Izbraukājusi pasauli, cēsiniece Lelde Strazdiņa apzināti izvēlējās dzīvi mazpilsētā. “Lai arī ienākumi ir mazāki, dzīves kvalitāte to atsver vairākkārt. Strādāt sev un darīt to, kas patīk - tas ir luksuss.” Foto: Kaspars Goba
Share on FacebookTweet about this on TwitterEmail this to someonePrint this page
Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!

Lai gaidāmo darbaspēka trūkumu kompensētu ar pārbraukušajiem latviešiem, gadā jāatgriežas vismaz 9500. Šobrīd atbrauc apmēram puse, bet turpina izbraukt pa mazpilsētai ik gadu.

Lelde Strazdiņa (34) par cēsinieci kļuva pirms pusotra gada, kad uz nedēļu atbrauca pie mammas un domāja, ko darīt tālāk. Cēsis pievilka ar tīkamo vidi un pašvaldības atbalstu. 17 gadus pavadījusi ārpus Latvijas, Lelde tagad savā darbnīcā restaurē mēbeles, pārvērš noderīgās lietās vecus audumus un ir laimīga dzīvot Vidzemes mazpilsētā.

Nelielajā kafejnīcā, kur esam sarunājušas tikšanos, Leldi ieraugu, runājam ar pusmūža tūristu pāri. Spāņu valodā viņa stāsta, kur darbadienas vakarā Cēsīs garšīgi paēst. Piecas svešvalodas ir daļa no viņas pasaulē iegūtās bagāžas.

Lelde ir dzimusi un augusi Kurzemē. Uzreiz pēc vidusskolas aizbrauca uz Minheni pastrādāt par auklīti. Meklēdama ko siltāku, pārcēlās uz Barselonu un studēja interjera dizainu un restaurāciju. Vēl mācību laikā piepelnījas, saiņojot Ziemassvētku dāvanas nīderlandiešiem piederošā kosmētikas un dzives stila veikalā, līdz gadus vēlāk, kāpjot pa karjeras kāpnēm, šajā pašā uzņēmumā apmācīja personālu un konsultēja jaunu veikalu atvēršanu Spānijā, Nīderlandē un citur pasaulē.

“Labs darbs, laba alga, dzīve lidmašīnās un viesnīcu vakariņas desmitos vakarā,” pragmatiski uzskaita jaunā sieviete. Karjeras skrējienā izdega, vienlaikus sabruka attiecības ar draugu, un Lelde nolēma dzīvei, par kādu pati reiz bija saprņojusi, likt punktu. Ar mugursomu plecos devās uz Latīņameriku, kur vienatnē apceļoja Meksiku un strādāja kā brīvprātīgā ar bērniem Gvatemalā.

Beidzoties ceļošanai atļautajam laikam, Lelde atbrauca uz Cēsīm pie mammas. “Nedēļu dzīvojos, sajutu un redzēju sevi šeit. Ne mirkli to neesmu nožēlojusi.”

Vīzija ≠ realitāte

Jauna, izglītota, uzņēmīga, ar labu darba pieredzi ārzemēs – Lelde precīzi atbilst tam reemigranta tēlam, par kādu sapņo politikas veidotāji. Latvijas valstspiederīgo atgriešanās dzimtenē ir viens no plānotajiem risinājumiem drīzajam darbaroku trūkumam. Paredzams, ka 2030.gadā strādājošo skaits būs samazinājies par piekto daļu un gandrīz puse (46%) Latvijas iedzīvotāju būs vecāki par 50 gadiem.

Kopš 2000.gada migrācijas rezultātā Latvija zaudējusi vairāk nekā 250 000 cilvēku, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Plānošanas dokumentos zīmētās reemigrācijas vīzijas ir rožainas.

Ekonomikas ministrija vēl 2016.gadā tapušajās darba tirgus prognozēs lēš, ka astoņos gados (no 2015.līdz 2022.gadam) Latvijā būs atgriezušies 76 tūkstoši valstspiederīgo (ap 9500 gadā). No 2023. līdz 2030.gadam – vēl tikpat. Tās paredz, ka, tieši pateicoties reemigrantiem, jau 2019.gadā Latvijā iebrauks vairāk cilvēku nekā izbrauks. Lai gan zemākas dzimstības rezultātā kopējais iedzīvotāju skaits turpinās samazināties, reemigrācija kritumu darītu stipri lēnāku.

“Ir pilnīgi skaidrs, ka tas tā nebūs. Virzība nenotiek šajā virzienā. Mēs turpinām katru gadu zaudēt apmēram 10 000 cilvēku gadā līdzīgi tādām pilsētām kā Talsi, Dobele vai Bauska,” par tuvāko gadu prognozēm saka Latvijas Universitātes (LU) Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore Inta Mieriņa.

Saskaņā ar CSP datiem 2016.gadā vien Latviju pameta vairāk nekā 20 000 cilvēku, no kuriem vairāk nekā 17 tūkstoši ir Latvijas valstspiederīgie. Uz dzīvi Latvijā pārcēlās astoņi tūkstoši, no tiem Latvijas pilsoņi un nepilsoņi – tātad reemigranti – ir nedaudz vairāk kā pieci tūkstoši. Divu iepriekšējo gadu skaitļi ir līdzīgi, un daudzsološu tendenču tajos nav.

Arī Ekonomikas ministrija tagad atzīst, ka prognozes bijušas pārāk optimistiskas un ir vien mērķa scenārijs. Tas veidots, balstoties uz 2014.gada datiem, kad tendences bija pozitīvas. Realitātē 2016.gada emigrantu pārsvars pār imigrantiem izrādījās sliktāks pat par Eurostat daudz piezemētākajām aplēsēm. Tās līdz 2030.gadam pozitīvu migrācijas saldo Latvijai neparedz.

Grafika: Lote Lārmane

Algu atšķirības joprojām milzīgas

Mieriņa norāda uz vēl vienu negatīvu faktoru. Starptautiskā Valūtas fonda (SFV) pētnieki secinājuši, ka Latvija tāpat kā Lietuva, Čehija, Ungārija un Polija izceļas citu valstu vidū ar to, ka aizbrauc ļoti izglītoti cilvēki. Lielbritānijā, kur dzīvo gandrīz divas trešdaļas no 21.gadsimta emigrantiem OECD Eiropas valstīs, augstākā izglītība ir teju pusei, izpētījis migrācijas pētnieks LU profesors Mihails Hazans.

SVF pētnieki norāda, ka tas ilgtermiņā nozīmē arī vājāku valsts pārvaldi, jo tieši šādi cilvēki visvairāk pieprasa pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā. Savukārt vājāka valsts pārvalde mudina aizbraukt vēl vairāk. Tā arī neveicina augsti kvalificētu ārvalstu speciālistu piesaisti, kas šādās valstīs varētu mazināt tautiešu emigrācijas negatīvo efektu.

Ekonomikas ministrija reemigrācijas prognozes modelē, balstoties uz IKP un vidējās algas pieauguma prognozēm. Tā kāpj, 2017.gadā pārsniedzot 900 eiro pirms nodokļiem, taču atalgojums joprojām būtiski atpaliek no Lielbritānijas, Īrijas un Vācijas, kur krīzes laikā izceļojošo latviešu ir visvairāk. Vēl lielākas ir minimālās algas atšķirības, un tieši zemo algu saņēmēju Latvijā ir vairāk nekā citur.

LU pētnieki Mieriņas vadībā 2014.gadā aptaujāja vairāk nekā 14 000 latviešu ārzemēs. Tuvākajos piecos gados atgriezties plāno tikai 16% emigrantu. 30% atbildēja, ka apsvērtu atgriešanos pie noteiktiem apstākļiem, bet vēl 30% to darīt nedomā vispār. “Ir pietiekami daudz to, kas šobrīd neplāno atgriezties, bet skatās, kāda ir situācija. Svarīgi, lai laikā, kamēr sēž un gaida, viņi saglabātu piederības izjūtu Latvijai. Lai būtu kam atgriezties, kad Latvijā situācija uzlabosies,” Mieriņa uzsver aktīvas diasporas politikas nepieciešamību.

Biežāk minētais neatgriešanās iemesls ir uzskats, ka nav iespējams atrast viņiem pieņemamu darbu. Pētniece aicina arī skatīties uz konkrētām aizbraucēju grupām.

“Piemēram, veselības aprūpes darbinieki ir tie, kas aizbrauc milzu kvantumos, un viņi ir arī tie, kas vismazāk plāno atgriezties. Latvijā ir zemākais finansējums veselības aprūpei, algu atšķirības ir milzīgas, un tur situācija ir pilnīgi saprotama.”

Pēdējos gados atļaujas darbam ārzemēs mēnesī izņem vidēji 15 ārstu, liecina Ārstu biedrības informācija. Daļa no viņiem ir ārvalstnieki, un ne visi arī aizbrauc, taču vairums ir jaunāki par 35 gadiem. Veselības ministrija rēķina, ka 2025.gadā Latvijā trūks gandrīz tūkstoš ārstu. Māsu deficīts, salīdzinot ar šodienu, dubultosies līdz trim tūkstošiem.

Aizbraucēji kritiski vērtē Latvijas sociālās garantijas, veselības aprūpi un izglītības iespējas bērniem. Izteikta neapmierinātība ir arī reemigrantu vidū – lai gan izpētīts, ka mājās pārbraukušie vidēji ir ekonomiski aktīvāki un pelna vairāk nekā pārējie, viņi pret Latvijas valdības darbu noskaņoti daudz negatīvāk.

Plāns neefektīvs, jauna nebūs

2013.gadā valdība apstiprināja Reemigrācijas atbalsta pasākumu plānu trim gadiem. Atbildība tika saskaldīta vismaz 20 institūciju vidū, tā izpildei tika piešķirta puse no paredzētajiem trim miljoniem, un vairāki pasākumi palika uz papīra. Piemēram, tā arī nav izveidota viena institūcija, kurā cilvēki pirms atgriešanās varētu vērsties ar saviem jautājumiem, lai gan tieši informāciju par darba iespējām, uzņēmējdarbības sākšanu un dažādām sadzīviskām lietām reemigranti minējuši starp nepieciešamākajām atbalsta formām.

Pēc garām diskusijām 2016.gada nogalē tika nolemts, ka līdzīga jauna dokumenta nebūs. Tā vietā paredzēts, ka reemigrācijas politika tiks nodota Ārlietu ministrijai, kuras atbildībā jau ir attiecības ar diasporu. Uz jautājumu, kas tiks darīts, ministrijā atbild, ka konkrētas lietas tiks ietvertas diasporas politikas rīcības plānā 2019.-2025.gadam.

Tas nozīmē, ka līdz 2019.gadam jaunu reemigrācijas atbalsta pasākumu, visticamāk, nebūs.

Darbs pašvaldībām

“Tie, kas ir aizbraukuši peļņā, atpakaļ nebrauks, jo peļņa tur ir laba. Ir jādod kaut kas cits. Nākotnes vīzija, nevis nauda,” uzskata Lelde Strazdiņa, kas atgriezusies Latvijā pēc 17 gadu prombūtnes. Foto: Kaspars Goba

Lelde pēc 17 ārzemēs pavadītiem gadiem atbalstu saņēma, taču to sniedza pašvaldība, nevis valsts. Tā kā visi iekrājumi bija “atstāti” Meksikā, nācās domāt, ar ko sākt. Lelde pieteicās grantu konkursā “Dari Cēsīm”, kas ir viens no pašvaldības atbalsta pasākumiem mazās uzņēmējdarbības sākšanai. Ieguva 1500 eiro mēbeļu restaurācijas un šūšanas iekārtu iegādei un izveidoja uzņēmumu A-Dot. Telpu darbnīcai viņa nomā kādreizējā arodskolas ēkā Cēsu centrā. Pēc pašvaldības iniciatīvas tajā pirms pāris gadiem tika izveidots radošo industriju centrs. Tagad Skola6, kas ir vienīgā koprades māja ārpus Rīgas, ir pilna ar visdažādāko nozaru jaunajiem uzņēmējiem.

Cēsu pašvaldībai nav neviena finansiāla instrumenta, kas priekšroku dotu reemigrantiem. Taču atšķirībā no premjerministra Māra Kučinska (ZZS), kurš vēl 2016.gadā sacīja, ka aizbraukušos mājās nesauks, kamēr viņam nebūs, ko piedāvāt, Cēsis ar saviem aizbraucējiem cenšas būt ciešā kontaktā. Novada mērs personīgi devies tikties ar cēsiniekiem Īrijā un Lielbritānijā, tagad tiekot domāts par Norvēģiju un Vāciju, kur arī viņu ir daudz. Pašvaldība saviem emigrantiem regulāri izsūta e-pastus ar pilsētas jaunumiem, to skaitā darba vakancēm.

“Vai es paliktu šeit, ja nebūtu granta? Tas deva iespēju sākt uzreiz. Viņi redz, ka ir nākotne, ka cilvēks paliks Cēsīs. Iedod makšķeri, nevis zivi,” Lelde raksturo pašvaldības attieksmi. Reemigrantu aptaujās biežāk minētie atgriešanās iemesli ir ģimene, draugi un ilgas pēc Latvijas. Lelde – gluži pretēji  – sauc sevi par pasaules pilsoni, kura var labi justies jebkurā pasaules malā. Taču Cēsīs viņai ir tas, kā nebūtu citur – dabiska pārtika, tīrs gaiss, skaista, kājām izstaigājama pilsēta ar kvalitatīvu kultūras dzīvi un iespēja bez kredītu sloga strādāt sev pašai.


NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712

Teksts: Evita Puriņa
Foto: Kaspars Goba
Ilustrācijas un grafikas: Lote Lārmane, Re:Baltica
Datu analīze: Zane Vārpiņa, demogrāfe
un Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja
Redaktore: Sanita Jemberga, Re:Baltica

Finansēts ar VKKF atbalstu.
Datu analīzes speciālistu algoja
Frīdriha Eberta fonds (Friedrich Ebert Stiftung, Vācija)

Share on FacebookTweet about this on TwitterEmail this to someonePrint this page
Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!