Atbalsti mūsu darbu un dalies.

Nav taisnība – apgalvojums neatbilst patiesībai, tam nav pierādījumu, izteikuma autors melo vai neapzināti maldina

Kopš pagājušās nedēļas sociālā medijā Facebook izplatās kādreizējā Latvijas Augstākās padomes un vēlāk Krievijas Valsts domes deputāta, PSRS armijas pulkveža Viktora Alkšņa 2018. gadā publicēts teksts. Alksnis tajā lēš, ka bez krieviem latviešu tautas nebūtu, un ka tieši krievu vara Latvijā esot izveidojusi pirmo laikrakstu, teātri, galeriju un augstskolu. Alkšņa citātu ar piebildi, ka Latvijas nākotne esot acīmredzama, pārpublicējis daugavpilietis Oļegs Makejevs, kas 2021. gadā piedalījās pašvaldību vēlēšanās no Jaunās Saskaņas. Alkšņa apgalvojumi ir nepatiesi vai maldinoši.

Ar Makejeva ierakstu dalījušies jau gandrīz 1000 cilvēku, bet ar Alkšņa oriģinālo 2018. gada tekstu – divi simti Facebook lietotāju. To šo gadu laikā pārpublicējuši vairāki Krievijas mediji, arī Latvijas krievu valodā rakstošais portāls Press.lv.  

Alksnis apgalvo:

“Tieši krievi izdeva pirmo laikrakstu latviešu valodā 1861. gadā Sanktpēterburgā.”

Alksnis, visticamāk, runā par Pēterburgas Avīzēm, kuras sāka izdot Pēterburgā 1862. gadā. Taču tas bija jaunlatviešu, nevis krievu veidots laikraksts. Laikraksta izdevējs un kādu laiku arī cenzors bija Krišjānis Valdemārs. Pēterburgas Avīžu veidošanā piedalījās latviešu rakstnieki Juris un Indriķis Alunāni, Krišjānis Barons, Jēkabs Zvaigznīte, Ernests Dinsbergs u.c. Viņi bija latviešu nacionālās kustības aktīvisti, kas iestājās par latviešu valodu un latviešu kultūras attīstību neatkarīgi no krievu vai vāciešu ietekmes. 

Turklāt ir liecības par latviešu valodā publicētiem laikrakstiem, kas ir vecāki par 1861. gadu. 

Pirmais periodiskais izdevums latviešu valodā bija 1768. un 1769. gadā izdotais žurnāls Latviešu Ārste, kura mērķis bija palīdzēt zemniekiem izvairīties no slimībām un informēt viņus par dažādam ārstniecības metodēm. Žurnāla autors bija vācu ārsts Pēteris Vilde, bet no vācu valodas to tulkoja Smiltenes mācītājs Jēkabs Lange.

Savukārt pirmais laikraksts latviešu valodā bija 1822. gadā Jelgavā izdotās Latviešu Avīzes. Laikraksta redaktors Kārlis Vatsons avīzes mērķi skaidroja šādi: “Sargāt latviešu tautas īpatnību un valodu, nopietni un jokiem apkarot ģermanomāniju.”

 “Tieši krievi Rīgā atvēra pirmo teātri un pirmo mākslas galeriju.”

Lai uzzinātu informāciju par pirmo Rīgas teātri, Re:Check sazinājās ar Nacionālā teātra literāro padomnieci un teātra pētnieci Ievu Struku. Pētniece norāda uz savu rakstu Latvijas enciklopēdijā. Tajā viņa skaidro, ka pirmo stacionāro teātri Rīgā – Rīgas Vācu Teātri – 1782. gadā dibināja vācbaltiešu izcelsmes mecenāts Oto Hermans fon Fītinghofs.

Savukārt par Rīgas muzeju un galeriju vēsturi Re:Check konsultējās ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores vietnieci un Latvijas Muzeju padomes dalībnieci Unu Sedlenieci.

“Apgalvojums nav pamatots un  precīzs,” skaidro Sedleniece. “Pieņemu, ka iegansts šādam izteikumam ir Rīgas un Latvijas teritorijas nominālā atrašanās Krievijas impērijas (Vidzemes guberņas) sastāvā 19. gs. – laikā, kad Rīgā formējās pilsētas publiskā mākslas dzīve, kura tomēr nebija impēriskās pārvaldes iniciatīva, bet gan cieši saistīta ar daudzu vietējo, pārsvarā vācbaltiešu izcelsmes kolekcionāru, mākslas pētnieku un interesentu rīcību un lēmumiem.”

Sedleniece skaidro, ka Latvijas teritorijā publisko muzeju vēsture sākās 1773. gadā ar Himzela muzeju, kurā tika izstādīta Rīgas pilsētai nodotā vācbaltiešu ārsta Nikolausa fon Himzela kolekcija. Savukārt 19. gadsimta sakumā šī kolekcija tika sadalīta un kļuva par pamatu vairākiem mūsdienās pastāvošiem muzejiem. Tālāku Rīgas publisko mākslas galeriju tapšanu 19. gadsimtā iniciēja biedrības, daudzas turīgo pilsoņu dzimtas un kolekcionāri, saņemot arī tiešu Rīgas pašpārvaldes atbalstu.

Balsoties uz ekspertu teikto, Re:Check secina: lai gan Rīgas teātru, muzeju un mākslas galeriju pirmsākumu laikā pilsēta bija Krievijas impērijas daļa, teikt, ka krievi ir atbildīgi par šo kultūras institūciju radīšanu, nav pareizi.

“Tieši krievi atvēra pirmo augstskolu Latvijā – Rīgas Politehnisko institūtu.”

Tagadējās Latvijas teritorijā pirmā augstskola tiešām bija Rīgas Politehniskais institūts (RPI), tomēr Alkšņa tekstā trūkst būtiska konteksta.  

Informāciju par Rīgas Politehniskā institūta dibināšanas vēsturi Re:Check smēlās Rīgas Tehniskās universitātes izdotajā zinātniskajā monogrāfijā Ernsts Nauks (1819–1875). Rīgas Politehnikuma pirmais direktors.

Monogrāfijā teikts, ka 1861. gadā darbu sāka Rīgas Politehnikuma padome. Tās priekšsēdētājs bija pilsētas birģermeistars Oto Millers, un sekretārs – Hermanis fon Šteins. Politehnikums sāka savu darbību 1862. gadā pēc tam, kad Krievijas imperators Aleksandrs II Romanovs apstiprināja institūta darbības mērķa un uzdevumu nolikumu.

Politehniskais institūts darbojās Krievijas impērijas paspārnē. Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā vēsturniece Zane Rozīte raksta: “Institūts atradās Krievijas Impērijas Finanšu ministrijas pārziņā un bija pakļauts tiešai Baltijas ģenerālgubernatora pārraudzībai, kurš pildīja arī RPI kuratora pienākumus. Kurators apstiprināja RPI Padomes lēmumus, kas skāra institūta pārvaldi, mācību programmu, studentu uzņemšanu un mācību maksas noteikšanu.”

Neskatoties uz atrašanos Krievijas paspārnē, Rīgas Politehniskais institūts bija privāta augstskola, kuru uzturēja Baltijas muižniecība. Mācības tika veidotas pēc Cīrihes un Karlsrūes tehnisko augstskolu parauga un notika vācu valodā. Institūta pirmais direktors (rektors) bija Prūsijā dzimušais Ernsts Nauks. Savukārt mācībspēki galvenokārt nāca no Vācijas, Šveices un Austrijas. 

Ņemot vēra Rīgas politehniskā institūta dibinātājus un uzturētājus, kā arī tā starptautisko mācībspēku un mācības vācu valodā, Re:Check secina: ir nekorekti apgalvot, ka krievi atvēra pirmo augstskolu Latvijā.

“Tieši krievi sava “krieviskuma” dēļ pēc uzvaras Ziemeļu karā 1721. gadā genocīda vai asimilācijas vietā sāka sūtīt latviešu cilšu (uzsveru – nevis tautas, bet cilšu) zemnieku bērnus uz labākajām Krievijas universitātēm.”

Re:Check konsultējās ar Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktoru un vēstures zinātņu doktoru Gvido Straubi. Vēsturnieks skaidroja: “Īsi – šis apgalvojums ir aplams (..) Nezinu nevienu faktu, ka kāds [Latvijas teritorijas] pamatiedzīvotājs būtu sūtīts [uz Krievijas universitātēm].”

Savukārt to, kādēļ iekarotās Latvijas teritorijas iedzīvotāji netika iznīcināti vai asimilēti, Straube skaidro ar tā laika Krievijas politiku. Proti, 18. gadsimtā Krievija iekarotajās teritorijās pie varas atstāja jau esošās institūcijas un saglabāja veco likumdošanu. Pastāvēja arī relatīvi draudzīga nodokļu politika – iedzīvotājiem bija jāmaksā ļoti mazi nodokļi. Zemie nodokļi, protams, ar laiku paaugstinājās, bet sākotnēji Krievija centās radīt pārliecību, ka jaunā politiskā vara ir draudzīgāka par veco. Šādi Krievija centās izvairīties no nemieriem. Tas, iespējams, tika darīts, ņemot vērā tā laika Zviedrijas pieredzi. Kad zviedri sāka realizēt muižu redukciju, izveidojās opozīcija, kas sekmēja zviedru padzīšanu Lielajā Ziemeļu karā. 

Tomēr šāda veida politika Krievijai nebija universāla. Straube min Ingermanlandi (mūsdienās teritorija ap Sanktpēterburgu). “Tur šodien neko neatradīsim no tās iepriekšējās kultūras, kas līdzīgi kā Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā bija baltvāciski igauniska,” stāsta vēsturnieks. “Pēteris I, [tā laikaKrievijas cars], šo teritoriju totāli iztīra un nomitina tur krievus, lai jaunās galvaspilsētas tuvumā nav nedrošu iedzīvotāju.”

Balstoties uz Latvijas vēstures institūta direktora sniegto informāciju, nav pamata domāt, ka pēc Ziemeļu kara latviešu zemnieku bērni tika sūtīti mācīties uz Krievijas augstskolām. Savukārt to, kas tika darīts ar iekaroto zemju iedzīvotājiem, kultūru un varu, noteica tā laika politiskie apstakļi, nevis “krieviskums” vai citas abstraktas cilvēku īpašības.

Re:Check sarakstījās ar Viktoru Alksni sociālajā medijā VKontakte. Alksnis skaidroja, ka informāciju ieguvis no diviem avotiem. Pirmais ir kāds Jura Bojāra raksts, kas 1988. gada oktobrī esot publicēts laikrakstā Padomju Jaunatne. Otrs avots ir 1987. gadā ļoti mazā tirāžā izdotā grāmata, kas saturēja materiālus no Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas konferences Latvija un Krievija: vēsturiskie un kultūras sakari. Alkšņa minētie avoti Re:Check nav pieejami un sazināties ar kādreizējo politiķi, Augstākās Padomes deputātu Juri Bojāru neizdevās. Tādēļ pēc palīdzības vērsāmies pie vēsturnieka un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētnieka Kaspara Zeļļa.

Zellis skaidroja, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas analītikas datubāzē atrodams tikai viens 1988. gada oktobrī publicēts Padomju Jaunatnes raksts, kur Juris Bojārs ir bijis līdzautors. Tas bija par LPSR konstitūciju. Gan Re:Check, gan Zellis pārliecinājās, ka tajā nav neviens no Alkšņa apgalvojumiem. Iespējams, Alksnis ir domājis krievu laikrakstu Sovetskaja Molodjož, bet tas Re:Check nav pieejams. Jāpiebilst – pat ja šajā izdevumā ir kāds Bojāra darbs, tas nenozīmē, ka raksts ir vēstures liecība par 18. un 19. gadsimtu.

Otra avota (konferences krājuma) pamatā ir Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas referāti, kas tika prezentēti Politiskās izglītības namā. Šīs konferences iemesls esot bijusi cīņa pret tā sauktajiem rietumu imperiālistu vēstures viltojumiem. Īpašs uzsvars konferencē bijis uz Krievijas un Latvijas vēsturiskajiem un kultūras sakariem, proti, tajā uzsvērts, ka viss labais esot nācis no Krievijas. “Mūsdienīgi vērtējot, tā bija daļa no tā laika integrācijas propagandas,” skaidro Zellis. “Astoņdesmito gadu otrajā pusē šo jautājumu, kā arī “tautu draudzības” jautājumus pūlējās pastiprināt, tādejādi to izspēlējot pret sabiedrībā mostošos nacionālismu un interesi par [tā saucamo] noklusēto vēsturi.”

Re:Check ar Facebook Messenger starpniecību vērsās arī pie daugavpilieša Makejeva, kas Alkšņa tekstu pārpublicējis, taču atbildi nesaņēma.

Secinājums: Viktora Alkšņa apgalvojumi, kas tagad atkal kļuvuši populāri sociālajos medijos, nav patiesi. Tie ir pretrunā ar vēsturiskām liecībām un balstās uz nepilnīgu, no konteksta izrautu informāciju. Avoti, uz kuriem balstās Alksnis, nav ne vēsturiskas liecības, ne vēsturnieku pētījumi.


Šis raksts ir daļa no Re:Check darba, pārbaudot iespējami nepatiesus vai puspatiesus Facebook ierakstus, attēlus un video. Par Re:Check sadarbību ar Facebook lasiet šeit.

Visus Re:Check rakstus lasi ŠEIT!


Par projektu: Re:Check ir Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica paspārnē strādājoša faktu pārbaudes un sociālo tīklu pētniecības virtuāla laboratorija. Pārbaudīto faktu vērtējumam izmantojam piecas iespējamās atzīmes un krāsas: patiesība (izteikums ir precīzs un faktoloģiski pierādāms), tuvu patiesībai (apgalvojums ir lielākoties patiess, taču ir pieļautas sīkas neprecizitātes), puspatiesība (apgalvojums satur gan patiesu, gan nepatiesu informāciju, daļa faktu ir noklusēta), drīzāk nav taisnība (apgalvojumā ir kripata patiesības, taču nav ņemti vērā būtiski fakti un/vai konteksts, līdz ar to izteikums ir maldinošs vai ārpus konteksta) un nav taisnība (apgalvojums neatbilst patiesībai, tam nav pierādījumu, izteikuma autors neapzināti maldina vai melo). Vērtējumu piešķir vismaz divi redaktori vienojoties. Ja arī jūs redzat apšaubāmu apgalvojumu, sūtiet to mums uz recheck@rebaltica.com


NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712

Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai to izdarītu, lietotnes ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu zīmolu un sekojiet tālākajām norādēm.