Aina no filmas. Video autors: Carlos Cadenillas Brown
Share on FacebookTweet about this on TwitterEmail this to someonePrint this page
Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!

Viņi domā, ka brauc pēc vieglas naudas, taču attopas saules izdedzinātā ellē, kur pavada dzīves labākos gadus. Ik gadu ārvalstīs arestē vairāk nekā simt narkokurjeru no Baltijas, bet krīzes gados šis skaits dubultojās. Visvairāk baltiešu ir Peru cietumos. Jauni cilvēki, kuri satiekoties man saka — cenšos nedomāt par mājām un ģimeni, lai nesajuktu prātā.

Andrejs Debesnieks (36) ir satraucies. Četru gadu laikā kopš aresta Peru galvaspilsētas Limas lidostā par 1,5 kg kokaīna transportēšanu kuņģī viņu cietumā pirmo reizi apmeklē sieviete no Eiropas. Esmu ieradusies negaidīti. Vēl pirms divām dienām intervijas laikā noraidīju Andreja izmisīgo lūgumu atnākt vēlreiz. Viņš solīja bez videokameras izstāstīt visu, «kas šeit patiesībā notiek», bet es jau biju nopirkusi biļetes lidojumam uz cietumu Brazīlijā.

Taču Peru izspēlē joku — mani piekrāpj. Biļete uz Brazīliju izrādās nederīga, samaksātie 500 dolāri jāatgūst ar policijas palīdzību. Dažas dienas iepriekš noklonē arī manas kredītkartes datus un no konta nozog 600 dolārus. Esmu palikusi tikai ar skaidru naudu valstī, kur pat vietējie baidās uz ielas runāt pa mobilo telefonu, bet kafejnīcās pie galdiņiem ir ķēdes, lai dāmas var pieslēgt rokassomiņas.

Aina no filmas. Video autors: Carlos Cadenillas Brown

Nogurusi no saules un meliem, atceļu braucienu uz Sanpaulu un nolemju vēlreiz apciemot Andreju.

Sportiska auguma vīrietis zilām acīm mulsi smaida un drudžaini uzmazgā grīdu savas gultas priekšā. Sēžu uz gultas malas. Patiesībā tā ir betona lāva, pārklāta ar matraci. Kājgalī uz maza galdiņa stāv keramikas rūķis ar sarkanu cepuri, kurā var iespraust smaržkociņu. Andrejs to izmanto vakaros, kad pirms gulētiešanas uzsmēķē zāli stresa noņemšanai. Citādi nevarot aizmigt. Bezcerība dzen grīdā.

Cietumā ANCON2, kur Andrejs Debesnieks pavada pēdējos gadus, sodu par narkotiku pārvadāšanu izcieš aptuveni 25 baltieši. Cietuma direktors man stāsta, ka šeit ir tikai 18 Baltijas valstu iedzīvotāji, bet es viņam neticu. Pati esmu satikusi šeit vismaz 20 narkokurjerus, turklāt puspatiesības man iepriekšējās divās nedēļās mēģinājuši iebarot arī citi ierēdņi. Peru ir viena no kokaīna ražotājlīderēm pasaulē, un tieši tās cietumos atrodas visvairāk Latvijas narkokurjeru. Narkomūļi, kā viņus sauc policija un akadēmiskie pētnieki. Andrejs ir viens no viņiem.

Soļa attālumā no gultas ir pāris kvadrātmetru liels betona kubs, kas kameras vidū ieskauj izlietni un tualetes caurumu grīdā. Uz sienas uzzīmēts stilizēts vīrietis plandošiem matiem. Attēla skici Andrejs aizņēmies no kameras biedra — tetovēšanas meistara poļa, kurš manas vizītes laikā gultā lasa grāmatu. Vēl uz sienas top kareivis ar zobenu no vecas Arnolda Švarcenegera filmas. Andrejs rāda krāsainus stikliņus mazā kastītē, ar kuriem vēlāk izrotās zīmējumu.

Andrejs Debesnieks. Video autors: Carlos Cadenillas Brown

Siguldā uzaugušais vīrietis cenšas, lai zili krāsotā kamera izskatītos mājīgāka. Apmēram 10 kvadrāmetrus lielajā telpā ir četras divstāvu betona gultas, bet iemītnieki ir tikai četri. «Bija arī viens narkomāns, bet mēs viņu izsviedām,» paskaidro Andrejs. «Narkomānu» mocījusi paranoja, un reiz viņš kamerā sakūris uguni. Izsviest kameras biedru Peru cietumā nav grūti, ja vien ir nauda, ko samaksāt apsargiem. Ja ir nauda, Peru cietumā ir iespējams teju viss.

Nolicis slotu, Andrejs notrauš neredzamas drupačas no baltā plastmasas galda ar puķainu vaskadrānu. Blakus viņam samulsis mīņājas kameras biedrs Darjus Šablevics (38) no Liepājas. Arī gara auguma, bet lempīgāks. Andrejs un Darjus turas kopā. Vismaz ir kāds, kam uzticēties vidē, kur uzticēties nedrīkst nevienam.

Darjus Šablēvics. Video autors: Carlos Cadenillas
Brown

Abu kameras biedru stāsts ir klasiks, to dzirdu no daudziem ieslodzītajiem. Arestēti Limas lidostā 2009.gadā, kad finanšu krīzes dēļ piekrituši kļūt par narkokurjeriem. Togad Latvijā bez darba palika līdz 20% iedzīvotāju. Treknajos gados pieraduši pie komfortablas dzīves uz kredīta, katrs nu meklēja izeju, kā prata. Daudzi atrada darbu ārzemēs, citi saskatīja izeju narkotiku pārvadāšanā. Andrejs kokaīnu veda kuņģī, Darjus — čemodānā.

«Krīzes fenomens,» — tā uzplaukušo narkotiku tranzītbiznesu vēl Latvijā man skaidroja policijas šefs Ints Ķuzis. Ārlietu ministrijas pārstāvji šo problēmu nopietnības ziņā salīdzina ar viltus laulībām, kas arī uzplauka krīzes iespaidā.

Līdzīga tendence novērota arī Igaunijā un Lietuvā. Lietuvas goda konsuls Peru stāsta — 2009.gadā, krīzes karstumā, vismaz reizi mēnesī saņēmis telefonzvanu par kārtējo lidostā arestēto lietuviešu narkomūli. Lidmašīnu reisi uz Eiropu pārsvarā izlido vakaros, tāpēc policija viņu modinājusi naktī.

«Aizej un nopērc kafiju,» Andrejs no skārda bundžiņas izkrata pāris monētu un iedod Darjum. Tikmēr pats uzliek vārīties ūdeni. Plastmasas traukā ieliek metāla plāksnīti, kurai pievienoti elektrības vadi. Brīvos galus iesprauž elektrības rozetē. Šodien ir apmeklētāju diena, strāva ir līdz pieciem vakarā. Ikdienā tā ir dažas stundas rītā un vakarā.

«Cietuma skola no Latvijas,» paštaisīto ūdens vārītāju komentē Andrejs. Rīgas Centrālcietumā viņš izcietis sodu par atkārtotu agresīvu braukšanu. Andreju atbrīvoja pirms termiņa ar nosacījumu, ka neizbrauks no Latvijas. Viņš to pārkāpa. Atbrauca uz Peru, lai tiktu pie ātras naudas. Un atkal zaudēja brīvību.

Puķu pods bērna vietā

Andreja kafija nāk īstajā laikā. Esmu pārgurusi. Ir trešdiena, viena no divām nedēļas dienām, kad ieslodzītos šeit drīkst apmeklēt tikai sievietes. Esmu cēlusies sešos. Pie cietuma vārtiem jābūt agri, lai ieņemtu rindu, kurā jāstāv vismaz divas, reizēm četras stundas.

Februāris ir karstākais vasaras mēnesis Peru, pat agrā rīta stundā autobusam vaļā visi logi. Izkāpju sošejas malā pie putekļainajām būdām, kur pārdod pirmās nepieciešamības preces. Turpat spieto motorikšas. Brauciens ar to uz cietumu maksā 20 santīmus, atpakaļ — 30. No manis kā eiropietes paņem 40. Baltais cilvēks Peru ir staigājošs bankomāts.

Cietums ANCON2 atrodas divus kilometrus no šosejas, smilšainā kalnā, ko ieskauj vēl lielāki un tuksnešaināki kalni. Motorikšas šoferim pār kaklu tek sviedru straumīte. Apkaimē nav neviena zaļuma. Pat ne nīkulīga kociņa. Tikai saulē uzkarsētas smiltis, kurām pieplacis milzīgs betona cietums ar dzeloņstiepļu līniju gar betona žoga malu.

Aina no filmas. Video autors: Carlos Cadenillas Brown

Zaļumu šeit nav arī ziemā. Mūžīgais, nemainīgais tukšums aiz loga ir smags pārbaudījums pie mežu zaļuma pieradušajiem baltiešiem. Lai kliedētu bezcerību, Andrejs ar Darju iekārtojuši puķu podu. Pa dienu tur kopējā pagalmā, naktī pārceļ uz palodzes. «Mums ir skaistākās puķes cietumā,» pajoko Andrejs. Darjus jūtu uzplūdā piebilst: «Mēs tās uzraugām kā pašu bērnu.»

Ap astoņiem piebraucot pie cietuma vārtiem, priekšā jau bariņš sieviešu lielām stiklašķiedras somām ar multfilmu attēliem. Uz mani noraugās Vinnijs Pūks, Mazā nāriņa un Pelnrušķīte. Daļa sieviešu apciemo radiniekus, bet vairākums — pārdod ieslodzītajiem preces.

Sargs ar flomāsteru man uz rokas uzraksta kārtas numuru — 89. Gribu jau sēsties rindas galā uz betona apmales, kad mani uzrunā jauna sieviete koši baltiem zobiem un tirkīzkrāsas auskariem, kas skaisti izceļas uz tumšās ādas. Klementīna Farfana ir brīvprātīgā, kas vairākas reizes nedēļā ar ieslodzītajām sievietēm lasa Bībeli. Klementīna runā angliski. Tas Peru ir liels retums, angļu valodu nezina pat daļa Limas lidostas darbinieku, nemaz nerunājot par cietuma apsardzi, kas runā tikai spāniski. Klementīna vairākus gadus mācījusies ķīmiju Anglijā un Austrālijā, kur arī satikusi Dievu.

Klementīna brīdina, ka netikšu cietumā, jo man kājās bikses. Cietumā ielaiž tikai ar svārkiem. Tajos grūtāk paslēpt narkotikas un vieglāk pārbaudīt apmeklētāju. Šajā cietumā 98% ieslodzīto lieto narkotikas, lielu daļu no tām ienes sievietes. Tāpēc Klementīnai katru apmeklējuma reizi ir jānovelk apakšveļa un vairākas reizes jāpietupjas, lai sardze pārliecinātos, ka viņa nav neko noslēpusi ķermenī. Klementīnai tas liekas pazemojoši.

Biju dzirdējusi prasību par svārkiem, bet piemirsu. Divas dienas iepriekš, kad ierados cietumā ar filmēšanas grupu, lai uzņemtu materiālu dokumentālai filmai, valkāju bikses. Bet tad biju kopā ar cietumu uzraugošās institūcijas INPE pārstāvi un neviens apģērbam nepievērsa uzmanību.

Klementīna izdomā risinājumu — lejā pie šosejas putekļainajās būdās par 20 santīmiem var noīrēt svārkus. Vienā no būdām atstāju glabāšanā arī saulesbrilles un palienētu vecu mobilo. Tos ienest cietumā nedrīkst.

Deviņos atveras cietuma vārti. Nākamā nīkšanas stunda, tikai nu jau uz soliņiem nojumē. ANCON2 ir 2011.gadā atvērts moderns cietums ar 2300 gultasvietām. Pašlaik te ir 1600 ieslodzīto. Cietums sadalīts četros moduļos un vēl sīkāk vairākos paviljonos. Mani interesē ceturtais modulis, kurā uzturas 350 ārzemnieku. Apmeklēju arī pirmo moduli, kur ieslodzīta vienīgā sieviete no Baltijas — Laura Kalendarova (25). Viņa jau kopš 2011.gada gaida tiesas spriedumu. Puisim, ar kuru kopā Laura ceļoja, Limas lidostā kuņģī plīsa kokaīna kapsula, un viņš slimnīcā nomira. Laura saka — neko nav zinājusi par narkotikām.

Rinda lēni virzās. Ieejam cietuma ēkā, kur jāatdod pase. Man uz rokas uzraksta paviljona numuru, kurp došos. Netālu rindā kalsna sieviete nogurušu seju runājas ar draudzeni, kamēr viņas divgadīgais dēlēns, tāpat stāvus, zīž viņas krūti. Sievietes šeit zīda bērnus visur. Uz ielas, kafejnīcās un pat stumjot iepirkšanās ratiņus lielveikalā.

Nākamā ir drošības pārbaude. Uz gara metāla galda sargi veikli izkrauj lielo somu saturu — ziepes, zobu pastas, tualetes papīra ruļļus, rīsus, dārzeņus. Augļus apsargi sagriež lieliem nažiem vai sadursta garām adatām. Ieslodzītajiem tās ir ļoti svarīgas preces, jo cietums nedod neko, izņemot pārtiku izdzīvošanai. Baltmaizi ar ievārījumu brokastīs, pusdienās pusvārītus rīsus ar gaļu, kas var būt vesela govs galva ar visām spalvām un acīm vai, piemēram, plauša. Vakariņās atkal rīsi. Tā katru dienu, katru gadu. «Nekad dzīvē vairs neēdīšu rīsus,» vēlāk saka kāds ieslodzītais.

Ciemakukulim esmu nopirkusi sarkanu limonādi. Tumšus dzērienus, piemēram, kolu ienest aizliegts. Citā reizē, kad viesojos pie latvietes Lauras, man atņem mango. No tā, līdzīgi kā vīnogām, bumbieriem un āboliem, ieslodzītie gatavojot alkoholu. Jāizmet arī Times un Newyorker žurnāli, ko paņēmu līdzi laika īsināšanai. Kādēļ, nesaprotu. «Droši vien apsardze tos pārdos ieslodzītajiem,» vēlāk spriež latvieši. Pēc somu pārbaudes ieeju betona istabiņā divatā ar sardzi. Iztieku bez apakšveļas novilkšanas — sardze mani tikai iztausta.

Pēc dažām minūtēm viena stāvu pie gariem, saules uzkarsētiem betona koridoriem. Bez tumšajām brillēm sāp acis. Jūtos kā fantastikas filmā — neviena cilvēka, pa šaurajiem lodziņiem skan televizora auri un ieslodzīto balsis. Ir pusdienlaiks. Pagājušas četras stundas, kopš ierados pie cietuma.

Aina no filmas. Video autors: Carlos Cadenillas Brown

Nonāku kontroles punktā, kur milzīgi restoti vārti nožogo ieejas četros cietuma moduļos. Saņemu kārtējo zīmogu uz apakšdelma — smaidīgu sejiņu ar uzrakstu spāņu valodā «Kā varu palīdzēt?». Šis ir jau sestais zīmogs. Manas rokas rotā arī liels taurenis, lācis un lapsa.

Ieeju pa vārtiem ar uzrakstu «M4» — ceturtais modulis. Vispirms apciemošu igauņu narkokurjerus, kurus INPE neatļāva filmēt. Pēc tam — pie Andreja.

Narkobums Austrumeiropā

Doma uzņemt dokumentālo filmu par Baltijas narkokurjeriem mums ar kolēģiem radās jau pērn vasarā. Statistika bija biedējoša. Gada laikā ārvalstīs arestēti aptuveni 230 baltiešu, kas iesaistīti narkotiku apritē. 30 no Igaunijas, pa simtam no Latvijas un Lietuvas. Viņi pārvadā narkotikas kuņģī vai rokas bagāžā no Dienvidamerikas, Āzijas un Āfrikas uz Eiropu — Spāniju, Nīderlandi un Lielbritāniju.

Tiesībsargu vidē pieņemts rēķināt, ka parasti arestē 10% no kurjeru kopskaita. Pēc šāda aprēķina, narkotiku pārvadāšanā iesaistīts vairāk kā 2000 baltiešu.

ANO sagatavotais Pasaules narkotiku ziņojums 2012 rāda: pēdējos gados pieaug tendence narkotiku pārvešanā izmantot jaunus vīriešus no Austrumeiropas. Krīzes iespaidā viņi vieglāk uzķeras ātras peļņas solījumiem, kas par vienas kravas atvešanu var svārstīties no 2000 līdz 6000 eiro. Krīzes laikā maksa samazinājās. «Domājat — mums bija sevišķi kāds jāpierunā? Palaidām ziņu un paši pieteicās,» man Latvijā aizvainoti izmet kāds vervētājs, kurš tagad sēž uz apsūdzēto sola.

Tipiskās kokaīna eksporta valstis ir Bolīvija un Peru, kur kokas krūma audzēšanas tradīcijai ir gadsimtiem sena vēsture, piemērots klimats, korupcija un kupli džungļi, kas apgrūtina narkotiku ražotņu redzamību no satelītiem.

Kurjeru izmantošanu veicina arī lēto avioreisu pieaugums pasaulē — šis transporta kanāls pēdējos desmit gados palielinājies par 80%. Organizētajai noziedzībai ir izdevīgi izmantot dzīvus narkomūļus, nevis riskēt tikai ar milzu apjoma kravas pārvešanu kuģos. Salīdzinājumam — kilograms kokaīna ar 90% tīrību Peru džungļos maksā 1000 dolāru. Amerikā tā cena būs 25 000, Beļģijā — 50 000, bet Japānā — 120 000 dolāru. Lidmašīnas biļete uz Limu no Eiropas maksā ap 1500 dolāriem. Peļņa ir iespaidīga.

Šo faktu iespaidā 2009.—2010.gadā kokaīna patēriņš Austrumeiropā ir trīskāršojies, turpretim Rietumeiropā — samazinājies uz pusi, norāda ANO. Bezdarbs un sociālā nevienlīdzība mudina krīzes skartos meklēt aizmirstību narkotiku reibumā. Latvijā un Lietuvā ienākumu nevienlīdzība ir starp lielākajām ES.

Savā darba kabinetā daudzstāvu ēkā Limas centrā Peru narkotiku apkarošanas policijas DIRANDRO majors Renso Kavaljero man stāsta: pēdējos mēnešos narkotirgoņi kokaīnu vispirms izved uz Brazīliju vai Ekvadoru un tikai tad uz Eiropu. Kontrole ir pastiprinājusies, tāpēc 2013.gada sākumā plūsma samazinājusies un Limas lidostā noķerto kurjeru skaits krities. Fonā skan televizors, Kavaljero rokās virpina iPhone un lepojas, ka pērn policija narkokarteļiem konfiscējusi naudu, narkotikas un īpašumu 52 miljonu dolāru vērtībā.

«Es strādāju celtniecībā Anglijā. Mājā, kur dzīvoju kopā ar citiem strādniekiem, bija kāds melnais, kurš piedāvāja atrast darbu celtniecībā Peru,» stāsta igaunis Margo Tamms (31). Viņu Limas lidostas apsardze apcietināja 2010.gadā.

Margo stāsts sakrīt ar policijā un Baltijas valstu konsulātos dzirdēto tipiska narkomūļa aprakstu — cilvēks no mazturīgas ģimenes (Margo ir četri brāļi un māsa), strādāja Eiropā (parasti celtniecībā), iepazinās ar «melno», atbrauca uz Limu, kur priekšā jau bija sagatavots viesnīcas numuriņš. Parasti kurjeri Limā pavada 7—11 dienas, lai izskatītos pēc tipiskiem tūristiem. Neilgi pirms izlidošanas kāds viņiem iedod somu, kas jāaizved uz Eiropu. Ja kurjers ir «rijējs», viņam iedod prezervatīvos safasētas kokaīna kapsulas.

Margo ir vēl kāda daudziem kurjeriem raksturīga iezīme — viņi noliedz, ka zinājuši par narkotikām. Margo stāsta, ka braucis uz darbu celtniecībā, tomēr nav to dabūjis, un viņam palūgts uz Eiropu aizvest viesnīcas istabiņā noglabāto somu.

Peru tiesa šādiem stāstiem netic — ja soma lidostā reģistrēta uz Margo vārda un tās rokturī paslēpts kilograms kokaīna, viņš ir vainīgs. Seši gadi un astoņi mēneši cietumā ir standarta sods.

Pēc kādiem trim gadiem var pieteikties apžēlošanai. Līdz tam jāsamaksā aptuveni 1000 latu naudassods un jāatrod cilvēks Peru, pie kā palikt, iznākot no cietuma. Pēc dokumentu iesniegšanas jāgaida lēmums, kas var ievilkties nezināmu laiku. Peru nekas nav noteikts. Tiesa var nenotikt, jo tiesnesim nav labs garastāvoklis. Vai arī piemānīs advokāts, paņemot naudu, sasolot debesmannu un tad pazūdot.

Pozitīvam apžēlošanas iznākumam jāsakrāj arī bonusi par labu uzvedību cietumā — ir jāstrādā vai jāmācās. Margo to nevar, jo viņam nav naudas. Gan par mācībām, gan par iespēju strādāt jāmaksā vidēji pieci lati mēnesī. Mācības nozīmē katru dienu iet uz radošo darbnīcu, kur var apgūt spāņu valodu un rokdarbus no dažādu materiālu atgriezumiem. To pašu var darīt arī «darbā», tikai tad materiāli jāpērk, bet izgatavotos ādas maciņus, rotas vai pelnutraukus var mēģināt pārdot apmeklētājiem.

Kādu brīdi Margo piepelnījās, citiem ieslodzītajiem mazgājot drēbes, bet tagad vairs neesot pieprasījuma. Radinieki naudu atsūtīt nevar. Normālai izdzīvošanai Peru cietumā vajag 50 latus mēnesī. Sliktā uztura dēļ Margo zaudējis 10 kilogramus svara. Palīdzību baltiešiem nesniedz arī valsts. Vietējie Baltijas goda konsuli Peru vairāk pilda reprezentatīvas funkcijas un palīdz ar dokumentu nokārtošanu. Tas ir svarīgi, jo vairākumam ieslodzīto pēc iznākšanas no cietuma ir beidzies pases derīguma termiņš. Bet pase ir svarīga, lai tiktu prom no Peru.

Tas ir kārtējais Peru absurds. Iznākot no cietuma, atlikušais soda termiņš — vidēji vēl trīs gadi — narkokurjeram jāpavada Peru. Viņš nedrīkst pamest valsti. Oficiāli strādāt nevar, jo nav darba atļaujas. Kad pagājis viss piespriestais termiņš, vēl jāsamaksā sods migrācijas dienestam, jo esi uzturējies valstī ilgāk par atļautajām 90 dienām. Dolārs par katru pārsniegto dienu, tātad ap 2300 dolāriem cilvēkam, kam vispār nav ienākumu. Lai šo absurdu apietu, kurjeri ar derīgām pasēm samaksā kukuli un šķēro Ekvadoras vai Brazīlijas robežu, bet no turienes lido mājās.

«Nauda, nauda, nauda. Par visu šeit ir jāmaksā,» Margo ir sašutis. Pat par ienākšanu cietumā! Tas ir puslegāls maksājums paviljona vecākajam par iespēju skatīties televizoru vai dabūt matraci. Citu dienu man sieviešu paviljonā Marija no Filipīnām stāsta, cik laimīga bijusi, beidzot tiekot pie segas. To viņai atstājusi kāda atbrīvotā cietumniece. Marija aiz laimes raudājusi.

Tomēr cietumnieki saka — ANCON2 apstākļi ir labāki nekā Sarita Colonia, kur visi pavada pirmo ieslodzījuma gadu. Pieminot šo «elli», kurjeri riebumā noskurinās. Pārapdzīvotais cietums atrodas vienā no bīstamākajiem Limas rajoniem Callao. Braucot turp filmēt tiesas sēdi, mūsu operators Karloss ar kameru no mašīnas ārā nekāpj.

Visi kurjeri atceras, kā Sarita Colonia gulējuši pa diviem uz viena matrača, ko plašajās kamerās atrullēja tikai vakaros. Izklājot matračus, uz betona grīdas nebija brīvas vietas.

Pēc deviņiem vakarā nebija iespējas iet uz tualeti — dabiskās vajadzības ieslodzītie kārtoja turpat plastmasas maisiņos vai pudelēs. Tualete bija vienkārši lielā telpā salikti neaizsegti podi, uz kuriem spiesti skatīties visi rindā stāvošie. «Jo rindas bija visur,» stāsta kāds kurjers. Toties ar siltām jūtām visi atceras brīvību, kas valdījusi šajā ellē. Pa dienu varēja staigāt pa teritoriju. Bijis pat restorāns, ko uzturēja paši ieslodzītie, tajā pārdeva hamburgerus un hotdogus. Vienmēr pa rokai bijuši arī nelegāli ienestie mobilie tālruņi un internets.

ANCON2 šīs brīvības nav. Tās ļoti pietrūkst citam igaunim ar populāro uzvārdu Varmo Tamms (24), kurš Peru ir jau gandrīz trīs gadus.

Foto: Re:Baltica

Viņu aizturēja lidostā ar četriem kilogramiem kokaīna, kas astoņās pakās bija pielīmētas pie kājām. «Ļoti gribas pelmeņus un sinepes,» saka sīka auguma vīrietis ar bērnišķīgi atklātu seju, «Šeit ēd visu — govju vēderus, jūrascūciņas, žurkas. Viņi nezina, kas ir pelmeņi.» Atšķirībā no vairākuma ieslodzīto Varmo ir brīnišķīgs stāstnieks, tāpēc klausoties pie sevis niknojos uz INPE, kas neļāva filmēt igauņus.

Šī ir jau trešā reize, kad apmeklēju ANCON2. Ierodoties Peru februāra sākumā, mans galvenais mērķis bija iegūt atļauju filmēšanai cietumā. Pēc vairāku mēnešu darba ar kolēģiem Latvijā noskaidrojām, ka nevarēsim filmēt ieslodzītos Spānijā, Irijā un pat Igaunijā, jo to aizliedz ES regulas. Neveiksmīgi beidzās arī mēģinājumi atrast vietējos žurnālistus Meksikā un Panamā, lai nointervētu baltiešus turienes cietumos.

Uzzinot, ka mūsējo visvairāk ir Peru, sapratām — jābrauc! Sākotnēji plānoju iekļūt cietumā kopā ar Toronto uzaugušo lietuviešu izcelsmes katoļu mācītāju Edmundu Putrimu. Viņš jau iepriekš bija apmeklējis ieslodzītos Peru un Brazīlijā. Pēc vairāku nedēļu saskaņošanas vienā no februāra piektdienām kopā ar sirsnīgam lācim līdzīgo Edmundu pirmo reizi iegāju ANCON2. Mans uzdevums bija iegūt piekrišanu filmētām intervijām no pāris kurjeriem. Saskaņā ar procedūru viņiem jāparaksta īpašas piekrišanas formas.

Iepriekš mums neizdevās pierunāt bijušos kurjerus sniegt intervijas, jo viņiem ir kauns. Vai arī bail no vervētāju atriebības. Vairākumam gan šīs bailes nav pamatotas, jo viņi nemaz nezina, kas ir noziedzīgās ķēdes organizētāji. Līdz ar to nevienu nespēj nodot. Saskaņā ar Latvijas, Lietuvas un Peru policijas stāstīto nav arī vienas konkrētas organizētās noziedzības grupas, kas Baltijā koordinētu kurjerus. Baltijas valstīs pārsvarā darbojas vervētāji, kurus koordinē organizētās noziedzības pārstāvji no Rietumeiropas. Vairākumā gadījumu arī paši vervētāji nezina, kas ir cilvēki telefona otrā galā Spānijā, Beļģijā, Lielbritānijā vai Nīderlandē, kur Baltijas kurjeri vēlāk tiek arestēti atpakaļceļā no Dienvidamerikas. Pašlaik Latvijas tiesībsargājošās iestādes strādā pie vismaz trīs lieliem kriminālprocesiem, kas saistīti ar narkotiku transportu.

Taču ANCON2 kurjeru attieksme ir citāda, nekā gaidīju. Cietuma apsardze visus baltiešus sasauc vienkopus. Mazajā iekšpagalmā viņi nāk cits pēc cita, līdz man nojūk skaits un no klausīšanās sāk džinkstēt ausīs. Beigās ap mums drūzmējas vismaz 20 vīriešu vecumā no 20 līdz 50 gadiem — ar lieko svaru, izkāmējuši vai, tieši pretēji, ļoti sportiski. Valda pacilāta svētku noskaņa, jo daudziem šī ir pirmā reize, kad vairāku gadu garumā ciemos atnākuši «savējie». Esmu paņēmusi līdzi 10 veidlapas, bet ar tām nepietiek. Solu nākamajā nedēļā atgriezties ar kameru.

Solījumu tomēr neizdodas turēt. Atkal iegāž Peru tikumi. Nākamās nedēļas pirmdiena un otrdiena izrādās nacionālās brīvdienas par godu ceturtdien gaidāmajai Valentīna dienai, tāpēc INPE nestrādā. Trešdien agri no rīta ieslodzīto piekrišanas formas nododu preses pārstāvei Džanetai Sančesai. Viņa dod mājienu, ka piektdien varēšu iekļūt cietumā. Taču ceturtdien vairs neceļ telefonu. Dodos uz INPE biroju. Džaneta skaidro, ka aizsūtījusi lūgumu apstiprināt manu identitāti Latvijas goda konsulam. Sazvanu konsulātu. Atklājas, ka Džaneta melojusi — e–pasta nav, viņa to vēl tikai plānojusi sūtīt.

Saprotot, ka INPE vilcina laiku, piektdienas rītā lūdzu Latvijas un Lietuvas goda konsulus piezvanīt Džanetai. Abi kungi ir turīgi peruāņi, un statusam Peru ir liela nozīme. Šī stratēģija izrādās pareiza, preses sekretāre pēkšņi kļūst ļoti atsaucīga. Taču negaidīti uzrodas cits šķērslis — Igaunijas goda konsuls. Izrādās, Džaneta lūgusi manu identitāti apstiprināt arī viņam, kaut iepriekš nebilda par to ne vārda. Sazvanu Igaunijas konsulātu. Konsuls atrodas ārpilsētas vasaras mājā, bet sekretāre INPE vēstuli pārsūtījusi saskaņošanai Igaunijas Ārlietu ministrijai. Tāda esot procedūra. Tā kā INPE sola pirmdien ielaist mūs cietumā, saprotu — atļauju igauņu filmēšanai nepagūsim saņemt.

Pirmdienas rītā ar INPE pārstāvi, maigu būtni vārda Miluška, ierodamies cietumā. Divas stundas nīkstam, gaidot direktoru atpakaļ «no semināra». Operators Karloss karstumā iemieg ar klēpī iežmiegtu kameru. Noskaidrojas, ka no sākotnēji plānotajiem 10 cilvēkiem intervēt varēsim tikai trīs. Atkrīt igauņi, latviete Laura saslimusi, bet vairākiem lietuviešiem neatļauj runāt neapmierinošas uzdevības dēļ.

Aina no filmas. Video autors: Carlos Cadenillas Brown

Intervēšanai ierādīts tukšs iekšpagalms ar nelielu nojumi. Miluška novelk augstpapēžu kurpes un no maisiņa izvelk sandales. Uzziež pretiedeguma krēmu un gādīgi iedod arī mums. Pēc brīža pagalmā ienāk visi trīs intervējamie — Andrejs, Darjus un jauns lietuviešu puisis.

Norunājam divas stundas, un tad arī Andrejs lūdz mani atnākt vēlreiz, bez filmētāja. Biļešu krāpnieku un atceltā lidojuma dēļ pēc divām dienām neplānoti varu izpildīt viņa lūgumu.

«Esmu šeit pazaudējis labākos dzīves gadus,» Andrejs man saka, kamerā dzerot kafiju un uzkožot pakusušus šokolādes cepumus. «Iesēdos, kad man bija 32 gadi. Tagad ir 36. Vēl jāpaspēj ģimeni nodibināt.» Līdz rudenim, kad iznāks mūsu filma, ceru satikt Andreju vēlreiz — jau Latvijā. Vīrietis stāsta, ka drīz iznāks no cietuma. Viņš vēl grib paspēt dzīvot.

Līdzīgus plānus dzirdu no vairākuma ieslodzīto. Vai tie piepildīsies, nav zināms. Peru nekas nav prognozējams. Tieši neziņa par rītdienu visvairāk sagrauj ieslodzītos. Andrejs un Darjus nepaļaujas pat uz Dievu. «Limā Dieva nav,» kādā brīdī saka Darjus, «šeit pat zvaigžņu nav.»

Share on FacebookTweet about this on TwitterEmail this to someonePrint this page
Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!