Foto Reinis Hofmanis

Divas stundas dienā – tik daudz valsts apmaksā asistentu Arvīdam, kuram vajadzīga īpaša aprūpe. Ina Dziļuma dēlu audzina viena.

Ina strādā par masieri, dzied korī un vakaros no putnu spalvām darina īpašus aksesuārus ceremonijām. Inas dēlam Arvīdam (16) ir bērnu cerebrālā trieka. Īres mājā Bauskas novada Ceraukstē kopā ar Inu mīt viņas mamma Inta. “Es nezinu kā dzīvotu, ja mamma nebūtu pakārtojusi visu savu dzīvi mums,” saka Ina, kad tiekamies pie viņas mājās.

Kad Arvīdam bija 7 gadi un jaunākajam dēlam Eduardam 3, Ina bija iegājusi sevī. Aizvien noslēgtāka. Nemācēja izteikties, lai arī domas galvā bija sakārtotas. Vairs neprata prasīt palīdzību. “Jo ilgāk tajā kapsulā esi, jo vairāk degradē bērnu. Sevī ierāvies cilvēks neko nevar otram dot. Tāpēc es apzināti vilku sevi ārā no kapsulas, kurā biju dzīvojusi vairākus gadus,” Ina atceras. Vīramāte piekrita pieskatīt Arvīdu, lai Ina varētu braukāt uz Rīgu, uz Kosmozofijas institūtu Saskarsme, lai apgūtu alternatīvās medicīnas tautas dziednieka amatu. “Man bija daudz jautājumu sev, sprāga ārā viss sakrātais.” Pēc studijām Rīgā Ina 2013. gadā turpināja mācīties – turpat Bauskā klasiskās masāžas kursos.

Ap to laiku vīrs devās peļņā uz Angliju. Attiecības pamazām izira. “Tas bija likumsakarīgi, jo mēs neizrunājāmies. Izdegām katrs pa savam. Viņš nestāstīja kā jūtas, un es arī ne.” Lai saglābtu ģimeni, Ina nolēma 2015. gadā pārcelties uz Lielbritāniju pie vīra. Jaunākajam dēlam Eduardam tobrīd bija 7, Arvīdam – 11. Laulību uzlabot neizdevās, svešā vide nepalīdzēja. Bija jāpieņem smags lēmums – atstāt mazo brāli ar tēti. Ina saprata, ka ar Arvīdu vīrs netiktu galā, tāpēc tika nolemts, ka Anglijā paliks Eduards. “Es gribēju iedot dēlam bērnību. Ja vēlas zīmēt, lai zīmē, nevis viņam jāpieskata brālis. Un – visu mūžu.”

Kad 2016. gadā Ina atgriezās Bauskā, viņa turpināja aprūpēt pensionāru Vilni, ko bija iesākusi vēl pirms došanās uz Angliju. “Es vilku sevi cilvēkos. Iestājos korī, lai būtu cilvēkos. Sāku kontaktēties ar klasesbiedriem,” atceras Ina.

Patlaban Latvijā ir 8330 bērni ar invaliditāti, no kuriem 2548 nepieciešama īpaša aprūpe. Lielākoties tie ir bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem vai smagu garīgu atpalicību. Kādas palīdzības īpašo bērnu mammām trūkst? Ina atbild: “Iespējas socializēties. Mēs esam piesietas. Reāli piesietas.”

Valsts apmaksā 10 h nedēļā pavadonim, kurš Inai ar Arvīdu palīdz nokļūt uz un no skolas. Par pavadoni noformēta Inas mamma. Viņai ir arī asistenta statuss, un nedēļā pieskata Arvīdu vēl 10 stundas – tātad 2h dienā. Arvīdam paveicies, ka viņš līdz plkst 16 var būt Pamūšas speciālajā skolā. Tad Ina aprūpē Vilni un palīdzēt socializēties kādam jauneklim ar garīgiem traucējumiem. Piemēram, iepirkties. “Uz masāžām klienti nāk vakaros,” skaidro Ina. tas iespējams tikai tāpēc, ka mamma pēc plkst. 16 puiku pieskata ilgāk nekā divas stundas. Vēl Arvīdam no valsts pienākas apmaksātas pavadoņa 20h nedēļā ārsta vai terapiju apmeklējumam, taču Arvīds iztērē vien pāris stundas, dodoties uz mūziku. Atlikušās nevar noformēt kā brīvā laika pavadīšanu, jo visas tiek uzskaitītas speciālā lapā ar pulksteņa laikiem un ārsta vai skolas zīmogu apakšā.

Mēnesī Inas mamma “nopelna” ap 120 eiro uz rokas. Viņai nav apmaksāta atvaļinājuma, nav veselības apdrošināšanas. “Ja būtu vairāk asistentu, daudzas mammas atgrieztos darba tirgū. Un, es domāju, ka tas nav nereāli, jo, ja tas būtu labi apmaksāts darbs, cilvēki atrastos.”

Kad šis raksts tapa vēl pirms pandēmijas, Ina devās savā pirmajā ceļojumā 16 gadu laikā. Divām nedēļām Spānijā. Inas mamma tika galā ar Arvīdu. “Nezinu, cik ilgi mana mamma spēs to vilkt,” saka Ina. No tā lielā mērā atkarīgā puikas nākotne. Pēc diviem gadiem Arvīdam paliks 18. Kas būs pēc tam? Ina nopūšas. “Skumji par to domāt. Iespējams, atvērsies kāds dienas centrs. Jā, es esmu domājusi arī par institūciju, taču pagaidām ir labi šādi. Es droši varu teikt, ka man patlaban ir laimīgs bērns!”

Covid-19 apklusināja vienu no Inas miera ostām – masāžas kabinetu Bauskā. Cilvēki vienkārši pārstāja nākt. Ina cer septembrī darbus atsākt citā formā. Laimes istabiņa kā tāda nepazudīs!


Kā izskatās viena diena īpašā bērna mammas dzīvē


Ina īrē māju Ceraukstē, kas ir ap 10 km no Bauskas.

7.00 “Lācīti, es tūlīt nāku!” Ina uzsauc, kad no otrā stāva sadzirdamas skaņas, kā ieņaudētos kaķēns.

Arvīds pamodies, sauc mammu. Puikam ir lielas, saprātīgas acis un, viņš smaida.


“Zobus netīrīšu, jo diez vai to gribēsit redzēt. Traki asiņo smaganas,” saka Ina.

7:15 Kad omlete apēsta, laiks zālēm. Ik rītu – četras tabletes.


Tas ir grūti, jo Arvīdam vāji strādā rīšanas reflekss. Mute vaļā jāpalauž. Ina aizspiež degunu, lai puika zāles norij. Arvīds rīstās. “Piedod, dēls,” nosaka Ina.


Tabletes vajadzīgas spastikas un epilepsijas mazināšanai. Spastika veidojas tāpēc, ka smadzeņu bojājuma dēļ muskuļi nesaņem signālus, kas liek tiem strādā pareizi. Dzīvē tas izskatās kā ilgstoši krampji.
7:20

Arvīdam ir izteiksmīgas acis. Ar tām viņš stāsta daudz. Kad prasa – kur pulkstenis, viņš paskatās uz to.
7:30


Uz skolu, kas ir ap 20 kilometru attālumā. “Ergoterapeiti teiktu, ka es nepareizi nesu, taču šādi varu tikt ārā pa durvīm.”

8:00


Pamūšas speciālajā pamastkolā mācās 112 bērnu. Pirms desmit gadiem bija 81 bērns. Arvīda klasē – četri. Viens ratiņkrēslā otrs neredzīgs, trešais ar autismu – Arvīds


Ina dodas pie Viļņa, kuru aprūpē ik dienu jau septīto gadu.


Kāda ir Ina? “Riebīga!” Vilnis gardi smejas. Kad Ina aizbrauc uz veikalu, Vilnis saka: “viņa man kā meita.”

10:00


Laimes istabiņa ir Inas masāžas kabinets. “Man bija nostiprinājusies pašpārliecinātība. Jutu, ka varu to izveidot. Tas ir mirklis, kur trakajā ikdienā vari smelties spēku.”

12:00


Pakaļ dēlam.


Kad Arvīds iekunkstas, Ina nosmej: “Ko tu saki? Rupjiem vārdiem nelamājies.”

12:30

Uz mūziku.

Jānim ir viena no četrām stīgu gultām Latvijā. Uz tās guļot, stīgu vibrācijas iet cauri ķermenim. Arvīds ir sajūsmā.

14:30

Mājās. Vēl jāsacērt malka. “Sāku smēķēt, kad Arvīds bija mazs. Un uzreiz sapratu, kāpēc tādu bērnu vecāki smēķē: tās ir tās divas minūtes, kad bērns nav uz rokām.”

15:00


Vakaros Ina taisa procesiju aksesuārus. “Izklausās jau jocīgi tā teikt, bet pluss tas, ka Arvīds ir guļošs, jo varu darīt savas lietas. Kad nevaru ievērt diegu, tad viņam ir smieklīgi.” Kaste pilna spalvu, putnu spārnu un koši baltu galvaskausu, ko Ina nospodrinājusi. Šamaniskos aksesuārus ceremonijām viņa kā InKaKain pārdot etsy.com.


Kad mājās ir Inas mamma, ir iespēja doties uz kori, ansambli. Ina arī privāti mācās vokālu.


Raksts tapis sērijā “Mūžīgie bērni”, ko Re:Baltica veido kopā ar Latvijas sabiedriskajiem medijiem LTV, Latvijas Radio un lsm.lv. Sērija ilgs no 29.jūnija līdz 13.jūlijam.


NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712

Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai veiktu ziedojumu, aplikācijas ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu logo un sekojiet tālākām norādēm.

Autore Ieva Alberte
Redaktore Sanita Jemberga (Re:Baltica)
Foto Reinis Hofmanis
Tehniskā palīdzība Madara Eihe