējās vai piespiedu kārtā atteikušās no aborta). Otrkārt, tajos nav ņemti vēra citi faktori, kas reizē ietekmē gan abortus, gan pašnāvības (piemēram, ciešana no vardarbības, agrāki psiholoģiski traucējumi, finansiālas grūtības, narkotisku vielu lietošana u.c.).

Apskatīsim liela mēroga pētījumu, kas ņem vērā šos faktorus. Kalifornijas Universitātes Sanfrancisko atzara 2018. gada pētījums parāda, ka starp sievietēm, kas veikušas abortu, un sievietēm, kurām tas liegts, pašnāvības mēģinājumu biežums ir gandrīz identisks. Savukārt liela mēroga 2019. gada dāņu pētījums ar vairāk nekā 500 tūkstošiem sieviešu norāda, ka pašnāvības risks gadu pirms un pēc aborta ir vienāds.

Jāpiebilst, ka dažos pētījumos konstatēts, ka sievietes, kam bijis aborts, mūža laikā biežāk mēģina izdarīt pašnāvību. Tomēr zinātnieki uzsver, ka konkrētie pētījumi neļauj spriest par cēloņsakarību starp abortiem un pašnāvības risku. Viņi apsver, ka, iespējams, ir iesaistīti citi faktori, kas ietekmē gan abortu, gan pašnāvības mēģinājumu biežumu. Tie varētu būt, piemēram impulsivitāte vai agrāki garīgie traucējumi. Šādu uzskatu pamato kāds 2013. gada Utrehtas universitātes pētījums. Tajā novērots – Nīderlandes sievietēm, kas veikušas abortu, par 26% biežāk bijuši agrāki psiholoģiskie traucējumi nekā sievietēm, kam abortu nav bijis. Pētnieki lēš, ka saistība, iespējams, eksistē, jo garīgas slimības varētu palielināt neplānotas grūtniecības iespēju, iesaistīšanos neveiksmīgās vai bīstamās attiecībās vai grūtības pareizi izmantot kontracepciju. Tas likumsakarīgi novestu pie biežākiem abortiem.

Re:Check sazinājās ar sieviešu tiesību aizstāvības organizācijas Marta vadītāju Ilutu Lāci. Viņa skaidro, ka seksuālā vardarbība ir seksuāla rakstura darbības, kas notikušas absolūti bez upuru piekrišanas.

Lāce uzsver, ka, palīdzot vardarbības upuriem, ir ļoti svarīgi atjaunot viņu prasmi uzticēties sev un pašiem lemt par to, kas notiek viņu dzīvē. Vardarbības un Īpaši seksuālās vardarbības gadījumos upuri kāds ir kontrolējis un pieņēmis par viņu lēmumus.

Lāce arī norāda, ka saskaņā ar Martas partneru Ukrainā ziņoto, tur ir izvaroti bērni, kuru vecāki reliģiozu iemeslu dēļ neļauj meitenēm veikt abortu. “Tas, protams, atkal ietekmē šo bērnu iespējas attīstīties tālāk kā personībām, kas tic, ka viņu lēmumi tiek ņemti vērā, ka viņām ir iespēja pašnoteikties,” skaidro Martas vadītāja.

Secinājums: Arhibīskaps Stankevičs nav sniedzis pierādījumus, ka eksistē pētījumi, kas salīdzina traumu pēc aborta un traumu, kas varētu rasties, iznēsājot izvarotāja bērnu. Viņa minētais pēcaborta sindroms nav īsts medicīnisks stāvoklis. Amerikas psihiatrijas asociācija skaidro, ka aborti nepalielina risku sievietēm saskarties ar depresiju, trauksmi vai pēctraumas stresa traucējumiem. Ir pētījumi, kas norāda, ka sievietēm, kas veic abortu, biežāk iepriekš bijuši psiholoģiski traucējumi, kas, iespējams, palielina negribētas grūtniecības risku.

Vai pornogrāfija ir bērnu izvarošanas cēlonis?

Intervijā Stankevičs teica:

“Patiesībā te [bērnu izvarošanai] ir dziļākas saknes, proti, pornogrāfija, tā vispārēja tāda seksualizācija, seksuāla visatļautība.”

Re:Check no arhibīskapa saņēma vairākus avotus par pornogrāfijas ietekmi uz seksuālo vardarbību. Šoreiz visi avoti nāca tikai no ziņu portāliem, tabloīdiem, politiski noskaņotām domnīcām un anti-abortu organizācijām, nevis tieši no pētījumiem vai akadēmiskiem literatūras apkopojumiem. 

Liela daļa avotu vispār nav saistīta ar seksuālo vardarbību. Piemēram, daži apraksta legālu pornogrāfisko vietņu un sociālo mediju grūtības, cīnoties pret visa veida nelikumīgo pornogrāfiju. Kāds cits avots – pandēmijas ietekmi uz bērnu pornogrāfijas izplatīšanos, vēl cits – notikumus, kas nav saistīti ne ar bērniem, ne izvarošanu. No 11 Stankeviča avotiem tikai trijos bija atrodama informācija par konkrēto tēmu, un tos Re:Check atspoguļo sīkāk.

Pirmais ar tēmu saistītais Stankeviča avots ir britu tabloīda Metro intervija ar Norfolkas policijas konsteblu Saimonu Beiliju, kurš bez pierādījumiem teicis – jaunieši esot palikuši notrulināti no normālas pornogrāfijas un tagad meklē bērnu pornogrāfiju. Otrs – katoļu organizācijas Human Life International (HLI) raksts, kura autors spekulē, ka legāla pornogrāfija noved pie bērnu pornogrāfijas. Savukārt trešais avots bija konservatīvās domnīcas American Greatness netiešais pārstāsts par kādu vēl publiski nepieejamu sarunu ar cilvēkiem, kas strādājot ar izvarošanas upuriem.

Arhibīskapa Stankeviča dotie avoti par pornogrāfiju un seksuālo vardarbību nebalstās uz zinātniskiem pētījumiem. Viņa apgalvojumi nāk no netiešiem pārstāstiem un baumām. Tādēļ Re:Check meklēja informāciju vairākās akadēmiskās publikācijās, kurās apkopoti pētījumu rezultāti par pornogrāfijas saikni ar seksuālo vardarbību. 

Pētījumi parāda, ka sabiedrībā nevardarbīgu pornogrāfisko materiālu pieejamība un skatīšanās nepalielina seksuālās vardarbības biežumu vai to ietekmē nedaudz. Savukārt par vardarbīgu pornogrāfiju patlaban nav skaidru secinājumu. Daži pētnieki savos darbos lēš, ka pornogrāfijas pieejamība var samazināt seksuāli agresīvu rīcību, jo varmākas pornogrāfiju izmanto, lai mazinātu savu seksuālo spriedzi. Jāpiemin, ka patlaban nav pierādījumu, ka legālas pornogrāfijas skatīšanās noved pie bērnu pornogrāfijas meklēšanas.

Savukārt citi zinātnieki pauž, ka seksuāli vardarbīgi materiāli (nevis visa veida pornogrāfija), iespējams, var negatīvi ietekmēt to vīriešu domas un rīcību, kam jau ir konkrētas pazīmes vai uzvedības vēsture. Šīs pazīmes ir piemēram, vēlme dominēt un kontrolēt, klīnisks narcisms, naidīga neuzticība sievietēm un noziedzīgas tendences. Tomēr paši pētnieki skaidro, ka pierādījumu šai hipotēzei nav daudz.

Vērā ņemami ir pētījumi par jauniešiem, kas parāda saikni starp pornogrāfijas skatīšanos (it sevišķi vardarbīgas) un centieniem piespiest savus partnerus nodarboties ar seksu. Tomēr paši pētnieki min, ka viņi nezina šīs saistības virzienu, proti, vai pornogrāfijas skatīšanās ir cēlonis vai sekas. Zinātnieki arī skaidro, ka risinājums nav pornogrāfijas aizliegšana, bet gan kvalitatīva seksuālā izglītība skolās.

Pētīt pornogrāfijas saikni ar seksuālu vardarbību nav viegli, jo nav iespējams ņemt vērā daudzus citus faktorus, piemēram, konkrētās sabiedrības attieksmi pret seksu, dzimumu lomām un sievietēm, kā arī sabiedrības izglītotību par seksuālo veselību. Tomēr patlaban lielākā daļa pētījumu norāda, ka saikne starp pornogrāfijas skatīšanos un seksuālu vardarbību neeksistē vai ietekme ir neliela. Tā galvenokārt redzama vardarbīgas pornogrāfijas un pusaudžu kontekstā. Citējot vienu no pornogrāfijas un dzimumnoziegumu pētījumu autoriem Viljamu Fišeru: “Dzimumnoziegumus var veikt cilvēki, kas pornogrāfiju skatās maz vai nemaz, un lielāka daļa cilvēku, kas izmanto pornogrāfiju, neveic seksuālus noziegumus.”

Secinājums: Arhibīskaps Stankevičs nav sniedzis pierādījumus, ka pornogrāfijas skatīšanās ir saistīta ar seksuālu vardarbību pret bērniem. Patlaban pētījumi parāda, ka saikne starp pornogrāfiju un seksuālo vardarbību neeksistē vai ietekme ir maza. Turklāt nav saiknes starp legālas pornogrāfijas skatīšanos un bērnu izvarošanu.

Visus Re:Check rakstus lasi ŠEIT!


Par projektu: Re:Check ir Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica paspārnē strādājoša faktu pārbaudes un sociālo tīklu pētniecības virtuāla laboratorija. Pārbaudīto faktu vērtējumam izmantojam piecas iespējamās atzīmes un krāsas: patiesība (izteikums ir precīzs un faktoloģiski pierādāms), tuvu patiesībai (apgalvojums ir lielākoties patiess, taču ir pieļautas sīkas neprecizitātes), puspatiesība (apgalvojums satur gan patiesu, gan nepatiesu informāciju, daļa faktu ir noklusēta), drīzāk nav taisnība (apgalvojumā ir kripata patiesības, taču nav ņemti vērā būtiski fakti un/vai konteksts, līdz ar to izteikums ir maldinošs vai ārpus konteksta) un nav taisnība (apgalvojums neatbilst patiesībai, tam nav pierādījumu, izteikuma autors neapzināti maldina vai melo). Vērtējumu piešķir vismaz divi redaktori vienojoties. Ja arī jūs redzat apšaubāmu apgalvojumu, sūtiet to mums uz recheck@rebaltica.com


NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712

Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai to izdarītu, lietotnes ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu zīmolu un sekojiet tālākajām norādēm.