Rihards, Pegija un Ilze ir uzauguši dažādos laikos un viens no otru nepazīst. Taču viņiem visiem ir kas kopīgs - viņi ir pieredzējuši, kā gadiem sit viņu māti un no vardarbības ģimenē cietuši arī paši.” Avots: LTV, Re:Baltica filma “Bērni pa vidu”

No vardarbības cietušās sievietes bieži skaidro, ka nav aizgājušas, lai bērniem būtu tēvs. Viņu pieaugušie bērni tagad uzdod pretjautājumu – kāpēc mātes viņus nepasargāja, aizejot un aiztaupot viņiem traumas, kas nepāriet.

Nedēļas nogalēs Ilze Bērziņa (46) parasti bija mājās ar vecākiem. Darbdienās viņa dzīvoja pie vecmāmiņas mežā pie jūras, jo vecāki strādāja Rīgā – tētis elektrorūpnīcā, mamma poliklīnikā. Pie vecmāmiņas Ilze bija laimīga. Abas mežā cēla štābiņu, gāja uz jūru.

Bet tad pienāca nedēļas nogale. Mamma Ilzi paņēma pa ceļam uz mājām. Lai gan meitenīte viņu redzot priecājās, tuvojoties mājām, mazā sāka raudāt. Tēvs atkal dzēra un skandalēja. Vienā no strīdiem viņš pagrūda mammu tā, ka viņa krita, sasita pakausi un zaudēja samaņu. Tēvs pagriezās un aizgāja.

Ilzei tobrīd bija četri gadi. Viņa sēdēja uz grīdas un raudāja, jo domāja, ka mamma ir mirusi.

Pēc brīža mamma atguva samaņu un palūdza atnest samitrinātu dvieli. Un tā bieži. Iedzeršana, strīdi, ik pa laikam arī fiziska vardarbība.

Līdzīgi bija arī Pegijai Geidānei (24). Viņa ar pusbrāli un pusmāsu uzauga laukos, bet skolā gāja Liepājā. Patēvs, ko līdz pusaudža vecumam uzskatīja par savu tēvu, mīlēja iedzert un rīkot skandālus. Ja sākotnēji mamma sišanu no bērniem centās slēpt, sākumskolas posmā tas vairs nebija iespējams. Kad Pegija gāja 3. klasē, patēvam jau bija vienalga, vai bērni redz notiekošo. Reizēm viņi mēģināja vecākus izšķirt un cieta paši. “Zilas acis mums nebija, mammai bija zilas acis. Mums varbūt bija izrauti mati un nospiedums uz rokas,” atceras Pegija.

Trešklasniekam Rihardam no tēva bija tik ļoti bail, ka viņš, sajutis alkohola smaku, pirms ieiešanas dzīvoklī aiz bailēm piečurāja bikses. Zināja, ka sitīs. Gan viņu, gan mammu. Ja tēvs bija skaidrā, sita tikai viņu. Mamma klusēja, lai nedabūtu pati. Sišana turpinājās līdz 12 gadiem, līdz kādā reizē tēvs Rihardu iesvieda gultā, bet puika ar kājām atspiedās tēvam pret krūtīm un viņu atgrūda. Pēc tam Rihards aizbēga pa logu.

Rihardam no tēva bija tik ļoti bail, ka viņš pirms ieiešanas mājās aiz bailēm piečurāja bikses. Zīmējums: Vita Radziņa

Gadu vēlāk tēvs aizgāja pie citas sievietes. Pēc dažiem mēnešiem cieta autoavārijā un nomira. Bērēs Rihardam Vālandam (58) visgrūtāk bija notēlot asaras. “Es biju laimīgs. Viss, murgs beidzies,” atceras Rihards.

Ilze, Pegija un Rihards ir uzauguši dažādos laikos un viens no otru nepazīst. Taču viņiem visiem ir kas kopīgs – viņi ir pieredzējuši, kā gadiem tiek sistas viņu mātes un cietuši arī paši. 2018. gadā sociālo rehabilitāciju Latvijā saņēma 1328 bērni, kas bija cietuši no vecāku vai cita ģimenes pieaugušā fiziskas, emocionālas, seksuālas vardarbības vai pamešanas novārtā, rāda Labklājības ministrijas dati.

Taču, kā secina britu pētniece Ruta Gilberte (Ruth Gilbert), oficiālā statistika no reālās var atšķirties pat līdz desmit reižu.

Taču skaidrs ir viens – pārdzīvotais atstāj traumas uz mūžu. Sākot ar psiholoģiskām un beidzot ar reālām veselības problēmām.

Mūžīgā spriedze

Kad Ilze sāka iet skolā, viņa dzīvoja pie vecākiem arī darbdienās. Tēvs strādāja vietējā zvejnieku kolhozā, uzcēla ģimenei māju. Ilze bija kluss bērns. Tēvs viņu neaiztika, tikai mammu, taču pret Ilzi bija emocionāli vardarbīgs. Kliedza, ka viņa dzīvē neko nesasniegs, “kompleksos iedzina pamatīgi”.

Tēvs mammu pagrūda un viņa zaudēja samaņu. Mazā Ilze domāja, ka mamma ir mirusi. Zīmējums: Vita Radziņa

Ar laiku viņa izstrādāja savu izdzīvošanas taktiku. Centās pēc iespējas mazāk rādīties acīs. Pie pusdienu galda klusēja, lai lieku reizi nedotu iemeslu strīdam, jo tēvs varēja “uzsprāgt” par jebko. Tipiski varmākām, kas ar šādu rīcību atgādina, kurš ir noteicējs mājās, un vienlaikus apzinās, ka viņam par to nekas nebūs. Tikmēr mājinieki staigā uz pirkstgaliem un dzīvo nepārtrauktā stresā. “Man bija nenormāli bail no tēva. Man bija tādas bailes, ka pat jau pieaugušai, viņu ieraugot, mani pārņēma stīvums,” atceras Ilze.

Ar laiku Ilze jau pēc tēva soļiem atpazina, kad viņš iedzēris dodas uz mammas istabu skandalēties. Nereti šādās reizēs viņa paņēma jau iepriekš istabā noglabāto mēteli un muka uz mežu. Viņai bija iemīļota vieta zem lielas egles, kur Ilze sēdēja, pie krūtīm piespiedusi savu mazo sunīti. Meža klusums nomierināja.

Arī Pegija atceras, ka visu laiku dzīvojusi stresā. “Pat ja tajā dienā viņi nestrīdējās, naktī nevarēju gulēt. Sēdi tumsā un gaidi, kad būs sprādziens,” atceras Pegija. Viņa uztraucās par visiem, izņemot sevi. Jaunāko brāli, kam pietrūka pozitīvā tēva piemēra. Mammas drošību. Vecāko māsu, kas bieži nenāca mājās. Satraukums traucēja arī koncentrēties skolā, jo Pegija nemitīgi domāja par to, kas notiek mājās. Kas viņu sagaida, kad tur atgriezīsies. Patēvs viņu neaiztika, bet fakts, ka viņa redzēja, kā sit mammu, bet viņu pašu lamā, bija emocionālā vardarbība.

Pegija atceras, ka naktīs nevarēja mierīgi gulēt, jo gaidīja, kad būs nākamais vecāku strīds. Zīmējums: Vita Radziņa

Stress, ko izraisa neziņa, kad būs nākamais skandāls, postoši ietekmē bērnu psihi. Dažādi pētījumi rāda, ka nepārtraukta dzīvošana stresā palielina risku – bērniem “attīstīsies dažādas psiholoģiskās problēmas un psihopatoloģijas, piemēram, trauksme, depresija un alkohola un narkotiku atkarība.” To savā promocijas darbā par vardarbības izraisītiem veselības traucējumiem jauniešiem Latvijā izpētījusi Rīgas Stradiņa universitātes docente un sabiedrības veselības speciāliste Lauma Spriņģe (nav saistības ar autori – red.).

Izmantojot 2011.gadā Veselības ministrijas veiktas anketēšanas datus, Spriņģe aprēķināja, ka no nedaudz vairāk kā 1000 aptaujātajiem jauniešiem vardarbību pret māti bija pieredzējuši gandrīz 13% respondentu. 16% bija piedzīvojuši paši no vecākiem vai kāda mājas dzīvojoša pieaugušā.

Veselības ministrijas pētījumā jaunieši, kuriem bērnībā bijis augsts stresa līmenis, ievērojami biežāk arī norādīja uz dažādām veselības problēmām: galvas, vēdera un muguras sāpēm, arī nomāktību, nervozitāti, grūtībām iemigt un koncentrēties.

Nereti šīs sūdzības ir psihosomatiskas – ilgstoši pakļautība stresam izpaužas fiziskās sāpēs. Spriņģes promocijas darbā kāda psiholoģe min teorētisku piemēru: pie viņas atved bērnu, kurš sūdzas, piemēram, par vēdersāpēm. Terapijā atklājas, ka viņš ilgstoši cieš no psiholoģiskas vardarbības un tad ir skaidrs, ka ar viņu jāstrādā psihoterapeitiski, jo, ar zālēm, noņemot tikai vēdera sāpes, tās atgriezīsies.

Jau pieaugušā vecumā Rihards saprata, ka viņa glābiņš no neprognozējamības bērnībā bija grāmatu lasīšana. Vienu un to pašu lasīja 10 – 15 reižu pēc kārtas. Piemēram, Nezinīti uz Mēness, jo “tas bija vienīgais, ko es savā dzīvē varēju kontrolēt. Notikumu gaitu grāmatā.”.

Viņa paša tālākā dzīve pēc tēva nāves veidojās sarežģīti. Viņš klaiņoja un “sanāca tā, lai nenokļūtu cietumā, 18 gadu vecumā es aizgāju kara skolā. Standarta ceļš, kapitāli nodzēros. Biju bomzis, bija narkotikas,” stāsta Rihards.

Viņš pats domā, ka šāda uzvedība bija rezultāts mazotnē pārdzīvotajai vardarbībai – protests pret māti, ka viņa neiejaucās, kad tēvs viņu sita, arī pusaudžiem raksturīgais dumpinieciskums pret apkārtējo pasauli. Taču četrdesmit gadu vecumā viņa dzīvē notika pārmaiņas. Kārtējā plostā viņa vainas dēļ izdega mātes dzīvoklis Salaspilī. Rihardu izglabā kaimiņš. Pēc atkopšanās, viņš joprojām atceras brīdi, kad vannas istabas spogulī ieraudzīja savu seju un nolēma: viss, pietiek. Viņš pārtrauca dzert.

Lai izprastu sevi, sāka mācīties eksistenciālo psiholoģiju un šobrīd pats sevi sauc par psihoterapeitu apmācībā.

Kādēļ mamma neiet prom?

Viens no Ilzes bērnības sapņiem bija, ka mamma pametīs tēti un viņas laimīgi dzīvos atsevišķi. “Nāks Ziemassvētki, cepsim piparkūkas, vai arī būs mana dzimšanas diena – visi svētki, ko bērni gaida,” atceras Ilze. Taču mamma palika. “Mammīte bija mīļa, bet, kad ar viņu runāju, tikai mierināja: viss būs labi.”

Ilze atceras, ka vismaz vienu reizi mamma aizgāja pie savas mātes, bet tēvs atnāca ar rožu klēpi, draudēja pakārties, nolūdzās, un viņas aizgāja atpakaļ. Ilze par to ilgi dusmojās uz mammu, lai arī atklāti neizrādīja. Tikai salīdzinoši nesen viņa saprata, ka “mammai jau nebija kur iet.” Vecmāmiņa bija konservatīva un viņai nepatika, ka tēvs ieradās skandalēties arī viņas mājās. “Vēlāk atcerējos, ka bija arī teksti: ja aiziesi, nogalinās ne tikai mammu, bet arī mani. Kura sieviete riskēs? Tas bija laiks, kad nebija kam prasīt palīdzību. Nebija krīžu centru, milicija nebrauca, kaimiņi izlikās, ka nekā nav.”

Draudi atņemt vai nodarīt pāri bērniem ir spēcīgs šantāžas ierocis agresoru rokās. 2014. gadā Eiropas Savienības valstīs veiktā pētījumā par vardarbību pret sievieti, 7% sieviešu norādīja, ka partneris draudējis atņemt bērnus, 3% partneri draudējuši izrēķināties ar bērniem, bet vēl 3% to arī izdarījuši.

Ilze par mājās notiekošo nevienam nestāstīja. Pat tuvākajai draudzenei nē, jo “man bija divējādas izjūtas – liels kauns, ka man bija tāda ģimene, tāds tēvs. Un man bija vainas sajūta, pati tagad nesaprotu par ko jutos vainīga.”

Ilze bērnībā daudz laika pavadīja pie jūras kopā ar vecmāmiņu. Tie bija viņas laimīgie brīži. Foto: LTV/Re:Baltica filma Bērni pa vidu

Bailes, kauns un vainas sajūta – šīs ir trīs spēcīgākās izjūtas, par kurām runā no vardarbības ģimenē cietušie bērni, stāsta Centra Dardedze psiholoģe Daina Dziļuma. Bailes ir gan par konkrēto situāciju, gan, ka tā atkārtosies. “Bērns bieži arī vaino sevi, ka kaut kā izprovocējis, ne tā rīkojies.”

Kļūstot vecākai, Ilze mēģināja mammu pasargāt. Stājās istabas durvīs, kad tēvs devās skandalēties. Reizēm viņš atkāpās, citreiz pagrūda nost. Lai arī tēvs viņu nesita, pusaudžu vecumā mēģināja uzmākties. Vienā šādā reizē viņa tēvu atgrūda un bez nekā aizskrēja un palika dzīvot pie vecmāmiņas. Tēvs pateica “meitas man vairs nav,” un aizliedza arī Ilzes mammai tikties ar viņu, stāsta sieviete.

RSU docente Spriņģe savā promocijas darbā izpētījusi, ka tēva vardarbība pret māti vairākas reizes palielina iespēju, ka vardarbību piedzīvos arī bērns. Īpaši tas attiecas uz emocionālo vardarbību, bet pastāv arī lielāka iespējamība fiziskajai vardarbībai un emocionālajai nevērībai.

Arī Pegija par notiekošo klusēja. Skolā viņa bija komunikabla, iesaistījās pulciņos. Klusēt bērni iemācījās no mammas, kas pati par sevi reizēm jokoja, ka viņai ir betona ģīmis. “Pēc kārtējā nakts skandāla, ja mammai nākamajā bija dienā jāiet uz darbu, tad tāda pati noraudājusies arī gāja. Pie darba durvīm saņemās un viss,” atceras Pegija. Vēlāk gan viņi saukuši policiju, bet tas “neko daudz nepalīdzēja, jo viņu paņēma uz 24 stundām, bet pēc tam viņš nebija priecīgāks. Kā policija pateica: kamēr neviens nav nosists, mēs neko nevaram palīdzēt.”

Kopš 2014. gada situācija Latvijā gan ir mainījusies un likumi vardarbības upuriem piedāvā vairāk aizsardzības. Viens no tiem ir pagaidu aizsardzība, kas liedz varmākam tuvoties ģimenes dzīvesvietai pat, ja tā viņam pieder. Šādu lēmumu var pieņemt tiesa un policija, ja upuris piekrīt. 2019. gadā tiesa pieņēma 942, bet policija – 679 šādus lēmumus. Šogad janvārī Rīgas pašvaldības policija ziņoja par gadījumu, kad meitas pusaudzes pierunāja māti parakstīt iesniegumu par aizliegumu tēvam tuvoties dzīvesvietai.

Pegija vairākkārt mēģināja runāt ar mammu, ka jāiet prom. Mamma it kā saprata, bet nekas nemainījās. Pegija atceras, ka kādā brīdī nesamaksāto rēķinu dēļ, dzīvoklim atslēdza apkuri un elektrību. “Zvanījām uz skolu, teicām, ka esam slimi, bet patiesībā mums nebija ne drēbes, ne grāmatu, nekā. Dzīvojām aukstā, tumšā dzīvoklī, kur visi dzēra un kliedza.”

Atstāšana novārtā jeb fiziskā nevērība ir viens no vardarbības veidiem pret bērnu. 2018. gadā pēc sociālo dienestu nosūtījuma rehabilitāciju pēc atstāšanas novārtā saņēma 133 bērni, liecina Labklājības ministrijas dati.

Visi trīs šī raksta varoņi stāsta, ka, par spīti bērnības pārdzīvojumiem, nejūt naidu pret vecākiem. Ilze ar mammu izrunājusies pirms viņas aiziešanas mūžībā. Mamma lūgusi piedošanu. Tēva bērēs gan neko nav jutusi – kā svešs cilvēks. Rihardam ar mammu uzlabojušās attiecības viņas pēdējā dzīves gadā, kad arī pats mainījies, jo pārtraucis dzert. Ja būtu iespēja tagad satikt tēvu, viņš viņu nenosodītu, bet arī neattaisnotu. “Tēvs bija pēckara bērns un tad fiziska vardarbība ģimenē bija norma,” stāsta Rihards. Arī skaidroties ar tēvu nebūtu jēgas, jo “varmākas neatzīst, ka ir varmākas. Viņiem vienmēr būs kāds attaisnojums savai rīcībai.”

“Es būtu gribējusi, lai mamma daudz ātrāk aiziet prom. Es labāk dzīvotu zem tilta ar cilvēkiem, ar kuriem jūtos labi, nevis ar cilvēku, kas liek justies slikti. Tu jūties, kā nekas. To es nesapratīšu, kā mamma varēja ļaut sev tā nodarīt. Es neļautu. Pārāk cienu sevi,” secina Pegija.

Dzīve pēc tam

Centra Dardedze psiholoģe Dziļuma skaidro, ka psiholoģijā, runājot par attiecībām, bieži piemin tādu jēdzienu kā “piesaiste”. Ģimenē, kur starp bērnu un vecākiem ir uzticēšanās pilnas attiecības, ir “droša piesaiste”. Savukārt, ja vecāks izturas neprognozējami, apdraudoši, veidojas “nedroša piesaiste”. Tā rada grūtības uzticēties apkārtējiem un vēlāk veidot arī partneratiecības. “Šiem cilvēkiem ir lielāks risks, ka viņi attiecībās ieņems upura vai pāridarītāja lomu; vai arī vispār izvairīsies no emocionāli tuvām attiecībām,” stāsta psiholoģe. Taču dzīves laikā piesaistes kvalitāte var uzlaboties, piedzīvojot pozitīvu pieredzi vai apmeklējot terapiju.

Pie šāda secinājuma nonācis arī Rihards. “Upuris nav vainīgs, ka ar viņu notikusi vardarbība, bet viņa atbildība ir, ko ar to darīt.” Viņš pēc alkoholisma perioda savā dzīvē sāka izglītoties dažādās jomās, interesējās par reliģiju, līdz apstājās pie psihoterapijas.

Pegijai atvērties palīdzēja laikmetīgās mākslas deju nodarbības. Viņa sāka dejot jau skolas laikā Liepājā, vēlāk turpināja Rīgā, bet tagad ar draudzeni vada pašas savu deju studiju. “Ja man nebūtu dejošana, noteikti par notikušo nerunātu. Es sāku to laist caur deju un tikai pēc tam runāt. Sapratu, par ko man kaunēties? Neesmu vainīga pie citu cilvēku izvēlēm.”

Pārstāt kaunēties par bērnībā notikušo Pegijai palīdzēja dejošana. Foto: LTV/Re:Baltica filma Bērni pa vidu

Pegija pati domā, ka ir būtiski mainījusies, taču viņai joprojām ir grūtības uzticēties apkārtējiem. Dzīve iemācījusies paļauties tikai uz sevi. “Nekad nevienam neprasu palīdzību. Nepaļaujos ne uz vienu. Man vajag visu zināt un darīt pašai,” secina Pegija.

Ilzes dzīvē lielākais balsts ir viņas vīrs, ar kuru iepazinās jau vidusskolā. Viņš viņu uzaicināja uz Ziemassvētku vakariņām un tur Ilze pirmo reizi ieraudzīja, ka attiecības ģimenē var būt arī citādākas. “Visi sēž pie galda un normāli sarunājas. Tajā brīdī pieņēmu lēmumu, ka man arī tā būs,” atceras Ilze un acīs sariešas asaras. Pēdējos gadus viņa ar vīru un meitiņu dzīvo Norvēģijā, abi aizbrauca īsi pēc finanšu krīzes.

Par bērnības pārdzīvojumiem viņa nedomā, taču joprojām cīnās ar sekām. Nedrošību, panikas lēkmēm, mazvērtības kompleksu. Kad vēl studiju laikā viņa kārtoja autovadītāja tiesības un instruktors braukšanas laikā sāka kliegt, “kļuvu paralizēta, nespēju adekvāti reaģēt.” Tiesības viņa toreiz tā arī neieguva. Ilze regulāri cīnās arī ar “nevarēšanām”. Pašas kritisko attieksmi pret sevi – ko tad nu es! “Kad bērnībā mēģināju ko teikt, reakcija bija: “Aizver muti, tavs viedoklis nevienu neinteresē.””

Ilze Re:Baltica atrakstīja pēc mūsu pirmās rakstu sērijas pagājušā gada pavasarī. Emocionālā vēstulē teica paldies par darbu un aprakstīja savus pārdzīvojumus. Bija domājusi, ka tie jau pagātne, bet citu sieviešu pieredzes stāsti lika visu izdzīvot no jauna. Viņa bija pārsteigta un sašutusi par nosodošajiem komentāriem, kas parādījās pie cietušo sieviešu stāstiem. “Palasot komentārus, man viss sāka mutuļot. Kā var pateikt “pati vainīga”, vai arī “tā ir ģimenes lieta un par to nevajag runāt?”” – neizpratnē bija Ilze. “Man tas neliekas normāli 21.gadsimtā.” Rezultātā viņa piekrita izstāstīt piedzīvoto, lai mainītu sabiedrības attieksmi un skaidrotu, ka vardarbība ģimenē nav norma.

* Raksts balstīts uz filmas varoņu stāstīto, bet iespēju robežās Re:Baltica sazinājās ar vēl vismaz vienu avotu, kas to apstiprina. Pegijas gadījumā – māsa (māte nav pieejama), Ilzes – labākā draudzene. Riharda gadījumā radinieki miruši un citu iespēju pārbaudīt nav.

Skatieties Pegijas, Ilzes un Riharda stāstu dokumentālajā filmā LTV 12.martā, plkst. 19:30, vai arī pēc tam lsm.lv un Re:Baltica sociālajos tīklos.


NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712

Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai veiktu ziedojumu, aplikācijas ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu logo un sekojiet tālākām norādēm.

Autores: Inga Spriņģe (Re:Baltica), Adriana Roze
Redaktore: Sanita Jemberga, Re:Baltica
Grafikas un tehniskais atbalsts Madara Eihe
Zīmējumi: Vita Radziņa
Krieviski tulkoja TVNET